Piedzīvojumi Čūsku jeb Vormsi salā!!!

  • 5 min lasīšanai
Šajā reizē nolēmām braukt uz vietu, kur tūristi no Latvijas ierodas ļoti reti, vismaz organizētās grupas diez vai šeit ir bijušas. Tiesa gan ne jau tikai Latvijas tūristus te var reti sastapt, bet tūristi kā tādi šeit ir ļoti reti. Tāpēc arī daba šeit ir neskartāka... Pamostoties sestdienas rītā (protams, tie, kas vispār ir gājuši gulēt!!! :) ), redz, ka laiks solās būt labs, kaut gan laika prognozes neko labu nesolīja... Ierastajā vietā (pie pasta Satekles ielā) ir liela drūzma, sajūta it kā būtu autoostā, jo autobusu daudz, cilvēku vēl vairāk, un visiem ir savs mērķis, tiesa gan ne visiem veicas gana ātri atrast savu autobusu, jo vairākiem ir viens mērķis – Palanga... Mēs jau kā ierasts gribam izcelties un dodamies citā virzienā – uz ziemeļiem, uz Vormsi. „Mūsējos” jau var pazīt ar to, ka līdzi ir visa klaidoņiem nepieciešamā iedzīve, kura tiek ar mazu piepūli sablīvēta autobusa bagāžniekā un tā kā lielākā daļa jau ir tikušies iepriekšējos piedzīvojumu meklējumos, tad gana ātri bez lielas pārbaudes saprotam, ka visi ir ieradušies un varam doties uz Čūsku salu. Reizēm tā nedaudz aizdomājos, kas tādam vienkāršam latviešu cilvēkam liek celties sestdienas rītā tik agri, lai dotos uz vietu, kur solās būt čūskas, kur tūristi pat īsti nebrauc?! Katram jau tas laikam ir nedaudz atšķirīgi: viens dodas piedzīvojumus meklēt, otrs brauc, lai nebūtu divas dienas jāpavada pie apnicīgā televizora, varbūt lai aizmuktu no ierastās ikdienas, vai arī grib ievilkt ķeksīti kartē, ka ir iepazinis jaunu vietu, vai arī vienkārši pavadīt kārtējo brīnišķīgo nedēļas nogali ar Mārtiņu un LUTK... :) Lai nu tas paliek katra paša ziņā, kāpēc nav slinkums celties un divas dienas ļauties piedzīvojumiem (bez tiem nu neiztikt!!!) Nedaudz pāri septiņiem dodamies ceļā uz savu sapņu salu... :) Izrādās mūsu Mikam pase ir palikusi mājās uz galda. Labi, ka mājas ir pa ceļam un mājās ir mamma, kas sestdienas rītā gana operatīvi spēj glābt situāciju un pasi nogādāt uz autobusu. (Paldies operatīvajai mammai!). Jautrais brauciens līdz ostai ilgst apmēram piecas stundas un beidzas ar to, ka kavējam 10 min un līdz ar to mūsu prāmis (kaut arī rezervēts) ir pilns un brauc prom bez mums. :) Kapteinis tik noplāta rokas un brauc tālāk... Jābrauc vakarā!!! Nākamais prāmis tikai ap septiņiem vakarā... Tā kā šīs dienas plāni tiek nedaudz izjaukti, tad braucam uz Hāpsalu un skatam pilsētiņu, kuru bija paredzēts apskatīt tikai nākamajā dienā. Atrodam pilsētiņas ievērojamāko vietu – nocietinājuma pilsdrupas un gatavojāmies to apskatīt, kad pēkšņi zvana kapteinis no prāmja (iepriekš apmainījāmies ar telefona numuriņiem... Kas zina, varbūt dzīvē var noderēt?! :) ) un jautā, vai mēs būtu ar mieru celties pāri pēc 40 min?! Protams, ka esam! Tāpēc lielā steigā (pat neapskatot cietoksni) lecam autobusā un braucam atpakaļ uz ostu. Jā, mums tomēr veicas, jo tālu jūrā saskatām mūsu cerību – prāmi! Ostā ierodas arī ātrās palīdzība auto, acīmredzot no salas kāds tiek nogādāts uz lielo zemi :), lai vestu uz slimnīcu (jo Čūsku salā šim ir iekodusi čūska)... Jācer, ka šim cilvēciņam ar veselību viss kārtībā un jāsaka arī lielais paldies, ka tā, jo mums ir lieliska iespēja doties ātrāk uz salu, kaut gan jau esam paspējuši atteikt vietējam gidam Ilmāram. :) Dienas otrajā pusē izbraukājam pa salas perimetru... pa jaukiem, klusiem celiņiem un apdzīvotām vietām, kas sastāv tikai no dažām mājām, kuras izskatās neapdzīvotas, tomēr ļoti sakoptas, jo tās galvenokārt kalpo kā vasaras atpūtas mājas. Lielākā daļa īpašumu salā pieder zviedriem, kuri tos ir atguvuši pēc Igaunijas neatkarības atgūšanas, ko bija zaudējuši pēc Otrā pasaules kara nodibinoties Padomju varai. Salu kādreiz apdzīvojuši zviedri, arī valoda bija zviedru un skolas arī. Salā tiešām valda neaprakstāms klusums un miers... Neticas, ka vēl ir tādas vietas... Cilvēku šeit ir ļoti maz. Kaut gan agrāk šeit dzīvoja ap 3000 cilv., tad tagad to ir 10 reizes mazāk. Ko lai saka? Starpība ir ievērojama!!! Arī atpūtnieku šeit ir maz, jo tūrisms šeit ir salīdzinoši vāji attīstīts (ar naktsmītnēm ir gana lielas problēmas!) Savukārt īstiem dabas baudītājiem tā būs PARADĪZE! Jūras krasts bez cilvēkiem, putni, pļavas, neskartas kadiķaudzes, meži ar ogām (nobaudījām dikti garšīgas meža zemenes! :) ), kā arī ar sēnēm... Protams, arī čūskas šeit var gana daudz redzēt... Ap pieciem pēcpusdienā daļa grupas nolemj iet uz nakšņošanas vietu ar kājām pa krastu (es – Lienīte, piesakos pie staigātājiem, bet Mārtiņš pie braucējiem – zupas vārītājiem... Tā kā Mārtiņam ir gana labas pārliecināšanas spējas, tad es, Akvilīna un vēl daži tomēr nolemjam braukt uz nometni un pastaigāt tur.. :) )... bet tas viss noteikti bija tikai tāpēc, ka Mārtiņš viens negribēja vārīt zupu. :) Tā nu mēs braucēju grupa ap plkst. 18iem nonākam nakšņošanas vietā, protams, pirms tam izbraucot caur lielāku salas apdzīvoto vietu, kur atrodas arī divi veikali. Interesē, kāda bija mūsu nometne? Kempings, kurā ierīkots rokas ūdenspumpis, ugunskura vieta, nojumīte un šāļu kaudze ar pieķēdētu zāģi. Visi ātri saceļ savas teltis, iekur ugunskuru (tiesa gan, tas notika lielos ātrumos, vai arī tikai man tā likās, jo iepriekšējās dienas piedzīvojuma lika par sevi manīt.. :) ) Tiek sagatavoti katli zupas vārīšanai, savukārt nojumē notiek liela rosīšanās, lai sagatavotu visas nepieciešamās sastāvdaļas tradicionālajam vakara virumam (katram parasti līdzi jāpaņem 1 kartupelis, 1 burkāns, 1 sausā zupiņa un pārējo jau parasti līdz paņem gādīgais Mārtiņš). :) Tā kā meitenes dikti čakli ir pastrādājušas pie sastāvdaļu sagatavošanas, tad galvenais pavārs - Mārtiņš – visu var noteiktā secībā likt lielajā katlā. Pēc stundas ir atnākuši arī tie, kas bija izvēlējušies garāku pastaigu... Laikam juta, jo putra (zupa) uz to brīdi jau bija gatava. Tā nu katrs sameklē savu bļodiņu (protams, katram sava izmēra, jo katram arī tas puncītis prasa atšķirīgu daudzumu.. :) ). Katrs nu pacietīgi ar savu trauciņu gaida, kamēr dalītājs kaut ko ielies (protams, cerēdams uz kaut ko labu... :) ). Savukārt mazliet neveicās tiem, kas bija devušies pastaigā no nometnes uz raga galu (vairāki kilometri), jo atgriezās tikai tad, kad zupas katls jau bija gandrīz tukšs, tāpēc varenais pavārs bija spiests šo virumu pagarināt (tā tas notiek vienmēr!!!), tomēr tas garšu nesabojāja... (Tā es vismaz ceru!) Daži pēc tam uzspēlēja futbolu, citi sēdēja pie ugunskura un klausījās dažādus stāstus un tā līdz.... Rakstnieks gan ilgi neizturēja un aizgāja gulēt, visus stāstus nenoklausījies... Naktī šķiet lija, bet varbūt arī nelija... varbūt nedaudz smidzināja... (tā domā Mārtiņš), bet es – Lienīte – varu teikt, ka lija... :) Svētdienas rīts... Nedaudz zūdot dziļajam miegam jau var dzirdēt, kā grab katli... Rīts ir saulains un patiešām jauks... Kā iepriekšējā dienā sarunāts, tā Ilmārs – vietējais gids – ir klāt un sāk savu visnotaļ garo, bet interesanto stāstījumu par Vormsi... Neizpaliek arī attēlu rādīšana, tik žēl, ka visi apraksti un uzraksti ir mums nesaprotamā valodā... :) Baudot rīta tēju un kafiju klausāmies stāstījumā... Ja ieklausījās Ilmārā, tad varēja uzzināt, ka sala katru gadu paceļas pa 3 mm, par salas skarbo vēsturi, sadzīvi, radiniekiem un pašu Ilmāru... :) kurš runā krieviski ar izteiktu igauņu akcentu!!! Pēc stāstījuma vienprātīgi tiek nolemts turpināt salas apskati pēc vietējā gida norādēm, vienīgi Jānis nolemj doties uz prāmi, kas atiet 12os, lai ātrāk varētu nokļūt uz Hāpsalu un to apskatīt cītīgāk. Mums ir laiks līdz četriem pēcpusdienā, lai baudītu salas skaistumu un klusumu. Tā nu izstaigājam salas ragus, priecājoties par Vormsi dabu, peldoties un pa ceļam līdz jūrai ēdot meža zemenītes.... mmmmm... tās bija patiešām gardas... :) Laiks paskrien nemanot un pienāk laiks, kad jāsteidz uz prāmi, lai dotos uz māju pusi... Visas grupiņas laicīgi nokļūst ostā (arī tie trīs laimīgie, kas no rīta aizgāja peldēt un nepaspējot uz autobusu!!!).. :) Veiksmīgi pārceļamies ar prāmi un dodamies uz Hāpsalu, kur mūs sagaida Jānis. Lielākā daļa vēl pasteidzas un aizskrien uz veikalu, jo beigušies līdzi paņemtie dzeramie... Tā kā laiks ir karsts, tad slāpst arī vareni... Sazvanoties ar draudzeni Latvijā, uzzinu, ka šīs abas dienas ir bijušas ļoti lietainas... :) Prieks vēl lielāks, jo atkal ir veicies tiem, kas ir pieteikušies atpūtai ar Mārtiņu (LUTK) nevis tiem, kas palikuši mājās... :) un tā tas atkārtojas katru mēnesi, tā jau mēs mēdzam smieties savā starpā, ka viss TUR AUGŠĀ ir sarunāts... Jūlija beigās (28. un 29.) dodamies uz Igaunijas ziemeļiem, jūras klinšainajiem stāvkrastiem Paldisku – Keilas rajonā, apmeklējot arī lielo Keilas ūdenskritumu... Silti iesakām piedalīties šajos piedzīvojumos. Noteikti nenožēlosiet un iegūsiet daudz jaunu emociju! Pamēģiniet izbaudīt šos dabas atklāsmes priekus! Kopā ar Jums Latvijas Universitātes Tūristu klubs, Lienīte& Mārtiņš (stāsts tapis ciešā un mīļā sadarbībā... :) )


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais