Dzīvesprieku meklējot

  • 9 min lasīšanai
Klaigājošu cilvēku pūļi un meditējoši mūki netraucē viens otram tik ilgi, kamēr viņus vieno labsirdīgā pasaules lietu kārtības izpratne. Šrilankā, tāpat kā lielā daļā Dienvidaustrumāzijas valstu, galvenā reliģija ir budisms, kas, atšķirībā no daudziem priekšstatiem, nebūt nav klostera četrās sienās iesprostota un tikai dažiem pieejama dzīves mācība. ...Bet cilvēks, kuram ir dota iespēja pašam par to pārliecināties un iejusties radikāli atšķirīgā kultūrā un dzīvesveidā, noteikti neiztiks bez grūtībām, toties iegūs ko tādu, ko vēlāk sauks par otrajām mājām. Starpgadījums Ar asarām acīs, atvadoties no draugiem un radiem Rīgas lidostā, vēl nenojautu, cik gan vētrains un nervozs izrādīsies ceļojuma sākums. Dubajā, kas ar arābu pasaules zaglīgi noslēpumaino smaidu atvēra savas lidostas durvis, atklājās, ka uz Šrilanku varēšu tikt nevis ar plānoto, bet tikai ar nākamo reisu. Tas nozīmēja, ka to sešu stundu laikā, kuras man vajadzēja pavadīt šai jaukajā ēkā, skraidot no vienas vietas uz otru un kārtojot dažādus kreisus dokumentus, divās citās valstīs, proti, Latvijā un Šrilankā, valdīja absolūta neziņa par pārgalvīgā ceļotāja iespējami jaunajiem plāniem. Lieta tāda, ka pulksten piecos no rīta man jau vajadzēja atrasties Kolombo (Šrilankas galvaspilsēta). Tādēļ nebija brīnums, ka Ratanasāra Pallekande – mūks, kurš bija atbraucis mani sagaidīt, zvanīja uz Latviju visai uztraucies. Tikai pulksten divpadsmitos dienā sasniedzu salu, kurai uz četriem mēnešiem bija lemts kļūt par manām mājām. ... Bet nu tikai sākās pa īstam! Jautrie un bezrūpīgie lidostas darbinieki paziņoja, ka bagāžu varēšu saņemt kaut kad aizparīt, jo tā nezināmu iemeslu dēļ vēl neesot atvesta. Saņēmis nelielu kompensāciju par neērtībām (to man laipni piedāvāja, redzot sejas izteiksmi, kurā bija pausts rietumniekiem raksturīgais izmisums par sīkumiem), devos nekonkrētā virzienā. Tā kā visas pēdas biju pazaudējis, tad nolēmu apjautāties cilvēkiem, vai viņi gadījumā nezina, kurā vietā varētu atrasties Ratanasāras Pallekandes klosteris. Bet še tev! Ratanasāra – tas ir tikai augstas kārtas mūka tituls. Bet Pallekande – vietas nosaukums, jo mūkus šai zemē mēdz dēvēt arī pēc viņu dzimšanas vietām. Galīgi nomākts noīrēju šaurajam maciņam atbilstošu ūķi, kurā nedaudz atpūsties un censties sakopot neskaidrās domas. Vēlu vakarā pamodies, vairāk noguris nekā izgulējies, devos atrisināt iesīkstējušo problēmu. Izstaigāju vairākus klosterus, kuros mūki tikai smaidīja un saprotoši māja ar galvām, līdz viens no viņiem ieteica aizstaigāt līdz kādam ļoti svarīgam klosterim, kura galvenais mūks varētu zināt, kur īsti meklējams Ratanasāra Pallekande. Un zināja! Pietika tikai pateikt, ka Ratanasāra prot runāt krieviski un ir mācījies Krievijā... Ar nepilnas diennakts nokavēšanos iesoļoju mazā klostera smilšainajā pagalmā. Viens mirklis – un viss bija pārvērties! Nu tikai apjautu, ka esmu Šrilankā. ...Bet Ratanasāra dzēra tēju un smaidot sveicināja: „ Kā iet? Vai melno maizi un šprotes atvedi?” Nestandarta mūks Mana ceļojuma mērķis nebija atpūta, bet gan mācības, proti, singāļu (Šrilankas pamatiedzīvotāji) kultūras un budisma filozofijas izzināšana, kā arī vietējās valodas apgūšana,- tiesa, vienkāršas sarunāšanās līmenī. Tādēļ kontakts ar cilvēkiem jau no paša sākuma bija tiešs, nevis pastarpināts. Ratanasāra, kuru, kā noprotams, pazinu jau agrāk, jo viņš, aktīvs mūks būdams, bija paspējis lasīt lekcijas par budismu arī Latvijā, ar savu klātbūtni gan īpaši neaplaimoja. Visādā ziņā viņš izrādījās absolūts nestandarta mūks, kurš strādā par gidu, turklāt ir arī Šrilankas prezidentes (starp citu, singāļi ļoti lepojas ar savu prezidenti, un vienmēr bija ļoti priecīgi, uzzinot, ka arī Latvijā prezidenta amatu ieņem sieviete) padomdevējs Krievijas jautājumos un Šrilankas goda konsuls Krievijā. Arī labās krievu valodas zināšanas nebija nejaušas, ņemot vērā doktora grādu krievu filoloģijā. Viņš bija atbildīgais par manu dzīvošanu (izmitināšanu un mācīšanu) Šrilankā, kaut tikāmies reizi mēnesī. Par viņu klīda visdažādākās leģendas, kuras ar savu mūžīgi aktīvo dzīves manieri viņš pats bija izprovocējis. Lieki teikt, ka daudz ko viņš darīja pretrunā ar budisma principiem, vēlāk pa pusei nopietni jokodamies: „Mani vada velns. Tādēļ man jāpaspēj izdarīt desmitkārt vairāk nekā citiem. Mūka tērps man vajadzīgs tikai tādēļ, lai palīdzētu cilvēkiem.” Pilsētā Pirmajā brīdī viss šķita kā jautrā pasakā. Cilvēki uz ielām atskatījās un rādīja ar pirkstiem. Skolnieki, tērpušies uniformās (zēni – baltos kreklos un zilos šortos, bet meitenes – baltās blūzēs un kleitās), ķiķinot sveicināja, visādi cenzdamies uzsākt sarunas. Ievēroju ļaužu nenopietno attieksmi pret apkārtējās vides tīrību. Ratanasāras klosterī visi atkritumi tika sviesti tuvējā upītē. Turpat arī makšķerēja zivis, kuras vēlāk ceļa malā tika pārdotas. Savukārt dažāda gadu gājuma cilvēku spļaudīšanās jebkurā sabiedriskā vietā jau pēc neilga laiciņa vairs nelikās nekas īpašs (Dienvidaustrumāzijas iedzīvotāju netikums līdzās tabakas smēķēšanai ir kaut kādu kodīgu lapu un sakaltētu sarkanu auglīšu košļāšana, - pēc tam visa mute ir asinīm līdzīgā krāsā, bet ceļmalas rotā sarkani, sakaltuši pleķi). Dzīve pilsētā aizritēja strauji. Katru rītu klostera pagalmā nāca vingrot bērni, bet vakaros mūki skaitīja lūgšanas. Karstuma garaiņos un benzīna tvanā ietītā Kolombo jau māja ar roku... Pārcelšanās Mana jaunā mājvieta atradās pašos Šrilankas dienvidos, Valasmullas provinces ciematiņā Pallekandē. Dzīvoju un mācījos klosterī, kurā atradās jauno mūku skola. Šajā klosterī, starp citu, pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem bija mācījies arī pats Ratanasāra, jo Pallekande ir viņa dzimtais ciems. Šeit bija pavisam savādāk. Pirmkārt, lielākā daļa vietējo iedzīvotāju patiešām nekad agrāk nebija redzējuši dzīvu baltādaino. Bērni man bieži vien skrēja klāt un aptaustīja, priecādamies par gaišo, balto ādu. Es vienmēr teicu, ka man labāk patīk viņu brūnā krāsa, taču viņi neticēja. Savukārt pieaugušie aicināja ciemos uz tēju (tējas dzeršana singāļiem ir kā sava veida rituāls) un gribēja pļāpāt par dažādām tēmām, lai palielītos ar savu neskaidro un nepareizo angļu valodas izrunu. Protams, bija arī tādi, kas nezināja angļu valodu, tādēļ priecājās neko nesaprazdami. Un visi priecājās! Šādā situācijā man neatlika nekas cits kā priecāties kopā ar visiem. Cilvēki – mūki To, ko redzēju, piedzīvoju un izjutu šai klosterī, es nebūtu varējis pat nosapņot. To, kā bērni atsakās no bērnības, celdamies puspiecos no rīta, skaitīdami lūgšanas, divreiz dienā mainīdami ziedus pie Budas altāra, mācīdamies patiesības par dzīvi un nāvi, par ceļu un tā gājēju. Tie bija parasti un neparasti bērni vienlaikus, kas starp bērnišķīgām vēlmēm un pieaugušu cilvēku savaldību devās pa skaidri iezīmētu ceļu uz mērķi, ko māca, bet tikai pats var iemācīties. Viņi bija astoņi: Indasiri, Sunīte, Osunīte, Susīle, Suģāte, Sudēva, Sumangale un Siridamme. Sešpadsmitgadīgais Indasiri bija vecākais un prātīgākais no visiem. Sunīte bija mans istabas biedrs, kas gribēja, lai iemācu viņam džudo, viņa vecāki tirgojās ar pašaudzētu tabaku, bet viņa rūgtais, nepiepildāmais sapnis, kas dažkārt noveda viņu pat līdz asarām, bija pēc vairākiem gadiem dienēt Šrilankas armijā. Sunītes aizraušanās bija dažādu spridzeklīšu veidošana, kas klosterī, protams, bija aizliegta. Osunīte bija mierīgākais un kautrīgākais, vienmēr maliņā nolīdis. Savukārt Susīle bija sāpju bērns. Agrā bērnībā viņam uz galvas bija uzkritis kokosrieksts, tādēļ tā bija nedaudz ieliekta un atgādināja bļodu. Par Susīli mēdza teikt, ka viņam ar prātu viss neesot kārtībā. Dažkārt viņam uznāca lēkmes,- tad viņš ķēra citiem pie rīkles un rūca. Stāstīja, ka tas esot tādēļ, ka viņā ir iemiesojies mirušais vectēvs. Suģāte bija klostera galvenā mūka mīlulis, kas, protams, ļāva viņam būt nedaudz patmīlīgam. Desmitgadīgie Sudēva un Sumangale bija ārkārtīgi skaisti bērni ar lielām acīm un garām skropstām. Sudēva bija liels saldumu mīļotājs, kuram turklāt ļoti kutēja vēders un paduses. Sumangale nodarbojās ar manis audzināšanu, tādēļ citi viņu jokodamies iesauca par manu sievu. Vismazākais bija sešgadīgais Siridamme. Turklāt viņš darīja tieši to pašu, ko pārējie,- gan mācībās, gan darbā. Protams, viņu, kā jau vismazāko, arī visvairāk loloja, taču nereti viņš dabūja pa ausīm no citiem mūkiem sava mazliet priviliģētā stāvokļa dēļ. Katram no viņiem bija sava ģimene no iepriekšējās bērnu dzīves, kad viņi vēl bija sēdējuši mājās vai mācījušies parastās skolās un knaibījuši meitenēm dibenus. Tolaik par viņiem rūpējās vecāki. Tagad vecāki nāca uz klosteri un nolieca galvas savu mazo bērnu priekšā, kuri nu vairs nebija tikai viņu bērni. Bet mazie mūki, ietinušies oranžos apmetņos, kā mazas saulītes ik rītu un ik vakaru devās pie lielā Budas statujas, lai ar lūgšanu mantrām aizgaiņātu sirdī iezagušās šaubas un skumjas... Pirmatnība Kā jau katrā zemē, arī Šrilankā mīt ne tikai cilvēki un mūki, bet arī dzīvnieki, putni, kukaiņi, koki un puķes. To trīs mēnešu laikā, kurus nodzīvoju Pallekandes klosterī, es redzēju ne vienu vien radību, kas lika acīm izbrīnā ieplesties un censties to izsekot pa šaurām džungļu taciņām vai turpat – klostera pagalmā. Mans pirmais piedzīvojums bija mazs un melns skorpions. Tas atradās uz manas istabiņas sliekšņa un jau centās par katru cenu ielīst iekšā, taču Sunīte aši noreaģēja un ar slotu izslaucīja to ārā. Citādi tas būtu varējis, piemēram, palīst zem gultas. Savukārt citā reizē patiešām kāds bija palīdis zem gultas, - tā bija zaļa čūska. Divas stundas ar visādiem rīkiem centāmies to dabūt laukā. Bail, jo neviens tā arī nezināja, vai tā ir vai nav indīga. Pāris nedēļas pēc šī starpgadījuma Sunītem patiešām iekoda čūska. Aizveda viņu uz slimnīcu, jau domājām, ka slikti būs, taču pēc pāris dienām jau bija atpakaļ, tik vien kā mazliet kliboja. Čūskas šeit bija visādas: zaļas, pelēkas, brūnas, dzeltenas, resnas, tievas, garas, īsas. Reiz sanāca, ka braucām ar motociklu (kopā ar vienu jaunu angļu valodas skolotāju, kurš bija apņēmies mani skolot) pa šoseju. Te pēkšņi no krūmiem izlīda čūska un rāpās pāri ceļam. Kad tās galva jau bija pazudusi ceļa otras puses krūmos, kādu brītiņu vēl nācās gaidīt, kamēr no ceļa pirmās puses parādīsies astes gals. Un tā nu mēs stāvējām un gaidījām... Naktīs šeit sākās pilnīgi cits laikmets. Kukaiņu spindzoņa (starp citu, tarakāni šeit ir lieli, sarkani, turklāt prot lidot), dažādu naktsputnu skumīgās klaigas, maziņu sikspārnīšu neaptveramā šaudīšanās velna ragus atgādinoša mēness sirpja gaismā,- tas viss lika drebēt aiz nedaudz bailīgas sajūsmas. Nemaz nerunājot par lidojošo jāņtārpiņu simtiem, kas īpaši efektīgi izskatījās uz spožo (gandrīz vai resno) zvaigžņu fona. Savukārt dienas ritēja ķirzakas zīmē. Mazas rozā ķirzaciņas ar izvalbītām ačelēm bez mitas skraidīja pa klostera ēku iekšējām un ārējām sienām. Bet lielie varāni cēli pastaigājās kanēļu audzēs vai upju malās, vilkdami pa zemi savus resnos vēderus. Daži jaunāki un veiklāki varāni pat rāpās palmās un uzglūnēja svītrainajām, īsastainajām vāverītēm. Džungļos, neskaitot alkatīgās dēles, kas katru mīļu brīdi bija gatavas kādam vai kaut kam piesūkties (dēles pārsvarā uzdarbojās pēc lietus), dzīvoja arī vidēji lieli pērtiķi. Bīstami viņi nebija, taču ar īpašu draudzību arī neizcēlās, un dažkārt svieda man ar neizsakāmas izcelsmes augļu iepuvušām mizām vai koku zariem. Bija arī lidvāveres, skudru tūkstoši, mazas mežacūciņas, nerātnas vārnas un lieli, lepni ērgļi, taču tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar gigantisko naktstauriņu, kura spārnu izpletums bija vismaz divdesmit centimetri. Vienu vakaru tas atlaidās un burtiskā nozīmē dauzījās pret logu. Sākumā domāju, ka kāds ar roku sit, līdz izdzirdēju spēcīgo spārnu švīkstoņu. Kā jau visi naktstauriņi, arī viņš tiecās pēc gaismas... Jauna pārcelšanās Pallekandē bija patiešām jauki. Tur bija džungļi, kas mudžēja dzīvās radības piepildīti. Tur bija plaši rīsa lauki, pār kuriem, saulei lecot, laidās baltie gārņi. Bet zvirbuļu vietā pa gaisu skrēja zaļie papagailīši. Tur bija mani draugi – mazie mūki, kas raudāja par manu aizbraukšanu. Cits klusi pie sevis, cits teju valdīdamies. Un arī es raudāju. Bet tad mēs atkal smējāmies. Un tad šķīrāmies... Mana jaunā mājvieta uz pāris nedēļām atradās Kolombo nomalē – lielā klosterī, kurā bez trīs mūkiem vēl mitinājās viens bārenis un četri studenti. Šeit atkal bija pavisam savādāk. Lielāks miers, bet mazāks dzīvesprieks. Daudz runājos ar studentiem, taču šīs sarunas vairs nebija tik bērnišķīgi sirsnīgas, tās bija gudrākas un piezemētākas (par politiku, lauksaimniecību, vēsturi, reliģiju, literatūru utt.). Vispār Šrilankā var just ārkārtīgi lielu atšķirību starp izglītotiem un ne tik labi izglītotiem cilvēkiem. Pēdējie, sava dabiskuma un nepretenciozitātes dēļ, lielākoties ir sirsnīgāki. Toties klostera galvenais mūks bija ārkārtīgi jauks, ar neizsakāmi labdabīgu smaidu sejā. Nereti viņš bārās uz studentiem ne pa jokam, tā, ka zils gar acīm metas, taču jau pēc maza laiciņa atkal smaidīja un draudzīgi pliķēja pa plecu. Viņš jau bija vecs, un viņam piemita līdzīgs gaišums, kā mazajiem Pallekandes mūkiem, tikai rāmāks un stabilāks. Viņš mēdza jokot par nāvi: „Nomirt taču ir labi, vai ne?” Es parasti klusēju, taču viņš turpināja: „Tu taču arī gribētu nomirt? Es, piemēram, gribētu! Lai nu kā, mēs taču nomirsim, vai ne?” Uz Pasaules galu Kādu dienu it kā nejauši ciemos atbrauca Ratanasāra. Neko daudz nerunāja, vien pateica, ka jābrauc. Uz kurieni? Uz Pasaules galu. Esot tāda vieta... Lāgā nepaspējis attapties, jau sēdēju mašīnā un māju ar roku vecajam mūkam. Viss notika lielā steigā, itin kā kara apstākļos. Braucām veselu dienu. Rīsa laukus un mazus pauguriņus palēnām nomainīja arvien augstāki un augstāki kalni. Koki palika tievāki un zemāki, un sāka līdzināties krūmiem. Gaiss kļuva dzestrāks, bet debesis – miglainākas. Vairs nebija redzamas palmas, to vietā skatam pavērās terasveidīgas tējas plantācijas. Ceļa malās ļaudis vairs netirgojās ar kokosriekstiem, banāniem vai mango, bet ar ziemeļnieciskajiem sīpoliem, ķiplokiem un burkāniem... Brīžiem likās, ka esam nonākuši mērenā klimata joslā. Pussešos no rīta pa apļveida ceļu sākām braukt stāvā kalnā. Šķita, ka mašīna atmuguriski noslīdēs lejā vai arī aizbrauks šķērsām, jo nekādu drošības nožogojumu nebija. Taču taisnības labad jāsaka, ka Šrilankā tādi gadījumi notiek reti, jo pārsvarā visi autovadītāji ir ārkārtīgi intuitīvas būtnes. ...Ar vienu vārdu sakot, uzbraucām kalnā reizē ar saullēktu. Saules gaismas pārņemtās kalnu ielejas sačukstējās senu noslēpumu balsīs. Čaloja ūdenskritumi un vīteroja mazi strautiņi. Kopīgo muzikālo ainavu (tā gribas to saukt par būtni, visdrīzāk – jaunu meiteni) vēl dzidrāku padarīja zāles stiebros paslēpušos mazu krabīšu svilpošana. Gājām garām ķeburainiem, nokaltušiem kokiem, kuru zaros kā zelta diegi plivinājās saules stari... Pasaules gals bija klāt, - saules apspīdēts bezdibenis pusaklu acu priekšā... Te pēkšņi - vēja grūdiens, kas spēji atrāva vaļā miglas maisu... Bezdibenis pievēlās pilns ar miglu... Vēl tikai paspēju ieraudzīt, - Buda un Kristus... Viens otram pretī lotosa pozā... Pēkšņi atskanēja Ratanasāras balss: „Vai tu zivju rasolu neēdīsi? Esam taču daudz staigājuši!” Kamēr ēdu, Ratanasāra uz mani skatījās, tad piemiedza acis un teica: „Vai zini, kāpēc ziloņiem ir tik mazas acis? Tāpēc, lai viņi neredzētu to, cik lieli patiesībā ir.”


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais