Pārgājieni pa Latviju katra mēneša pēdējā nedēļas nogalē.

  • 3 min lasīšanai
Man ir bijusi iespēja doties ar kādu tūrisma aģentūru pārgājienos, kas notiek katra mēneša pēdējā nedēļas nogalē (visu gadu). Tā ir laba iespēja pārbaudīt savu izturību! Lūk, viena pārgājiena apraksts!!! (lai gan šis ir viens no pirmajiem, tomēr labi palicis atmiņā. šis pārgājiens bija 2004. gada septembra beigās.) Liepāja - Pāvilosta... Vēju pilsēta - ostas pilsētiņa... Lūk, šāds bija paredzētais pārgājiena posms! Agrais sestdienas rīts netraucēja nedaudz vairāk kā 40 cilvēkiem doties uz Latvijas rietumiem, lai apņēmības pilni veiktu šo attālumu starp abām pilsētiņām. Jāatzīst, ka mani šis pārgājiens vilināja jau ar to vien, ka būs iespēja atgriezties Liepājā vismaz uz īsu brītiņu. Ko lai saka? Esmu iemīlējusi šo pilsētu... Visu turp ceļu biju nedaudz nemierīga... jo tuvāk bijām jo vairāk trīcēja sirsniņa no prieka, nebiedēja pat garais gājiens. Vislielākas saviļņojums mani vienmēr pārņem pie Grobiņas, kad ieraugu pirmos vēja ģenerātorus, jo tas liecina, ka tuvojamies jūrai, ka līdz Liepājai ir palikuši nieka padsmit kilometri, bet aiz muguras jau pāris simti. Iebraucām Liepājā, izkāpām no autobusa, kurā bijām pavadījuši nedaudz vairāk kā trīs stundas... Biju laimīga, jo beidzot varēju ieelpot patīkamo jūras gaisu. Jāsaka godīgi, ka pēc pilsētas putekļiem tā ir īsta laime. Nedaudz pastaigājuši pa Liepājas parku un apskatījuši Ziedu svētkus, devāmies uz Sv. Nikolaja pareizticīgo jūras katedrāli, kurā diemžēl bija liegta ieeja vienam no mūsu jaukākajiem pārgājiena dalībniekiem Barsam - suņukam. Pēc neilgas katedrāles apskates atkal sakāpām autobusā, lai dotos uz to vietu, kur sāksies mūsu piedzīvojumu pārgājiens. Tā kādu laiciņu riņķodami pa Karostu nonācām pie Ziemeļu mola, kur, paņēmuši nepieciešamās mantas, visi devās uz Ziemeļu fortiem, no kurienes arī sākās mūsu divu dienu pārgajiens. Jāatzīst, ka nekad nebiju bijusi šajā Liepājas pusē, tāpēc nezināju, kādi izskatās šie forti. Biju iedomājusies pavisam savādākus... Jāsaka, ka dzīvē tie izskatās daudz interesantāki un iespaidīgāki. Tā nu visi izstaigājušies pa fortiem, devāmies tālāk. Mūsu mērķis šķiet bija elementārs - laicīgi nonākt kempingā... Tas mums arī izdevās, jo pie nometnes vietas nonācām neticami ātri. Sajūta bija tāda, ka vēl varētu iet un iet, bet, ja jau nakšņošanas vieta ir sasniegta, tad nav nekāda iemesla doties tālāk. Šķiet: labāks dienas noslēgums nebija iespējams, proti, iepriekš izslavinātās zupas vārīšana. Jāsaka, ka Mārtiņš ir patiešām lielisks pavārs, jo no visa tā, ko cilvēki bija sanesuši, viņš pagatavoja tik garšīgu zupu. Lai gan neesmu liela zupu cienītāja, tomēr jāatzīst, ka šī bija visnotaļ garda. Manuprāt, zupas dēļ vien ir vērts doties pārgājienā... Un, ja vēl piedalies gatavošanas procesā, vai arī sēdi pie ugunskura un vienkārši vēro šo procesu no sākuma līdz galam, tad bez jautrības neiztiksi. Vienmēr saka, ka latvieši ir dziedātāju tauta... Arī šoreiz bez dziesmām neiztikām!!! Manuprāt, tas ir ļoti jauki, ja iepriekš nepazīstami cilvēki var vienoties kopīgā dziesmā... Lai gan man nav dziedātājas balss, tomēr bija dziesmas, no kuru dziedāšanas nevarēju atturēties pat es. Ja jau reiz esi Kurzemes pusē starp Liepāju un Pāvilostu, kā tad nedziedāsi "Pilsētā, kurā piedzimst vējš"... Rīts... Parasti mostos ar modinātāju (droši vien tāpat, kā daudzi citi!)... bet kāds tur modinātājs, ja atrodies pie dabas... Pamodos no tādām interesantām skaņām, šķiet, ka pareizāk būtu teikt no trokšņiem, jo kāds čakls cilvēciņš skaldīja malku un kārtoja katlus uz uguns. Saprotu, ka atkal tiek vārīts ūdentiņš tējai un kafijai, kā arī netiek aizmirsta rīta zupiņa... Paēdam sātīgas brokastis, novācam nometni un dodamies ceļā... Mums ir paveicies, jo mūs sveicina rīta saulīte... prieks nav ilgs, jo lielie, drūmie mākoņi aizsedz silto, jauko saulīti. Ejam katrs savā solī... Zinu, ka drīz vajadzētu būt Akmensraga bākai... Nodomāju, ja jau bāka, tad jau varēs redzēt pa gabalu. Cik tad tālu redzesi, ja migla ir tāda, ka tā ieskauj visu Akmensraga bāku un neredzi pat tos pārgājiena dalībniekus, kuri ir aizsteigušies nedaudz uz priekšu. Tomēr par spīti biezajai miglai bija cilvēki, kuri gribēja uzkāpt bākā un paraudzīties uz pasauli no augšas... Uzkāpuši bākā un atpūtušies, turpinājām ceļu. Kāds prieks mani pārņēma, kad uz norādes izlasīju, ka līdz Pāvilostai 7 km... Domas kļuva gaišākas, solis kļuva vieglāks un raitāks. Iespējams, ka soli vieglāku darīja arī tas, ka Pāvilostā mūs gaidīja tikko kūpinātas butes... Lai nu kā, mēs nenovēršami tuvojāmies Pāvilostai - pārgājiena galamērķim... Tā nu domājot par butēm un skatoties uz jūras viļņiem un uz visu to, ko izskalojusi jūra, pamanīju mazus mazītiņus dzintara gabaliņus... Biju jau zaudējusi cerības, jo noejot tik lielu attālumu un neko neatrodot, vairs necerēju, bet tomēr Dzintara jūra bija izskalojusi dažas dāvaniņas mums. Par butēm varu teikt vienu, cik ātri parādījās, tik ātri pazuda. Diemžēl vietējiem zvejniekiem vairāk zivju nebija, tāpēc devāmies uz autobusu, lai atgrieztos mājās. Šķiet visus pārņēma patīkams nogurums un prieks... kāds noteikti bija pārsteigts, ka varēja to izdarīt, ka veiksmīgi ir ticis līdz galam, ka vispār ir finišējis! Ir labi skatīties cilvēkam acīs un redzēt tur prieka mirdzumu... Ja kādam ir vēlēšanās pievienoties šiem jaukajiem piedzīvojumu pārgājieniem, tad lūdzu,rakstiet un es jums visu izstāstīšu...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais