No zināmā uz nezināmo

  • 3 min lasīšanai
  • 25 foto
Ikvienam gribas savu redzesloku papildināt ar jaunām vēsmām un emocijām. Mēs (mana ģimene) šogad nolēmām doties ceļojumā uz Ziemeļitāliju (jo ļoti patīk kalni un siltums). Tā kā esam autoceļotāji, tad viss gulstas uz pašu pleciem. Ceļakarti centāmies veidot jau caur ieplānotiem apskates punktiem Čenstohova - Bratislava- Vīne, taču tālāk gan bija jādodas jaunu piedzīvojumu meklējumos. Protams, ka bijām bruņojušies ar ceļakartēm, arī ar nelielu info Austrijai un Itālijai. Pirmā nakts pagāja braucot cauri Polijai, lai pusdienlaikā būtu jau Čenstohovā, jo mērķis bija apskatīt klosteri, kurā atrodas Melnās Madonnas svētbilde. Lai iekļūtu klosterī, jāievēro arī dažas prasības – nedrīkst klosterī ieiet kailiem pleciem un īsās šortenēs. Jābilst, ka ārā bija +32 grādi un pēc bargas mūķenes aizrādījuma, protams, man vajadzēja vilkt mugurā vienīgo sporta jaku. Jāsaka, ka skats bija diezgan smieklīgs. Kad bijām jau piekusuši, tālāko ceļu mērojām uz jau zināmām naktsmājām - Agrotūristikas tīkla viesu māju (100 zl par nakti 4 cilvēkiem), kas atrodas Lielā Ļuboņa kalna galā. Viesu nams ir gandrīz kā mājās – laba duša, WC, garšīgs mājas ēdiens u.c.) Nākamās dienas brauciens vijās cauri Slovākijai, kur relaksējošos nolūkos piestājām Boinicē, tur apskatījām pili un kā augstmaņi pils pakājē izplunčājāmies termālajā baseinā. Skaisti. Vakarpusē sasniedzām Austriju, kur naktsmītni meklējām zināmajā Petronell kempingā. Tur par normālu samaksu iespējams noīrēt foršu koka namiņu ar visām gultiņām. Nākamās dienas rīts vijās cauri Austrijai, kur acis priecēja gan kalnu skaistums, gan košie vīna dārzi. Viens no jauniem apskates punktiem bija nelielā Austrijas pilsētiņa Grāca. Kaut gan bija svētdiena un visi veikali bija ciet, tomēr garšīgās austriešu kūkas dabūjām paēst (tās nu viņi prot cept). Kaut gan neesam lieli saldummīļi, tomēr viņu kūkām grūti turēties pretī. Arī pati pilsēta ir tikpat acīm tīkama, ar interesantu arhitektūru. Lielais Grācas kalns ļāva aplūkot pilsētu no pašas augšas, taču lejupceļu varēja veikt ar bānīti, kura biļeti pēc tam varēja izmantot braukšanai ar tramvaju līdz pat mūsu mašīnas stāvvietai (jā, svētdienās arī tā bija par velti). Vakarpusē tālāk devāmies Itālijas virzienā, protams, gribējās vēl acis papriecēt Klāgenfurtē un Villahā, taču bijām gaužām noguruši. Otro elpu atguvām, kad šķērsojām Itālijas robežu. Skatus apmulsināja lielie dolomītu kalni un noslēpumainie kalnu tuneļi. Pret vakaru nokļuvām kūrortpilsētā Caorle, kur naktsmītni (kempingu) atradām pašās Vidusjūras kāpās. Skaistā piekrastes promenāde, viesnīcas un palmas lika aizmirst to, ka nakts būs jāpavada teltī (jo pieraduši pie siltām gultiņām). Ūdens bija silts, tomēr tumsā neviens neriskēja iet ūdenī, jo baidījāmies arī uzkāpt kādam ezītim. Nākamās dienas rīts atnāca atkal ar +33 grādiem, tā kā Adrijas jūras piekrasti varējām baudīt visā pilnībā. Pēcpusdienā mērojām ceļu uz Venēciju. Nevarēju nekad iedomāties, kā tas ir – pilsēta uz ūdens?! Zilganzaļo ūdeņu ieskauta, mūsu priekšā pavērās senā Venēcija. Mašīnu novietojām 11 stāvu stāvvietā (par 20 euro). Jau sākumā savējos iepazīstināju ar tās vēsturi, ko biju sagatavojusi, „rakājoties” pa i-netu. Pēc tam atkal mērojām ceļu cauri visai pilsētai, aplūkojot gan greznos gondoljerus, gan acis priecējot mazajos suvenīru veikaliņos. Saprotams, ka te viss pakārtots tūristu maciņiem – maskas, stikla izstrādājumi, krekliņi, kartītes un visādas citas mazas lietiņas – velc tik maciņu laukā un pērcies, turklāt pārdevēji superlaipni, aprunāsies ar tevi. Pati pilsēta, protams, fascinē. Pavisam jocīgi, ka nav redzams neviens sauszemes spēkrats, tikai laivas un ūdens tramvaji, kas liek sauszemē justies pavisam droši. Nonākot Sv. Marka laukumā, skatam pavērās greznā Dodžu pils (man pat elpa aizrāvās, jo tik greznu pili vēl nebiju redzējusi). Fīlingu ķerot, protams, barojām baložus, kuri bija tik ēdelīgi un bezbailīgi. Tur emocijas sita augstu vilni. Nostaigājušies un pārguruši sēdāmies ūdens tramvajā un braucām atpakaļ uz Mestres pusi. Tālāk devāmies uz Veronas pusi, pa ceļam gribēdami redzēt gan Paduju, gan Vicencu, taču bijām pārāk noguruši, lai vēl kaut kur ietu. Nākamo dienu veltījām Veronas apskatei. Šķiet, ka visa Itālija ir tik sena kā pasaule, arī Verona par to liecināja – senais pils cietoksnis Castelvecio un Veronas kolizejs - arēna, mūžvecās mājas, kurām grūti gadus noteikt, tilts pār upi – nu vienkārši skaisti. Kā jau kārtīgs laulātais pāris - pabijām pie Džuljetas mājas un slavenā balkoniņa. Pēcpusdienā jau gribējās veldzēties ūdenī, tāpēc devāmies uz Gardas ezera pusi, kur bijām ieplānojuši naktsmājas. Atradām ļoti piemīlīgu kempingu ar baseinu pašā ezera krastā. Vēlme bija paņemt bungalo (mājiņu), taču tā jāņem vismaz uz 3 diennaktīm, tāpēc samierinājāmies ar telts vietu. Ezera ūdens bija ļoti silts, taču dīvaini, ka praktiski neviens nepeldējās, izņemot mūs! Laikam šiem ūdens tomēr bija par aukstu. Arī visu nākamo dienu baudījām Gardas ezera skaistumu – palmas, olīvkoki, visapkārt ziedēja dažādu krāsu oleandri. Izplunčājāmies baseinā. Tas viss lika aizmirst, ka atrodamies tālu no mājām. Arī mierīgais itāļu dzīvesstils lika ieturēt pilnīgu mieru un baudīt dzīvi. Kā novērojām – itāļi sevi nepārslogo un nekur nesteidzas, kā saka, darbs nav zaķis-uz mežu neaizmuks. Diemžēl laiks nepielūdzami gāja uz priekšu un 20. datums lika domāt par to, ka laiks posties mājup. Atpakaļceļš mūs veda caur Bolzano, laika trūkuma dēļ tur ieturējām tikai pusdienas, nobaudījām kārtīgu itāļu picu. Atnesa milzīgu „plāceni” katram, sākumā domājām - vai traki! Šitādu taču vienā reizē nevar apēst, taču pica noplaka no šķīvja, ka nemetās. Vakarā jau šķērsojām Brenneras robežpāreju, kas ievērojama ar savu debešķīgo skatu. Vēl neliels ceļagabals Austrijā, Vācijā un aiz Zalcburgas jau teicām ardievas kalniem. Žēl, bet Zalcburgu mums nebija lemts apskatīt, jo, pirmkārt, bija vēls vakars un, otrkārt, bija steigšus jādodas mājup, lai paspētu pirmdien uz darbu. Piebildīšu, ka braucām ar a/m Opel Astra dīzelīti. Pavisam nobraucām mazliet vairāk par 5000 km, ar vidējo degvielas patēriņu 4,5 l uz 100 km. Tā kā mašīna ir ekonomiska, tad Austrijas un Itālijas d/degvielas cenas mūs nebiedēja, jo starpība nebija liela, salīdzinājumā ar mūsējām ~ 1,15 euro. Žēl, ka viss labais beidzas tik ātri. Tomēr labi, ka ir atkal ko gaidīt, jo skaidri zinām, ka nākamgad brauksim atkal turp – uz Itāliju. Šim gadam esam guvuši labu „dopingu”, ir daudz jauku atmiņu. Novēlu arī Jums tikpat jaukus brīžus, baudot savu atvaļinājumu. Prieks bija dalīties atmiņās!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais