uz Krimu!

13.09.2011
6 min lasīšanai
82 foto

Morgen! kādā jaukā vasaras dienā saņēmu uzaicinājumu aizbraukt līdz Feodosijai (Krimas autonomajā republikā). Bija piedāvājums Lidot līdz Kievai 2h lidojums +13h gaidīšana līdz Simferopoles vilcienam tad 16h ar vilcienu un pēc tam nezin kā līdz Feodosijai. Rezultātā tika izštukots, ka ceļā tiks patērēts vismaz tikpat laika un naudas, kā braucot ar auto un galā mēs esam ierobežoti pārvietošanās brīvībā. Tātad - 1) auto - subaru forester 2006 2,5 AT(4) - amerikānis - uz 55kkm uztaisīju apkopīti - jaunas riepas, eļļa, tosols, siksnas, ūdenssūknis, rullīši, svečvadi, sveces. kārbas un reduktora eļļas tika nomainītas jau pēc pirkšanas. Ritošai paaris reižu apgāju apkārt, neko neatradu... :)) 2) ceļā dodamies ceturtdienas 23:45 - 4 cilvēki ar mantām. Bagāžnieks mēreni piekrauts, vieta pāri vēl paliek. Jau izbraucot uz E67 tiek saprasts, ka gaismas automātiski nelīmeņosies (manuālās pogas nav), kā rezultātā jābrauc ar "driving-lights" jo tuvās ir kā normālas tālās un ar talajam var boingus sēdināt... 3) brauciena daļa UZ Krimu:Latvija - Lietuva - Polija - viss kā parasti nekā interesanta, ja neskaita, ka Polijā ceļi paliek arvien labāki un remonti arvien neuzkrītošaki. Caur Ļubļanu dodamies Rava-Ruska pārejas virzienā. Sanāca ar nelielu līkumu, bet tas pat bija pietiekami labi un skaisti. PL/UA robeža - dodamies cauri pa "zaļo koridori". Pie iebraukšanas stāv garumgara rinda ar ukraiņu mašīnām un tiem, kuriem nepieciešamas vīzas. Mēs braucam garām. Priekšā bija aptuveni 6 auto. Poļi brauc pēc benzīna un saļarkas, daļa šmigaina, kā rezultātā robežsargiem noskaņojums nedaudz ērcīgs un redzot mūs kā labdabīgos ceļotājus, vienkārši izstūma ārā ar tekstu - валите от сюдова!! :)) Pēc nepilnas stundas uz robežas nokļūstam Ukrainā. Momentā tiek saprasts, ka laika mašīna ir izgudrota un tā atrodas TUR! žiguļi, moskviči 24 volgas uz oriģināldiskiem, 130tais ziliņs utt utjpr. (no angļu valodas - You name it!). Saprotot, ka ceļi vairs nekad nebūs kā agrāk lēnām sākam virzīties Ļvovas virzienā. Kautkādā brīdī sākas ceļa remonts (nograuzts asfalts) aptuveni 20km garumā, pēc tam sākas pats remonts +/-2km garumā un tad jau ir izremontētais ceļš. Cik viņš bija garš vairs neatceros, bet drīz jau bijām Ļvovā, kur pēc noradēm un norādītā ceļa nokļūstam uz E50 caur Ternopoli... [šajā brīdī bērni aiztaisa ausis, sievietes iet uzsmērēt maizītes un puikas ar nestabilu nervu sistēmu iet uzspēlēt videospēles..] Tiem, kuri/-as nepaklausīja - stāstu. Nokļuvām uz nedaudz bojāta ceļa posmiņa 300km garumā. Celš uz Ternopoli ir nevis vienkārši PI$$$DETS tur ir *&^@(*)(@£*_)@_£( un JOP@£^@(£*& kautkādu ukraiņu ceļu meistaru!!!!! Tur starp bedrēm ir uzbērts asfalts un pieblietēšana atstāta fūru ziņā. Tb - ir sastumtas KAUDZES ar asfaltu, kas pēkšņi beidzas ar pamatīgu bedri. Braukt ar ātrumu 80 ir neprāts, ar 60 skumji un ar 40 tevi apdzen visi, kā rezultātā Tu atkal tiec sastumts kādā bedrē, jo nav iespēju izvēlēties savu traektoriju. Rezultātā atkal sākam braukt ātrāk un atkal trāpam kautkur un braucot ar ātrumu 79-80km/h sev priekšā ieraugot špūri notirpst kājas un ceri, ka Forestera klīrenss būs pietiekams. Fūres un vieglie ar nolauztām piekabju dīstelēm bija kādi 4-5, pārsistus riteņus pēc 20 pārstāju skaitīt, bij kāds pārīts autiņu, kuriem tilts mētājās kautkur blakus mašīnai.. vienvārdsakot vienā brīdī es biju apstajies paelpot svaigu gaisu un smagi pārdomāju par braukšanu uz mājām.. Paldies dievam visam ir gals... arī šim ceļa posmiņam.... Tālākais jau viss bija labi. Braucām pa "parastu ceļu" mēreni bedrainu, vidēji sūdīgu, bet tas jau bij normāli. Nokļuvām līdz Odesas šosejai. OOooooooo!!!! Das Autobahn!!! 3 joslas, gluds , garām aiznesās brabus ar +/- 160-180 (protams profilaktiski atstājot dzirksteles no piekares atsitiena pret asfaltu), vienvārdsakot velkam! Vienā brīdī ieraugam uz šosejas gājēju pāreju - pa vidu nekurieni... pāri visām 3 joslām vienā virzienā.... gribētu redzēt to kurš uzdrošināsies iet pāri un arī tos drosminiekus kuri mēģinās nobremzēt. Laime bija īsa, bija jānogriežas uz P06 līdz pat Krimai. Ceļa kvalitāte nu jau bija robežās no normāls līdz pat nesen uzliets (tas nebūt nenozīmē gluds). Tā lēnu garu nokļuvām līdz Krimai. Pēdējo ceļa posmu patīkamāku padarīja gardās vīnogas un dienvidu saule! Pēc 36h ceļā esam nokļuvuši Feodosijā, braucot praktiski nonstopā, tikai apstājoties uzpildīties (pārsvarā Shell un lejot V-power - tb dārgāk nemēdz būt :) ) Siliņš pat zin ceļus un pilsētas Krimā, un mūs godīgi aizveda līdz Aizsardzības ministrijas sanatorijai. Kur arī mēs iemitinājāmies. 4) dzīvošanaAizsardzības ministrijas sanatorija - Вход по санаторным книжкам! ar visu feiskontroli. nu normāli, tātad mašīna un paši drošībā. Sākumā uz uzņemšanas nodaļu, tur saņemam norīkojumu pie tantes baltā halātā (tipa virsmārsa) 9 stāvā, kas mums izdos nomuriņu atslēgas 10 stāvā... Tiekam savā izstabiņā - nu normāli gultas kā gultas, pie sienas Radio :) ir balkons, ir vannas istaba ar toču un dušu, dušā spainis un taziks.... Izrādās siltais ūdens ir no 8-10PM un naktī ūdens vispār nemēdz būt, tāpēc esiet tik laipni un sateciniet.Ak jā, arī 3 no 4 Feodosijas teritorijā esošajiem liftiem ir mūsu sanatorijas ēkā. jāsaka gan ka strādāja tikai 2 un lai nesabojātos plkst. 23.00 tie tika izslēgti... Ar ēšanu viss ir labi - Dietiskā Ēdnīca rūlz! :) , visvisādi krodziņi, kur var dabūt šašlikus, eiropas un austrumu virtuves. VIdēji viena ēdienreize 2-3-4Ls bez liekām izvirtībām. Lai ga izvirtības nekādas dižās nesanāk, jo nesanāk. Porcijas nemaz nav lielas bet kopumā ir ļoti garšīgi. Gaļa garšo pēc cūkas, liellopa vai jēra, maize ir cepta no rauga un cukurs ir salds un neizkūst :) Ķīseļi un šokolādes krēmi garšo pēc bērnības! Paldies Tev eiropa... 5) darbsVispār jau pamatiemesls braucienam bija gaisa balonu festivāls. Šoreiz gan braucām kā tiesneši, nevis kā lidotāji. Rezultātā viens no pienākumiem bija sacensību direktoram sagatavot derīgu mērķu, un lidojamo teritoriju sarakstu. Godīgi devāmies izpildīt savus pienākumus un ļoti nopriecājāmies, ka mēs dodamies prom no pilsētas, kur uznāca normāls dienvidu negaiss. Respektīvi no debesīm nokrita "dažpadsmit centimetri" ūdens :) Kamēr mēs tā braukājām nokļuvām uz neliela lauku celiņa, kas kartē atzīmēts, kā plata pelēka un pilnīgi taisna līnija (krimas populārākais lauku ceļu segums ir kūdra+māls). Pa to bija jānobrauc tikai kādi 3km lai nokļūtu galapunktā. Tuvojoties piekalnītei kautkā jocīgs likās ceļš - "asfalts?! nea... spīd... hmm... TAS TAK ŪDENS TEK!!". Nu neko darīt devāmies upei pret straumi, kamēr pamatne vēl nav izmirkusi. Pret kalnu vēl nekas viegli spolējot uzbraucam augšā. Pa hodu vēl izpeldēju cauri pirmajai peļķei, kas bija pašā kalna augšā un momentā apstājos pie nākamās. Otrā peļķe bija daudz.... kā sacīt jāsaka, jāmērcē kājas un gāju bradāt. Segums tāds, ka zandales nost nevilka un ūdens bija zem ceļgalu līmeņa. Kā rezultātā pieņēmu vienbalsīgu un autoritatīvu lēmumu maukt cauri. Patēlojām amfībiju, vilni uz kapota arī dabūju un cauri arī izbraucu!! No šī brīža es sāku piekrist tiem cilvēkiem kas foresteri lepni ieskaita "džipu" kategorijā :) Izrādās, ka nobraukt no kalna nav mazāk grūti, kā tikt augšā, kaut arī vairs nebraucām pa upi. Braucot lejā riepas neattīrās (tās pašas dažas gropes, kas ir asfaltenēm), kā rezultātā autiņu noturēt taisni ir uz robežas ar neiespējami (es jau iepriekš rakstīju, ka segums ir kūdra+māls, tikai tagad bonusā vēl slapjš). Risinājums viens, braukt saprātīgi agresīvi. Atcerējos gan džipošas gan rallija braukšanu vienlaicīgi :) Un kas dīvaini - šoreiz pret manu braukšanu neviens neprotestēja!! :)))Tā mēs nokļuvām līdz mums vajadzīgajai armijas bāzei, kura protama lieta kartē nav iezīmēta. Vietējie norādīja uz nost krītošo numura zīmi, ka derētu pielikt atpakaļ.Par cik bāze atradās stepes vidū, tad pat pa "normālajiem" ceļiem braucošās taurijas bij velkamas, gazeles un žiguļi stumjami. vienvārdsakot - jautri! :) Zaudējumi - saplēsta zemmotora plastmasa, kas sevi lepni dēvē par "pannu" un izrauts gabals no arku plastmasas. Pārējās dienas bija silts, saulains un lidojams laiks, kā rezultātā baudījām festivālu no otras puses. Nebija slikti :) 6) atpūtafestivālos ierasts vēlu iet gulēt, agri celties un starp ēdienreizēm nosnausties. Šoreiz viss bija nedaudz savādāk. Viss tas pats tikai bez gulēšanas pa dienu, JO - dienvidi, jūra, saule, klintis... uhh. Jābrauc ekskursijās. Un mēs braucām, Paši. Vienu dienu aizbraucām un izkāpelējāmies pa Sudakas cietoksni. Citu dienu uz Kerču - tb tālāko Krimas astrumu stūri, jeb Azova jūras šaurumu. Kur protama lieta bij arī jāizpeldas. Trešajā dienā bija jābrauc gar jūru uz Jaltu. Par to ceļu ir atsevišķs stāsts rakstāms, jonu nevieni Alpi, Tatri šim klāt nestāv. Nenobraukties!!! Diemžēl ar moci laikam uz turieni kādu laiku negribēšu, dēļ ceļa seguma, bet visādi citādi 60-90grādu līkumi nav līkumi un viss kas ir mazāks ir taisne :) Pārējais - bilde pie pionieru nometnes, brauciens uz Jaltu uz Lastočkin Gnezdo, pastaigas, kāju mērcēšana, atpakaļceļš caur Simferopoli un atkal jau esam Feodosijā. Pēkšņi apjaušam ka rīt jābrauc mājās. Paliek tākā nedaudz skumji. Saule, jūra, vējš, arbūzi (tie paši ko Rimčikā tirgo, tikai uz ceļa pirkti), Krimas atpūtnieku kolorīts. 7) atpakaļceļš.lai pagarinātu atvaļinājumu vēl 1/2 dienu pavadam slinki gatavojoties izbraukšanai un vēl reizīti nopeldoties. Kad jau ir skaidrs, ka ir jābrauc uzsākam garo ceļu mājup.Šoreiz jau mēs esam gudrāki un arīdzan ar uzstādījumu - labāk tālāk bet ne caur Ternapoli! Pa P06 nokļūstam līdz Odesa-Kieva šosejai, Tad jau caur Kievai uz Warašavku, tb ceļš M07. Pareizāk būtu braukt pa M06 un Žitomiru, jo M07 vēl būvē, bet vietējie teica, lai braucam un tai saulītei, kas tur pie ceļa piekārta uzmanību nepievēršam un mēs paklausījām. Un labi, ka tā! Fantastiski labs ceļš, neapdzīvots un nepabeigts. Pat tie 20km, kas bij jābrauc pa sādžām gar BY robežu nespēja sabojāt noskaņojumu. Tā mēs ar lielu līkumu, bet pa labu ceļu nokļuvām Starovoitoves robežpunktā, kur atkal pēc nepilnas stundiņas bijām cauri Polijā.Robiņiem protams bij jautājums, a ko nebraucu atpakaļ, pa to pašu pāreju, kur iebraucu, uz ko saņēma izsmeļošu stāstu, pasmaidīja un teica, ka šī esot bijusi pareiz atbilde. Kā rezultātā mēs jau bijām gandrīz vai draugi un turpmāka uzmanība mums tikai tika pievērsta tikai tik daudz lai uzzinātu, vai subārs ir pietiekoši laba mašīna :) Ar šo es arī stāstu varētu beigt, jo tālākā ceļa daļa atkal jau bij gauži neinteresanta, ja neskaita nākamo balonu festivālu Liepnā. Bet tas jau ir atsevišķs stāsts par Lienīti un Jāni un "99 gaisa baloniem" :) Ar cieņu,Morsitis P.S. Paldies izturīgajiem ceļabiedriem Velgai, Vinetai un Mārtiņam!

uz Krimu!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem