Reiz, tāltālā zemē...

  • 8 min lasīšanai

Tas bija sen un tomēr ne tik sen, kad Zvārtes ragana, pļavās un mežos zālīšu vācamo sezonu noslēgusi, sāka lūkoties pēc siltāka kaktiņa. Ko nu sadarīsi pelēkajā Latvijas rudenī, kad kokiem lapas nobirušas, sēnes atpakaļ zemē salīdušas, bet dienas pavisam īsas un saltas. Brrr! Iepriekš veicot izlūkgājienus internetā, tika meklētas atlaides tūrisma sezonas beigās un pēdējā brīža cenas. Nedēļu pirms starta kļuva skaidrs, ka notiks ceļojums uz Ziemeļkipru, jeb Kipras Turcijas daļu, kuru neuzskata par atsevišķu valsti. Otra salas puse, kā zināms, ir grieķu pārvaldījumā un kopš 2004.gada ES.

Pirmā diena paiet divos pārlidojumos līdz pat salai. Secinājums – lidaparāts ērts, turki pieklājīgi un labi baro! Manā kompānijā sagadījušies profesionāli ceļojumu un vietu kolekcionāri, tā sakot...

Galapunktā esmu naktī. Tumsā var nojaust – palmas, kaut kādi krūmi. Kaut kas čab, cikādes dzied, kāds kaķis pārskrien pār ceļu. Visapkārt melnum melna dienvidu nakts, pat zvaigznes neredz.

Gar jūru kārtu kārtām eksotisku augu stādījumi. Vēlāk, apstaigājot teritoriju, konstatēju, ka viss šajā paradīzē ir, kā saka, no jauna un tukšā vietā radīts: krasts nostiprināts, mols uzbērts un nobetonēts, koki atvesti un dobēs „sasprausti” jau lieli. Dažādas palmas, olīvkoki ar zilām ogām, mandarīnu, greipfrūtu un granātkoki. Augļi nav ēdami, jo tās ir apstādījumu šķirnes.

Kiprieši ir lēnīgi, tāpēc te ir mazliet nesakopts, mazliet nekārtīgs vai līdz galam neizdarīts. Dažas takas un trepītes izbeidzas aizaugušos apstādījumos. Gadās redzēt lēnīgo dārznieku ar tādiem pašiem palīgiem, kuri sen nogrieztos sakaltušos palmu zarus nesteidzīgi pārnes no vienas vietas uz otru. Uzraugs pavada puisi ar slotu, kuram jānoslauka smiltis no takas. Kaut kā jau slauka, vairāk lūrot uz bālajām ziemeļniecēm.

O, brokastis! Te ir turku viesmīlības atslēga – paēdis viesis ir un būs labs viesis. Tas turpinās līdz pat prombraukšanas dienai.

Jau ejot uz jūru, uzmanību piesaista tālumā mazajā ostā kaut kāds melns veidojums ūdenī. Tornītis. Tas varētu būt... Nudien, tā ir zemūdene! Pēc tam ierodas divi karakuģi, pāri lido reaktīvās lidmašīnas, ar dūmu astēm veidojot svītras. Drīz svētki, kaut kas saistīts ar Ziemeļkipras atbrīvošanu. Pazīstams „atbrīvotāju” stils, tikai turku izpildījumā. Valstī sākas brīvdienas, kas sakrīt ne tikai ar šiem svētkiem, bet arī ar musulmaņu Bairam, kad ticīgie dodas uz Meku.

Jau pulksten 16 jau sāk krēslot un strauji satumst. Vakarā, plkst. 18 ir tumšs, kā naktī.

Vakariņas ir īpašs piedzīvojums, sevišķi jau pirmajā reizē. Nekāda skandināvu stila atturība un taupīgums, ko nācies sastapt citos ceļojumos. Viss ir dabisks, veselīgs, aromātisks, svaigs. Zvārtes ragana par „riepiņu” var neuztraukties.

„Pīrāga dalīšana” daudzu gadsimtu garumā, tā varētu dēvēt Kipras vēsturi. Katrs, kam piederēja kuģi un armija, vēlējās te iekārtoties uz palikšanu, noteikt savu kārtību un atstāt kādu zīmi. Pat Ričards Lauvassirds te ir bijis, kur nu vēl Aleksandrs Lielais un Kleopatra! Mūslaiku ļautiņiem par prieku atstātas pilis, cietokšņi un drupas, pārbūvētas kristiešu katedrāles ar pielipinātiem minaretu torņiem. Kur avis, tur gani. Pa vidu karošanai savas intereses izrādīja arī ticīgo varas pārstāvji, ikkatrā vietā ceļot baznīcas, klosterus un abatijas.

Visiespaidīgākais ir stratēģiski ērti novietotais Hilariona cietoksnis, kurš izbūvēts augstu, augstu klintīs, netālu no Kirēnijas. Mūsdienās tā pakājē ir Ziemeļkipras militārais poligons, ko var labi apskatīt, braucot garām ar tūristu autobusu. Citreiz tur notiekot mācības ar īstu šaudīšanos un neviens nesatraucoties, ka turpat klīst ziņkārīgi tūristi. Nekāda slepenība!

Daudzās vietās blakus plīvo sarkanais Turcijas un baltais Kipras turku karogs ar sarkanām svītrām, pusmēnesi un zvaigznīti. Tas izveidots arī ar krāsotiem akmeņiem uz klinšainas nogāzes, vairāku hektāru platībā. Kam te ir teikšana?

Bukletos, kā tūristus pievilinošā ziņa, minēts fakts, ka Disneja studijas mākslinieki cietokšņa veidolu izmantojuši filmā par Sniegbaltīti. Varbūt jā, varbūt nē. Senatnes cienītājiem te ir daži pārsteigumi – askētiski iekārtotajās telpās var satikt dažus visai „dzīvus” cietokšņa sargus un iedzīvotājus (mulāžas). Un protams, stāsti par cietoksnī apslēptiem dārgumiem, kurus kāds ir redzējis, bet nav dabūjis...

Kirēnija pie turku valdīšanas ir Girne, un tāpat mainīti nosaukumi arī citām pilsētām un tūrisma objektiem. Nekas, esam jau kaut ko tādu reiz piedzīvojuši savā zemītē...

Kirēnijas pils jeb cietoksnis kalpojis daudzām varām un pārbūvēts. Muzeja ekspozīcijās atkal veiksmīgi izmantotas mulāžas cilvēku augumā, attēlojot vietējo dzīvi kopš neolīta, bronzas laikmeta, Bizantijas perioda un tālāk. Pa vidu ir cietums, visai reāli spīdzināšana skati. Brr! Pats vērtīgākais eksponāts ir 2300 gadus senā tirdzniecības kuģa vraks, kas atrasts 20.gs. Neticami, ka koksne saglabājusies!

Visur ložņā, gulšņā, diedelē vai, vienkārši eksponējas, vietējie kaķi. Viņi drīkst krodziņā aizņemt mīkstāko krēslu un, ielaižot nagus svārku malā, pieprasīt „desmito tiesu” no divkājaiņu pusdienām.

Pa ceļam uz Kipras galvaspilsētu ik pa laikam armijas poligoni. Žogi, aiz tiem tankodromam līdzīgi laukumi. Jo tuvāk pilsētai, jo vairāk. Nikozija, jeb, kā vietējie raksta – Lefkozija. Tur, kur 1974.gadā pēc nemieriem ANO virsnieks ar zaļu pildspalvu ievilka robežu, tagad ir ar zaļu audumu vai plēvi apvilkta sēta. Kipras galvaspilsēta sadalīta 2 daļās. Berlīnes mūra variants?

Jaukas noskaņas izbaudu senajā karavānu un tirgotāju namā. Iekšpagalms ar galeriju otrajā stāvā. Kaltējas sarkano piparu saišķi, ķiploki, kāda zāļu buntīte. Vējā plivinās rakstaini paklāji. Liekas, ka te ir cits gadsimts. Uz gara sola sēž vīri un rāmi kaut ko apspriež. Kaķis trinas gar pieslietu velosipēdu.

Salamisa, jeb tas, kas pēc vairāk nekā 3000 gadiem atlicis no senās romiešu pilsētas. Slaidas kolonnas, cīņu arēnas, pirtis... Antīkā tualete arī. Kādā stūrī sirdsveida kolonnas pamatne. Kas to lai zina, kamdēļ tāda arhitektūras forma, bet gide jau stāsta kaut kad sacerēto, tūristiem domāto leģendu – šeit bijusi satikšanās vieta... Un vēl par senlaiku izpriecām un izvirtībām ar ēšanu un pārēšanos.

Šur tur savvaļā aug „šokolādes koks”, ceratonija (ceratonia siliqua) jeb Svētā Jāņa maize. Ne pārāk augstu lapotni, ar tumši brūnām, plakanām sēklu pākstīm, kuras varot ēst tāpat. Veikalos var iegādāties sīrupu, ko lieto pret saaukstēšanos, klepu, arī profilaksei, imunitātes stiprināšanai, kā arī gavēņa laika uzmundrinātāju.

Famagosta pēc Kipras turku domām ir Gazimagusa. Turki nomainījuši nosaukumus pat tādām vietām, kuru vārdi zināmi jau grieķu mitoloģijā. Aiz „zaļās” robežas sētas - neitrālajā zonā, pamesta teritorija ar bijušajām viesnīcām, vasarnīcām, aizaugušiem dārziem. Jocīgi, ka tur jau 36 gadus gandrīz tukšas ir Kipras vislabākās pludmales, kuras paslepus apmeklē individuālie tūristi.

Svētā Nikolasa katedrāle piedzīvojusi dīvainu pārbūvi. Par citu kārtību liecina marmora baseins pagalmā - kāju mazgāšanas vieta. Cieši blakus vienam no torņiem piebūvēts minarets un izkārti divi milzīgi Kipras un Turcijas karogi. Iekštelpās ir mošeja ar paklājiem, greznām lustrām un uzraksti ar arābu līkumainajiem vijumiem. Pat uz sienas pulksteņa ir arābu teksti. Brīnums, kā te pavisam mierīgi ielaiž kristiešus, pagānus un pat Zvārtes raganu? Ārpusē aug sikomore (sikomores vīģe, Ficus sycomorus), kura esot iestādīta reizē ar katedrāles uzbūvēšanu. Tātad kokam ir 700 gadu! Tas izskatās veselīgs, sīkākie zari ar plūmes lieluma augļu bumbulīšiem.

Kāds Kiprai sakars ar Otello? Izrādās, Šekspīrs izvēlējies Famagostas vecpilsētas un cietokšņa mūrus, kā arī vēsturiski dokumentēto atgadījumu par piemērotu drāmai. Vietējā versijā Otello nav bijis moris. Autors savam varonim piešķīris tādu izskatu, lai dramatiskāks kontrasts.

Lūkums, brīnumainais austrumu našķis! Izvēle milzīga, vienkārši neaptverama! Simtiem kastīšu. Atsevišķas šķirnes, izlases. Plauktos un uz galdiem kaudzītēs sakrauti dažādu krāsu saldi rullīši, stienīši, kubiciņi, bumbiņas. Ar riekstiem, ar piparmētrām, rožu garšu, ar kokosu, ar garšvielām... Uz skaistiem Kipras skatiem rotātās saldumu kastītes ir salas nesadalītā karte ar nosaukumiem, kādi tie bija pirms 1974.gada. Sak, uz tūristiem jāatstāj labs iespaids un mājinieku nesaskaņas nav jāiznes pa durvīm.

Ielas šķērsojot jāuzmanās, jo Kiprā, tāpat kā Lielbritānijā, automašīnu stūre atrodas auto labajā pusē, un braukšana notiek pa ceļa kreiso pusi. Tomēr virsū neviens neskrien, lieki nesignalizē. Tirgotāji neuzbāžas ar preci, nerauj ar varu bodītēs un krodziņos.

Viens no galvenajiem suvenīriem ir dažāda izmēra „zilās acis” – aizsardzības simbols, kam tic ne tikai kiprieši, bet arī grieķi, Balkānu iedzīvotāji un pat irāņi. Šķīvīša izmēra stikla plāksne ar „zilo aci” bija pieskrūvēta turku lidmašīnā blakus ieejai. Nu, re, tic viņi burvestībām!

Lai uzlādētu mobilo telefonu, neder mūsu sistēmas elektrības kontaktdakšas. Viesnīcas reģistrācijā jāpiesaka un atnākšot darbinieks, kurš pievienos. Gaidu. Atnāk puisis ar visparastāko skrūvgriezi, nospiež kaut kādu mēlīti kontaktligzdā un viss. Labi. Viens telefons uzlādēts, bet otrs? Latviešu tūrists ir gudrs tūrists – skrūvgriezi gan neņem līdz no mājām, bet, vienalga, atrod ko piemērotu.

Pa ceļam uz salas „garo degunu” - Karpaz pussalu Kipras tālākajā austrumu galā, atkal stāsti par to, ka te ik uz soļa kāds cīnījies, iekarojis, būvējis vai sagrāvis. Vairāk jau sagrāvis...

Sipahi svētnīcas drupas. Sienu nav, tikai grīdas, tāpēc jādarbina iztēle. Skaistas, sīku daudzkrāsainu akmens plāksnīšu mozaīkas. Brīnums gan, ka mums, un tāpat arī citiem tūristiem, ļauj bradāt pāri. Varbūt tās ir kopijas?

Pāri palikušos pusdienu salātus busiņa šoferis savāc maisos cienastam ēzelīšiem.

Kleopatras pludmale nelielā, rāmā līcītī. Izvēlīgajai dāmai te varēja patikt. Ļoti dzidrs, zili zaļš ūdens. Gaišo smilšu noslēpums – vietējie ieži kopā ar sīkām kaļķakmens drumslām. Pludmali krustu šķērsu izraibinājušas krabju pēdas. Tolaik, kad te plunčājās Kleopatra, krastā noteikti nemētājās atkritumi. Tagad skatu bojā plastmasas pudeles, kastes, dažādas drazas.

No tuvējās viesu mājas iznāk maza auguma līkkājains vīrs hidrotērpā, kam seja kā „Santa Klausam”. Nu tieši kā amerikāņu filmu daudzreiz tiražētajā versijā! Tad, re, ko Ziemsvētku vecītis dara vasarā! Sirmajiem matiem un baltajai bārdai plīvojot, viņš traucas pa viļņiem ar ūdensmotociklu, rāda trikus un pārdrošus manevrus. Piebrauc tuvāk krastam un māj, lai kāds nāk pavizināties. Nu, nē! Paldies!

Pa kalnu mugurām līkumojot, ik pa laikam redzama jūra un vientuļas, plašas, smilšainas pludmales. Dabas liegums. Tur jūras bruņurupuči dējot olas. Skatu vietā piestājam, lai nofotografētu. Kāds nu liegums, ja vietējie ar džipu nobraukuši lejā un turpat krastā kurina ugunskuru.

Karpaz pussalas gals arī skaitās dabas parks, aizsargājama teritorija, kaut gan nekādas informācijas un norādes zīmju nav. Te ir savdabīga, cilvēku veidota ēzeļu trimda. Kad pirms daudziem gadiem Kiprā četrkājaino transporta līdzekli nomainīja automašīnas, te nomitināja nevajadzīgos ēzeļus no visas salas. Viņu teritorijai sākoties, vienmēr dežūrē kāds labi nobarots „muitnieks”, kurš sagaida automašīnas, stāvot ceļa vidū un nelaižot garām, kamēr nepabaro. Tā arī šoreiz. Kad tuvojamies zināmajai vietai, no ceļmalas kadiķu audzes izlien omulīgs lopiņš, spīdīgiem sāniem. Laba dzīve muitniekam!

Pussalas galā ciemats un Svētā Andreja klosteris ar plašu laukumu izskatās pamests un nepabeigts. Tūristiem gan tādu nevajadzētu rādīt. Te nelīdz iztēle – kā bija, kas bija... Aplupušas vēsturiskās ēkas, dažas ar stieņiem atbalstītas, lai nesabrūk. Kāda nokrāsota, kādu aizsedz sastatnes. Nav informācijas stendu, ne norāžu, tāpat, kā citur. Ja ceļotu vienatnē un nebūtu, kas paskaidro, nolemtu, ka šī nav īstā vieta. Tūristus uzticīgi gaida daži diedelējošie ēzelīši ar lielām, skumjām acīm un viņiem tiek bagātīgs cienasts.

Krasta klintīs iztek svētavots. Mūsdienās tas iegrožots nepievilcīgā betona mūrī un metāla caurulē. Pēc leģendām un nostāstiem, ar šo ūdeni varot izārstēt acu slimības, atgūt vai uzlabot redzi. Nezinu, kā citiem, bet Zvārtes raganai pēc vienas pudeles izlietošanas tas pats vecais „acu gaišums”, nekādu izmaiņu.

Vietējā gide stāsta par Bairam, musulmaņu svētkiem, ko svin novembrī. Tā gan ir interpretācija, jo īsto reliģisko jēgu un iemeslu neuzzinu. Tie, kuri var atļauties, kaut vai reizi mūžā brauc uz Meku un piedalās rituālos, lūgšanās. Svētceļnieki tērpjas baltā garā halātā, ko atgriežoties uzreiz nenovelk, lai visi apkārtējie redz un zina, kur šis cilvēks bijis. Bairam ir ģimenes svētki, kad ierodas visi, kas vien var. Svarīgs rituāls ir ziedojums - jēra vai liellopa upurēšana. Laukos to izdarīt vienkāršāk, bet pilsētnieki, kuri var atļauties, brauc uz speciālu lopu tirgu. TV ziņās rāda kuriozus, kā upurējamie lopiņi izraujas pircējiem un mūk prom pa ielu. Bērniem Bairam ir saldumu dienas, bet darbības līdzīgas kā Visu svēto dienā(naktī), Helovīnā. Kiprā glīti sapucēti bērni ar maisiņiem vai groziņiem staigā pa radu mājām, kur viņiem dāvina saldumus, arī naudu. Savukārt tie, kuri nesvin ticīgo tradīcijās, izmanto garās vairāku dienu brīvdienas, ceļošanai, atpūtai, rīko ballītes.

Mājupceļš. Lidostā vēroju svētceļnieku barus, dažādu rasu īpatnējus cilvēkus. Vīrieši ar baltajiem halātiem, zeltītiem termosiem rokās un datorsomām plecos, sievietes lakatos. Uzvēdī austrumnieciskas smaržas.

Pasaka galā!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais