Nedēļa Itālijas zaļajā sirdī Umbrijā.

  • 22 min lasīšanai
  • 84 foto

Jau ilgu laiku es manā piepildāmo sapņu saraksta augšgalā atradās tāds pavisam mazs, mīļš sapnītis: aizlidot uz Itāliju, noīrēt auto un tad kādas pāris nedēļas braukāt apkārt kur acis rāda. Un ziniet - sapņi piepildās!!! Šogad nedēļu bijām Itālijā un apbraukājām Umbrijas reģiona pilsētas un citas tuvākās un skaistākās vietas.

Viss sākās kādā siltā pavasara sestdienas vakarā Jūrmalā pie glāzes vīna domājot ko gan interesantu iesākt šajā vasarā. Ļoti ātri domas aizklīda, ka derētu apceļot kādu dienvidu zemi, un tā kā es pieteicos saplānot maršrutu, ja vien tas būs pa manu mīļo Itāliju. Ja vēl sākumā paralēli Itālijai vīdēja citas domas, tad pēc šī mana piedāvājuma nevienam vairs iebildumi neradās. Laikam ejot vienkāršā ideja apauga ar aizvien reālākām lietām un pavisam reāla tā kļuva, kad kādas lidsabiedrības mājas lapā atradām nepieklājīgi lētas biļetes uz Romu.

Kad pats galvenais - aviobiļetes ar lielākiem un mazākiem stresiem tomēr mums bija kabatā, sākās nākamais un ne mazāk atbildīgais ceļojuma posms: dzīvesvietas meklēšana. Kura būs īstā? Cik tālu tā atrodas no lielajiem ceļiem un dažādiem apskates objektiem? Vai mums vajag baseinu? Vai gribam dzīvot pilsētā vai laukos? Jo vairāk radās jautājumu, jo grūtāk bija izvēlēties, beigās tomēr piegājām tai lietai pavisam vienkārši: paņēmām lētāko un viss! Bildes, kas bija nopublicētas internetā par šo māju bija maz un diezgan nekvalitatīvas, bet tas mūs neuztrauca, jo galu galā: mums tur būs tikai jāpārguļ pa nakti, jo dienas mēs taču taisāmies pavadīt apceļojot skaisto Umbriju.

Tā gaidot ceļojumu, plānojot apskates vietas un studējot grāmatas par Umbriju, nemanot pagāja lielākā vasaras daļa un pienāca ilgi gaidītais 6.augusts kad stāvējām lidostā un gaidījām kad izziņos iekāpšanu reisam uz Romu. Lidojums bija garš, neērts un apgrūtinošs, bet pēc nepilnām 3 stundām mēs jau bijām galā. Tāda kā atvieglojuma sajūta: esmu atpakaļ Itālijā! Un tā dienvidu smarža gaisā! Siltās dienvidu nakts smarža, to nevar sajaukt ne ar ko citu.

Bija mazliet pirms pusnakts, bet mums vēl bija jātiek pie norezervētajiem automobiļiem. Tā kā mēs kopā bijām seši cilvēki, tad nolēmām īrēt divas mašīnas. Savējo dabūjām diezgan vienkārši, pat neskatoties uz palielo garantijas depozītu ko mums pieprasīja par automašīnas īrēšanu uz nedēļu, toties mūsu mazās grupas otrajai pusei tik vienkārši negāja un mašīnas īrēšana beidzās ļoti itāliski: ar abpusēju laipnību pasūtot uz visām debess pusēm. Tikai nu rādās pirmā problēma: mēs bijām kopā seši cilvēki, mums bija viena "milzīga" Fiat Panda un vesela kaudze koferu. Laikam man nevajag tagad piesaukt Pandas izmērus lai saprastu, ka tas viss tur noteikti nesalīstu. Tika pieņemts lēmums, ka mūsu grupas bez auto palikušās puses vīrieši dosies naksnīgā pastaigā pa Romu līdz pirmajam vilcienam, bet mēs, pārpalikušie četri līdzi ņemot pēc iespējas vairāk koferu tomēr brauksim uz mūsu 130km attālumā esošo mītnesvietu. Bija patiešām jābrauc, jo laiks jau bija krietni pāri pusnaktij, bet mājas saimnieki mūs jau gaidīja.

Kad ieradāmies ar mājas saimniekiem norunātajā vietā, jau bija tik vēls, ka šķita, ka tūlīt ausīs saule, bet vēl bija jātiek kalnā līdz Macerino ciemam, kam bija jākļūst par mūsu mājām uz nedēļu. Saimnieks ar auto brauca pirmais, tad mūsu pārkrautā Panda un aiz mums vēl saimnieka dēls ar auto, laikam lai pieskatītu lai tūristi nenomaldās. Labi, ka ārā bija tumšs, vismaz līdz nākamajai dienai sev aiztaupījām nelielo šoku par to cik aukstu, un cik tālu mēs dzīvojām, jo pa šaurajiem kalnu ceļiem mēs braucām vismaz 20 minūtes līdz nonācām Macerino ciemā. Tumsā sapratām pagaidām tikai to, ka tas ir pavisam mazs un šķiet, ka informācija, ka tur ir pierakstīti tikai 8 cilvēki atbilst patiesībai. :) Bet šīs dienas īstais lielais pārsteigums bija saimniekam atverot savas mājas durvis. Liekas arī saimniekonkulis mazliet samulsa par mūsu kopīgo "Waaauuuu" ieraugot omulīgo, gaumīgi itāliski iekārtoto mājokli. Jo cik no savas ceļotāja pieredzes zinu, ka vienmēr, kad rezervējot kādu viesnīcu vai apartamentu, fotogrāfijas attēlotais atbild īstenībai tikai attāli, un dzīvē viesnīca vai dzīvoklis izrādās stipri bēdīgāk, taču šis bija pirmais, un cerams, ka ne vienīgais gadījums manā dzīvē, kad šī attiecība bija otrāda: fotogrāfijās viss izskatījās krietni sliktāk nekā bija patiesībā un par šo faktu mēs nebeidzām priecāties visu mūsu ceļojuma laiku. Kad sanesām visus čemodānus, beidzām jūsmot par katru šī mājokļa istabu un atkorķējām pirmo vīnu, bija jau dziļa nakts.

Nākamais rīts pienāca ar pozitīvas enerģijas pilnu satraukumu, jo nu mūsu nedēļu ilgais piedzīvojums Itālijā patiešām varēja sākties! Pirmais ko izdarīju biju atvēru slēģus savas istabas logam un AK....! Sev priekšā ieraudzīju Umbrijas mežiem apaugušos kalnus, zilas debesis un sauli. Mēs patiešām dzīvojām kalna galā! Jānis jau no rīta bija aizbraucis uz dzelzceļa staciju pēc Romā palikušajiem biedriem un atpakaļceļā puiši bija iegriezušies arī mūsu mazā ciema vienīgajā veikaliņā un iepazinušies ar Robertu: ciema veikala un kafejnīcas īpašnieci, pārdevēju, pavāri un oficianti vienā personā un iegādājušies mums pirmajām brokastīm kādu ēdamo un dzeramo.

Šīs un visas pārējās brokastis ieturējām ārā uz terases, bez ēdmaņas baudot arī fantastisko apkārtni un mūsu ciema baznīcas zvanus, kas nenogurstoši zvanīja ik 30 minūtes no 6.30 no rīta līdz vēlam vakaram, un plānojām arī nākamās dienas maršrutus. Pirmās brokastis ievilkās ne tikai tamdēļ, ka nevarējām vien beigt jūsmot par skaisto apkārtni un tāpēc, ka pie brokastu pirkumiem bija netīšām sagadījusies arī vīna pudele, bet arī mūs atnāca apciemot saimnieki, uzzināt kas mēs tādi un kur īsti tā Latvija atrodas, jo cik nu varēja spriest pēc viesu grāmatas: tālākā valsts, no kuras viņu bija uzņēmuši ciemiņus bija Lielbritānija. Savācu vienkop visas savas skopās itāļu valodas zināšanas un stāstīju cik nu mācēju. Nedaudz sarunu atviegloja fakts, ka Franko, mūsu mitekļa saimnieks, atšķirībā no viņa jaukās sievas Marijas tomēr runāja dažus vārdus angliski. Garo brokastu dēļ pirmajai dienai vienīgais apskates objekts bija Marmores ūdenskritums netālu no Terni. Tas ir lielākais pasaulē cilvēka rokām veidotais ūdenskritums, un viens no augstākajiem Eiropā - 165m. Pirms brauciena ar draudzeni saskatījušās dažādas bildes, apbruņojušās ar Itālijas ceļvedi ievadījām mašīnas navigācijā pareizās koordinātes - ceļojums varēja sākties. Ūdenskritums ir redzams jau pa gabalu, taču tas nebūt nebija tik varens kā iedomājāmies, norakstījām to uz Itālijas sausajām vasarām un lieki neuztraucoties pirkām biļeti ieejas ūdenskrituma parka teritorijā. Meitene pie kases gan brīdināja: "Ūdenskritumu ieslēgs pēc pus stundas, ejiet aši!" "Ieslēgs ūdenskritumu?!" kas tā par ideju, bet cilvēki vienkārši stāvēja un kaut ko gaidīja. Nu labi, varbūt viņi tiešām zina ko gaidīt, pagaidīsim mēs ar. Un sagaidījām: pamanījām, ka ūdens patiešām paliek vairāk un vairāk un mazā straumīte lēnām pārvēršas par bangojošu upi. Tas bija patiešām skaisti un iespaidīgi, un staigājot pa takām ūdenskrituma apkārtnē, ūdens šaltis karstajā dienā bija kā labs kondicionieris.

Pastaigājoties gar ūdenskritumu, laiks pagāja ātri un tā kā iepriekšējā naktī bija maz gulēts, nolēmām pirmajā dienā neiespringt ar gariem maršrutiem un doties mājās taisīt vakariņas. Nolēmām šoreiz izlaist Robertas veikaliņu un iebraukt kādā nedaudz lielākā pilsētā pa ceļam uz mājām, lai nopirktu visu nepieciešamo. Pielādējuši milzīgo Pandas bagāžnieku ar pārtiku un vīnu, Siliņam (mūsu auto navigācijas ierīcei) uzlikām lai rāda ceļu uz mājām un cerējām, ka tas mūs aizvedīs pa to pašu ceļu, kur pagājušajā naktī mūs uzveda mājas saimnieks, bet Siliņam bija citi nodomi. Tas mūs aizveda pa kādu sev vien zināmu "visātrāko" ceļu uz mūsu Macerino ciemu. Visātrākais tas varbūt arī bija, bet tikai seno etrusku laikos. Tagad tas bija pārvēties par ļoti neuzticamu, izskalotu kalnu ceļu pa kuru neviens jau sen nav braucis. Nonākot vietā, kur šķita, ka drošāk ir iet ar kājām, es izkāpu no mašīnas, bet noejot 100 metrus sapratu, ka labāk mirstu kopā ar draugiem vēsā mašīnā, nevis nomirstu no karstuma un slāpēm uz saules izkarsēta vientuļa kalnu ceļa. Taču mūsu itāļu superauto nepievīla un pēc neliela stresa tomēr tikām mājās un varējām ķerties pie vakariņu gatavošanas. Mājā jau gaidīja mūsu bez auto palikusī un nedaudz izsalkusī draugu daļa, tāpēc ātri vien ķērāmies pie vakariņām. Mūsu fantāzija tālāk par spageti ar maltās gaļas un tomātu mērci netika, taču šajā skaistajā pasaules nostūrī dievīgi garšīga liktos pat sausa maize. Vakariņas, siers, prošuto, glāze laba vīna un nākamās dienas plāni - tā pagāja mūsu pirmais un arī visi pārējie Umbrijas apceļošanas dienu vakari. Mūsu mazā ciema zvans, kurš atrodas aptuveni 10m metru attālumā no mūsu mājas, neļāva mums gulēt daudz ilgāk par astoņiem, taču skaistums, kas mūs sagaida ārā un šodienas lielie plāni arī nav iemesls lai snaustu līdz pusdienlaikam. Galvenais rīta rituāls- brokastis uz terases, tām šķiet īpaši gatavojamies mēs visi seši. Siers, gaļa, maize, kafija un jaunajai paaudzei kola: viss tiek sagatavots un mēs sēžamies pie galda kopā arī tajā rītā un tā turpinājām katru rītu, ko pavadījām Umbrijā. Šodien plānā ir Asīze un Umbrijas centrs - Perudža.

Asīze ir ne tikai svētceļotāju meka Sv.Franciska dēļ, bet arī tūristu meka, jo salīdzinoši mazā pilsēta bija tūristu pārbāzta, milzīgajā Romā tas tomēr nav tik šausmīgi uzkrītoši, laikam tāpēc ka izmēri lielāki. Bet neskatoties uz tūristu pūļiem, tas tomēr netraucēja Asīzei kļūt mana ceļojuma vienu no mīļākajām pilsētām. Tā bija skaista un sakopta. Mazās pilsētas ieliņas ir skaistas, izrotātas ar puķēm un vīteņaugiem. Vairs ne miņas no 1997. gada zemestrīces, kas pilsētai nodarīja nopietnus bojājumus. Asīze ir gaiša, šī vārda visskaistākajā nozīmē. Un mierīga. Laikam arī uz mani iedarbojas Sv.Franciska visaptverošā klātbūtne šajā pilsētā- sākot ar tūristiem domātiem ledusskapja magnētiņiem un beidzot ar svētbildēm pie māju sienām. 12. gs cietoksnis Rocca Magiore - senu drupu cienītājiem, Sv.Franciska bazilika - ticīgajiem, un skaista viduslaiku pilsēta - senatnes mīļiem: Asīzē ir viss! Un pavadīt te varētu krietni vairāk kā pus dienu, taču mums ir jādodas ceļā. Perudža jau gaida.

Perudža jau vairs nebija mazā mīļa viduslaiku kalnu pilsēta, tā ir Lielpilsēta. Pēc mazās un gaišās Asīzes tā atstāja maliet drūmu iespaidu, taču tas nekādā gadījumā nespēja apslāpēt manu sajūsmu par būšanu Itālijā. Tā klaiņojot pa Perudžas ielām nonācām arī līdz rajonam ko mēs paši nosaucām par viduslaiku "Zoļik Dva" – viduslaiku daudzstāvu dzīvojamās mājas, kas savienotas viena ar otru ar arkām, laikam jau stabilitātei. Nebija grūti iedomāties, kā šeit risinājusies dzīve daudzus gadsimtus atpakaļ. Fantastiski likās tas, ka ieviešot šajos namos mūsdienīgus dzīves apstākļus, tas ne kripatiņu nebija sabojājis šo namu senatnes elpu.

Kad apsēdāmies kādā kafejnīcā ielas malā, sapratām cik noguruši esam un cik jau ir vēls. Laiks bija paskrējis nemanot un iespaidu jau bija tik daudz, taču arī mazmazītiņais espresso nespēja mainīt mūsu domas, ka ir pēdējais laiks atgriezties mājās. Izbraucot no Perudžas atkal mūsu draugam Siliņam iestatījām virzienu uz Macerino ciemu un ar interesi gaidījām, kur gan tas mūs aizvedīs šoreiz. Vīlušies nebijām, Siliņš mūs uzcītīgi dzina uz to pašu savu mistiski vistātrāko ceļu mājup. Tā kā jau bija satumsis, mēs visi nobalsojām, ka otrreiz mēs pa to ceļu vairs nebrauksim, un tika meklēta papīra karte, jo tehnika reizēm mēdz pievilt. Ļoti precīzajā un smalkajā Michelin Umbrijas kartē bija norādīts vēl kāda mazmazītiņa kalnu taka līdz mūsu ciemam, tad nu nolēmām meklēt to. Bija kļuvis jau pavisam tumšs, mājās palikušie jau bija nolēmuši, ka mēs šonakt nakšņosim citur, bet braucēju domas sāka dalīties: kāds ieteica braukt tik tālāk un gan jau atradīsim meklēto, kāds ieteica braukt uz atpakaļ uz Terni un meklēt saimnieka norādīto ceļu, vārdu sakot visi bijām noguruši un kašķīgi. Apstājāmies ceļmalā lai izdomātu ko darīt tālāk. Es atcerējos, ka bagāžniekā mums ir vakariņām nopirktais vīns, un ieteicu, ka ja gadījumā es tieku pie pudeles vīna, man ir vienalga uz kurieni un kad mēs braucam. Ar to arī viena balss (manējā) tika apklusināta un ātri pieņemts lēmums, ka atpakaļ braukt ir stulbi, jābrauc tik uz priekšu. Izrādās mēs bijām apstājušies tieši 100m pirms mūsu meklētā ceļa, jo tumsā nelielās norādes nevarēja labi pamanīt. Cerību spārnoti, ka tūlīt jau būsim mājās, nogriezāmies nost no lielā ceļa un kārtējo mums vēl neiepazīto kalnu taku. Labi, ka man bija vīns, jo arī šis ceļš nebija gluži autostrāde: mazs, šaurs, stāvs un ļoti līkumots kalnu ceļš, bet izvēles mums nebija – tik uz priekšu! Un atkal ar nelielu stresa devu mēs nokļuvām mājās. Tur mūs jau sagaidīja silta vakariņu pica un nedaudz par mūsu vēlo ierašanos noskaitušies mājinieki, taču nekas mūs nekavēja kalt plānus nākamajai dienai.

Atkal rīta zvana skaņas, fantastiskās brokastis uz terases un mēs bijām gatavi startēt. Šodien plāna bija Norča, Kastellučo ciems un ja vēl paspēsim Spoleto.

Norča ir skaista mazpilsēta Valnerinas ielejā Sibilini kalnos. Sv.Benedikta dzimtā pilsēta un slavena ar savu kulināriju, it īpaši lieliskajām trifelēm un gaļas izstrādājumiem. Atšķirībā no daudzām citām Umbrijas kalnu mazpilsētām, Norča atrodas līdzenumā, nevis kalna galā kā vairums citu viduslaiku pilsētu. Apskatot jauko pilsētu nav iespējams paiet garām neskaitāmajiem gaļas veikaliņiem un trifeļu tirgotavām. Ieejot kādā no tām veikala pārdevējs laipni mums pasniedza pagaršot baltmaizi ar trifeļu pastu. Es pirmoreiz pagaršoju melnās trifeles. Tāda mazliet dīvaina garša, it kā jau sēnes, bet vēl kaut kas netverams: piens, dūmi.... nezinu. Taču risinot tālāk sarunu ar pārdevēju par trifelēm, jau biju ieintriģēta par šo dīvaino zemē augošo sēni, un nopirku arī sev vienu mini burciņu trifeļu pesto par maksi naudiņām. Tā nu man tagad ledusskapī stāv trifeles un ir tikai jāizdomā ko ar tām iesākt. Tikuši ārā no trifeļu veikala varējām turpināt pilsētas apskati. Tā gan vairāk līdzinājās dažādo gaļas veikalu apskatei, jo katrs veikals centās pievilināt sev klientus ar ko īpašu. Taču nevajag jau neko vairāk par to fantastisko smaržu kas valda šajos veikalos, īsti prosciutto mīļi mani sapratīs... Kādā no tādiem veikaliem iegriezāmies arī mēs un nenoturējāmies nenopirkuši gaļu sagrieztu tik plānās šķēlītēs ka tām var redzēt cauri, bet tieši tāda tā ir jābauda – tā tiešām kusa uz mēlēs un mūsu pirkums protams, ka līdz mājām nenonāca. Mēs to notiesājām vēl pat nesasnieguši nākamo apskates objektu – Kastellučo ciemu.

Līkumojot augšup no Norčas, aiz kāda līkuma paveras elpu aizraujošs skats uz Piano Grande - augstkalnu līdzenumu Sibilini kalnu piekājē un tālumā ar īpaši mazo un īpaši jauko Kastellučo ciemu.

Šī ciema iedzīvotāji nodarbojas pārsvarā ar lēcu audzēšanu plašajā līdzenumā. Lēcas no šīs vietas skaitās ļoti augstvērtīgas, par to varēšu pārliecināties arī pati, kad izdomāšu kā tur nopirktās lēcas pagatavot. It kā jau nebija domas uz mājām vest lēcas taču kāda paveca Kastellučo ciema iedzīvotāja noteikti bija citādās domās. Lēnam klīstot pa miniatūrajām ciema ieliņām, bieži vien iezagās sajūta, ka klīstam pa kādas mājas pagalmu, jo nesen bija beigušās pusdienas un ciema iedzīvotāji vienkārši sēdējā pie savu māju namdurvīm un sarunājās, un ja iela ir aptuveni metra platumā nav arī vajadzības tālāk par savām namdurvīm iet. Tā nu negribot traucēt kārtējo itāļu tantiņu pēcpusdienas sarunu raundu, nogriezāmies lai dotos pa kāpnēm uz leju, uz kādu citu ieliņu un nez no kurienes mūs pārsteidza miniatūra izmēra tipiska itāļu sieviņa un sāka kaut ko stāstīt itāliski. Sakopojot visas savas zināšanas , viņai itāliski atbildēju, ka neko nesaprotu, ko viņa mums saka, jo itāliski nerunāju. "Kā nerunājat?! Lūk, taču tikko runājāt!", smējās tantiņa taču tagad savos itāļu valodas runu plūdos iestarpināja dažus angļu vārdus. Sapratām, ka tur kur taisījāmies doties, tur iet nevajag, viņa mums parādīšot īsto vietu. Hmm... kādu īsto vieto? Kas šajā burvīgajā 10x10 metrus lielajā ciemā vēl var mūs pārsteigt? Protams, ka tantiņa mūs aizveda līdz savai mājai, kur no beņķīša tirgoja savas audzētās lēcas. Loģiski, ka lēcas no viņas nopirkām mēs visi. Pēc tam vēl ilgi smējāmies kā mazais tantuks mūs veikli aptinis ap pirkstu. Un tā nu iepirkušies, izsmējušies un iemīlējušies šajā mazmazītiņajā ciematiņā mēs sēdāmies mūsu Pandulācī lai dotos tālāk. Nolēmām tomēr iegriezties Spoleto, bet tikai uz īsu brīdi lai nedaudz ieēstu kādu picas šķēli un tad dotos mājās.

Izrādās atrast kādu picēriju Spoleto nav nemaz tik vienkārši un tās meklējumos nācās uzkāpt līdz pašam kalna galam, jo kā jau lielākā daļa no Umbrijas pilsētām arī Spoleto ir uzbūvēta uz kalna. Mūsu trijotnes vienīgais vīrietis jau bija sapratis, ka lai viss būtu mierīgi un jauki: Agita ir laicīgi jāpabaro un man pēcpusdienā ir jātiek pie glāzes vīna. To visu arī veiksmīgi paveicām un radās spēks un iedvesma doties lielā akvedukta meklējumos, kas ir pilsētas viens no nozīmīgākajiem arhitektūras pieminekļiem. Ponte delle Torri jeb Torņu tilts ir 14.gs. 80 metrus augsts akvedukts un no tā paveras burvīgs skats uz Spoleto pilsētu un milzīgu cietoksni.

Baudot kalnu ainavas un jauko, bet jau krēslaino Spoleto pilsētu bija pienācis laiks mājupceļam. Intereses pēc nolēmām pārbaudīt vai Siliņš nebūs mainījis domas un varbūt šoreiz vedīs mūs mājas pa kādu citu ceļu, bet nē – atkal viss pa vecam un atkal mēs viņu spītīgi ignorējām. Taču arī šoreiz neiztiekot bez ikvakara stresa devas nolēmām izmēģināt vēl vienu iespējamo maršrutu mājās – tas neizrādījās nekas iedvesmojošāks kā visi pārējie pievadceļi mūsu Macerino ciemam. Mūsu kompānijas otra puse šodien beidzot arī bija tikusi pie automobiļa un arī izbraukājuši tuvējo apkārtni, taču mājās bija ieradušies krietni pirms mums. "Jūs esat traki! Pozitīvi traki!" Aptuveni tāds bija mūsu ceļabiedru viedoklis par mūsu trako skriešanu pa Umbrijas pilsētām. Jā, mēs trīs bijām vienojušies kopējā dziesmā par to, ka mēs saņemam pozitīvo enerģiju pēc iespējas vairāk apskatot, taču mēs arī nekad nekur nesteidzāmies un nebūt nestresojām, ja kaut ko nepaspēsim apskatīt, mums vienkārši gribējās pēc iespējās vairāk izbaudīt un ieraudzīt šajā sasodīti īsajā nedēļā Itālijas Zaļajā sirdī – Umbrijā. Kad ceļabiedri uzzināja, ka nākamajā dienā mums ir plānota Roma, tie apgalvoja, ka visu saplānoto mums nekad neizdosies apskatīt pārvietojoties ar kājām un turklāt vēl vienā dienā. HA! Teicām mēs un vēl saderējām uz gabaliņu Norčas šķiņķa gabala un četrām pudelēm vīna, ka paspēsim ne tikai to, bet vēl vairāk!

Man šī bija jau trešā reize Romā, taču Agitai ar Jāni pirmā. Labi saprotu, ka pa vienu dienu Romu apskatīt nevar, bet mazliet iepazīt, lai saprastu vai vēlamies tur vēl atgriezties – to var gan. Tāpēc izveidojām apskates vietu sarakstu un pat izveidojām maršrutu pa kuru virzīties Romā: Sākām ar Piazza del Popolo, tālāk uz Vatikānu, Sv.Pētera baziliku, tur arī nosūtījām pastkartes uz mājām no Vatikāna pasta. Ļoti interesanti bija vērot tur kā cilvēki no dažādām pasaules malām sūtīja kartiņas no Romas. Tur bija tik daudz dažādu valodu, hieroglifu un zīmju, bet domas ko viņi sūtīja uz mājām šķiet, ka varētu būt apmēram vienas un tās pašas: sajūsmas un mīlestības pilni sveicieni no mūžīgās pilsētas Romas. Tālāk devāmies uz Castel Sant'Angelo, pāri Sv.Eņģeļu tiltam uz skaisto Navona laukumu, tad "visu dievu templis" Panteons, Viktora Emanuēla II monuments, garām Romas forumam un Kolizeju, no Kolizeja līkumojot nonācām pie Trevi strūklakas un tālāk jau uz Spāņu kāpnēm un mājup. Manos plānos bija, pie Trevi strūklakas un Spāņu kāpnēm nonāksim jau kad būs satumsis, jo tieši šajā laikā šis abas vietas ir visapburošākās, taču mēs pārspējām paši sevi: nekur neskrienot, nekur neejot taisnāko maršrutu, bet līkumojot pa Romas ieliņām, taisot lēnas pusdienu un kafijas pauzes, pie Trevi strūklakas nonācām kad vēl bija vēl gaišs. Ar šādiem tempiem jau varējām iekļaut maršrutā vel šo to, kas šoreiz pagāja ar degunu: Vatikāna muzejus, Trasteveri, Romas senā foruma apskati un vēl tik daudz ko. Taču Agitai ar Jāni pietika ar manu īso ekskursiju pa Romu, lai iemīlētu šo fantastisko pilsētu tikpat stipri cik man, mana sirds bija mierīga, ka neparādīju vēl kādu skaistu Romas stūri: viņi te vēl atgriezīsies, lai izbaudītu šo vareno, mūžības apdvesto pilsētu.

Atceroties par mūsu nelielajām derībā iepriekšējā vakarā, jau dienas vidū paspējām piezvanīt mūsu draugiem, kuri šodien pēc mūsu ieteikuma apskatīja Norču un Kastellučo, lai tik pērk kādu garšīgu gaļiņu Norčā un pa ceļam lai nopērk tos solītos baltvīnus, jo mēs savu solīja daļu izpildīsim. Mūsu draugi savu zaudējumu uzņēma ar cieņu un ierodoties mājās mūs tiešām sagaidīja vesels svētku galds, tikai nogurums pēc šīs garās dienas bija tik liels, ka neizdzēruši pat vienu pudeli vīna aizgājām gulēt. Un mani draugi, kas mani pazīst labāk, zinās teikt, ka kaut ko tādu es pieļauju reti – pusizdzerta vīna pudele vakarā, it īpaši Itālijā netiek atstāta.

Taču drīz jau atkal sāk zvanīt Macerino ciema baznīcas zvans un mēs atkal bijā gatavi jauniem piedzīvojumiem. Brokastis gan pēc nogurdinošās vakardienas bija lēnākas nekā parasti, taču šodien mēs arī nekur nesteidzāmies, jo bijām izlēmuši pavadīt šo dienu slow and easy. Plānā bija viena pilsēta – Todi un tad pēcpusdiena pie kāda ezera un ja nu gadījumā uznāk iedvesma Orvjeto.

Todi mūs sagaidīja ar vienu nepatīkamu pārsteigumu: izrādās itāļi pusdienlaikā aizver ne tikai veikalus un ofisus, bet arī baznīcas un kafejnīcas. Todi ir neapšaubāmi skaista un mīlīga Umbrijas viduslaiku pilsēta, taču ja tūristu, ceļojuma beigu posmā, karstā Itālijas saules pielietā dienvidū atstāj bez saldējuma, tas atstāj arī graujošu iespaidu uz labajām atsauksmēm par pašu pilsētu. Šī ceļojuma laikā mēs tērējām milzīgas naudas summas par saldējumu, jo itāļu saldējums, lai arī kurā pilsētā to gatavotu, ir vienkārši vislabākais saldējums pasaulē. Un mēs to gribējām pagaršot arī Todi. Saldējuma meklējumos mēs patiešām izstaigājām visu pilsētu. Bet varbūt tieši tāds arī bija pilsētnieku mērķis, lai pārkarsušie tūristi, meklējot vienīgo atvērto saldējuma tirgotavu, apskatītu jauko pilsētu.

Apmierinājuši savu saldējuma kāri, mēs nu varējām doties tālāk. Šoreiz mēs nobalsojām, ka iedvesma uznākusi tomēr nav un mēs izlaižam Orvjeto apskati un dodamies taisnā ceļā uz pludmali. Tākā Umbrija ir vienīgais Itālijas reģions, kuram nav izejas uz jūru, mēs meklējām kādu ezeru. Karte mums rādīja, ka tuvākais ezers Todi ir Lago di Corbara. Tad nu turp arī devāmies. Garām Tibrai mūs veda gleznains ceļš ar fantastiskiem skatiem uz upes ieleju un mēs jau varējām iedomāties un sajust vēso ūdeni uz mūsu ādas kad metīsimies iekšā uz pirmo peldi.

Ieraugot norādi uz kempingu, bijām pārliecināti, ka tur noteikti būs arī kāda pludmale kur nopeldēties, tāpēc droši gājām iekšā, lai sameklētu kādu, kurš mūs tur aizvedīs. Taču kempinga uzraugs viegli pasmīnēja, izdzirdēdams mūsu vēlmi nopeldēties ezerā un pieklājīgi ierosināja, ka viņiem ir arī baseins. Tā kā mēs uzstājīgi pieprasījām ezeru, viņš norādīja virzienu uz kurieni mums ir jāiet, taču piebilda, ka ja mēs vēlamies tad varam tur peldēt, taču par mūsu veselību viņš negarantējot. Kaut kas tomēr lika mums viņā ieklausīties un braukt tālāk meklēt kādu labāku peldvietu. Mazliet tālāk vēlreiz piebraucot pie Corbaras ezera sapratām, ka tā patiesībā vairāk ir ūdenskrātuve pirms aizsprosta un ja ezerā ietek Tibra tad nekas labs peldēšanai tas nav. Būsiet tak ievērojuši Tirbas krāsu staigājot pa Romu. Nu ezers ir tādā pašā, ja nu vienīgi bišķi gaišāks. Vīlušies atgriezāmies mašīnā, īsti nezinot ko iesākt, jo patiesībā jau bijām ļoti tuvu Orvjeto, kuru taisījāmies atstāt nākamajai Umbrijas apciemošanas reizei. Taču Orvjeto nepaveicās jau otro reizi, jo kartē pamanījām vienu krietni lielāku ezeru nekā CorbaraLago di Bolsena un kas ir svarīgi, šis ezers nebija pa ceļam Tibrai, kas tecēja tam garām Romas virzienā. Nomainot Siliņam galamērķi uz Bolsenas pilsētu, mēs drīz jau tuvojāmies mazajai pilsētiņai pašā ezera krastā un šoreiz nebijām vīlušies. Mūs sagaidīja skaists kalnu ieskauts ezers ar labiekārtotām pludmalēm – tieši tas ko bijām meklējuši visu dienu! Tur arī palikām līdz vēlai pēcpusdienai, beidzot izbaudot arī atpūtu tās visbiežākajā izpratnē – neko nedarot, tikai baudot sauli un ūdeni.

Taču visam reiz pienāk beigas, arī nekā nedarīšanai. Mums bija jādodas mājup. Mūsu ciemā iebraucām līdz ar pēdējiem saules stariem, kas mums bija visnotaļ neraksturīgi – parasti atgriezāmies jau krietnā tumsā, tāpēc šovakar mums priekšā bija gana garš vakars, gan lai skaisti pavakariņotu, gan ierakstītu viesu grāmatā mūsu saimniekiem jaukus pateicības vārdus par šo nedēļu, gan arī lai piebeigtu mūsu vakardien laimēto vīnu. Taisnības labad jāsaka, ka piebeidzām ne tikai trīs pārpalikušos vīnus, bet arī visus pārējos, kas bija mūsu krājumos... Beidzot pa īstam nosvinējām mūsu neticamo skaisto nedēļu Umbrijā!

Nākamo rītu par enerģijas pārpilnu nu nekādi vairs nevarēja nosaukt un tas nebija tikai vakardien izdzertā vīna apjoma dēļ, bet apziņa ka viss iet uz beigām, neglābjami bija mūs pārņēmusi un šīs ir pēdējās brokastis mūsu kalna galā visiem sešiem kopā, jo rīt uz Romu mēs plānojām doties pa atsķirīgiem maršurtiem. Mēs ar mūsu īrēto Pandulāci līdz lidostai, bet mūsu ceļabiedri ar sabiedrisko transportu. Taču tas nedrīkstēja mūs kavēt, jo šodien plānā bija brauciens uz blakusešošo Toskānu apskatīt divas skaistas pilsētas: Montepulčāno un Sjēnu. Braucām atkal četratā, jo mūsu ceļabiedru ģimenes vīrieši izlēma palikt kalngalā un atkal izbaudīt sauli pie baseina, bet Ilze devās līdzi mums nedaudz ielūkoties Toskānas plašumos.

Ceļš līdz Montepulčāno nebija īss un saule karsēja kā jau Dienvidos vasarā tam ir jābūt. "Cik jums jauki vēss ir mašīnā", piebilda Ilze. Mēs nesaprotot, kas īsti par lietu un kāpēc tāda piebilde, atbildējām ka tas taču ir kondicionieris kurš strādā. "Mūsu mašīnā gan nav kondicioniera... " atbildēja Ilze. Nu bija mūsu kārta brīnīties, jo mūsu ceļabiedri noīrēja tādu pašu nepilnu gadu vecu Fiat Pandu un negribētos ticēt, ka tik jaunam auto dienvidos nav kondicioniera. Kā vēlāk pārbaudījām - protams ka bija, bet mūsu kaimiņi to neatraduši divas dienas bija nobraukājuši bez tā... NU mums tapa skaidrs, kāpēc ģimenes vīrieši Ilzei bija nolēmuši labāk palikt mūsu kalngalā pie baseina, nevis karsēties vēl vienu dienu automobilī, kurš uzkarst līdz vārīšanās temperatūrai pāris minūšu laikā! Uz šīs jautrās nots ceļš pagāja ļoti ātri un mēs jau pa Toskānas pakalniem tuvojāmies Montepulčāno.

Montepulčāno apkārtnē ir ļoti daudz vīnogu lauku un vīns no šīs apkaimes skaitās ļoti augstvērtīgs: Vino Nobile (Augstmaņu vīns) un arī pašā pilsētā bija ļoti daudz dažādu vīna darītavu pagrabu (Cantine) kuros bija iespējams nogaršot un iegādāties ne tikai šos lieliskos vīnus bet arī ļoti kvalitatīvu olīveļļu un balzamiko. Šīs garšīgās lietas un skaistā pilsēta, lielākajai daļai tūristu arī bija tas, kāpēc viņi apciemoja Montepulčāno, taču mums bija pavisam cita ideja. Gatavojoties šis braucienam un meklējot dažādus materiālus par Umbriju un tuvākajām pilsētām, es atradu, ka Montepulčāno ir filmēta Krēslas - Vampīru sāgas otrās filmas (Jauns Mēness) tā daļa kura it kā notiek pilsētā Volterra. Un konkrētāk, tie kadri kur Edvards, domājot, ka mīļotā Bella ir mirusi, nolemj iziet saulē un parādīties pilsētās iedzīvotājiem, un Bella pēdējā brīdī, skriedama pāri laukumam cauri strūklakai, Edvardu no šī muļķīgā soļa izglābj. Tad nu mēs bijām izdomājušas šo skaisto kadru atkārtot. Mūsu četrotnes vienīgais vīrietis Jānis tiks nolikts kādā durvju spraugā pie laukuma un mēs pa vienai skriesim cauri strūklakai krist viņam ap kaklu. Plāns, protams, bija labs, taču mēs bijām pieļāvušas vienu nopietnu kļūdu - mēs nebijām rēķinājušās ar Holivudas iespējām uzbūvēt visu no jauna. Laukumu mēs atradām, bet strūklakas tur nebija. Es pieļauju, ka nopietnāku Krēslas fani par mūsu nezināšanu pasmietos, bet ko lai dara... nākamreiz sagatavosimies nopietnāk. Toties šai nezināšanai par attaisnojumu mēs apskatījām vienu ļoti skaistu Toskānas pilsētu, lai gan vilšanās sajūt mūs nepameta visu atlikušo laiku ko pavadījām tur.

Ceļš no Montepulčāno uz Sjēnu ved caur skaistiem Toskānas pakalniem, kas atšķirībā no nedaudz mežonīgākajiem un mežiem apaugušajiem Umbrijas kalniem, ir apstādīti ar nebeidzamiem vīnogulājiem un olīvu audzēm. Žēl ka bijām nedaudz par agru lai nobaudītu jauno vīnogu vai olīvu ražu, tās novāc vēlāk Septembrī. Gribējās izkāpt un nobildēties pie skaistajiem vīnogu ķekariem, kuri vēlāk pārtop garšīgā Chianti, taču nospriedām, ka negribas pēc tam skaidroties ar kādu saimnieka suni, tāpēc skaistos skatus atstājām tikai atmiņā.

Sjēnas apskati sākām ar plašo Piazza del Campo. Tas ir viens no lielākajiem un skaistākajiem Itālijas laukumiem ko esmu skatījusi. Laukums jau bija sagatavots nākamās nedēļas Il Palio. Tās ir sacensības jāšanā uz neapseglotiem zirgiem. Žokeji pārstāv 17 pilsētas rajonus. Tie sacenšas savā starpā. Il Palio ir Toskānas gaidītākais festivāls, par to var spriest pastaigājoties pa jebkuru šīs skaistās pilsētas ieliņu. Attiecīgā rajona karogi un laternas ir uz katras mājas stūra, šķiet, ka visa pilsēta jau elpo Il Palio. Komandu karogi ir arī Sjēnas katedrālē blakus altārim. Il Palio ir visur un kādreiz noteikti gribētu to redzēt klātienē. Sjēna ir viena no manām mīļākajām Itālijas pilsētām, bet Sjēnas katedrāle man šķiet vēl skaistāka par grandiozo Sv.Pētera baziliku Romā. Tā nav tik liela, taču greznumā tā var sacensties noteikti. Sjēna ir kalnaina pilsēta, tāpēc nedaudz noklīstot prom no tūristu pilnajām ielām, paveras skaisti skati uz Toskānas laukiem. Sjēnā ir vēl daudz ko redzēt un apskatīt, tur vajag vienkārši klīst pa tās ieliņām un baudīt jauko atmosfēru. Tā darījām arī mēs, līdz vienīgais mūsu ierobežojums: autostāvvietas biļete, sāka atgādināt par to ka mūsu laiks Sjēnā neglābjami ir beidzies. Paspējām vēl paēst kādā no daudzajām tūristiem paredzētajām kafejnīcām un secināt ka pagaidām labākos itāļu ēdienus taisa Latvijā. Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, it sevišķi mūsu kaimiņi, kas paspēja pagaršot Robertas (mūsu ciema veikalnieces) taisītos ravioli, taču šoreiz mums nebija līdzi kāda zinātāja kas parādītu labākās un garšīgākās ēstuves, tāpēc vienkārši priecājāmies, ka neesam palikuši badā.

Mājupceļš bija kluss un skumīgs. Sāka jau krēslot, un pat vairs ietiepīgais Siliņš, kurš atkal mūs dzina pa tikai sev vien zināmām takām, nespēja vairs iedvest enerģiju.

Jau pusceļā uz mājām atcerējāmies, ka mēs taču vēl neesam nopirkuši nevienu no solītajiem vīniem un olīveļļām, ko gaidīja mājinieki Latvijā. Tā kā vēl nebijā pabraukuši garām Perudžai, tad nolēmām meklēt veikalu tur. Ziniet, nav tik vienkārši atrast kādu lielāku pārtikas veikalu nepazīstamā pilsētā, it sevišķi ja tā ir paliela Itālijas pilsēta un zinot itāļu mīlestību uz maziem ģimenes veikaliņiem. Nav viņiem tur Alfas un Spices pie iebraukšanas pilsētā. Un tajā brīdī kad jau likās ka viņiem tur nav nekā, mēs pamanījām ka braucam garām vienam Supermercato. Turpinājām ļoti itāliski: lai nevajadzētu riņķot ap kvartālu, vienkārši ieslēdzām avārijas gaismas un mierīgu sirdi pa trīsjoslu ceļu braucām atpakaļgaitā līdz sasniedzām iebrauktuvi. Un mūsu pūles nebija veltas: es tiku pie sava mīļākā Prosseco: Carpene Malvoti, ko Latvijā redzējusi nebiju. Mēs visi atradām, gan ko sirds kāroja, gan to kas bija apsolīts aizvest mājās.

Pēdējais vakars Itālija pagāja klusi un mierīgi. Izdzērām pēdējo vīnu, sakrāmējām čemodānus un atcerējāmies šīs skaistās nedēļas burvīgākos mirkļus. Šis bija pirmais mūsu kopīgais ceļojums, kur visu noteicām sev paši nevis tūrisma aģentūra, un mēs vienbalsīgi secinājām ka noteikti ne pēdējais. Prātā jau pavīdēja idejas par nākamajiem ceļojumiem, taču pāri visam man bija skumjas, ka viss skaistais tomēr beidzas.

Pēdējais rīts un pēdējās brokastis Macerino ciemā, atvadas no saimniekiem un solījumi ka mēs noteikti atgriezīsimies, vismaz Itālijā noteikti!

Tālāk mūsu ceļš veda tikai uz Romas Ciampino lidostu un tad mājup, atpakaļ uz lietaino Latviju. Romas lidostā noskaidrojās vēl otra mūsu pieļautā kļūda. Nepadomājām,ka šampanieša pudele sver krietni vairāk par pudeli vīna. Jo pirms brauciena rūpīgi nosverot pudeles, izrēķinājām, ka mēs katra (mums bija kopīgs čemodāns) varam mājas atvest 3 pudeles vīna. Es vedu pudeli olīveļļas un divas pudeles Prosseco, Agita aptuveni tāpat. Taču lidostā sverot čemodānu, tie 5 liekie kilogrami jau uz tām pudelēm arī savācās. Ko tik mēs tur nepārkrāmējām un neizkrāmējām. Visa lidosta varēja aplūkot visu mūsu iedzīvi. Nācās atstāt tur mūsu dārgos šampūnus un kremus, lai tik varētu mājās aizvest kādu lieku pudeli vīna! :) Taču punktus visai mūsu pārkrāmēšanai pielika ziņa, ka mūsu ceļabiedrs (tas kurš braukāja bez kondicioniera) mājas ved kilogramu sāls.... KILOGRAMU SĀLS!!!??? Es vēl saprastu kilogramu prosciuto gaļas vai kilogramu siera, bet SĀLS... Tomēr mūsu iebildumi nespēja lauzt Ulda pārliecību par savas kravas nozīmīgumu un mēs stājāmies rindā lai nodotu savu nedaudz pārkrauto čemodānu. Acīmredzot itāļiem ir savs skatījums uz noteikumiem, un mēs bez liekām problēmām tikām lidmašīnā un mājās!

Ceļojums ir beidzies lai dzīvo ceļojums! Vēl viss svaigā atmiņā, sajūtas vēl ir dzīvas un Itālijas garša sirdī vēl nav pazudusi, taču prāts jau rosās tālāk. Nāk ziema, nāk slēpes nāk kalni. Taču arī nākamā vasara vairs nav aiz kalniem un nākamie piedzīvojumi mūs jau gaida!

TI AMO, L'ITALIA!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais