Lidojumi sapņos un īstenībā.
Tas notiek kā parasti. Pamosties, ir brīvdiena, darīt nav ko. Pasniedzos ar roku pēc kartes. Pārlapoju Eiropas atlantu. Kurp lai dodās? Aiz loga Decembris. Līņā. Pēc pāris dienām Jaunais Gads. Varbūt šoreiz turp, kur silda saule un pludmalē laiskojas atpūtnieki? Lidod negribās. Ļoti. Tātad, jābrauc ar auto. Lūkojos kartē un ar pirkstu cenšos sadalīt braucienu posmos. Viena diena, divas dienas, trīs dienas. Manuprāt trīs dienas ir OK. Tikai kādāļ tā Polija te pa vidu? Ārprāts uz ceļiem un vispār ceļu nav. Mēģināšu izbraukt vienā paņēmienā. Tātad nolemts – maršruts: Rīga – Berlīne – Ulma – Torino – Monako – Nica - Kannas. Brīžiem sevi tracinu ar fiksajām idejām, kad veselais saprāts atkāpjas otrajā plānā un par visām varītēm vajag kaut ko pasākt, lai kliedētu garlaicību. Lēnām savācu vajadzīgās lietas ceļam, mazliet nosnaužos un startēju no Rīgas vienos naktī – mans aprēķins tāds, ka Polijai izbraukšu cauri diennakts gaišajā laikā. Brauciens līdz Latvijas robežai ir pat patīkams – nekādu mašīnu uz ceļiem brīvi un ātri. Tikpat ātri paskrien garām Lietuva. Polijas robeža naktī ir patukša, bet rada nospiedoši nepatīkamu iespaidu. Izkuļos cauri tai un braši kreisēju pa līkumoto ceļu, kad pēkšņi mašīna ar sarkaniem bākuguņiem mani nostopē. Vīri ar automātiem un kamuflāžas tērpos. Johaidī! Droši vien vajadzēs par kaut ko maksāt. Šie paņem pasi, auto papīrus un 20 minūtes kaut ko čubinās savā autiņā. Tad atnāk un atdod papīrus, novēl laimīgu ceļu un nepaprasa ne santīma. Brīnums. Bet tik un tā nepatīkami. Ceļš vienmuļš un riebīgs. Aiz mguras kāds iesēdies un es ar savu neaerodinamisko un pagriezienos nestabilo auto nekādi nevaru atrauties. Besī ārā. Tā turpinās četras stundas. Neizturu, nospļaujos un iespiežu grīdā līdz galam. Džipiņš lido uz 180 pa mitro, sūdīgo ceļu. Pēc piecām minūtēm uguņi aizmugurē attālinās un izzūd. Ceļa malās uzraksti – “Skup Paletow” un tā visu laiku. Sāk nākt miegs, rītausma, bet līdz Varšavai vēl tālu. Sākās apsnidzis ceļš un kļūst ievērojami vēsāk. Varšavai izbraucu cauri – skarba izskata pilsēta ar nebeidzamiem reklāmas plakātiem ceļa malā – visi kaut ko cenšas pārdot. Ceļa zīmes kā glābēji norāda attālumu līdz Berlīnei. Nogurums sevi liek manīt. Kādu brīdi ceļš paliek pavisam slikts temperatūra ap mīnus vienu grādu un smidzina lietutiņš. Visi velkās. Es nē. Pagriezienā auto nevēlas braukt turp kur vēlos es, paspēju savākties un iebraukt šķērsielā. Adrenalīna deva mani pamodina. Palūkojos apkārt un redzu vairākas vieglās un smagās automašīnas mētājas grāvjos. Atkala. Gliemeža gaitā paiet nākamās divas stundas. Polijas robeža ir ilgi gaidīts un atslābinošs starpposms. Līdz Berlīnei vēl kāds laicinš ko braukt, bet nu bez problēmām. Ieripoju Berlīnē, pulkstenis rāda 16.00 pēc Latvijas laika. Izbraucu līdz pašiem Brandenburgas vārtiem. Skaisti. Viss rotājumos un tūristi nemitīgi fotografē. Izrādās, ka zibspuldzes bija no policijas kamerām stabu galos, jo jau labu laiku braucu pa tikai gājējiem paredzētu laukumu. Notinos meklēt viesnīcu, kur pārgulēt. Viesnīca pie kāda rūpnieciskā rajona ir tukša, bet dod lielisku atpūtu par mazu naudu. No rīta ripoju caur Vāciju. Nav ko tur pateikt. Bānis, bānis un bānis, Vācijas pierobeža. Iepriekšējās dienas brauciens liek sevi manīt un nogurums pieņemas spēkā, sāk rādīties multenes. Stop. Pilsēta Ulma, tur kur treileru piekabes taisa un domātāji visādi dzīvoja. Pārlaižu nakti un ieturējis lieliskas brokastis ķīniešu ēstuvē par 5 eiro all you can eat, piestampājies izlidoju caur Austriju un Šveici, pa ceļam aplūkojot Cīrihes centru un mazliet pa to pastaigājoties, saprotu, ka šeit dzīvot es noteikti negribētu. Noteikti nē. Kaut kā neesmu izvēlējies pareizo ceļu un sākas kalnu serpantīns. Atkal nokļūstu ziemā – sniegs līdz ceļgaliem un ciemati ar jocīgiem nosaukumiem. Ceļš mitrs un es pa to slidinoties cenšos saglabāt pietiekamu ātrumu, lai vietējie lidotāji nesatrauktos man aiz muguras, kaut gan tas ir gandrīz neiespējami. Vakarā finišēju Turīnā. Visi atpūšās. Neviens nestrādā, viesnīcā ēstuve ciet. Braucu uz Autogrill. Tur pilns ar policistiem, kuri malko mikroskopiskās devās salietu kafiju, kura vairāk izskatās pēc darvas. Jautri savā starpā tarkšķošās itālietes mani apkalpo tā it kā es būtu caurspīdīgs, nepārtraukti sarunājoties, tomēr daudz ātrāk, kā Rīgas Makdonaldā. Eju čucēt. Nākamajā dienā maksas bānis mani aizlīgo caur gleznainām ielejām un jocīgi smakojošiem tuneļiem. Gaisā jaušams pavasars...Vismaz es tā gribu domāt. Izčekojoties no maksas štrāses sanāk apaļa summiņa. Tomēr labāk tā, nekā Polijas lētums. Braucu gar San Remo un atmiņā uzpeld vecās labās dziesmas. Vai jāieslēdz radio. Riviera Radio – varu rekomendēt, laba radiostacija. No kalna ielejā paveras skats uz Monako, šodien tikai izbraucu cauri, lai atgrieztos pēc pāris dienām. Finišēju Nicas Radisson viesnīcā pie Angļu promenādes. Noeju lejā, neesmu šeit pirmo reizi, zinu, ka te ir labs Absolut bārs, jaudz riktīgus kokteiļus. Vislabākais ir Remember. Iedzer kādus piecus – sešus un nekāda remember vairs nav. Nākamās dienas pavadu laiskojoties pa pilsētu un baudot lielisko laiku, aizbraucu līdz Kannām pavazājos pa sarkano paklāju un domāju, ka jāpasēž kādā restorānā. Visi rezervēti... 31 Decembris. Oi! Lidoju atpakaļ uz Nicu, cerot ka tur būs savādāk. Ir savādāk. Vienīgais pieejamais restorāns viesnīcā. Pārējos lūk vai nu rezervācija, vai jāpērk jaungada iejas biļete ar izklaides un pārtikas paketi. Visās labākajās vietās aizņemts. Jaunais Gads tiek sagaidīts pie jūras, kur milzīgs cilvēku pūlis šauj gaisā samērā sūdīgas raķetes uz dropē uz nebēdu. Ļoti jautrs noskaņojums visapkārt. Nākamā diena tiek pavadīta Monako. Neko daudz par to šeit nerakstīšu. Uz turieni vienkārši ir jābrauc. Pilsēta uzposta uz svētkiem, pie ostas tridziņš un slidotava. Ak jā visu laiku pieturas temperatūra ap + 20 grādiem. Kazino ir vienkārši lielisks gan iekšpusē ar burvīgo arhitektūru un smalko atmosfēru, gan ārpusē ar noparkotajiem Ferrari un RollsRoyce auto. Izbaucu pa F1 trasi. Nesaprotu, kā tajā tunelī var izbraukt ar 300km/h. Viņš īstenībā ir samērā šaurs. Visu cieņu veiklajiem braucējiem. Pēc lieliskaš atpūtas laiks posties mājup ceļam. Domāju, ka vajadzētu saīsināt braukšanas laiku. Pirmās dienas vēlā vakarā finišēju netālu no Frankfurtes, palieku Movenpick viesnīcā. Jocīgi, ka tur vannā saliktas gumijas pīlītes. Nākamais ceļa mērķis man šoreiz ir Rīga. Gribās pārbaudīt, vai ir iespējams to izdarīt. No Frankfurtes līdz Rīgai vienā piegājienā. Tā bija liktenīga kļūda. Ceļa apstākļi jau Vācijā bija ļoti slikti stiprs vējš un spēcīgs lietus visu ceļu līdz Berlīnei. Tālāk braucot mazliet pierima, bet vēl aizvien līņāja. Polijā sāka snigt, riebīgā atkala lika sevi manīt un braukšana izvērsās par nebeidzamu murgu. Apstājos, lai uzpildītu degvielu un 20 min pagulēju. Rīta pusē tuvojos Lietuvas robežai. Vēl aizvien bija slikti ceļa apstākļi, bet ceļa mērķis jau tuvu. Pārbraucu Lietuvā un ieturēju maltīti pierobežas Statoilā. Turpināju ceļu, nogurums briesmīgs, bet mājas tuvums uzmundrināja. Līdz mājām bija atlicis mazliet vairāk par 200 km. Asfalts priekšā beidzot bija tīrs no sniega un patīkami tumšs, ceļš taisni gāja pāri laukam. Nolēmu atslēgt mašīnas pilnpiedziņu. Atslēdzot jutu kā priekšējie riteņi mazliet izslīd un sapratu, ka tas nav asfalts bet nodevīga plāna un caurspīdīga tīra ledus kārta. Mašīnu sāka nest sāņus – ātrums 90km/h. Iztaisnoju. Bet tik un tā auto pēc inerces turpināja slīdēt no ceļa nost. Nu neko tur nevarēja vairs darīt. Pēdējā doma – kaut nu ne uz jumta. Kritiens ap 2m dziļā grāvī. Atsitiens Būkšķis. Vēl viens būkšķis. Atveru acis un redzu, ka slīdu uz jumta. Sūdīgi. Izkāpt nevar – jumts pielocīts un durvis ciet – karājos ar kājām gaisā. Atsprādzējos un izlienu pa pasažiera durvīm. Auksti. Mugurā tikai viegls apģērbs, kas viesnīcā uzvilkts. Ārā –15. Pirkstus nejūtu, bet kustās. Laikam krītot sasitu sprandu. Vēlu vakarā draugi mani nogādāja pie mājām. Auto pēc pāris mēnešiem ripoja kā jauns un ceļojums nemaz tik slikts arī nebija.
