Radžastāna, Agra un Deli

  • 30 min lasīšanai
Ievads Brauciens uz Indiju bija mans un Ievas kāzu ceļojums, lai aizbēgtu no ziemas, kurai tieši mūsu kāzu nedēļas nogalē bija labpaticies sākties pa īstam. Mēs apprecējāmies sestdienā, šī gada 27.Janvārī, un mūsu kāzu naktī uz bija sasnidzis biezs sniegs, svētdien termometra stabiņš noslīdēja līdz mīnus piecpadsmit, bet jau agrā pirmdienas rītā mēs vasaras drēbēs braucām uz lidostu, lai paši savām acīm ieraudzītu eksotisko valsti, kurā jau bija bijuši mūsu draugi, un pārliecinājuši mūs, ka to redzēt ir vērts. Mēs lidojām ar Finnair no Rīgas caur Helsinkiem uz Deli. Tā kā mums nebija iespējams paņemt garu atvaļinājumu, izlēmām apskatīt tikai vienu Indijas štatu – Radžastānu, jo tas atrodas blakus Deli, un tajā ir pietiekoši daudz ko redzēt. Nolēmām arī kādā vietā padzīvot ilgāk, lai visu laiku nebūtu jāpārvietojas. Izšķīrāmies par Udaipūru, un savu izvēli nenožēlojām. Šis ceļojuma apraksts ir būtībā mana dienasgrāmata, ko vaļasbrīžos esmu pārrakstījis uz datora, un tā kā tas vien jau nebija viegli, tad neesmu pilnīgi neko mēģinājis tajā pārkārtot vai uzlabot, tādēļ brīdinu – teksts ir garš! Aprakstā katras dienas beigās neesmu arī izlaidis to izmaksu uzskaitījumu, kuras ir bijušas pierakstītas dienasgrāmatā. Cerams, tas dos priekšstatu par cenu līmeni Indijā, jāpiezīmē vien, ka mēs nebijām nedz īpaši taupīgi, nedz arī izšķērdīgi, un ir ceļotāji, kas pamanās iztērēt arī krietni mazāk. Cenas norādītas rūpijās, un viens lats ir apmēram 80 indijas rūpijas. Braucot uz Indiju vēlaizvien nepieciešamas vīzas. To iegūšanas izmaksas var redzēt viņu Stokholmas vēstniecības mājaslapā, bet nekas pārāk traks nav. Vienīgi jāsūta pase ar kurjerpastu uz Stokholmu un atpakaļ, vai arī jāizmanto kādas Rīgas tūrisma aģentūras pakalpojumi. Pirms braukšanas uz Indiju arī nepieciešams Valsts infektoloģijas centrā noskaidrot, vai nav nepieciešamas kādas potes. Daudzviet Indijā, it sevišķi mitrajā periodā, ir malārijas risks, pret ko vakcīnas nav, tādēļ palūdziet savam ģimenes ārstam izrakstīt pretmalārijas tabletes. Apdrošināties un arī nav slikta doma. Agra Otrdiena, 30.Janvāris Ielidojām Deli apmēram pusnaktī un pusvienos tikām laukā, kur mūs sagaidīja taksists no viesnīcas, ko bijām pasūtījuši rezervējot. Patiesību sakot, šajā nakts stundā lidostā nebija īpaši liela burzma un mēs būtu varējuši arī tikt galā uz vietas, tomēr to mēs nevarējām zināt, un gribējās zināmu drošības sajūtu. Pusdivos nokļuvām mazā šķērsieliņā Pahargandž rajonā, noplukušas viesnīcas reģistratūrā, kur zvilnēja kādi četri pusaizmiguši indieši. Mums mēģināja paprasīt augstāku cenu nekā minēts rezervācijas e-pastā, taču panācām savu. Devāmies uz numuriņu, kurš bija visai bēdīga paskata, un pagulējām trīsarpus stundas, jo bijām internetā nopirkuši biļetes uz agrāko vilcienu, Punjab Mail. Tas nokavēja gandrīz divas stundas un aizgāja 7:20 vēl pēc Taj Express. Kavējām laiku, dzerot tēju, un lasot Lonely Planet ceļvedi. Bija visai vēss, piecpadsmit vai vēl mazāk grādu, un uz perona saģērbām visus siltos apģērbus, kas bija. Agrā ieradāmies ap 11:00 un uzreiz devāmies uz priekšapmaksas taksometru pieturu, kur iegādājāmies dienas ekskursiju pa Agru. Tiem kas nezina – tas notiek tā, ka tiek samaksāta nauda un iedots čeks, tad šoferis ved, kur vajag, un brauciena beigās viņam tas čeks jāatdod (bet nekādā gadījumā, kamēr neesat aizbraukuši), un viņš pret to saņems savu samaksu. Dabūjām ne tikai šoferi, bet arī gidu – jaunu pusi Afsaru, kurš atšķirībā no šofera labi runāja angliski. Viņš mums ieteica vispirms braukt uz Fatehpur Sikri, kas atrodas ap 20km attālumā no Agras, jo tā diena bija Ramadāna mēneša beigas, un pilsētas centrā daudzviet satiksme bija paralizēta musulmaņu gājienu un svinību dēļ. Viņš pats arī bija musulmanis, un stāstīja, ka Agrā musulmaņu neesot daudz, viņi nedzīvojot atsevišķos rajonos, un ar hinduistiem nekonfliktējot. Ceļš aizņēma ilgāk laika nekā plānots, jo uz šosejas bija smago automašīnu sastrēgums, un šoferis mūs veda caur mazu ciematiņu, kas sastāvēja no ļoti nabadzīgām būdiņām gar vienu izdangātu un dubļainu ceļu. Tā nu mēs pašā dienas karstākajā laikā nokļuvām Fatehpur Sikri, pamestajā Mugālu impērijas galvaspilsētā, kuras pils komplekss un mošeja ir ļoti labi saglabājušies. Imperators Akbars to esot uzcēlis impērijas pašos ziedu laikos, taču tā tikusi apdzīvota tikai četrpadsmit gadus un pamesta pēc viņa nāves ūdens trūkuma dēļ. Skats visnotaļ iespaidīgs. Atsevišķi no pils kompleksa atrodas liela mošeja, tās pagalmā atrodas kāda musulmaņu svētā kaps, pie kura Afsars mūs mēģināja pierunāt nopirkt kaut kādu auduma gabalu vai vismaz puķes, jo, kaut ko ziedojot šim svētajam, varot cerēt uz kādas vēlēšanās piepildīšanu. Izlemām tomēr to nedarīt. Agrā atgriezāmies ap pieciem, un, tā kā līdz krēslas stundai nebija tālu, Afsars mums neieteica iet uz fortu, bet doties uzreiz uz Tadžmahalu. Pie forta vien tikām pievesti paraudzīties uz to no ārpuses. „Jūs Deli apskatīsiet? Nu, lūk, Agras forts ir tāds pats kā Deli forts,” viņš saka. Bijām pa e-pastu rezervējuši sev viesnīcu Tadž Gandža rajonā netālu no Tadžmahala, taču tā kā ieradāmies par vēlu, mūsu numurs jau bija iedots kādam citam. Afsars mūs aizveda uz kādu citu viesnīcu uz Fatehbad road, kas maksāja tikpat un bija apmierinoša, tādēļ atstājām mantas tur un dodamies tālāk. Tadžmahals gan ir iespaidīgs! Milzīgais, bet graciozais marmora mauzolejs atrodas liela un labi kopta parka vidū. Kā jau pie visiem tempļiem un piemiņas vietām, uz kāpnēm pirms ieejas ēkā jānovelk kurpes. Iekšpusē, gan nekā pārāk iespaidīga nav, visskaistākais ir vērot gaismas spēles, uz baltā marmora saulei rietot. Pēc saulrieta palika vēsi, un mēs devāmies prom. Ekskursijas noslēgumā šoferis un gids mūs par visām varītēm gribēja aizvest uz kaut kādu amatniecības izstrādājumu tirgu. Kad mēs vairākas reizes atteicāmies, beigu beigās viņi atklāja kārtis – izrādās, viņi dabūšot benzīna talonu par to vien, ka mūs tur aizvedīšot, mums pat nekas neesot jāpērk, vien jāaiziet un jāpagrozās. Labi. „Tirgus” izrādījās smalks veikals ar greznām telpām un labi ģērbtiem pārdevējiem, tomēr, lai arī Indijā bijām pirmo dienu, bija vairāk nekā skaidrs, ka cenas ir nenormāli uzskrūvētas, jo šķita dārgas pat salīdzinājumā ar Latvijas cenām.Atstājām Afsaram un šoferim dzeramnaudu, un devāmies vakariņot savā viesnīcā. Izmaksas: Taksometrs no lidostas Rs 450, viesnīca Deli Pahargandžā Rs 400, viesnīca Agrā 400, bet krietni labākas kvalitātes kā Deli. Vilciens Deli – Agra 3A klasē Rs 350. Dienas ekskursija pa Agru un Fatehpur Sikri Rs 850, dzeramnauda gidam un šoferim Rs 100 katram (mums nebija sīknaudas, tāpēc nācās iedot eiro), ieeja Fatehpur Sikri Rs 130 no cilvēka, ieeja Tadžmahalā Rs 750. Vakariņas – Radžastānas tali (ēdienu komplekts) 150Rs. Džaipūra Trešdiena, 31.Janvāris Nākošajā rītā cēlāmies ceturksni pēc pieciem, lai paspētu uz vilcienu, kam bija jāatiet 6:05, taču, ierodoties stacijā, vilciena nebija. Ik pa pusstundai tika paziņots, ka vilciens kavēsies vēl pusstundu. Pēc viena no šiem paziņojumiem šķērsojām sliedes pār gājēju tiltiņu un izmetām loku pa rajonu Agras centrālajā daļā, kas saucas Kīnarī bazārs – šauru ieliņu mudžeklis ar neskaitāmām tirdzniecības vietām, no kurām pulksten deviņos nebija atvērta neviena. Vien klaiņoja dažas neviena nepieskatītas govis. Ar vairāk kā trīsarpus stundu nokavēšanos vilciens beidzot devās ceļā. Mēs piemaksājām divtik, lai pārceltos no Sleeper klases uz AC3 klasi. AC3 nozīmē 3 tier Air Conditioned - guļvietas ir izvietotas trīs līmeņos. Sleeper klasē ne tikai nebija gaisa kondicionēšanas, bet pat logu – to vietā tikai metāla žalūzijas. Džaipūrā cerēto pulksten 10 vietā ieradāmies nedaudz pēc trijiem, atstājām somas stacija mantu uzglabātuvē, un ar motorikšu (protams, pēc kaulēšanās) aizbraucām uz pilsētas centru, kur izstaigājam Lonely Planet ieteikto maršrutu. Diemžēl pils komplekss un observatorija jau bija ciet. Džaipūras vecpilsēta bija milzīgs iepirkšanās centrs, kur visu ēku pirmajos stāvos ir veikaliņi, kas sakārtojušies tematiskās ielās – tur audumi, tur metāla trauki, vēl citur rotaslietas. Nopirkām tikai krāsainu kokvilnas pleca somu, kurā salikt nepieciešamākās lietas apskatot pilsētu. Ejot pa ielu kāds nemitīgi kaut ko piedāvā, sauc iekšā veikalā, aicina uz rikšas vai ziloņa, uz stūriem pādod ielas ēdienu, karstu tēju ar pienu, svaigi spiestas sulas un augļus. Satiksme neiedomājami blīva un gaiss piesmacis. Tā bija visu pilsētu centros, ko apmeklējām. Ap septiņiem vakarā satumsa un domājām, ko darīt līdz vilcienam uz Džodpūru bez piecpadsmit pusnaktī. Aizgājām līdz lielam kinoteātrim, taču noskaidrojās, ka filmas ir tikai hindi valodā, bez angļu subtitriem. Atradām veikaliņu, kur tirgo Himalaya kosmētiku, kuru, ieraugot cenas, iepirkām lielā vairumā, un turpat pretī pavakariņojām vienā no ceļvedī ieteiktajiem restorāniem. Ēdiens, kā parasti, bija lielisks. Pēc tam devāmies meklēt bāru Hightz kādā viesnīcā, no kura it kā esot labs skats uz pilsētu. Atradām pēc ilgas maldīšanās, jo ielu norāžu vai nu nav vai nav angliski. Padzērām rietumnieciskus kokteiļus (ar alkoholu, kas Indijā nemaz nav viegli atrodams) un gājām uz staciju. Izmaksas: Vilciens Agra – Džaipūra sleeper klase Rs150 + Rs300 pārcelšana uz AC3 klasi. Soma Rs125. Vakariņas restorānā Rs200 katram. Alkoholiskais kokteilis Rs120. Džodpūra Ceturtdiena, 1.Februāris Džodpūrā ieradāmies sešos no rīta, bija vēl tumšs, un ar rikšu aizbraucām uz viesnīcu, ceļvedī atrasto un iepriekš caur e-pastu rezervēto The Blue House. Tās saimnieks Manišs Džains ir jauns gara auguma vienmēr baltā tērpies indietis. Izvēlējāmies vienu no labākajiem numuriem ar skatu uz Džodpūras ievērojamāko objektu – milzīgo Merangāru (vareno fortu), kas plešas kalna virsotnē virs pilsētas, un uzreiz nolikāmies nedaudz pasnaust. Pēc tam kāpām uz jumta restorānu brokastot, brokastis bija ēdamas, bet tēja negaršīga. Kaut kad vēlāk Manišs mums prasīja, kā mums patīk un lai mēs godīgi sakot, ja kaut kas neesot labi. Uzzinājis, ka neesam augstās domās par viņa virtuvi, viņš piekrita un taisnojās, ka pavārs esot aizbraucis uz ārzemēm un, kamēr neesot atrasts jauns, tikmēr virtuvē saimniekojot kaut kādi puikas, kas neko daudz nejēdzot. Diena jau bija sākusies pilnā sparā un mēs, ieliekuši somā ceļvedi, fotoaparātu, ūdens pudeli un pretiedeguma krēmu, devāmies apskatīt pilsētu. Džodpūras vecpilsēta, kuru vēlaizvien ietver pilsētas mūra fragmenti, ir mazu, līkumainu ieliņu mudžeklis, un tās centrālajā daļā katras mājas pirmajā stāvā ir kāda tirgotava. Tūristus redz pavisam maz, un, izņemot vienīgi pašu centrālo tirgus laukumu ap veco pulksteņtorni, vietējie nebija tik uzmācīgi kā Džaipūrā. Pie pulksteņtorņa noķērām rikšu, kurš nerunāja angliski un vispirms mūs aizveda uz kādu citu vietu, nevis prasīto tūrisma informācijas biroju. Nonākuši birojā paņēmām pus dienas ekskursiju taksometrā pa Džodpūru un apkārtni. Apskatījām 20gs sākumā celto Umaid Bhavan pili. Tā ar savās 360 istabām ir jaunākā Radžastānā, jo celta 20gs. sākumā. Vienā no tās spārniem vēlaizvien mīt radža, otrā ir viesnīca, bet neliela daļa ar muzeju ir atvērta apmeklētājiem. Tad braucām uz Mandoras parku, kurā ir vairāki valdnieku kenotāfi (nelieli akmens mauzoleji), un kas šķiet populāra atpūtas vieta vietējo vidū. Pēc mūs aizveda uz kādu skaistu balta marmora mauzoleju kalnā pa ceļam uz fortu, un visbeidzot tikām atstāti pie Merangāra vārtiem. Forta ieejas maksā ir iekļauts arī audiogids, kas visnotaļ izsmeļoši apstāsta fortā redzamo. Cietoksnis un tajā esošā pils ir patiešām iespaidīgi! Pilī ir arī palankīnu, ieroču, un Radžastānas miniatūru mākslas izstādes, bet forta otrā galā – balts hindu templītis. No biezajiem mūriem arī paveras kolosāls skats uz pilsētu un pustuksnešaino līdzenumu, kas tālumā pāriet Taras tuksnesī. No augšas skatoties, redzams, ka pilsētu pamatoti dēvē par „zilo pilsētu”, jo ēku augšējie stāvi un terases tiešām ir visdažādākajos gaišzilās krāsas toņos. Sākotnēji tā esot bijusi braminu kastas krāsa, bet ar laiku tā iegājies krāsot visas mājas, un ir izplatījies ticējums, ka zilā krāsa māju atvēsina, kā arī atbaida moskītus. Vakarā Ieva nopirka indiešu sieviešu tradicionālo tērpu salvār kamīz (salwar kameez jeb salwar suit) – plānas kokvilnas bikses, kleitu un šalli. Tērps ir brīvs, nepieguļošs, viduklī šķiet pa platu, taču karstumā ērts, un izskatās ļoti labi. Veikaliņa īpašnieks pajautāja, vai mēs neko nezinot par Āfriku, vai neesot tur bijuši. Atzināmies, ka neko daudz nezinām vis, un atjautājam, kāpēc viņš interesējas. Izrādās, viņš nākošajā gadā iecerējis doties uz Kongo. Viņa brālis jau esot tur, un tagad braukšot arī viņš. Atvēršot sadzīves elektronikas veikalu. Jautājam, kā tad ar sievu un bērniem, ar šo apģērbu veikaliņu? Veikaliņu pieskatīšot dēls, un, kad viņš būšot iekārtojies, ģimene braukšot pie viņa. Jautājam arī, vai nebūs žēl atstāt Indiju, vai nebaidoties no Āfrikas. Žēl būšot, esot riskants pasākums, bet tur viss tikai attīstoties, peļņas iespējas būšot daudz labākas nekā šeit. Tiešām, Džodpūras vecpilsētā tādu audumu veikaliņu ir simtiem. Izmaksas: Viesnīca Rs1000, brokastis ap 100Rs, vakariņas 400Rs. Ekskursija Rs 400, ieeja Umaid Bhavan Rs 50, Džasmand Tada mauzolejs Rs 20 + Rs 25 par fotokameru, Merangāra cietoksnis Rs 250. Salwar kameez – Rs 425. Piektdiena, 2.Februāris Sākotnējais plāns paredzēja palikšanu Džodpūrā tikai vienu dienu, taču tajā ir mierīgi uz ielām gandrīz nepiesienas, viesnīcas saimnieks laipns, un nekur īpaši skriet negribas, tādēļ piesakamies uz „village safari”. No rīta pie viesnīcas mūs sagaidīja jau iesirms runātīgs vīriņš ar džipu, un izsniedza savu vizītkarti, saskaņā ar kuru viņš ir misters Pašpendra Sings, džipu ekskursiju speciālists. Viņš mums stāstīja, kā nu tik brauksim uz ciematiem, kuros bišnoj ļaudis vēlaizvien dzīvo pēc gadsimtiem seniem principiem, tā ka es jau iztēlojos salmu būdiņas un pusplikus mežoņus. Izrādījās tomēr, ka tie ir vienkārši un nabadzīgi lauku ļaužu ciemati. Bišnoj hindu valodā nozīmē divdesmit deviņi: tik principu ir šo ļaužu filozofijā, kuras pamatdoma ir aizsargāt dzīvo radību, necērtot kokus un nemedījot dzīvniekus, tāpēc pa šo zemnieku laukiem netraucēti klejo antilopes. Mūsu pirmā pieturvieta bija kādas sievietes māja, drīzāk gan kleķa būdiņa un pāris nojumes. Viņa, saģērbusies tradicionālajā kostīmā, mūs pacienā ar tēju, bet tā kā angliski viņa neprata, vārīties turpināja mūsu šoferis. Bišnoj ļaudis ar lauksaimniecību varot nodarboties vien četrus mēnešus gadā, kad esot lietus sezona – Radžastānā tas izpaužoties tā, ka lietus nolīst pāris reizes nedēļā – un pārējo laiku vai nu nodarbojoties ar rokdarbiem vai ejot peļņā uz lielākajām pilsētām kā Džodpūra vai Džaipūra. Tikmēr sieviete gatavo opija uzlējumu – visnotaļ pretīgu brūnganu suslu, kam neesot narkotiskas iedarbības, vismaz no pāris malkiem ne, bet kas tiekot lietots kā zāles tautas medicīnā. Palīdzot pret visu ko, piemēram, pret caureju. Kā apliecinājums tam, man nākamajā dienā sabojājās vēders. Tad mana sieva tika ietērpta Radžastānas tradicionālajā ietērpā un pielikta pie rokas dzirnavām malt prosu. Tas viss, protams, jānofotografē. Ciematos cilvēki ģērbjas daudz tradicionālāk. Ja pilsētās parasti tradicionālos tērpus nēsā vien sievietes, bet vīrieši pārsvarā tērpjas uzvalka biksēs un garroku kreklos, dažkārt to papildinot ar turbānu, tad šeit arī daudzi vīrieši redzami kurtās (garš, plandošs krekls) vai citos tradicionālajos tērpos. Arī misters Pašpendra atzinās, ka, aizbraucot uz savu ciemu, uzvelk tradicionālo tērpu un, protams, uzsien turbānu.Tad viņš mums pačukstēja, ka vīrietis, kura fotogrāfija redzama pie sienas ir sievietes mirušais vīrs un ieteica mums viņai atstāt kādu naudiņu. Nākamais pieturas punkts bija amatnieku darbnīca. Vienā pagalmā atradās podnieks un audumu apdrukātājs. Vispirms gājām pie podnieka, un šoreiz jāstrādā bija man. Podnieks ar koka nūju sparīgi iegriež masīvu akmens disku, un, kamēr tas pēc inerces griežas, diska centrā tiek veidoti māla podi. Vispirms man tika parādīts, kā tas jādara, un tad bija izdevība mēģināt pašam – nav nemaz tik viegli. Lai arī izstrādājumi bija interesanti un daudzveidīgi, neko nenopirkām, jo vēl priekšā tāls ceļš un nebija vēlmes staipīt līdzi keramiku, kas turklāt var saplīst. Toties audumu apdrukātājs mūs apvārdoja nopirkt palagu ar spilvendrānām. Izvēlējāmies vienu smuku, cena gan šķita augsta, bet tā kā jau ilgi bijām kaulējušies, nopirkām. Pats pārdevējs bjia jauns puisis džinsu biksēs un īsroku kreklā, kurš apgalvoja, ka esot no audumu apdrukātāju dzimtas daudzās paaudzēs, kas ar to vien nodarbojoties, šeit esot tikai nesen paplašinātā biznesa jauna tirdzniecības vieta, pati drukātava atrodoties blakus ciemā. Viņš arī nodemonstrē kā ar reljefa koka šablonu uz auduma tiek uzspiesta krāsa, taču, skatoties uz viņa neveiklajiem ķēpājumiem, man rodas lielas šaubas par viņa profesionalitāti, ko gan es skaļi neizteicu. Pēdējais pieturas punkts bija paklāju audējs. Līdzīgā māla vai mēslu būdiņā sastapām vīrieti turbānā ar kuplām ūsām, kurš primitīvās stellēs kopā ar plīvurā tērptu sievu auda tradicionālo kokvilnas paklāju jeb durī. Nedaudz vairāk par metru platais paklājs virzoties uz priekšu apmēram piecpadsmit centimetrus dienā, apgalvoja šoferis, kurš šeit esot bijis arī vakar. Tas, iespējams, izskaidro to dārdzību, jo pat neliela izmēra paklājiņš, kurš varētu būt piemērots, teiksim, jogas nodarbībām, maksā 1000 rūpijas. Tā kā bijām jau iepirkušies pie apdrukātāja, tad šoreiz atteicāmies. Saskaņā ar maršruta aprakstu mums pienācās pusdienas. Tās mums piedāvāja audēja sieva, bet diez ko garšīgas tās nebija – uz primitīva pavarda cepta maize vēl bija ēdama, bet klāt tika pasniegtas šausmīgi asas pupiņas un karsta, skāba susla, kas esot jogurta dzēriens. Visnotaļ tālu no Džodpūras pilsētas gar ceļiem sāka iezīmēties tipiska mūsdienu Indijas tautsaimniecības aina – pļavas ar akmens stabiņiem ir sadalītas zemes gabalos, daudzviet pat kādam zemes gabalam pļavas vidū vai ceļa malā uzcelta apkārt arī akmens sēta. Atceļā uz viesnīcu pajautājām to mūsu šoferītim. Izrādās, Indijā šobrīd arī ir nekustamā īpašuma bums, un daudzi bagātnieki nopērk lielus zemes gabalus, panāk to sadalīšanu sīkākos un apbūves tiesību piešķiršanu, un tad visu pārdod. Redzot cenu kāpumu, daudzi vidusslāņa cilvēki tos pērk, cerot pēc pāris gadiem nopelnīt vai celt uz tiem savu mājokli. Jautāju par cenām. Tās sniedzoties miljonos. Atceros lidmašīnā redzēto filmu par kādu Bombejas vidusslāņa ģimenīti, kas nopirka zemes gabalu par 33 lakiem (3,3miljoniem). Jā, tā varētu būt šoferis atzina. Aizrādīju, ka šajos zemes gabalos nav elektrības, un līdz tuvākajam ūdensvadam vai kanalizācijai vispār varētu būt vairāki kilometri. Tas nekas, pilsēta izpletīšoties, pēc pieciem gadiem viss būšot, vai vismaz cenas būšot cēlušās tā, ka cilvēkiem pirkums nebūšot jānožēlo, šoferis optimistiski atteica. Pēcpusdienā atgriezušies viesnīcā ar šausmām konstatējām, ka pie audēja ir aizmirsta Lonely Planet ceļveža grāmata. Sazvanījām šoferi un lūdzām palīdzēt. Viņš kaut kā noorganizēja to, ka tā tika nākošajā rītā atgādāta. Pievakarē es izgāju pastaigāties un nopirku džutī – tradicionālas Radžastānas kurpes no kamieļādas ar spiciem purngaliem. Izmaksas: Vilciens Džaipūra – Džodpūra 3A klasē Rs600. Viesnīcas numurs The Blue House Rs 1000 (otrais labākais, augšējā stāvā ar skatu uz fortu). Pilsētas ekskursija pa Džodpūru uz pusi dienas – Rs 400, cenā nav iekļautas ieejas biļetes: Umaid Bhavan Rs 50, Džasmand mauzolejs Rs 20 + 25 par fotoaparātu, Merangāra forts Rs 250 (ieskaitot audio gidu par kuru gan jāatstāj ķīlas nauda). Ekskursija ar džipu Rs 550 no cilvēka (beigās iedodam arī Rs 100 dzeramnaudu), kas ietvēra arī 10 Rs vērtu minerālūdens pudeli un negaršīgo ēdienreizi pie audēja. Salvar kamīz (sieviešu tērps) – Rs 425, apdrukāts palags 1,5x2 m plats - Rs 950 (apmēram divas reizes pa dārgu), džutī – Rs 200 bez kaulēšanās. Ranakpūra un Kumbalgārs Sestdiena, 3.Februāris No rīta paēdām brokastis savā viesnīcā un satikām šoferi, ko iepriekšējā dienā sarunājām braucienam no Džodpūras uz Udaipūru. Šoferis ir jauns, augumā mazs puisis, kas gandrīz neko nesaprata angliski. Tā esot drošāk, jo tad viņš mūs nevilkšot uz veikaliem un tirdziņiem, kur pats saņems komisiju, apgalvoja viesnīcas īpašnieks Manišs un pieprasīja naudu par braucienu. Šoferis to saņemšot tikai, kad atgriezīsies no Udaipūras, un, kad būsim veiksmīgi nokļuvuši galā, mums pa šofera mobilo telefonu jāapstiprina Manišam, ka viss noritējis kā sarunāts. Izbraucām nedaudz vēlāk kā plānots, un nācās braukt pa pašu karstumu, taču mašīna ir Indijā ražots Tatas markas hečbeks ar kondicionieri, tā ka nebija tik traki. Sākumā ceļš gāja pa līdzenumu, un satiksme bija visai dzīva, daudz smago mašīnu. Vēlāk iebraucām Aravalli kalnos, kur ceļi ir patukši, toties šauri un līkumaini, tā ka īpaši ātrāk uz priekšu negāja. Ranakpūrā, vienā no ievērojamākajiem džainu tempļu kompleksiem, nokļuvām ap 13:00. Tā ir ar akmens mūri apjozta teritorija, kurā atrodas daži mazāki templīši, klosteris, kurā var arī apmesties uz dzīvi, un lielais templis. Visi tempļi pārsteidz ar akmensgrebumu smalkumu, taču visiespaidīgākais, protams, ir lielais templis ar saviem vairāk kā tūkstoš balta marmora pīlāriem, starp kuriem nav divu vienādu, un kuri visi atspoguļo džainu skatījumu uz kosmosu. Tā kā mums nebija gida, neko daudz vairāk par šo templi un džainu reliģiju neuzzinājām, vien pastaigājāmies pa tā ēnainajām galerijām un braucām tālāk. Ranakpūrā par ieeju nav jāmaksā. Otrs apskates objekts bija grandiozais Kumbalgārs, Mevaru karalistes valdnieka Kumbas celtais cietoksnis, kas kalpoja kā vasaras patvērums kalnos. Cietoksni ieskauj iespaidīga augsta siena ar lieliem, apaļiem vārtu torņiem. Siena stiepjas vairāk kā 30 kilometru garumā, taču, ja atskaita dažus pamestus tempļus, lielākajā teritorijas daļā nekā nav. Pie pašiem vārtiem ir neliels ciematiņš un pati pils, kas atrodas klints galā un vēl papildus nocietināta. Pils iekšpuse gan nav restaurēta, un redzēt tajā īpaši nav ko, toties no tās jumta paveras iespaidīgs skats uz apkārtējiem kalniem un ielejām. Ieeja pils kompleksā maksā tikai 100Rs, bet vēl jārēķinās ar dežūrējošiem vietējiem, kas piedāvājas par gidiem. Kāda sieviete mūs ievilināja Kali svētnīcā, kur uz pieres uzzieda krāsaino punktu jeb “trešo aci”, par to prasot ziedojumu. Braucot caur kalniem, iespējams redzēt, kā katrs līdzenais zemes pleķītis ir ar kaut ko apsēts un dažviet apūdeņošanas sistēmas vēlaizvien darbina vērši, griežot lielus ratus, kas pārlej ūdeni. Ja atskaita sējumus, pārējā daba bija ļoti izkaltusi un pārsvarā dominēja rūsgana krāsa. Tiesa, aprakstos par Mevaru karalistes vēsturi bieži pieminēti Aravalli meži, kas, acīmredzot, līdz mūsdienām nav saglabājušies. Izmaksas: Ceļš ar taksi 2400 Rs + 100 Rs dzeramnauda šoferi. Ieeja Kumbalgārā 100Rs. Udaipūra Udaipūrā ieradāmies apmēram septiņos vakarā, un vēl kāds laiciņš pagāja, kamēr šoferis atrada viesnīcu, Mewar Haveli, kas atradās dziļi vecpilsētā, Lal gāta rajonā, gandrīz ezera krastā. Bijām rezervējuši deluxe numuru par 1500Rs diennaktī ar skatu uz Pičolas ezeru. Skats tiešām bija jauks, it sevišķi naktī, taču, jāatzīst, numuriņš bija krietni mazāks, kā bijām iedomājušies – interneta mājaslapā uzņemtā fotogrāfija, šķiet, bija uzņemta no atvērtām vannas istabas durvīm vai no numura ārdurvīm. Taču viss bija tīrs, ar kondicionētu gaisu, dvieļiem, ziepēm, silto un auksto ūdeni, un apkalpotājiem, kas lēca kājās jau viesi ieraugot vien. Udaipūra tiek dēvēta par balto pilsētu (jo Džodpūra ir zilā, Džaipūra rozīgā, bet Džaizelmera dzeltenā), par Indijas romantiskāko pilsētu, un par austrumu Venēciju.Tā ir bijusī Mevaru karalistes galvaspilsēta, ko dibinājis valdnieks Udajs Sings pēc tam, kad jau trešo reizi tika nopostīta iepriekšējā galvaspilsēta Čitora, kas atradās līdzenumā apmēram 80km uz ziemeļaustrumiem. Pilsēta atrodas pie vairākiem savā starpā savienotiem, mākslīgi uzpludinātiem ezeriem, no kuriem lielākajā, Pičolas ezerā ir balta marmora pils, kas aizņem visu saliņu uz kuras tā atrodas, tādējādi radot iespaidu par peldošu pili. Svētdiena, 4.Februāris Lēnā garā paēdām brokastis viesnīcā, apskatāmies internetā e-pastus un Latvijas ziņas, un ap vienpadsmitiem devāmies ārā vecpilsētā, kur samainījām naudu iepretī centrālajam Džagdiš templim, un tad arī apskatījām pašu templi. Tajā grupiņa sieviešu, sasēdušas zem lielākā kupola, dziedāja dziesmas. Viena spēlē dolaku (nelielas