Ar stopiem uz Slovēniju

  • 10 min lasīšanai
Vienā pelēkā, lietainā Latvijas vasaras dienā izdomāju, ka jābrauc, kur deguns rāda - vismaz kkur, kur ir saule... Tā nu savācu savas mantiņas un bijuceļā, plāns - ļoti nenoteikts - kkkur uz horvātijas vai slovēnijas pusi, ja sanāk - arī Venēciju paķert pie reizes.. Tai pusē nebija būts, tāpēc likās, ka nu vismaz kkas jauns varētu būt. Patiesību sakot par Slovēniju nebiju neko īpaši dzirdējusi, likās - kāda parasta balkānu valstiņa, no sērijas - serbija vai kas tamlīdzīgs.. Tādēļ arī tas mērķis nebija tieši Slovēnija bet gan vnk kkur uz to pusi. Tā nu 2dienu laikā tiku līdz Vīnei, kur beidzot baudīju cilvēka cienīgu nakšņošanu - nepažēloju 40eur par hoteli, jo biju pārāk pārgurusi, lai vakaram strauji tuvojoties vēl vandītos pa Vīnes ielām meklējot ko lētāku.. 5dienas vakaras tā nu pagāja blandoties pa Vīni, kurā biju bijusi krietni pasen.. Iepatikās, bet plāns nebija palikt Vņē un to kārtīgāk iepazīt, tā nu devos tālāk uz Itāliju - gribējās līdz pēcpusdienai nokļūt Venēcijā, lai vēl dienas gaismā to apskatītu.. Tomēr pa austrijas autobāņiem stopošana tā neveicās, bija pirmā vasaras brīdienu diena (viņiem skolās brīvdienas ir tikai no jūlija), pārāk liela satiksme visur un laikam tomēr austrijā arī cilvēki tik daudz nestopo kā pie mums. Galu galā izdevās nokļūt līdz venēcijas piepilsētas nomalei - tiku izsēdināta pie autobāņa un mans dižais rumānu izcelsmes šoferis, kurš esot nez cik gadus nodzīvojis Itālijā tā arī nespēja paskaidrot kā nokļūt līdz Venēcijai :( Manas aizdomas, ka ceļa malā stāvoša sieviete par stopotāju jau nu gan netiek uzskatīta, apstiprinājās ar vairākiem pusitāliski pusangliski izteiktiem piedāvājumiem.. Tomēr beigās kkā izevās apstādināt normālu šoferi. Šis pārītis labu gribēdams aizveda mani naktsmāju meklējumos kkur ellē ratā, kur tiešām nesapratu kā izkulties vismaz uz Venēcijas pusi.. Tas viss un arī drausmīgi dārgie hosteļi noveda pie tā, ka kaut cik sakarīgu jumtu virs galvas atradu tikai, kad jau gandrīz vai tumst sāka.. Tā nu pārgurusi par zaķi devos braucienā ar autobusu līdz pašai Venēcijai... Vai nu pie vainas bija nogurums vai arī tiešām nothing special, bet nekādu dižo sajūsmu manī venēcija neizraisīja - pārāk daudz tūristu, pārāk liela komercializācija, turklāt viss vēl pārlieku netīrs.. Vienīgā daudzmaz interesantā lieta - kārtīgi apmaldījos :)) KKas līdzīgs venēcijas kartei bija manā atlasā, ko atstāju viesnīcas (ja to graustū šādā vārdā varēja nosaukt, jo pat lu kojas bija labākas par to) numuriņā, jo negribējās to ķieģeli stiept līdzi.. Bet tai biju tikai aci uzmetusi un kā vēlāk izrādījās mana izpratne par vienīgā orientiera - lielā kanāla atrašanās vietu neatbilda realitātei, turklāt savos klejojumos pa venēcijas šaurajām ieliņām kkādā veidā biju pat pamanījusies atrasties tam otrā pusē.. Kad kādas 6 reizes biju pagājusi garām jau vienām un tām pašām vietām un likās ka kājas vienkārši nokritīs, beidzot sadūšojos un kādam, policistam prasīju ceļu. Kā izrādījās šis zināja tikai itāļu valodu, kkā man apskaidroja ceļu, no kura atklāti sakot daudz neko nesapratu, bet nu mēģinājums sekot viņa norādēm brīnumainā kārtā patiesi noveda mani uz pareizās ielas :) Atgriezos mājās diezgan agri - jau pusdivpadsmitos gāju gulēt ar domu, ka beidzot jāizguļas kārtīgi, jāatpūtina kājas utt, bet visas manas cerības uz igulēšanos iztraucēja - ods!! Tā sīkšana, manuprāt, spēj uzcelt arī mironi, bet man miegs pārgāja ka nebijis.. Tā nu sēdēju nakts vidū pārkarsušā istabiņā,. neērtā gultā, ieslēdzu televizoru, kur bija vesela kaudze ar bezsakarīgiem itāļu kanāliem, ieslēdzu pašu garlaicīgāko, lai mēģinātu iemigt.. tā nu pussnaudā rītu sagaidīju... Nākamais rīts - diži plāni - ātri nokļūt līdz Slovēnijai, atrast jaukas naktsmājas, varbūt Ļubļanā, tad doties apkārt pa pilsētu.. Cik tad nu tālu tā Venēcijas no slovēnijas - kādi pārsmits kilometri tikai. Ja vien zinātu kā no tās sasodītās vietas tikt atpakaļ uz highway.. Tomēr tikšana atpakaļ beigu beigās izrādījās plāna vieglāk izpildāmā daļa - vadoties pēc kaut kādām topogrāfijas atmiņām un saules, kā arī ceļa zīmēm, protams, ceļu izdevās atrast viegli.. Galvenā problēma: itāliešu NEatsaucība. beigu beigās iestrēgu kaut kādā vietā uz highway 1km pirms vietas, kur sadalās ceļs uz austriju un uz slovēniju. Lieki piebilst, ka tie pāris šoferi, kas apstājās brauca uz austriju (arī mans uzraksts neko nemainīja) Tā nu stāvēju pusdienlaika itālijas saulē (ēnā bija drusku virs 30grādiem) šosejas vidū un tad mani pamanīja kautkāda highway kontrole. Vecis kko itāliski vervelēja-sapratu to, ka nedrīkstu te atrasties - nu i jaunumus man pateica!! piedāvāja mani aizvest uz kkādu ciemu, no kurienes spriežot pēc kartes varētu tikpat labi arī kājām tos 5km nākt atpakaļ uz lielceļu. Atteicos, šis paziņoja, ka saukšot policiju - lai sauc, man jau viss bija tā apnicis un izbesījis, ka policija neko sliktāku vairs padarīt nevarēja. Pa tam lāgam turpināju stopēt, bet atkal šoferis kas apstājās brauca uz Vīni.. Tad beidzot atbrauca policija-paskatījās dokumentus, pakratīja ar pirkstu, beigās pateica, ka vedīšot mani uz kkādu autobāņa exitu (vai ieeju) lai no turienes stopējot.. Man aju tiešām bij bezspēks un tā nu pārmaiņas pēc nepārkāpjot nekādus noteikumus nostāvēju godīgi pirms autobāņa, nesperot uz paša bāņa ne kāju... un atkal jau tās mašīnas, kas apstājās - visas tik uz austriju vai austrijas pusi!!! Pēc kādas stundas stāvēšanas biju izlēmusi - vienalga, kur braux nākamā mašīna, braukšu, jo sajūta bij tāda, ka tajā nostūrī tikpat labi arī varētu stāvēt kamēr nomirtu.. Tad nu nākamā mašīna izrādījās kāda policijas ekipāža, kuras vadītājs teica, ka viņa kolēģi esot par mani teikuši un viņi varot mani aizvest līdz kādam benzīntankam vismazpareizajā virzienā... Nu tas jau drusku līdzinājās brīnumam!! Pēc viena redbula benzīntankā dzīve atkāl sāka rādīties jaukākās krāsās un aizdevās apturēt vienu jautrīti no slovēnijas - dzēks (nu ap gadiem 40 likās) brauca savā pussagrabējušajā autiņā no kāda festa un beigās slovēnijā arī apstājās uzpīpēt zālīti :D Es atteicos, jo migu ciet jau tāpat un šī manta mani točna nebūtu pamodinājusi.. Nu tad beidzot biju slovēnijā - izrādījās, ka tā tiešām ir jauka viesmīlīga zeme. Arī mans jautrais šoferītis pilnas ausis piestāstīja cik tur labi utt.. Izmaksāja man pusdienas, izstāstīja kur un kā labāk braukt.. Tā nu izlēmu par labu piekrastes pilsētiņai Piranai - biju kkur lasījusi, ka esot jauka, arī šoferītis mani pārliecināja un tad nu mūsu ceļi šķīrās.. Ātri izdevās nostopēt puišu kompāniju, kas brauca peldēties. Nolēmu piebiedroties - tieši paceļam arī sanāca :) Viens jau no dzēkiem taisījās mani privatizēt, bet man kkā puskrieviski, pus nezkādā valodā (jo visi žināja tikai dzimto valodiņu) izdevās šo pārliecināt, ka nepiekrītu šādam scenārijam. Tā nu draudzīgi visi papeldējāmies, līdz es attapos, ka ir jau 6vakarā un būtu jādodas tālāk, ja vēlos līdz vakaram savā galamērķī arī nonākt.. Pelde siltajā tīrajā, adrijas jūras ūdenī biaj man devusi tieši tik daudz spēka un svaiguma, lai būtu apņēmība un spēx turpināt ceļu. domāju -nav jau vair tālu, viena mašīna, 15 minūtes un būsū jau galā, tikai tāda lieta - ceļš aizvijās gar jūras krastu, gar ceļu margas un nebija pat pusmetra nomales, kur mašīnai apstāties, bet satiksme kā jau 7dienas vakarā - mašīna aiz mašīnas.. Tā nu arī nogāju vēl kādus 7km kājām līdz parādījās saliņa, kur mašīna vismaz fiziski varēja apstāties. Te nu sloveņu slavinājumi atkal attaisnojās un pēc minūtes man apstājās mašīna. Jauns puisis man sazvanīja vienu hostelīti, lai ir kur palikt, visu sīki izstāstīja un aizveda cik nu vien tālu ar mašinu varēja aizbraukt līdz manai naktsmītnei :) Ātri ielīdu dušā un nu jutos kā paradīzē - saulriets uz pussaliņas, ko no abām pusēm ieskauj jūra, pastaiga saulrietā pa šo mazo jauko pilsētiņu, kas principā tiešām ir drusku līdzīga venēcijai ar savām šaurajām ieliņām, tikai nav kanālu, toties to atsver jūra visapkārt, skats, kas paveras uz kalnu blakus pilsētiņai un uz abām pusēm no pussaliņas... Vienā pusē lūkojoties pāri jūrai var redzēt horvātiju, bet izejot cauri pāris ieliņām 100metrus tālāk - pussaliņas otrā pusē pāri jūrai paveras skats uz itāliju.. Beidzot jutos kā atradusi miera ostu-vismaz uz kādu brītiņu, kur atvilkt elpu no nemitīgās skriešanas.. Pastaigāju pa pilsētas ieliņām, uzkāpu kalnā paskatīties saulrietu un baznīcu. Bija plāni par pasēdēšanu kādā no kafejnīcām jūras krastā pie alus glāzes, taču garām ejot kādai viesnīcai sākās saruna ar tās īpašnieku, kas krietni ieilga un pēc kādām 5 stundām un neskaitāmām iztukšotām vīna glāzēm beidzot piespiedu sevi doties uz mājām.. Nākamais rīts gan vairs nešķita tik rožains.Agrāk varēju dzert cik vien vēlējos, bet šoreiz gan no rīta kuņģis nebija apmierināts ar manu iepriekšējās dienas diētu - kā nekā biju ieskramšķinājusi tikai nelielas brokastis, tad visu dienu neko un vakarā pāris litri vīna... KKā piespiedu sevi paēst brokastis-galu galā tās bija iekļautas cenā.. Tad aizvilkos nopeldēties ar domu, ak šim pasākumam vajadzētu mani atsvaidzināt.. Tomēr rīts bija vējains un 15 minūtes kā spox nostāvēju klīdz dibenam ūdenī, kamēr sadūšojos tomēr ielīst nopeldēt..auksti.. Kamēr tiku atpakaļ līdz viesnīcai, kas gan bija tikai 2minūšu gājiena attālumā, viss svaigums pārgāja.. Istabiņā pa pusei krāmēju mantas un nevarēju izlemt, vai palikt šeit vēl vienu dienu, vai arī doties tālāk uz ļubļanu. Beigās pēc ilgām iekšējām cīņām izlēmu palikt. Pilsētiņi biju jau vairāk vai mazāk izstaigājusi iepriekšējā vakarā, tāpēc izlēmu doties uz netālo Portrožu, pie reizes atrodot vietu, no kuras man labāk nākamajā dienā stopēt.. Lielu gabalu par spīti sāpošajām kājām un uz pēdas uzberztajai gigantiskajai tulznai nogāju kājām, līdz izlēmu izmantot autobusa pakalpojumus - tie šajā maršutā staigāja diezgan bieži. Tā kā nesapratu kur īsti var kāpt laukā nobraucu līdz pašama galapunktam. Nu ko-jāčāpo atpakaļ.. Vieta jau nebij no sliktākajām čāpošanai: kreisajā pusē debeszila jūra, visapkārt viss skaists, kā jau vasarā turīstu zonā - laba pārmaiņa pēc latvijas pelēkajām debesīm.. Izdevās pat atrast vietu, no kuras biju iebraukusi pilsētiņā, tā kā atceķlam plāns bija aju izdomāts-ar autobusu līdz šejinei un tad ar stopiem tālāk (vnk negribējās šo ceļu mērot ar sāpošu kāju un vēl nezcikkilogramīgu somu plecos). Izbaudīju nekā nedarīšanas priekus, atceļā nopirku drusku ēst, milzīgu saldējumu, pasēdēju jūras krastā apdomājot dzīvi utt.. Kad izdomāju beidzot sauļoties, uznāca milzīgs mākoņu kalns un palika vēss.. Viesnīcā satiku kādu angli - viņš ir skolotājs prāgā un arī stopojot apceļo eiropu - viņa mērķis bija horvātija. Tā kā vienai bija drusku apnicis, divatā devāmies meklēt kādu lētu un labu ēstuvi.. tā kā viņš bija veģetārietis, nezcik viegli negāja. Beidzot vienojāmies par kādu vietiņu, es pieēdos salātus, viņama tnesa veģetŗo ēdienu ar gaļu iekšā, tā kā beigās viņš vēl dabūja kkādu paiku uz restorāna rēķina, lai klientiem redz nepaliktu sliktas atmiņas :D Iepriekšējā dienā biju aizstaigājusi līdz pils mūriem kalna galā, bet vārti bija ciet un uz mūra netiku. Šoreiz biju nobriedusi tikt iekšā, pielauzu nabaga angli (diemžēl vairs neatceros viņa vārdu :( ) nākt līdzi.. Vārtus izrādījās bija iespējams atmūķēt, bet kamēr mēs tikām augšā izrādījās, ka pār pilsētiņu jau nāk milzīgs negaisa mākonis.. Tā nu sagaidījām negaisu - kalna galā, puscauros mūros, kur pat šti nebija vietas lai no lietus paslēptos. Tomēr skats bioja grandiozss - negaiss uz jūras un pār mazo pilsētiņu ielejā - kko tādu ir vērts redzēt, pat ja likās ka sirds izleks pa muti laukā pēc pāris pirmajiem spērieniem, kas bija tieši virs galvas.. Džeks ar bija sajūsmā-ticu jau gan ka katru dienu viņam tādas izdarības nenākas piedzīvot :) Vakars beidzās ar to, ka viesnīcas īpašnieka kkāds draugs dzejnieks uzaicināja mani iedzert aliņu. Piekritu, jo gulēt vēl negribējās. Viņš gan mēģināja mani pārliecināt, ka varu braukt dienu vēlāk uz ļubļanu un tad varēšot pie viņa palikt un viņš arī amni aizvest varēšot - viņam tur esot liels dzīvoklis, tomēr Piranja vēl vienu dienu +25eur vēl par nakti viesnīcā neietilpa manos plānos. Nākamajā rītā pēc iepriekšējā vakara skriešanas ar plikām kājām pa peļķēm (jo manas iešļūcenes atteicās izturēt šādas ekstrēmas izdarības) konstatēju, ka mana tulzna sāp tā ka kāju pie zemes nevar pielikt. KKā izdevās pa pusei uz vienas kājas aiztikt līdz autobusa pieturai.. Tad nu atkal ierastā stopēšana :) Uzraksts - uz ļubļanu, bet visi brauc uz to tuvējo pilsētiņu ar to garo piekrastes joslu, pa kuru vēlreiz ar šībrīža sāpošo kāju patiešām nevēlos iet.. Beidzot apnīk, jo saprotu, ak līdz ļubļanai netikšu ar vienu mašīnu riskēju ar vienu, aks brauc līdz tai nelaimīgajai Koperai.. Izrādās - kā parasti slovēņi - jaux cilvēks :) Nākamā mašīna - kruts zils bmw - iekšā jauns džks, ar kuru kā par brīnu diezgan labi izdodas sabazarēt par visu ko. Piedāvājums-viņam ļubļanā pusstundu darīšanas, pēc tam brīvs laix, varam kkur pablandīties. Piekrītu. Dzeks jaux-pat ja tā pablandīšanās ietvertu ko vairāk nebūtu iebildumu :D Tomēr izrādās tiešām džentelmenis. Izstaigājām un izbraukājām ļubļanas centru un apkārtni, uzbrucām augšā pilī, iazgājām paēst. Tad laix sadraņķojās un braucām kkur prom - tā uz dullo kartē atradu tādu vietu - geos - slovēnijas ģeometriskais centrs - izdomājām jābrauc tur - džeks ar tur nebija bijis - tā kā uz priekšu.. Visu ceļu lija, bet kā nonācām tur, lietus ar tieši beidzās. Jā-kas var būt svaigāks par kalnu gaisu tieši pēc lietus!! Apkārt kā miglas blāķi veld mākoņi, slapja zāle, svaigs gaiss - vnk burvīgi. Tā nu kkā tur notusējām runājoties par dzīvi un par viskautko, elpoju svigo gaisu un pirmo reizi ceļojuma laikā neuztraucos par kādiem plāniem un naktsmājām - vnk bija jauki.. :)) Diemžēl idejas par kkādu papildus romantiku izjauca fakts, ka džekam bija draudzene, un es neesmu no tām, kas cilvēkam ņems nost beibi - negribēju, lai šis pēc am mocās kkādos sirdsapziņas pārmetumos. Ja vēl viņš kko uzsāktu, tas būtu savādāk, bet pati.. negribu būt tāda maita :D Tad arī izlēmu - viss - pietiek - gribu mājās - atbrauksu citreiz atlikušo slovēniju apskatīt! Turklāt tuvojās vakars un vai nu bija jāpavada ankts ceļā vai jāmeklē naktsmājas visdrīzāk ļubļanā. Izlēmu par labu 1.variantam un devos atceļā.. Pusstunda uz autobāna līdz beidzot apstājas kds sagrabējis vāgīs, kas knapi kust - nu ko - labs sākums atceļam :D Pēc tam - fūre, kas brauc uz budapeštu, bet šoferis runā tikai ungāriski. Kaut arī nabags nesās kā trax, galā bijām tik ap kādiem 2naktī. Kāpu laukā un meklēju tālāk šoferus. Izdevās nostopēt kādu cilvēciņu, kas brauc uz vīni.. Tā nu man sanāca zigzagos tas ceļš, kamēr jau vēlā pēcpusdienā beidzot biju uz kkā līdzīga apvedceļam pie varšavas. Te nu beidzot man apstājās pirmā latviešu mašīna visā ceļojuma laikā - fūre :) Lai arī šoferis bija krievs pēc tautības, vienalga bija patīkami, ka savējais :) Mēģināju šo izklaidēt ar visādām sarunām, kamēr beidzot nogurums darīja savu - biju gulējusi kādas 4h iespriekšējo 48h laikā!!! Bet šoferītis neņēma ļaunā, uz lietuvas robežas viņš amn sarunāja citu latviešu mašīnu, ali tiktu līdz bauskai un tā nu saulei lecot biju jau mājās... P.S Tiešām visiem iesaku aiozbraukt uz slovēniju - manuprāt iespaidu par valsi rada ne tikai tās skaistākās un tūristu apmeklētākās vietas - tas ir viss kopumā - cilvēki, daba utt u n slovēnijā 99% no visa bija super! Vspār slovēniaj mani pārsteidza - izrādās tur aju ir eiro, liela daļa cilvēku tur zina angļu valodu un pat diezgan laibi - kas atvieglo komunicēšanos un palīdz daudz ko uzzināt arī par pašu valsti..


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais