Brauciens uz Roņu salu, 11.09. 2011.
|
Jānis Vasiļevskis
|
Tas bija ļoti jauks vienas dienas pasākums – mazliet pirms 8.30 izbraucām no Mērsraga ostas ar lielisko kuģīti "Palsa", 1952. g. Vācijā būvētu RB tipa zvejas kuģi, kurš ir atjaunots un pārbūvēts par pasažieru kuģi. Kuģa garums 22 m, platums ~ 5 m. Tas ir ļoti stabils, gaumīgi iekārtots, ar plašu salonu, kajītēm ar 20 guļvietām, virtuvi ( jūrnieku valodā – kambīzi), tualeti, dušu un saunu, sauļošanās klāju.
Brauciens līdz Roņu salai ilga ~4 stundas, kas pagāja nemanot, jo kompānija bija jautra un draudzīga – ceļotāji, kuri kopā ir kāpuši kalnos, laivojuši pa upēm gan Latvijā, gan kalnos, kopā devušies dažādos tuvākos un tālākos ceļojumos.
Ap 12.30 mazajā ostiņā salas dienvidu pusē mūs sagaidīja jaunā un enerģiskā "Luise talu" viesu mājas saimniece Luīza, kura savā Volkswagen automašīnas kravas kastē visus nogādāja ciematā salas centrā. Iepriekš pasūtījām pusdienas un ekskursiju pa salas galvenajiem apskates objektiem – muzeju un abām salas baznīcām. Pēc pusdienām mūs sagaidīja vienīgais salas vīrs, kurš kaut cik sakarīgi krieviski var tūristiem pastāstīt salas vēsturi. Viņš mūs braši uzrunāja: "Sdrastvuite, ja vaš kit" (Sveiki, es esmu jūsu valis). Mazajā, bet eksponātiem bagātajā salas muzejā uzzinājām interesantus faktus par salas vēsturi, tās iemītnieku dzīvi. Netālu no tā zālē redzams akmens, kas esot miljoniem gadu vecs - meteorīta atlūza, kas iekritis jūrā Roņu salas tuvumā.
Roņu sala, igauņu valodā – Ruhnu, zviedriski – Runö, salas nosaukums tiek saistīts ar zviedru rūnām. Salas platība ir 11,9 km², tās garums 5,5 km, platums salas platākajā vietā ~3 km, tajā pašlaik dzīvo 58 iedzīvotāji. Administratīvi ietilpst Sāremā apriņķī un ir arī Igaunijas mazākais pagasts. Salai tuvākā sauszeme ir Kolkas rags Latvijā – 37 km.
Roņu salā no aizvēsturiskiem laikiem līdz 1944. gadam dzīvoja etniskie zviedri, pēc padomju okupācijas to sāka apdzīvot igauņi. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka sala ir bijusi apdzīvota vairāk nekā 5000 gadus pirms mūsu ēras, kad tajā dzīvojuši roņu mednieki. 1341. gadā Roņu sala pirmoreiz minēta vēstulē Kurzemes bīskapam, kas apliecina salinieku tiesības šeit dzīvot un apsaimniekot savu īpašumu saskaņā ar Zviedrijas likumiem. Uzskata, ka zviedri šeit ieradās 13. gadsimtā. Līdz 1621. gadam Roņu sala piederēja Kurzemes bīskapijai, to pārvaldīja Ģipkas soģis. 1621. gadā, poļu – zviedru kara laikā salu ieņēma zviedri un iecēla pārvaldnieku, kas pastāvīgi dzīvoja salā. Krimināllietas arī turpmāk izsprieda Kurzemes tiesa, bet draudzes mācītājs dzīvoja Ārlavā (bij. Talsu apriņķī). Pēc 1. Pasaules kara, kad Igaunija un Latvija kļuva par neatkarīgām valstīm, Roņu sala tika pievienota Igaunijai. Latvijas amatpersonas mēģināja panākt salas pievienošanu Latvijai, taču šie mēģinājumi bija nesekmīgi. Kā tas īsti notika, ir saglabājušās diezgan skopas ziņas. Izšķiroša nozīme ir bijusi kādam slavenam tā laika igauņu tirgotājam – spekulantam, kurš esot nopircis visus salinieku savāktos roņu tauku krājumus (ap 16 000 kg) un atvedis uz salu sāli un arisaki (japāņu kaujas šautenes) un patronas. Ļoti svarīgi bija arī tas, ka t. s. Ruhno ekspedīcijas dalībnieku sastāvā bija arī augsts Igaunijas Iekšlietu ministrijas ierēdnis, pēc tautības zviedrs. Lai nu kā, bet mums ierodoties Roņu salā, ostā blakus Igaunijas karogam plīvoja arī Latvijas karogs. Visur uz salas – gan abos mazajos veikaliņos, gan viesu mājās var norēķināties arī Latvijas latos! Pēc muzeja devāmies apskatīt abas Roņu salas baznīcas. Interesants ir fakts, ka tās atrodas blakus, tikai dažu metru attālumā viena no otras. Senā koka baznīca ir iesvētīta 1644. gadā, tā ir vecākā vēl darbojošās koka baznīca Igaunijā. Pēc savas uzbūves tā ļoti atgādina senākās norvēģu koka stāvbaznīcas. Kad tā bija kļuvusi par šauru, 1912. gadā tika uzbūvēta jaunā mūra baznīca. Sākotnēji bija iecerēts to būvēt citā vietā, ārpus ciemata centra, bet salinieki apgalvojuši, ka tik tālu viņi neies vis, tāpēc arī jaunā baznīca uzbūvēta blakus vecajai. Žēl, ka nevarējām apskatīt baznīcu iekšpusi, jo 86 gadus vecais salas mācītājs veselības problēmu dēļ bija aizvests uz kontinentu. Diemžēl uz salas vairs nav neviena ārsta... Atlikušajā laikā apskatījām Gustava Eifeļa projektēto unikālo bāku, kas uzstādīta 1877. gadā, pastaigājām pa salas mežu, redzējām slaveno Limo pludmali, kurā esot dziedošās smiltis, gar salas austrumu piekrasti aizgājām līdz ostai. Tie, kuriem bija līdzi velosipēdi, aizbrauca līdz salas tālākajam ziemeļu punktam un varēja vairāk iepazīt salu. Pirms 18.00 sākām atceļu un īsi pirms 22.00 bijām Mērsraga ostā. Pa ceļam vērojām iespaidīgu saulrietu un pilnmēnesi ar mēness tiltu. Laiks bija izcils, jūra mierīga, visiem bija prieks par satikšanos un lielisko braucienu. Laiks ceļā 2 x 4 st., uz salas apm. 6 st. Izmaksas: brauciens Ls 550,– dalot uz 22 braucējiem, katram Ls 25,– transportēšana no ostas uz salas centru, pusdienas, ekskursija pa salu: Ls 11,25, kopā izdevumi 1 dalībniekam Ls 36,25. Uz salas ir 3 viesu mājas, kempinga mājiņas un telšu vietas, tur ir vērts pavadīt 2 dienas. Velosipēdus var iznomāt arī salas ostā. Informācija: http://www.jahtapalsa.lv/kruizi.php