muciņveidīgas bungas ar ādu katrā galā), izklausās tīri labi. Tad dodamies tālāk uz pili, kas, izrādās, nemaz nav pārāk lēts pasākums. Taču Udaipūras pils ir lielākā visā Radžastānā un noteikti jāapskata. Pils muzeji ir iespaidīgi, grūti pat pārstāstīt visu daudzo zāļu saturu. Pamatā tie vēsta par Mevaras karalistes un karaliskās dzimtas vēsturi, kura saskaņā ar muzejā apgalvoto ir pasaulē ilgākā nepārtrauktā valdnieku dinastija ar vairāk kā tūkstoš gadu ilgu vēsturi. Dienā, kad apskatām pili, tur notiek vērienīga gatavošanās kādiem svētkiem – visas dzegas un pagalmos augošie koki tiek izgreznoti ar ziedu virtenēm, pagalmā pie pils ieejas top skatuve, tāpat arī vienā no iekšpagalmiem, kur izvietoti ar saulessargiem aprīkoti galdiņi. Vēlāk uzinām, ka visa pils noīrēta kāda indiešu tabakas magnāta dēla precībām. Baumoja, ka kāzas izmaksāšot 16 miljonus dolāru. Ap trijiem pēcpusdienā bijām tikuši līdz pils daļai, kurā atrodas viesnīca un slavenā kristāla galerija. Savulaik 19.gs. beigās kāds no valdniekiem bija pasūtījis pazīstamai Londonas firmai istabas iekārtu pilnībā no kristāla stikla. Pasūtījuma izpilde prasīja laiku, un, kamēr tas ceļoja uz Indiju, valdnieks esot negaidīti nomiris. Tā nu šis fantastiskais priekšmetu komplekts gulējis kaut kur pils pagrabos līdz nejauši atrasts 20.gs. astoņdesmitajos gados. Galerijā apskatāma kristāla gulta, galds, krēsli un dažnedažādi citi stikla sadzīves priekšmeti, kā arī ar dārgakmeņiem izšūts paklājs un iespaidīga trauku kolekcija. Galerija vijas ap viesnīcas restorānu, kurš izvietots agrākajā troņa zālē. Nobaudījām restorānā pēcpusdienas tēju ar cepumiem par 300Rs (~4Ls), un steidzāmies uz vienu no pēdējiem „ezera kruīziem” 16:00. Ar lielu plakanu laivu, kurā zem jumtiņa izvietotās krēslu rindās satilpa apmēram divdesmit cilvēku, mēs apmetām loku ap ezera pili un piestājām Džagmandīr salā, kas arī bijusi vasaras pils. Tobrīd arī tur norisinājās gatavošanās kādām kāzām un viss tika posts ar ziedu virtenēm un krāsainiem karogiem. Minerālūdens pudele bārā maksāja 110Rs ierasto 20 vietā. Kopā brauciens aizņēma kādu pusotru stundu, atgriezāmies krastā, un izlēmām sākt izmēģināt restorānus no Lonely Planet ieteiktā piecu romantiskāko Udaipūras restorānu saraksta. Turpat netālu no pils un mūsu viesnīcas atradās Jagat Niwas Palace Hotel (kas pēc cenas bija vienāds ar mūsējo, bet daudz iespaidīgāks, taču diemžēl pilnībā aizņemts brīdī, kad rezervējām viesnīcas). Tajā ir jauks iekšējais pagalms, uz kura galerijām ezera pusē izvietoti restorāna galdiņi, bet pilsētas pusē – viesnīcas numuri. Apkalpošana un ēdiens arī bija labi, paņēmām nelielas uzkodas. Pēc tam pastaigājāmies pa ielām ap veco pulksteņtorni, kur ir daudz veikaliņu. Kokvilnas salvāru piedāvāja uzšūt divreiz dārgāk kā Džodpūras vecpilsētā, par 800Rs, zīda vēl par vismaz simtu dārgāk. Vakara noslēgumā aizgājām līdz Savage Garden restorānam, kas arī bija visnotaļ patīkams un jauks, un pavakariņojām. Izmaksas: Ieejas maksa pils kompleksā 25Rs, kopīgā biļete uz maharānas muzejiem un izbraucienu pa ezeru 570Rs, maksa par fotokameras ienešanu 200Rs. Ieeja valdības muzejā 3Rs. Vakariņas Savage Garden: 500Rs. Ūdens, kola un uzkodas pa dienu ~100Rs. Kaklasaite un lakats WWF veikaliņā pie pils vārtiem: 600Rs. Pirmdiena, 5 Februāris Piecēlāmies vēlāk kā parasti, pabrokastojām un ap 12:00 izgājām no viesnīcas, ar mērķi apmeklēt vietu, kas saucas Moti Čouk, otra lielākā ezera, Fateh sagāra krastā. Nezinu kāpēc izlēmām doties uz turieni kājām, nedaudz apmaldījāmies un lielajā karstumā vispār diezgan nomocījāmies. Moti Čouk bija parks ap pakalnu, kura galā atradās piemineklis vienam no Udaipūras senajiem karavadoņiem, un veca cietokšņa drupas. Parkā bija visai maz cilvēku un pavērās skaists skats uz ezeru, tā salām un Udaipūru. Arī Fatehsagāra ezerā ir divas salas, uz vienas no kurām atrodas observatorija, bet uz otras – parks, uz kuru ik pa laikam kursē laivas, taču parks neizskatījās īpaši ēnains, tādēļ izlēmām braukt apkārt Fatehsagāra ezeram, gar kura krastiem stiepjas tīri jauka promenāde. Nevarējām izvēlēties ar ko braukt– ar kamieli vai zirgu pajūgu. Pajūgs bija lētāks un kučieris uzmācīgāks, tāpēc izvēlējāmies to. Pa ceļam ieraudzījām norādi uz Šilpgram ciematu, kas arī bija minēts ceļvedī un palūdzām par nelielu piemaksu mūs aizvest arī līdz tam. Šis ciemats, kas ceļvedī tiek dēvēts par amatnieku ciematu, bija kaut kas starp brīvdabas muzeju un gadatirgu. Tajā starp dažādu Indijas novadu etnogrāfiskajām mājām izvietoti daudzi tirdzniecības stendi ar tradicionālās amatniecības izstrādājumiem, kurus pārdod amatnieki paši ar mazāku uzcenojumu kā pilsētu centros. Tiesa pirmdienas pēcpusdienā šī vieta bija diezgan izmirusi un tur bija tikai kādi padsmit stendi un divas mūziķu grupas. Nedēļas nogalēs esot vairāk, bet kopējais tirdzniecības vietu skaits ir vairāki simti un tās visas tiekot aizpildītas tikai vienreiz gadā, kad šeit notiekot kāds festivāls. Diezgan ilgi papļāpāju ar apdrukāto audumu pārdevēju, kurš pārdeva līdzīga lieluma un kvalitātes izstrādājumus kā Džodpūras „village safari” laikā nopirkto par trīsreiz lētāku cenu. Tādēļ izlēmu nopirkt mammai dāvanā lielu kokvilnas galdautu ar salvešu komplektu par 250Rs. Uzzinot šo cenu, es pat nekaulējos. Ieva nopirka ļoti smukas ādas čībiņas. Vakarā padzērām tēju uz kaimiņu viesnīcas terases, un gājām uz Hanuman gāta rajonā esošo Ambrai restorānu. Bijām patīkami pārsteigti par klusumu šajā pilsētas daļā, kas atrodas vien piecu līdz desmit minūšu gājienā no centra, un nolēmām, ja vēl kādreiz brauksim uz Udaipūru, paliksim šajā rajonā. Ambrai ir brīvdabas restorāns, ar zālītē (vai smiltīs) izvietotiem galdiņiem, kas piedāvā no vecpilsētas jumta restorāniem atšķirīgu skatu uz ezeru, jo iespējams redzēt gan ezera pili, gan arī naktī izgaismoto pilsētas pili. Ēdiens bija kvalitatīvs, un atmosfēru papildināja dzīvā mūzika uz cītaras un tablām. Izmaksas: Ieeja Moti Chowk 20Rs no cilvēka, fotokamera 10Rs; izbrauciens ar pajūgu uz Šilpgramu un apkārt Fatehsagāram 200Rs, ieeja Šilpgramā 25Rs, fotokamera 10Rs.Apdrukāts galdauts ar salvetēm 250Rs, ādas čībiņas 250Rs. Dzeramnauda mūziķiem 50Rs. Vakariņas Ambrai 480Rs. Internets viesnīcā 30Rs. Otrdiena, 6. Februāris Pabrokastojām viesnīcā un ar mūs sagaidījušo džipu devāmies uz rančo, lai dotos iepriekšējā dienā rezervētajā izjādē. Rančo īpašnieks labi runāja angliski, klausījās ārzemju mūziku un vairākas reizes bija viesojies Eiropā. Vislielāko peļņu viņam nodrošinot nevis tādas īsās izjādes kā mūsējā, bet gan garākas ekspedīcijas, kurās ārzemnieki rezervē visus viņa zirgus un pavadoņus un tad dodas vairāku nedēļu pārgājienos no Udaipūras pa Aravalli kalniem uz Džodpūru, Džaizelmeru vai pat Bikaneru. Izjādē tikām izvesti laukos un pakalnos uz dienvidiem no Udaipūras, sasniedzot kādu pakalnu ieskautu ezeriņu, pie kura apstājāmies atpūsties. Zirgi bija samērā tramīgi un nepārtraukti jāuzmana, lai nepielien pārāk tuvu citam zirgam. Tad izjājām cauri vairākiem ciemiem un atgriezāmies atpakaļ rančo, kur iedzērām tēju ar cepumiem. Iespējams, ka zirgu nemiera iemesls bija tas, ka Ievas ķēvei mājās bija palicis kumeliņš, kurš tūlīt metās pie mātes pupiem, kad atgriezāmies. Pēcpusdienā devāmies iepirkties, šoreiz jau nedaudz tālāk uz vietu, kas saucās Hatipol. No apģērbiem es neko neatradu, taču Ieva par 500Rs nopirka audumus, lai vēlāk kaut ko uzšūtu. Iegriezāmies garšvielu veikaliņā, jo es vēlējos nopirkt tējas masalu. Viena paciņa tajā maksāja 50Rs, lētāk nekā Lal gāta rajonā, kur bija mūsu viesnīca, tāpēc ielaidāmies sarunā ar pārdevēju. Tikām ieaicināti veikalā, un pārliecināti, ka jānopērk vēl kaut kas, jo veikaliņa īpašnieks pats izgatavojot vīraku, smaržas un garšvielu maisījumu, protams, no vislabākajām izejvielām. Tā nu sapirkām visu iespējamo, ko tādā veikalā var dabūt – ne tikai tējas, bet arī garam masalu, safrānu, koriandru, kardamonu un kurkumu, vīraka kociņus, Dārdžīlingas un Asamas tējas, kā arī Himalaya ajūrvēdisko kosmētiku. Saulrietu sagaidam viesnīcas restorānā pie tējas, un devāmies uz Radžastānas folkoras koncertu blakus esošajā muzejā Bagore-Ki-Haveli. Tas sastāvēja no vairākiem priekšnesumiem ar mūziku un dejām. Dolaka spēlmaņa sniegums bija tiešām virtuozs, un dejas arī bija interesantas, it sevišķi priekšnesums ar māla krūkām uz galvas. Pēc koncerta, kas ilga ap stundu, atkal devāmies uz Hanuman gāta rajonu, šoreiz uz viesnīcā Udai Koti esošo jumta restorānu. Viesnīca ir jauna, taču, kā vairums jaunceltņu, stingri ieturēta tradicionālajā arhitektūrā ar izvirzītiem erkeriem un balkoniem, mežģīņotām arkām virs logiem un pilnīgi baltu fasādi. Kopumā iespaids bija ļoti labs, tāpat kā skats, kas pavērās no jumta un arī ēdiens. Izmaksas: izjāde 1000Rs par abiem, 800Rs iepirkšanās garšvielu veikalā, 500Rs audumi diviem salvāriem, 60Rs biļete uz koncertu, 1200Rs vakariņas diviem Udai Koti restorānā. Trešdiena 7.Februāris Agrā rītā Ieva devās uz nodarbību jogas centrā Ashtang Yoga, tad devāmies pabrokastot uz Baba palace, viesnīcu iepretīm Džagdiš templim. Pārējo rītu pavadījām, meklējot man ēdiena gatavošanas nodarbības un Ievai masāžas vietas. Es vēl nosūtīju pastkarti māsai. Pēc tam ap 12:00 braucām uz Musonu pili kalna galā ārpus Udaipūras. Likās, ka motorikša nespēs uzrāpties vairāk kā 600m augstajā virsotnē, tomēr izdevās. Pati Musonu pils nav atjaunota un ir visai bēdīgā stāvoklī, taču no turienes paveras fantastisks skats uz Udaipūru un tās ezeriem. Redzot kā pilsēta aizpilda visu ieleju, grūti noticēt ceļvedī minētajam, ka tajā ir vien 400'000 iedzīvotāju. Iespējams, apbūve izpletusies ārpus pilsētas robežām un liela daļa cilvēku formāli skaitās kaut kādos apkārtējos pagastos vai kāds nu viņiem tur ir teritoriālais iedalījums. Arī nobrauciens ar rikšu bija visai interesants, bet veiksmīgi nokļuvām galā, un es devos uz vienā no centra veikaliņiem sarunāto ēdiena gatavošanas stundu, bet Ieva uz masāžu. Vakardienas izrādes iespaidots, pierakstījos arī uz dolaka stundu pie Krišnas, Krishna Musical Instruments veikaliņā. No rīta biju apstaigājis trīs vietas indiešu ēdiena gatavošanas stundu meklējumos. Ceļvedī ieteiktā Art Loft Guest House vietā bija Sushma’s cooking lessons, kas bija visdārgākie – 800Rs no cilvēka, vēlāk cena uzkāpa jau uz 1000, jo esot pieteikusies grupa no Ezera pils. Pati saimniece runāja labā angļu valodā un uzsvēra, ka viņas stundas esot vislabākās, jo viņa visu rādot no pašiem pamatiem, ieskaitot kā sajaukt garšvielas, un virtuve bija labi aprīkota, nu gluži kā rietumos. Nodarbības tika piedāvātas arī garšvielu veikaliņā blakus Krišnas mūzikas instrumentu veikaliņam, par 600Rs no cilvēka. Aizgāju apskatīt vietu, kur tās notika – mājā netālu šķērsieliņā, virtuvē, kur bija stūra dīvāns apkārt galdam uz kura stāvēja trīs gāzes plītiņas. Visbeidzot, nedaudz nostāk no paša centra, uz ielas, kas veda uz Gangaurgāta tiltu, pamanīju vēl vienu garšvielu veikaliņu, kur tika reklamētas gatavošanas stundas. Izrādījās, ka viena grupa ir nokomplektēta un tai iespējams pievienoties tikai par 300Rs, taču bez iespējas ietekmēt ēdienkarti, ko izvēlas pirmie, kas piesakās. Nodarbības notikšot desmit minūšu attālumā no šejienes. Mani interesēja receptes bez kviešu miltiem, taču kraukšķīgās papad maizītes iesācējiem mācīt cept negribēja neviens, tas esot sarežģīti. Īpašnieks apgalvoja, ka kviešu milti būšot tikai vienā receptē no sešām, tāpēc pieteicos. Līdzi jāņem pudele ūdens, un papīrs un pildspalva. Kad ierados noteiktajā laikā, veikaliņa īpašnieks mani aicināja sēsties uz sava motocikla. Izrādījās, nodarbības notiek viņa mājā, kura atrodas desmit minūšu brauciena ar motociklu attālumā no centra, privātmāju rajonā pilsētas rietumos pie ceļa uz Musonu pili. Pa ceļam saimnieks vēl nopirka dažas nepieciešamās izejvielas ēdiena gatavošanai, un iebraucām privātmāju rajonā, kas jau bija visnotaļ rietumniecisks. Tiesa, zemes gabali bija mazi, šķiet, mazāki par pie mums bieži sastopamajiem 600m2, taču rajons bija diezgan zaļš, cik nu tas šajā izkaltušajā laikā bija iespējams, un salīdzinoši kluss. Ielas gan bija tikai grantētas. Mēs uz saimnieka motocikla ieradāmies nedaudz ātrāk par pārējiem ar motorikšu, tādēļ paspēju māju apskatīt pamatīgāk un nedaudz parunāt ar saimnieku. Māja nebija liela, taču tajā dzīvoja plaša ģimene: garšvielu veikaliņa īpašnieka ģimene kopā ar viņa jaunākā brāļa ģimeni un viņu vecākiem. Māju viņi bija uzcēluši pirms deviņiem gadiem, un pārvākušies no pilsētas centra, kur pirms tam bija dzīvojuši šaurākos apstākļos. Veikaliņa īpašniekam bija ap trīsdesmit, lai gan, kā daudzi indieši, viņš izskatījās vecāks. Pirms veikala atvēršanas viņš bija sešus gadus strādājis viesnīcā, taču izlēmis būt pats sev noteicējs. Tas gan sanāk tikai nosacīti, jo par veikala telpu īri mēnesī jāmaksā 6000Rs, kas Indijas cenās ir krietna summa, un ir jānopūlas, lai kaut ko nopelnītu, jo konkurence ir liela. Biznesam esot sezonāls raksturs, atkarīgs no tūrisma un dažkārt karstākajos mēnešos viņš slēdzot veikalu ciet. Tāpēc, meklējot papildu peļņas iespējas, viņš no mātes iemācījies gatavot ēst, un uzsācis šo biznesu. Sēdēt četras stundas pie plīts neesot viegli, bet atmaksājoties – arī kad devāmies uz nodarbību, veikals tikai aizslēgts. Ieejot mājā, nonācu hallē, kurā bija kāpnes uz otro stāvu un durvis visos virzienos – uz viesistabu, virtuvi, nelielu mājas svētnīcu, vecāku istabu un vēl kādu telpu. Otrajā stāvā dzīvoja abu brāļu ģimenes, garšvielu veikala īpašnieka sieva, nokāpjot lejā, lai apsveicinātos ar vīru, aizklāja seju ar plīvuru, ieraugot viesus. Hallē atradās izlietne, un, atgriežoties mājās, katrs nomazgāja rokas un atstāja āra apavus pie durvīm. Māja un tās apkārtne bija tīra un sakopta, jo ģimenes sievietes nestrādā, bet rūpējas par bērniem un māju. Virs durvīm bija izvietotas vecvecāku, vecāku un dēlu fotogrāfijas, un, kas interesanti, gan garšvielu veikaliņa īpašnieks, gan viņa tēvs fotogrāfijā bija padarīti baltāki nekā viņi patiesībā bija. Dzīvē viņi bija tipiski brūni indieši. Ieradās pārējie nodarbības dalībnieki - pieci izraēlieši (stādoties priekšā viņi tā arī teica israeli, nevis jewish), un saimnieks ar savas mātes palīdzību izkārtoja ēdiena gatavošanai nepieciešamos traukus un izejvielas uz halles grīdas, un nolika pārvietojamo gāzes plītiņu. Visa nodarbība notika uz grīdas, dalībniekiem bija nolikti spilveni. Gatavoja pats saimnieks, detalizēti stāstot par savām darbībām un tikai paretam dodot kaut ko padarīt mums. Par mācīšanas veidu es nebiju iedomājies pajautāt arī pārējās vietās, jo biju nez kāpēc pieņēmis, ka varēšu visu darīt pats. Iespējams, abās pārējās vietās tā arī bija, jo tur bija vairāk plīts rinķu. Visu sagatavoto – dārzeņu pakoras (lēcu miltu mīklā ceptus dārzeņus), malai koftu (kartupeļu kotletītes asā sarkanajā mērcē), baklažānu-tomātu kariju, dažādu dārzeņu kariju, čapati (neraudzētu rupjo kviešu miltu maizi), un kičarī (rīsus ar dārzeņiem) mēs uzreiz apēdām, tā ka sanāca tīri pieklājīgas pusdienas. Pašās beigās tika gatavots saldais, halva, kas izrādījās pavisam kas cits nekā pie mums zināmā vidusāzijas riekstu vai sēklu halva. Šeit to gatavoja no mannas, gī (kausēta, attīrīta sviesta), cukura un žāvētiem augļiem un riekstiem. Vakarā mani aizveda atpakaļ uz centru, kur es biju paņēmis dolaka stundu pie Krišnas. Viņš man parādīja pamattehniku un deva vienkāršus vingrinājumus, būdams pārsteigts, cik labi es ar tiem tieku galā. Acīmredzot, viņa parastā auditorija bija tūristi, kas ar perkusijām nav nodarbojušies. Viņš tomēr negribēja man dot sarežģītākus vingrinājumus, laikam pirmajā stundā tādi pēc programmas nebija pieļaujami. Tā nu mēs drillējām tos pašus vienkāršos un pļāpājām. Veikalā sēdēja vēl arī kāda indiešu meitene, kas mācījās spēlēt cītaru, taču, neskatoties uz labo angļu valodu, mūsu sarunā viņa īpaši neiesaistījās. Krišna interesējās par to, ko dara mana sieva un vai es nejūtos greizsirdīgs, ka viņa darbā tiekas ar citiem vīriešiem, acīmredzami cenšoties no manis izspiest kaut ko, kas apliecinātu indiešu sistēmas pārākumu, jo viņa sieva, protams, tikai sēž mājās, gatavo ēst, audzina bērnus un pļāpā ar citām sievām. Es aizrādīju, ka, ja mana sieva nestrādātu, mēs nebūtu šeit, un, ja viņa sieva strādātu, viņi varētu kaut kur aizbraukt, vismaz Indijā, ja ne uz ārzemēm. Tas viņu neinteresējot, turklāt viņš kā mūziķis un mūzikas veikaliņa īpašnieks tāpat bieži braukājot uz Delī. Citur gan viņš nekur nav bijis, bet viņam tepat esot labi. Pašā vakarā mēs ar Ievu vēlreiz aizgājām uz Džagat Nivas viesnīcu vakariņās. Izmaksas: Brokastis Baba palace 150Rs, brauciens uz Moonsoon palace 150Rs, ieeja 80Rs no cilvēka, 20Rs par fotokameru. Ēdiena gatavošanas stundas 300Rs no cilvēka, pearl facial procedūra Rosa’s Ayurvedic Beauty salonā 300Rs. Dolaka mācībstunda Krishna’s Musical Instruments veikalā 100Rs. Vakariņas Jagat Niwas viesnīcā 500Rs. Ceturtdiena, 8.Februāris Ieva atkal agrā rītā devās uz Ashtang Yoga centru, un mēs abi pēc tam ēdām brokastis Maxim’s cafe uz jumta pilsētas centrā, kas nebija nekas īpašs. Jāatzīst kafejnīcas, kas atrodas viesnīcās ir labākas. Tā kā mums pēcpusdienā bija jālido prom, izlēmām veikt īsu ekskursiju uz vietu, kas saucās Ahar, Udaipūras austrumu pusē (rikša no Džagdiš tempļa 150Rs). Pa ceļam uz Aharu uz Hospital road, apmēram tur kur ir tilts pāri upei ieraudzīju veselu rindu ar bungu darbnīcām. Tur pārdevās gan dolaki, gan tablas, gan sīkāki nieciņi, gan arī metāliskās dol bungas, kādas redzēju uz ielas kāzu procesiju muzikantiem. Aharā atrodas valdībai piederošs vēstures muzejs (ieeja 3Rs), un Udaipūras valdnieku kapsēta (ieeja 25Rs), faktiski vesela kenotāfu (nelielu akmens mauzoleju) pilsētiņa. Tajā es smagi sasitu galvu kādā no durvju ailēm, un apsargs un šoferis man uz asiņojošās galvas uzlēja kaut kādu aizdomīgu uz vietas saplūktu zālīšu, šķiet, hennas sulu. Asiņošana apstājās un pusdulls atgriezos pilsētas centrā, kur ieturējām nelielas pusdienas viesnīcā. Pēc tam iepirkāmies grāmatu veikalā, kurā pārdevās gan jaunas, gan arī lietotas grāmatas angļu valodā. Šķiet, Indijā ceļojot, var grāmatu nopirkt vienā pilsētā, un izlasītu pārdot citā. Aizgājām uz pazīstamo garšvielu veikaliņu Hatipola apkaimē un sapirkām vēl šādus tādus niekus. Tad viesnīcā sarunājām taksometru uz lidostu, un pa ceļam iegriezāmies bungu veikalos, kur nopirku gan dolaku, gan metālisko dolu abus kopā par 1500Rs, kas ir ļoti lēti, taču instrumenti jau arī nebija augstākās kvalitātes. Uz lidostu braucām kādu pusstundu, un praktiski tā arī neizbraucām no Udaipūras priekšpilsētām. Biļetes lidojumam Udaipūra – Džodpūra – Deli bijām jau iepriekš rezervējuši Indian Airlines mājas lapā. Lidostas uzgaidāmajā telpā savācām pamestas jaunākās avīzes. Man patrāpījās tāds izdevums Tehelka, kurā varēju izlasīt par pavisam citu Indiju, nekā tā, ko redzējām. Viens raksts sekoja kādas šausminošas krimināllietas progresam, kur kāds biznesmenis no Utar pradešas bija izvarojis un nogalinājis vismaz astoņus bērnus. Krimināllieta uzsākta tikai pēc izmisīgiem vienas no pazudušo meiteņu tēva pūliņiem, jo vietējā policija arī tikusi uzpirkta un viņam nācies izciest neskaitāmus pazemojumus, līdz lieta tikusi ierosināta pēc augstākstāvošo iestāžu iejaukšanās. Kāda reportāža no Mumbajas atklāja satraucošus faktus par mafijas klanu konfliktiem, kuros sašķēlusies arī policija. Vairākas reizes policija aizvedusi un vēlāk nogalinājusi ar klaniem saistītus cilvēkus, vēlāk pamatojot to ar pretošanos aresta laikā.Citā rakstā, savukārt, tika pētīta rasisma realitāte Indijā. Lai arī oficiāli tiek pausta vienlīdzības politika, tomēr praksē vērojams, ka lielākā daļa indiešu sevi atzīst par nepilnvērtīgākiem par baltajiem cilvēkiem, taču pārākiem par melnajiem un aziātiem. Aptaujājot studentus, nācies secināt, ka tibetiešu studentiem no Ladakas jāsaskaras ar izslēdzošu un noraidošu attieksmi no indiešu studentiem, bet viesstudenti no Āfrikas valstīm, kuri Indijā ieradušies lētāku studiju izmaksu dēļ, pat nākas saskarties ar fizisku aizskaršanu ne tikai ielās, bet pat universitātēs. Izmaksas: Rikša uz Ahar 150Rs, ieeja muzejā 2x3Rs, ieeja kapsētā 2x25Rs, lenčs viesnīcā ~150Rs, 5 grāmatas 1200Rs, dhol & dholak 1500Rs, taxi uz lidostu 280Rs + 50Rs tip. Deli Deli ierodamies pirms astoņiem un dodamies uz savu viesnīcu Connaught place rajonā, kuru šoferis ilgi meklē. Hotel 55 reklamējas kā iepriekšējā gadā labākā vienas zvaigznes viesnīca, un, lai gan nav tik briesmīga Pahargandžas ūķis pirmajā naktī, tomēr vienalga sliktāka par jebkuru no iepriekš izmantotajām. Paņemam ceļvedi un restorāna meklējumos apstaigājam apkārt visam iekšējam rinķim. Connaught place ir angļu projektēta pilsētas daļa, kur alfabētiski numurēti kvartāli izvietoti starp divām apļveida ielām – iekšējo un ārējo, bet iekšējā apļa vidū atrodas parks, zem kura ir metro stacija. Šajā rajonā ir diezgan daudz veikalu, restorānu un viesnīcu. Izšķiramies par ķīniešu restorānu „Zen”, un ieturam vieglas vakariņas, jo ir jau visai vēls. Piektdiena, 9.Februāris Pēdējo dienu esam atvēlējuši Deli apskatei. Šī pilsēta ir tik liela, trokšņaina, pārpildīta un netīra, ka tas izrādījās prātīgs lēmums, jo pirmajai dienai šoks varētu būt pārāk liels. Viesnīcā jau vakarā bijām sarunājuši taksometru pilsētas apskatei uz astoņām stundām par 650Rs. Mūsu šofera vārds bija Lakī, un viņš izskatījās nedaudz savādāk kā lielākā daļa indiešu, ar nedaudz šaurākām acīm un izteiktākiem vaigu kauliem. Kā noskaidrojām, viņš ir no kalniem, Himačal pradeš štata, un dažkārt brīvdienās mēdz braukt uz savu ciematu, kas atrodoties ap 300km uz ziemeļiem no Delī. Viņa tēvs arī esot šoferis. Savu pilsētas tūri sākām ar Sarkano fortu, ko iesācis celt kāds no mugālu imperatoriem, taču pilnībā galvaspilsētu no Agras uz šejieni nav paspējis pārcelt. Fortā vēlāk saimniekojusi angļu armija, kas atstājusi koloniāla stila ēkas, kas šobrīd slikti saglabājušās. Salīdzinot ar pārējiem redzētajiem cietokšņiem, šeit arhitekturāli nekā iespaidīga nav, toties tas ir ļoti plašs ar jauku parku. Diemžēl mūsu viesošanās reizē Deli bija pavēss, ap 17 grādiem, un apmācies, tādēļ parku īpaši ilgi neapskatījām. Pēc tam devāmies uz netālo Džama masdžid mošeju. Tā skaitās lielākā Indijā, bet tā kā mošejas parasti ir visai askētiskas celtnes, nekā īpaša tur nav. Mošejā ieeja ir brīva (vienīgi kurpju pieskatītāji prasa dzeramnaudu), taču par 20Rs var uzrāpties vienā no tās minaretiem, no kura skaidrā laikā noteikti paveras iespaidīga panorāma, taču mēs dūmakas dēļ knapi varējām saskatīt Jamunas upi. Nākamais pieturas punkts bija samērā tīrais un patīkamais Radž gāta parks, kurā atrodas Mahatmas Gandija memoriāls ar mūžīgo piemiņas uguni. Pēc tam tikām aizvesti uz Gandija muzeju, kur pavadījām daudz laika, jo tā stendos parādīta visa šī ievērojamā cilvēka dzīve, ilustrēta ar dažādiem eksponātiem. Ja nav lasīta neviena grāmata par Gandiju, tad šis muzejs to var lieliski aizstāt. Muzejā ieeja bija par brīvu. Pēc tam braucām diezgan lielu gabalu uz imperatora Humajūna mauzoleju. Šis iespaidīgais mugālu arhitektūras piemineklis atrodas plašā parkā, un nedaudz atgādina Tadžmahalu, tikai tā celtniecībā lielākoties izmantots tas pats sarkanais akmens no kā būvēti Deli, Agras un Fatehpur sikri forti. Pēc tam apskatījām Lotusa templi, kas būvēts samērā nesen, un ko uzcēluši mazpazīstamās Bahā-i reliģijas piekritēji. Visbeidzot aizbraucām uz Radžpatu jeb karaļa ceļu, kas arī ir angļu būvētās pilsētas daļas ievērojama vieta – milzīgs bulvāris, kura vienā galā tuvāk upei atrodas Uzvaras arka (veltīta Pirmajā pasaules karā angļu pusē karojušajiem indiešu kareivjiem), bet otrā bijusī vicekaraļa, tagad Indijas prezidenta pils, kura apskatei nav atvērta. Ekskursijas beigās, līdzīgi kā Agrā, tikām aizvesti uz „handicraft market”, t.i. veikaliņu, kur tradicionālie indiešu amatnieku izstrādājumi tūristiem tiek tirgoti ar nenormālu uzcenojumu. Atgriezāmies viesnīcā, pavakariņojām vienā no tuvajiem ķīniešu restorāniem, nedaudz pastaigājām pa veikaliem ap Connaught place, kas pat šeit, galvaspilsētas centrā, ir drusku lētāki nekā pie mums, un visbeidzot pasēdējām Cafe 100, priekš Indijas tīri stilīgā iestādījumā. Lidostā bija ilgi jāstāv rindā gan pie bagāžas nodošanas, gan pasu kontroles, taču rindā pie drošības kontroles nonīkām pusotru stundu. Mūsu lidmašīnas izlidošana tika vairākkārt atlikta, taču beigās vienalga tikai knapi paspējām. Izmaksas: Taksometrs uz 8h 650Rs, ieeja Sarkanajā fortā 100Rs, ieeja parkā ap Humajūna mauzoleju 250Rs, taksometrs uz lidostu 300Rs.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais