GAUJAS BĀZIENS 2011
|
Rudīte Everte
|
Tā nu ir sanācis, ka nevaru uzairēt, kad gribas, tāpēc izlēmu airēšanai atvēlēt veselu dienu Gaujas bāziena ietvaros. Tā teikt, lai vism gadam vai pietiek. Kā par brīnumu tas arī izdevās :))
Sākumā netiku gudra, kā uz startu un no finiša ar visu laivu tikt, bet pasākuma organizētāji par visu parūpējās un manas daudzās problēmas atrisinās vai pašas no sevis... Izrādījās, ka šādu iespēju izmantojam tik trīs cilvēki - viens no lielās laivas kapteiņiem, es un tautietis, kas, apzinoties savu varēšanu, BIJA plānojis braukt tikai 44km. Tomēr braucot busā un vēl vakara apvārdošana darīja savu.
Bij` doma, ka es kā jauniņā šai pasākumā braucu kopā ar apvārdoto kolēģi, tomēr, kad sākās sacensības sapratu, ka mana airēšanas baudīšana var izgāzties, ja pielāgojos svešam tempam. Tā pirmos kilometrus pabaudījusi dabu un palaiskojusies kā tūrists, ķēros pie uzairēšanas. Mans mērķis bij` uzairēt, lai pašai prieks un apziņa, ka citu dienu tam laika var neatrasties.
Sākumā airēju bez stūres, jo zinātāji bij ieteikuši pamācīties manevrēt airējot, bet, kad panācu divvietīgo smailīti un meitene ar karti teica, ka tik 16 km varētu būt noairēti, tad izdomāju spēkus pietaupīt un stūri ielaidu ūdenī. Bez tam parādījās visai stiprs pretvējš, kas visus 65 km līdz kontrolpunktam nelaida vaļā.
Drīz mūs panāca Voyageri, kas bija startējuši pēdējie. Tās lielās laivas visai ātri gāja uz priekšu, kaut gaujas ūdens līmenis bij vietām kā liels sēklis.
Jau minētais liellaivas kapteinis teica, ka šajās sacensībās pārsvarā brauc viens un citus neredzi, bet man ar savām ēšanas pauzēm sanāca gan laist kādu garām, gan dzīties pakaļ. Redzēju tautiti, kas brauca pašdarinātā koka kayakā, ikauņu kanue airētājus, vēlāk vēl viena kanoe ekipāža pabrauca garām un mums visiem radās pamatotas bažas par iekļaušanos kontollaikā Valmierā. Pie kam katrs bij sapratis nedaudz savādāk. Par kontrollaiku tika uzskatīts plkst.15.00, 16.00, 16.45 (vēlāk labots un 16.15).
Kad nu kanoe ekipāža pavēstīja, ka līdz Valmierai 26 km un plkst jau bija ap diviem, tad nu es ieslēdzu sacensību režīmu un airēju, cik spara. Cīnījos ar pretvēju un tik uz priekšu. Apdzinu Voyager, panācu vēl vienu kayaku, kur airētājs bij bez pulkteņa un tāpēc nesteidzās, bet kad noskaidrojām, ka līdz Valmierai ap km 10 (makšķernieki malā man bij teikuši līdz Valmierai 6km) bet plkst. jau pāri 15.00, tad abi airējām ne pa jokam. Bij cerība, ka pretvēju sacensību organizētāji ņems vērā un atļaus turpināt distanci, bet paspēt uz 16.00 jau bija nereāli. Līkums pēc līkuma, bet Valmieras nemana, tad tomēr iznira skatam mājas un titiņš. Bik atpūtināju rokas un pacilāju nosēdēto dibenu. Atskan jautājums: "Vai atmeti cerības, ka palaidīs?" Saņemos un airēju tālāk - priekšā jābūt Kazu krācēm, kuras nekad neesmu redzējusi, un drusku pat baidos, kā nu būs. Krastā pamanu meiteni no reģistrācijas. Mūsu numuri tiek fiksēti. Krāces ir klāt. Laikam tas bija Agris- sacensību organizētājs, kurš stāvēja krastā un deva norāds, kur brakt. Sākumā pa viļņiem, tad pa labi un saliņai pa kreiso malu. Viļņos trāpu raujos pa labi, aizskaru pakārto vārtu stabiņu, priekšā akmens (stūrēt ar rokām vai ar laivas stūri?) atkal stabiņi no akmens izvairos un nu jau viss tiek kontrolēts, esam palaisti braukt līdz galam.
Jūtu nogurumu, meklēju, kur piestāt. Izlemju paēst un izlocīt kājas. Saprotu, ka tūrisma tempu vairs atļauties nevar - kilometri nedilst tik ātri kā gribētos. Kamēr atpūšos Voyager un mans kompanjons kayaks pazūd skatam. Citas laivas neseko. LAIKAM bijām pēdējie kas brauks uz finišu. Ķeros pie airēšanas. Acīs parādījies miegs. Tās liptin līp ciet. Saule riet. Kādu brīdi airēju viena, tad atkal pamanu Voyager. Kamēr tas cīnās ar sēkļiem tieku garām. Kayaku nemanu. Sāk tumst. Tālumā pamanu kajaku.
Man laivas priekšā tik maza gaismiņa, lai mani pamanītu (necerēju, ka nāksies pa tumsu airēt). Braucu lūkojoties debess atspulgā un mēģināt pamanīt baļķus upē. Līdz šim katrā līkumā vismaz viens pālis redzēts. Riktīga tumsa. Krastu atpulgi met ēnas. Pēdējā brīdī pamanu koko priekšā, bet straume un laivas ātrums neļauj laicīgi nobrumzēt. Uzsēzōs uz stumbra. Sagrīļojos, bet neapgāžos. Ar lielām pūlēm, bet pāri tieku.
Dzirdu vilcienu braucam, bet vai Cēsis tālu? Pamanu gaismiņu, kamēr to skatu, uzbraucu kokam. Saprotu, ka kajaks priekšā pieres lukturi ieslēdzis. Neredzu Voyager :( Viņiem vajadzētu būt gaismai. Izjūtu lampas trūkumu. Izlemju braukt, cik ātri var uz priekšu.
Priekšā spoža gaisma, neko citu neredz. Braucu pa gaismas ceļu. Tās ir mājas, tas nav finišs :( Uzskrienu sēklim. Parādās Voyager gaismas, redzu arī kayaka gaismas, jo airētājs ik pa laikam atskatās. Airēju starp divām gaismiņām.
Tilts, uz tilta cilvēki ar lukturiem. Zem tilta krāces. Izrādās līdz finišam 10km, iesaka izbraukt pa labo malu un turēties pie labā krasta. Izvairos no akmeņiem un kokiem. Domāju, kas gan tai upē, ka pie labā krasta jāturas. Ieskrienu sēklī un kokos. Uz priekšu un sāniem netieku, mēģinu tikt atpakaļ un aparēt slikto gabalu. Voyager gaisma no tāluma veido krasta ēnas pret pretējā krata kokiem. Airēju uz kayaka gaismu. Pēc kāda laika to arī panāku, jo tumsā ātri airēt nav prātīgi. Otram kayakam nav pulkstens, bet toties Gauja nav sveša un tāpēc var prognozēt atlikušos kilometrus. Jāairē vēl kādi pieci.
Man zvana Armands. Uztraucas par mani. Nevēju atrunāt, lai nebrauc pretim, bet viņš negrib, ka es teltī salstu. un nu zvans seko zvanam. Mēģinu iestāstīt, ka man jāairē un jāizvairās no kokiem upē, lai netraucē un pacietīgi gaida.
Tā nu mēs divatā braucam. Pa ceļam tiek stāstīta iepriekšējo gadu pieredze par to kā vairākas laivas apgāzušās uzbraucot uz baļķiem ūdenī.
Kārtējais līkums un pamanu pazīstamas vietas. Gaujas tilts, kur finišs man nav svešs. Tur bijusi nakts orientēšanās JIKā un vienīgais VX, kurā esmu piedalījusies. Ilgi gaidītais tilts ir klāt! Izrādās piebraukšana ir ar lamatām un ieteikumu braukt pa vidu par vēlu saklausām, tomēt mazā straumīte bar pašu krastu pietiek mana kayaka platumam un esmu klāt. Piebraucu ar purnu pie stāvā krasta. Tik pat strāvs ir arī zem ūdens, bet raušos ārā. Vēderā iemetas krampis, sagurums un sāku žonglēt uz vienas kājās, otra kayakā. Nokrasta zip vairākas zipenes un nepārstāj zilpsnīt. Esmu ielēkājusi jau pāri celim ūdenī un domāju, ka tūlīt arī peldēšu, bet tomēt daudzmaz cienīgi tieku krastā...
Tumsā mēģinu saskatīt cilvēkus un atpazīt, kas ir kas un kur ir buss, kur ir laivu piekabe, kur jānodod numurs utt....
Vojager arī ir klāt un pamatīgi uzsēžas uz lamatām. No krasta tiek doti padomi un uzturēta jautrība, stāstīti glābšanas darbu kuriozi... Visi esam finišā! Ir pirts (pārvietojamā muciņa (man to nesanāca izmēģināt - vīrs ar mazo gaidīja, kamēr tumsā savas mantas vācu un numuru nododu (zupu arī pamanījos apēst un no veciem upes vilkiem komplimentus saņemt)), ir jau minētā zupa, tēja... Viss ir! Tik man jābrauc prom ... Bet ir labi, kad kāds par tevi uztraucas, pat, ja reizēm tas ir lieki un traucē izbaudīt finiša prieku... (Nevajadzēja ļaut, lai brauc pakaļ!)