Eirotūre

  • 13 min lasīšanai

Ikviens, kurš baudījis tikko pagatavotu pupiņu kafiju sapratīs to, ka šķīstošā ir tikai bikšūdens ,aizstājējs. Līdzīgi tas ir ar daudzām citām lietām, piemēram, desu un desas izstrādājumu, kam soja piedraudzēta. Vai ar ceļojumiem ir savādāk? Viens ir doties ceļojumā patstāvīgi, bet cits braukt ceļojumā, kuru organizējusi tūrfirma. To jau, šķiet, ir apjautuši lielākā daļa draugos esošie ceļotāji. Nospiedošs vairākums stopējuši, braukuši ar vieglajiem, lidojuši un pa brīdim braukuši ar divriteņu braucamajiem. Braukt ar tūrfirmas autobusu, šķiet, ir tik nepiedienīgi, ka tas jau robežojas ar noziegumu pretCEĻOJUMA, kā parādības, būtību. Lai kā nebūtu, lauzīšu draugos vispārpieņemto tradīciju un uzrakstīšu par braucienu, kuru organizējis tūroperātors. Jau iepriekš pabrīdināšu. Ja gaidāt sensāciju, ka mūs atstāja lauvām par barību, tad tālāk labāk nelasīt. Tā nebija. Ja domājiet, ka tā ir reklāma par tēmu: „Nekas nav labāks par braukšanu autobusā”, tad arī tas ir pilnīgs bullshits. Šis ir vienkāršs, prasts apraksts un nekas vairāk.

Braucienā dodamies trīs: es, Ilze un Elmārs(mans sencītis).

Ir agrs 13. augusta rīts. 33.pieturā Rīgas autoostā. Pamazām vācas kopā tauta ar dažāda lieluma koferīšiem. Fascinē grabošā skaņa, kad koferīšu riteņi grabina pa asfaltu. Grab, garab, graab.........grabbbbbb. Šī skaņa turpmākās nedēļas laikā ievada un noslēdz katru dienu, jo visas naktis paredzēts nakšņot viesnīcās. No Rīgas izbraucam laikā. Aizbraucam līdz leišu robežai, pēc tam vēl kādu gabalu Lietuvā. Tad ir pitstops. Laiku mazajām un lielajām darīšanām atvēl kā armijā- pāris minūtes cilvēkam. Cilvēki ir domāts daiļā dzimuma pārstāves. Stiprais dzimums (atsevišķs cilvēka paveids), kas šādos braucienos ir mazākums, var sajusties samērā komfortabli. Kaut gan atceros vāčos bija gadījums. Kārtējā 3stundas pietura. Braucēji no Latvijas sagāžas hauzerī. Večiem slēptie sapņi piepildās ātri un kambūzīši paliek tukši, meitenēm savukārt rinda ir mezglā. Daļa meitiešu saprātīgas būtnes būdamas to izmanto. Un izrādās, ka viņas ir spējīgas domāt vienu gājienu uz priekšu. Durvju priekšā tiek novietota vislielākā no dāmām, kuru daba apveltījusi ar Goliata spēku un iespaidīgu ārieni. Pēc brīža no aizstūra izšļūc vācietis un virzās uz vīriešu ķemertiņa pusi. Džeku momentā apstādina bargi pavēlošs uzsauciens: „HALT!!!” Vācietis paskatās uz rindas galu, pamīņājas un vispārējas jautrības pavadīts aizšļūc no kurienes nācis. Tā kā večiem arī mēdz neveikties.

Braucam cauri Lietuvai. Kaut gan par braukšanu to grūti nosaukt- mēs joņojam, traucamies. Apstājamies īsu brīdi uz Polijas robežas un atkal ceļā. Kopš esam Šengenas zonā, nekādas obligātās pasu kontroles. Nenoliedzami, ir savas pozitīvās puses tam, ka esam ES. Vismaz tas attiecināms uz ceļotājiem. Katrs no grupas iepazīstina ar sevi, pasaka ar ko nodarbojas, kādi ir hobiji, ko cer šajā braucienā cer redzēt, iepazīt. Tie pāris teikumi, ko katrs par sevi pasaka, raisa pirmo kopības sajūtu. Gadās, ka braucēji nevēlas neko par sevi izpaust. Pieredze rāda, ka tad arī brauciena sākums iznāk tāds samocīts. Grupas braucieni ir kā pokera spēle, kad nekad neko nevar zināt. Šajā braucienā izskatās, ka līdzceļotāji ir sakarīgas būtnes un vēlāk nojautas apstiprinās. Starp citu, rēcīga ir grupas vadītājas izstāstītā anekdote par kavēšanos. Tipa, ja kāds kavē 5 minūtes, tad tas dzied dziesmu citiem par prieku. Ja kāds kavē 10 minūtes, tad tas dzied dziesmu un dejo citiem par prieku. Bet ja kāds kavē 15 minūtes, tad tas dzied dziesmu un dejo sev par prieku... stāvvietā, jo autobuss tālāk brauc bez kavētāja.

Lai cik nebūtu gara iepazīšanās un apdrošināšanas kartiņu izdalīšana, aizrautīga braucamo ceļu pētīšana izdalītajās kartēs, tomēr tas aizņem tikai nelielu brīdi no garlaicīgās Polijas šķērsošanas. Pirmā diena iet uz vakarpusi, bet mēs vēl aizvien esam ceļā. Pusdienās ieturēts tikai tas, kas jauši vai nejauši paņemts līdz no mājām. Tas līdz šim vēl nekad nav piedzīvots. Agrākajos braucienos pusdienas poļos ir ieturētas pa krietnam, turpretim šoreiz visiem šeņķiem tiek vīlēts garām. Kaut kur krietni aiz Varšavas beidzot pieturam. Estūzis būvēts Krasta LIDO stilā. Grūti spriest, kurš no kura špikojis. Pat dzirnavas ir, un to spārni griežas. Kārtība, kādā iespējams dabūt ko ēdamu arī ir tāda pati kā Ķirsona lido. Cenas pārsteidz- paēdam pa 3Ls mūsu naudiņās vidēji uz cilvēka. Vēlāk pārrēķināju un vienalga sanāca tikpat. Varbūt, ka kasiere pārrēķinājās? Tālāk jau viss ir vienalga. Nekādi uztraukumi. Apmierinātība. Vēl pāris stundas brauciena, kas notiek jau melnā tumsā un esam viesnīcā Košicē. Grabuļainais brauciens ar čemodāniņiem, duša un atslēgšanas no visa. Galu galā, 16 stundas autobusa krēslā un gandrīz tūkstotis km. nobraukuma dara savu.

2. diena.

Brokastīm servēts zviedru galds. Izvēle plaša. Dažs labs no mūsējiem, kam rocība mazāka, pamanās paķert kaut ko līdz. Nav ilgs laiks, kad apkārtējā pasaule atkal sāk zibēt garām. Čehija, Austrija ,pareizāk, Austrijas daļa, kas ir līdzena un reljefa ziņā atgādina Čehiju īpašas emocijas neizraisa. Un tad sākas!!! Viens Alpu alps(kalns) ir lielāks par otru alpu. Bet tas trešais alps ir noteikti ir skaistāks par otro. Bet, kad aiz trešā alpa parādās kalna ūdenskritums, tad tie pirmie alpi neliekas vairs vērā ņemami. Digitālajam fočikam brīvā atmiņa dilst acīm redzami. Pret vakaru, izbraucot cauri veselai rindai tuneļu, tiekam Alpu viņā pusē. Aiz loga redzamas papeļu plantācijas, kuras audzējot taras dēlīšu zāģēšanai. Vīnogulāju dārzi jau ir paši par sevi saprotami un neviens par tiem īpaši nebrīnās. Izņēmums ir aizmums sēdošās Pētera Upīša muzeja dārznieces (apmēram 10 gab.) Viņas tā arī laikam netiek vaļā no sava darba specifikas. Pat kaut kāds koķelis, ko pieveicis kāds tārpu leģions tiek likts uz teorētiskās izpētes svariem. Un izrādās, ka tāds koķelis var nokalst da jeb no kā: no sausuma, no slapjuma, no koku vīrusa, no tiem pašiem tārpiem. Man pat vienu brīdi sāk šķist, ka tāds koķelis pat spējīgs izdarīt pašnāvību un nokalst tāpat vien, ka tam dzīve apnikusi. No tā brīža, kad vēl gaišs un mēs izbraucam no Alpiem, paiet stundas trīs. Pulkstenis rāda vienpadsmit vakarā un vēsture atkārtojas. Ceļā mēs esam bijuši apmēram 15 stundas un nobraukti atkal ir pāri par 900 km. Nakšņošana paredzēta kempingā. Par mājvietām mumsim kalpo treilerīši. Tautieši UK laikam tos dēvē pa karavānām. Uz katriem četriem sanāk viens tāds namiņš uz riteņiem. Paņemam atslēdziņu un ejam uz savējo. Atslēdzam un ieejam. Esmu tādā būvē pirmo reizi mūžā. Un sajūta tāda, nu tāda, nu, kā lai pasaka, nu, it kā jau te būtu bijis. Un tad uzaust apjausma! Jā, Jūrmalas gatves PEDPSIHfaka kojas bija gandrīz identisks iestatījums. Tikai tur, šķiet, 316. Istabiņā nebija ne hauzeris, ne duša. Ak, jā kondiķa arī nebija! Bet bija tik pat saspiesti un miniatūriski. Un vispār- tas bija sen. Nu, vispār prikolīgi. Aiz treilerīša borta ir ap 25 grādi plusā, bet pašā namiņā sajūtams, ka kādi seši grādi vairāk. Pie kondicioniera regulatora rakstīts, ka viss ir noregulēts un atliek tikai to ieslēgt. Citiem vārdiem, novāciet savas roķeles nost no ripiņas, ar kuru iespējams padzīt temperatūru uz leju ātrāk. Figu! Ja vien tas aukstuma aparāts piedāvātu ražot ledus klucīšus un man to aizliegtu kaut kāda lapele, es to neņemtu vērā. Uzgriežam kondiķi uz, mūsuprāt, normālo režīmu un ejam pačolēt apkārtni. Esam prāvā kempingā. Mašīnas visvisādas. Uz striķiem žāvējas zeķes, krekli, dvieļi un visādi pantiloni. Redzami Vācijas, Dānijas, Francijas, Itālijas un vēl pāris numuri, kuru kodus nepazīstu. Kāds no mūsu grupas teicās lietuviešus satikuši. Dodamies uz bāru. Mazliet nošokē aliņa cena, bet lai iet! 4,5 ērīši par puslitru aiziet kā nebijuši. Pēc brīža otri 4,5 vairs neliekas tik svarīgi. Vēl jo vairāk, ka sāk no visām pažobelēm vākties publika. Jaunieši dzied karaoki, un jautrība sit augstu vilni. Uz blakus galdiņa kāda ģimene pret datoru spēlē šahu un neliekās traucēta, ka garām paslāj izkrāsojusies un maskās tērpusies kompānija. Pasēžam un tinam makšķeres, jo rīt paredzama smaga diena- jāiekaro Venēcija.

3.diena

Ir 7 no rīta. Brokastis. Brokastīs servētas pāris bulciņas, margarīna piciņa, papīra biezuma šķiņķa šķēlīte. Krievi teiktu-„мелочность”. Badā no tā nenomirtu, bet, lai sāktu dienu, ir stipri par maz (vismaz man). Vēlāk uzzinu, ka šāda taupība itāļiem ir raksturīga. Pareizi ir, nav ko pierīties! Ne jau tādēļ uz Itāliju esi atbraucis. Astoņos pie piestātnes jau stāv nofraktēts kuģītis. Kā pirmējais mērķis ir Burano sala, kura slavena ar saviem knipelējumiem. Braucam. Ceļojums ilgst apmēram stundu. Pabraucam garām Venēcijai, kur piestātnēs redzamas novietotas daudzās gondolas un viena pamatīga jahta. Pabraucam garām Murano salai, kur it kā, ja ticam nostāstiem, nodarbojas ar stikla māksliniecisko apstrādi. Piekuģojam Burano salai. Ir dienas pirmā puse un dodamies apskatīt salu. Redzams, ka šī vieta tikai mostas. Pirmie atmodušies tie, kas gatavojas kaut ko notirgot tādiem atbraucējiem, kā mēs. Piedāvājumā dominē visādas tekstilijas. Patiesībā no tamborēšanas nekad neesmu daudz sapratis, bet izstādītie darbi pārsteidz ar smalkumu. Netīšām ieslēdzas ķecerīga doma: ko tikai ķīnieši nedabū gatavu! Bet, labi, gribas pieņemt, ka redzamie darbi ir autentiskie Burano darinājumi. Izstaigājam vispārīgos vilcienos Burano salu. Tobrīd esam vienīgie tūristi. Šauras ieliņas, tikpat šauri kanāliņi, krāsainas mājiņas. Ja runa iet par kanāliņiem, tad nebūt tie nesmirdēja pēc stāvoša dīķa. Varbūt vajag trāpīt īpašā gadalaikā, bet augusta mēnesī nekā smirdoša nebija. Pa ceļam ielavos katoļu baznīcā, kur notiek dievkalpojums. Lieki teikt, ka sajūta ir noķerta. Baznīcā ir lieliska akustika un, domājams, tāda tur ir bijusi kādus sešus gadsimtus agrāk. Tā ir viela pārdomām braucot uz Venēciju. Un tad esam Venēcijā. Kā lai raksturo Venēciju? Teikšu īsi! Maziņšhaoss, kam tomēr ir tendence izskanēt klusā mažorā. Laikam jāpagaida vismaz Ziemassvētki, lai sāktu apjaust Venēcijas skaistumu. Šobrīd tūristu tūkstoši, karstais laiks ir dominantes, kāpēc man Venēcija, nu, kā lai pasaka... Citiem vārdiem: Dodžu pili redzējām, Rialto tiltam vairākas reizes pārgājām. Citiem vārdiem sakot, mēs šeit bijām. Brīdī, kad Venēcija sāka spiesties kaklā, klāt ir vakars. Mūsu kuģītis nekavē ne minūti un mūsu gandrīz 40 patieso ceļotāju grupa tiek nogādāta atpakaļ uz kempingu. Bet kempingā mūsu karavāna atkal uzkarsusi. Atkal ierubijam kondiķi. Ejam pastaigāt un šķiet izbaudām vienu no romantiskākajiem vakariem šajā nedēļā. Pēc īsas pastaigas esam piestātnē. Vakars ir silts, netālu skan mūzika, un ļaudis priecājas par dzīvi. Mūsu grupiņa no Latvijas pamazām paliek lielāka un visi pievēršas Venēcijas lagūnai. Virs Venēcijas izlēcis gaišs Mēnesis un ūdens šķietas pielijis ar tikko izkusušu sudrabu. Savukārt itāļi dabas baudīšanu izkopuši līdz pilnībai. Šamie atstiepuši sev līdz saliekamos krēslus. Patiesībā tā ir gudra doma- atslēdzies un baudi. Tobrīd šī atskārsme liekas graujoša! Parasti ikdienā pa prātu jaucas visādas domas- par finansēm, par , piemēram, darbu, par to, kas būs pēc nedēļas, par ko vēlēšanās balsot.utt. Bet izrādās, ka var to visu nostumt malā un dzīvot savādāk!

4. diena

Brokastīs itāļi iztur raksturu. Sajūtams tas pats minimālisms, kas iepriekšējā rītā. Kaut gan laikam nebūtu pareizi viņiem kaut pārmest. Vienkārši jāuztver to kā absolūto patiesību- tev pienākas tik un ne kripata vairāk. Kas attiecas uz Venēcijas virtuvi, tad tai nav ne vainas. Garšīgi! Ja runa iet par naudiņām, tad, Venēcijas restorānā normāli ieturoties, trijatā mēs samaksājām ap 60 eirīšus. Dārgi? Es teiktu normāli. Dārgi es teiktu, kad tīšām vai netīšām jūs piestājat pie austriešu ceļmalas kroga ar nosaukumu Rozenbergs. Šis ēstūzis cenu ziņā izgriež kņopes it visiem šāda veida veidojumiem, kuros ir sanācis pabūt. Neticiet? Izmēģiniet un uzrakstiet par saviem iespaidiem. Un šoreiz, šķiet, būs vienalga, vai tiek braukts uz savu roku, vai ar autobusu. Mans ieteikums- ignorējiet šo Austrijas uzņēmumu. Nu, lai paliek Austrija. Pagaidām esam Itālijā un paredzēts doties virzienā uz Zalcburgu. Īsi pirms izbraukšanas kempingā saskrienamies ar vēl vienu latviešu tūrgrupu. Loģiski, ka sākas sarunas. Vārds pa vārdam un izrādās, ka mums ir baigi paveicies. Viņiem ir ierādītas tādas pašas karavānas kā mums. Atšķirība tikai tāda, ka dzīvošana ir divatā, bet toties nav dušas, nav hauzera un pats galvenais neesot arī kondiķa. Lai gūtu ērtības, esot jāiet uz kempinga koplietošanas telpām. Nu, ko! Varbūt, ka viņi kaut ko grēkojuši iepriekšējā dzīvē. Mūsu grupai šodien ceļš salīdzinājumā ar pirmajām dienām paredzams netāls- pārsimti kilometri. Attālinoties no Venēcijas priekšpilsētas, sajūtams kā mainās reljefs. Pamazām līdzenuma ainavā iezogas nemierīgākas formas. Pie apvāršņa parādās kalni. Braucam kādu laiku un Zemgales, precīzāk, Venēcijas līdzenums paliek aiz muguras. Un sākas Alpi. Tie sākas kā kaut kāds simfoniskā orķestra skaņdarbs. Sākumā tiek atrasti simfonijas raksturojošie akordi un tad seko pats meistardarbs. Es varu klabināt tastatūras taustiņus tāpat kā toreiz fotogrāfēt, bet tas nespēj raksturot dabas diženumu, kas vērojama Alpos. Itālijas Alpi no Austrijas Alpiem, manuprāt, ne ar ko neatšķiras. Ja ceļotu citādāk, varbūt būtu iespējams noķert kādas nianses. Braucam , braucam un viens serpentīns augšup nomaina otru serpentīnu uz leju. Beigu beigās esam piestājuši pie viena kalna, kam, šķiet, tie vēl aizvien ir itāļi, piemontējuši pacēlāju. Izkāpjam no mūsu setras, kam salonā konstanti turas ap +20 un sajūtam krasu pārmaiņu. Laukā ir ap 13 grādiem, bet gaiss 2500 metros atšķiras no gaisa Jūrmalā. Goda vārds, tas pat arī atšķiras no gaisa autobusa salonā. Izkāpjot ārā, ievelku gaisu un pēc tam atkal, un galva sareibst. Krūtīs sajūtams dīvains vieglums. No mūsu kolektīva viena dāma uzreiz deklarē , ka uz to 3 tūkstošnieku nebrauks. Man patiesībā arī tā mazliet neomulīgi paliek. Ar prātu jau saproti, ka visam jābūt kārtībā, bet ārējā čaula var noprotestēt. Pieredze šajā jautājumā ir jau bijusi asinsdonoru nodošanas centrā. Ar prātu saproti, ka dari labu darbu- nodod asinis, nekas nelāgs nevar notikt, bet širmi izslēdz pavisam negaidot. Kopš tā laika par sevi tik pārliecināts vairs neesmu. Nu, lūk! Kamēr stāvam rindā pie pacēlāja, pamazām aprodu ar vidi un jūtu- laikam viss būs OK. Un tā arī ir. Uzbraucam kalnā. Dažviet redzams sniegs, kas kūst, veidojot tērcītes. Dažviet šīs urdziņas satek kopā un veido kalnu upītes, kas sevi piesaka ļoti skaļi čalojot. Paceļoties ar pacēlāju iespējams novērot augu valsts izmaiņas. Jo augstāk tiekam, jo nabadzīgāka kļūst augu valsts. Beidzot pacēlājs sasniedz pārmiju un dodas uz virsotni. Domās it kā zini, ka pacelšanās ir relatīvi droša, bet trosēm emocionālā plāksnē 100% ticamības nav. Pusceļā no pārmijas līdz virsotnei redzami vairāki kalnā kāpēji. Ja kāds lasa un atpazīst sevi kā šitāds kalnā kāpējs, tad visu cieņu- dulla tauta! Atliek vienīgi viņus nobildēt un nepastājoties turpināt ceļu augšup. Iedomājoties vien sevi viņu vietā sāk tirpt kājas. Galu galā slīpums viņu kāpumam ap 50 grādi. Esam augšā vienā no daudzajiem 3tūkstošniekiem. Viss liekas sirreāli. Sajūta tāda, it kā tas nenotiktu ar tevi. Bet viss ir pa īstam! Jautrākā sērijas daļa, ka atrodas vēl censoņi, kas dodas vēl augstāk, bet tur jau tauta dodas atbilstoši ekipēta un instruktora pavadījumā. Mums tā kā mugurā uzvilkts pārāk maz un sāk palikt vēsi, dodamies lejā. Ceļš vienā virzienā aizņem apmēram pusotru stundu. Ik pa brīdim pacēlājam ir tendence apstāties. Pagaidi kādas pāris minūtes un kusties tālāk. Izrādās tas tādēļ, ka kalnā dodas cilvēki ar velosipēdiem, bērnu ratiņiem, bērniem, suņiem un satītiem deķiem. Vienkārši vajadzīgs laiks, lai visu to bagāžu pieāķētu pie šūpuļkrēsla. Grupa salasās kopā savlaicīgi un norunātajā laikā autobuss atkal dodas ceļā. Atkal braucam līkločus un vakarā ap septiņiem pēc vietējā laika esam savā naktsmītnē. Tā ir ļoti mājīga viesnīca netālu no Grosgloknera. Mums pat atliek laika pavazāties pa vietējo apkārtni. Dažs labs noslāj kādu jūdzi zemāk, nobildējas pie 2300 metru atzīmes. Pēc tam nomoka atkal 2 jūdzes uz augšu un iemūžinās pie 2400 metru robežstaba. Ir arī tādi, kas, iedvesmojušies no citiem ekstrēmistiem, uzrāpjas tuvējā paugurā (bezceļa apstākļos). Jāsaka, labs, kas labi beidzas. Viens no mūsējiem pamanās noraut uz pakaļas un man uzreiz pāriet jebkāda vēlme sev kaut ko pierādīt.

Ejot gulēt pie atvērta loga vēl ilgi dzirdamas Alpu govju zvanu skaņas. Aiz tuvējiem kalniem redzama Venēcijas Mēness atblāzma. Pašu Mēnesi tā arī nesanāk ieraudzīt. Laikam arī čigānu saulei Austrijas Alpi nav pa zobam.

P.S. Gandrīz aizmirsu kuriozu! Zvejojot ārā no pārtikas somas vakara alu ieraugu Venēcijas baltmaizi. Plēves iepakojums uzpūties līdz pārsprāgšanas stadijai. Neko, iestūķēju saniknoto maisiņu ar maizi somā atpakaļ. Ko lai dara! Retināts gaiss galu galā. Savukārt nākošajā rītā paklīst baumas, ka kāda no mūsu kundzēm, pamanot uzpūtušos sausās zupas maisiņus savā bagāžā, problēmu nocirtusi pašā saknē un uzreiz. Viņa ar visiem uzpūteņiem izrēķinājusies sabāžot tos visus bez žēlastības miskastē. Tā teikt, drošs paliek nedrošs. Ko var zināt, no kā viņi tā uzpūtušies!? J

5.diena

No rīta izejam ārā un redzam, mūsu kalnam uzmācas mākonis. Tas atgādina lielu deķi, kas pārklāj apkārtni. Pirms minūtes ja redzami akmeņi, govju pļekas, zālīte un ceļš, tad pēc brīža praktiski nevar redzēt neko. Iekams viss pazūd, pamanām vienu vieglo, kas dodas no kalna lejā. Ieraudzījis mākoni džeks sabremzējas, paliek lēnāks un iebraucot ar mašīnas priekšgalu mākonī, apstājas pavisam. Un tad mākonis viņu aprij. Apkārtne pārmainās pilnīgi. Iestājas klusums, pat savstarpējās sarunas izbeidzas. Pēc desmit minūtēm miglas deķis aizšļūc tālāk un visa apkārtne atgūst dzīvību. Braucam uz Franča Jozefa ledāju. Atsākas vispārēja jautrība. Braucēji ar švakrākiem nerviem ārā par logu skatās ar šausmām. Beigās pagriezienos vairs neskatās nemaz. Grupas vadītāja atceras gadījumu, kad šāda nobrauciena laikā sieva sēž autobusa vidusejā, aizklājusi seju ar rokām un saka vīram: „Artur, tu lūdzu visu filmē, es arī gribēšu to redzēt!”Savukārt mūsu dāmu spārnotā frāze bija: „Kāpēc tas šoferis brauc tik tuvu tai klints malai!? Viņš grib mūs visus nogalināt? Pasakiet, lai viņš brauc ceļam pa vidu!” Patiesībā var saprast uztraukumu. Tiem, kas sēž autobusa labajā pusē un atrodas ap trīs metrus augstumā no zemes, liekas, ka viņi lido. Neķerzona ir aptuveni pusmetrs, un tas ir pietiekami, lai no augšas skatoties rastos priekšstats, ka autiņa labās puses riteņi vispār neatrodas uz ceļa. Esam gandrīz pie Franča Jozefa ledāja. Kādu gabalu noejam ar kājām. Saule spīd, apkārtne kā uz delnas. Ir! Ieraugām pirmo murkšķi- paprāvs grauzējs, kas pārtiek no zāles, augiem un cepumiem. Fočējam to apaļo žurku uz nebēdu. Beigās viņa mums uzliek mīksto un ielien alā. Kādi no mūsējiem mēģina šmakstināt, bet veltīgi. Murkšķis ārā nelien. Vēlāk izrādās, ka tur to murkšķu ka biezs un nav ne jāšmaukstina, ne jālūdzas. Viņi pārvietojas pāris metru attālumā un uzvedas pārdroši. Kas attiecas uz ledāju, tad, jāatzīst, man tas šķita milzīgs. Tie, kas bijuši agrāk, apgalvo, ka tas esot pamatīgi atkāpies. Laikam vispārēja sasilšana tomēr ir realitāte. Brīvais laiks ir dots pietiekami. Iemalkojam kafiju un baudām dabas varenību. Dienas beigās esam netālu no Zalcburgas. Pa ceļam vēl apmeklējam Lihtenšteinas aizu. Grandiozi. Diena noslēdzas ar vispārēju pasēdēšanu pie apaļā galda. Tiek baudīts vīns un nav ne vēsts no neveiklības sajūtas, kas bija jaušama uzsākot braucienu.

6.diena

Sestā diena ir viena liela pastaiga pa Zalcburgu. Grupas vadītāja izvadā pa ievērojamākajām Zalcburgas vietām un palaiž visus savvaļā. Mūsu trijotne pa taisno dodas uz Hoenzalcburgas cietoksni. Tā kā pacēlāji sāk jau apnikt, uz augšu dodamies ar kājām. Cietoksnis ir iespaidīgs, bet otrreiz es to neapmeklētu, pat ja būtu iespēja. Tad jau labāk pasirot pa vecpilsētu vai lieku reizi aizstaigāt uz zalcburgiešu baroka laika kapsētām, kas atgādina savdabīgus brīvdabas tēlniecības muzejus. Dienas izskaņā šķērsojam Čehijas robežu un izmetam enkuru Česky Krumlovā. Šajā Čehijas pilsētiņā esam jau bijuši 2007. gadā. Un atkal nākas atzīt, ka divreiz vienā un tajā pašā upē neiebrist. Kopš iepriekšējās reizes pilsētiņa ir mainījusies. Tagad tur ir pilns ar maziem ķīniešiem, kas haotiski pārvietojas visos virzienos. Atvērušies veikaliņi, kuru īpašnieki ir ar šķībām actiņām. Uzrakstos pie sabiedriskām ēkām un restorānos vērojama tendence zem čehu un angļu valodas uzrakstiem iezīmēt hieroglifu rindiņu. Nu, tā! Dīvaini mazliet paliek! Varbūt pienācis laiks pamazām apgūt ķīniešu valodu?

Pārējais laiks, ja nekļūdos, 2 dienas nav ne ar ko īpaši izceļamas. Tas ir ceļš uz mājām. Braucam, braucam un beidzot esam klāt. Rīgā tobrīd svin 810 gadi. Kanālmalā divi draugi pacienā viens otru ar alu. Trešajam draugam vairs nepiedāvā, tas guļ uz mutes un ir apčurājies. Izskatās nejauki, bet štrunts par to! Mēs esam mājās un mājās pat nātres ir no zelta.

Rezumējot. Tūroperātora organizētam ceļojumam ir daudz laba un pozitīva: nav jāuztraucas par transportu, nav jāuztraucas par naktsmājām. Tiek ļoti daudz pasniegta informācija par apskatāmajiem objektiem. Ir iespējams iepazīties ar grupas biedriem, veidot kontaktus. Visbeidzot finansiālais aspekts: 260 Ls par ceļazīmi, kurā ietilpst: ceļš+ naktsmājas un brokastis+ gida pakalpojumi. Pie izdevumiem gan vēl jāpierēķina uzturnauda pusdienām un vakariņām. Teiktu, ka lieliski. Tomēr ir viens liels BET. Pietrūkst BRĪVĪBAS. Un pie šā aspekta ir doma piestrādāt nākošo gadu, ķerot vēju atkal ar moci.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais