Zalcburgas zeme
|
Lauma Zaļaiskalna
|
Zalcburgas zeme.
Pirms vairākiem gadiem pabiju nelielā ekskursijā Austrijā un ļoti vēlējos kādreiz atgriezties tieši Zalcburgā, jo, tajā reizē nepaspēju apmeklēt un izstaigāt Hoenzalcburgas cietoksni. Tādēļ piekrītu uzreiz doties ne tikai Zalcburgas apmeklējumam, bet arī parakstos uz kalnu pastaigām. Un tās izvērtās pasakainākajā ceļojumā pēdējo gadu laikā. Lai gan jāpiebilst, ka katrs mans ceļojums vienmēr tiek rūpīgi izplānots un neklātienē iepazīts, lai saprastu, ko gribu un, kas, ja nepatiks, nevarēšu vainot citus.
Jā, cietoksnis virs Zalcburgas – Hoenzalcburga klinšainajā Festungsberga virsotnē tika uzcelts 11.gs. un no tā paveras fantastiski skati lejā uz pilsētu un kalniem, kuri ieskauj Zalcburgu kā siltā apmetnī. Un karstums pārsteidz + 33 grādi pēc celsija. Man patīk šie vecie cietokšņi un tajos esošās senatnīgās pilsētiņas, šaurās ieliņas, vecie , lielie nami laika griežu apskādēti, nelielās kafe, kas norāda par šodienu un modernizāciju, bet tomēr – vecais un senais ir vecais un senais.
Krāšņie Mirabellas dārzi ar savu košumu vairs nepārsteidz, jo ir jau augusta nogale un visā Eiropā lietus lāses puķu skaistumu nedaudz pieplacinājis. Un neatstājas sajūta, ka Latvijā vēl ir vasara, bet Austrijā jūtams rudens tuvums.
Zalcburgas federālā zeme atrodas Augstkalnu novadā un šaura zemes strēle stiepjas gar Augstā Tauerna kalnu smailēm līdz pat Itālijai. Lai apgūtu šos kalnus un zemi tiek iegādāta Zalcburgas zemes karte, kura dod daudz un dažādas iespējas par brīvu apmeklēt muzejus, termālos baseinus , pacēlājus un vēl un vēl, ko nemaz pa dažām dienām pilnībā apgūt nav iespējams.
Bet mans ceļojuma mērķis ir Gašteinas ieleja , kura atrodas Zalcburgas zemē Alpu kalnu ielokā. Gribas ātrāk uz kalniem. Garais ceļš caur Poliju jau sāk aizmirsties. Smaidu izraisa kāda tūriste, kura apmaldījās Čenstohovas klosterī Jasna Gora un mums savu aizkavēšanos pamatoja ar to, ka bijusi tik tuvu… dievam.
Nakšņojam Zalcburgā labā viesnīcā, kur vienam cilvēkam kopā ar brokastīm cena 22 eiro. Lēti un patīkami.
Rīta brokastis un neapjaustas dabas ainavas. Ūdens varenību un spēku pārbaudām Lihtenšteinas aizā, kuru izstaigājam divās stundās. Baisi skatoties uz augšu, nereāli lūkojoties uz leju , bet cilvēks pa tiltiņiem soļo pa vidu starp brīnišķīgajiem dabas veidojumiem.
Jau krēslo un skaistie kalnu skati tinas miglas vālos. Braucot cauri Zalckammergūtu ezeru un kalnu zemei, paveras elpu aizraujošas dabas ainavas, ko veido ļoti daudzi kalnu ieskauti ezeri. Beidzot ierodamies Gašteinā, kur apartamentu izīrētājs Ojārs sagaida ar vīna glāzi, salātu traukiem un ceptām desiņām. Mani moka ziņkāre un par katru cenu gribu uzzināt, kā latviešu puisis varēja Austrijas skaistākajā ielejā iegādāties īpašumus? Izrādās – Ojārs ir tikai pārvaldnieks, bet īstais māju īpašnieks ir kāds cēsnieks, kurš savlaicīgi paspēja pārdot savu biznesu un iegādāties īpašumus šeit, Austrijā. Jāpiebilst, ka Gašteinas ielejā un tās apkārtnē atrodas ar radonu bagāti minerālūdeņi, kuru dziednieciskās īpašības būs lemts pārbaudīt arī mums. Tagad šeit ir izveidots populārs kūrorts ar termāliem baseiniem, kalnu pacēlājiem gan vasarā , gan ziemā. Cauri pilsētai plūst Gasteiner Ache upe, kura plūst lejup no Augstā Tauerna kalniem pa gleznaino Gašteinas ieleju, veido virkni pievilcīgu ūdenskritumu un ietek Zalcahā, kas ir lielākā upe Zalcburgas zemē.
Bet īstie piedzīvojumi sākās ar nākošo rītu. Paredzēts doties kalnā ar pacēlāju un vairākas stundas klejot pa kalniem, kamēr sasniegti kalnu skaistie ezeriņi. Sakravāju savu mugursomu ar sviestmaizītēm un ūdens pudeli – esmu gatava iekarot kalnus. Pa pilsētas līkloču ieliņām, kuras nepārprotami vijas tikai kalnup dodamies uz pacēlāju. Bet, ak, vai, uzbraukšana atlikta uz vienu stundu, jo tur, augšā plosās vētra 45 metri sekundē un nevienu augšā nelaiž. Tad izplānojam pa Franča Jozefa takām doties vairāku stundu pārgājienā pa kalnu takām ar kājām no Gašteinas līdz Hofgašteinai. Nemanāmi sācis līt lietus, izpērkam vietējā veikaliņā lietus mēteļus un dodamies ceļā. Apskatām visaugstāko ūdenskritumu Eiropā, lai gan oficiāli tas nav apstiprināts, skats ir vienreizējs – vienā foto kadrā nemaz nevar ietilpināt un tā es to uzņemu pa trīs lāgi: sākums, vidusdaļa un nobeigums. Tas tek un šalc visu laiku, modinot un sajūsminot vai arī sadusmojot cilvēkus ar savu vareno ūdens spēka dārdoņu.Lietus pieņemas spēkā, bet mēs spītīgi soļojam uz priekšu. Ja jau Francis varēja, tad arī latvieši var! Pretī nākošie cilvēki smaida un sveicina. Tā dod spēku un prieku par to, ka kalnos sastaptie cilvēki ir laipni un atsaucīgi. Un tik daudz sveicienu un laba vēlējumu neesmu saņēmusi jau sen. Latviešu mentalitāte bieži vien manās mājās laukos liek ieturēt ne atpazīstamības teoriju un pieklājības normas ir tālu līdz pilnībai.
Veikuši pusi no ieplānotā pārgājiena slapji ieveļamies kalnu krodziņā, kurš piedāvā paniņas un tiroliešu zupu. Pārsteidz saimnieku labvēlība – laikam jau pieraduši pie salijušiem tūristiem. Pēc nelielas atpūtas pauzes ejam atkal kalnos, nu jau lietus līst tik blīvi, ka kalnus sedz bieza migla un tālu uz priekšu redzēt nemaz nevar. Beidzot sasniedzam Hofgašteinu un ar pilsētas autobusu dodamies atpakaļ uz savu pilsētu. Vakarā paredzēts apmeklēt termālos baseinus. Tik vien pietiek laika apmainīt slapjās drēbes, paķert peldkostīmu un dvieli, lai atkal dodos lietū. Krīt krusa, auksti, rokas salst, bet ir taču vasara! Mana pieredze termālo baseinu apmeklējumos ir neliela un daudz kas izraisa izbrīnu un smaidu. Tiklīdz esmu ielīdusi karstajā baseinā, kurš atrodas ārā un palieku ar muti vaļā – lietus ir beidzies , bet visi kalni ir sniega klāti. Guļu un kārpos karstajā baseinā, kurš kūp un nevaru atraut skatienu no kalniem. Izrādās, ja ielejā līst, tad kalnos snieg.
Brīnumi turpinās – mani izdzen no tvaiku pirts un liek novilkt bikini, jo pirtīs visi iet kaili. Muti pavērusi skatos uz sievietēm un vīriešiem, kuri bez kompleksiem kaili pastaigājas un iet no pirts uz pirti. Lai neatšķirtos no pārējiem ar savu izbrīnā atplesto muti- smaidu, tik daudz smaidījusi neesmu jau sen. Un smaidus saņemu pretī. Izmantoju visus piedāvājumus – tvaika, sāls un mūzikas infrasarkano, miega, krāsas, sauso un krievu pirti. Kolosāli.
Nākošajā rītā sniegs kalnos saules staros gaiši atspīd uz miglā iegrimušo pilsētu, saulei ir grūti tikt pāri augstajiem kalniem, bet mana apmešanās vieta ir augstāk nekā pārējā pilsētiņa un katru rītu tā ir ietīta mākoņu vālos, dzirdams tikai dārdošais ūdenskritums. Sirreāla sajūta.
Augstais Tauerna nacionālais parks mūs sagaida ar biezu sniegu kārtu un svaigi notīrītiem kalnu ceļiem. Lai sniegs ātrāk kustu, kalnu serpentīnu ceļi tiek nokaisīti ar sāli. Satiksme pēkšņi apstājas – no kalniem nokāpušas aitas, lai palaizītu sāls graudiņus, redzam arī Alpu kalnu kazas. Šodien paredzēts iekarot pirmo virsotni – Ēdelveisspici, tā ir Fuša-Raurīzera grēdas centrālā smaile un tās virsotnē 2572 metru augstumā atrodas skatu tornis, kurā es uzkāpju pa sniegoto taku un paslavēju sevi, ka manī ir tāds spēks to izdarīt. Nopērku fotokartiņu uz kura skatu tornī uzliek zīmogu. Tagad varu atvilkt elpu un priecāties par brīnišķīgajiem un fantastiski skaistajiem kalnu, ieleju skatiem.
Šajā ceļojumā kalnos dodos gan ar pacēlājiem, kuri uzved virs mežu zonas, gājusi pāri aizai pa trošu ceļu, izbaudījusi alpīnas pļavas, koku galotnes un klinšainas kalnu kores, atradusi ziedus , kurus noturu par ēdelveisiem, bet izrādās – tās ir tikai kalnu puķītes, bet prieks jau nemazinās. Piebraukusi tuvu Austrijas augstākajai virsotnei Grosglokneram (3798 m) un nokāpusi lejā uz Franča Jozefa ledāja asti (2369 m.v.j.l.) Daudz tur vairs nav palicis, ledājs kūst. Sastapusi savā ceļā neskaitāmus kalnu ezeriņus, uzbraukusi 2700 metrus virs jūras līmeņa , skatījusi Kičlokhalm aizas ūdenskritumu, kurš ap pulksten sešiem vakarā pēkšņi pazūd. Austrieši savas dabas bagātības izmanto divējādi – pa dienu priecē tūristus, bet naktīs vietējos iedzīvotājus dodot tiem ūdens radīto elektrību. Izbaudu vienu skaistākajiem kalnu ceļiem pasaulē Grosglokneru, kura garums ir 47,8 km , kurš vijas virs stāvām aizām, izbraukusi cauri Augstiem vārtiem Hochtor, kura tuneļa garums ir 2,3 km.
Tā ir tikai maza daļiņa no skaistās Austrijas, pa ceļu sastaptās mazās pilsētiņas, Donavas auglīgā ieleja, skaistā Melka un tās abatija, Kremsa ar Bēthovena Odas zvanu skaņām.
Bet ir arī skumjas, kāds no mūsējiem palika Austrijā ārstēties, jo… nepareizi šķērsoja ielu.
Lauma Zaļaiskalna
