Roja — Mērsrags: meitenēm, ērgļiem, zaķiem un ežiem!
|
Māra Saulīte
|
Atkal ir vasara un atkal jāiet gar Baltijas jūru, jāvēro un jāmīl tā!
Viss sākās Jāņu naktī – guļot uz zirgu segas, sildot pēdas pie ugunskura un klausoties zirgu bubināšanā… un beidzās pie dzimšanas pusdienām ar turku saldumiem, kad tika nolemts – izgaršosim Kurzemes līča jūru! Kā mūsējā tad tika izvēlēta Rojas – Mērsraga pludmale.
27. augusts. Ceļojumu agrā sestdienas rītā uzsāk trīs dāmas, atstājot suņus un vīriešus mājās.
Smaidīgas viņas veiksmīgi atrod celiņu līdz jūrai, kura bez šaubām jaukāka par pludmali… mhmm… un nogājiens var sākties!!! Pēc stundas gājiena pa akmeņiem, aļģēm, vēso jūru un vējaino pludmali, pienācis laiks pārvilkt kleitas, zandeles un paēst. Lielās meitenes mielojas ar cūkgaļas šķiņķi, olīvām, gurķiem, kamēr jaunākā no mums mierīgi grauž burkānus ar rudzu maizi un man apgalvo, ka viņai garšo un ir labi. Šis man atgādināja manu 2. klases skolotāju, kura mums lika regulāri ēst kāļus, burkānus un visādus citādus dārzeņus… Izstātu viņām gadījumu iz manas klasesbiedrenes dzīves, kā viņa kārtojot skolas somu 1. septembrim atrada sapelējušu un sakaltušu kāli somas kabatā, kurš tur, laikam aizmists, bija gulējis kopš pēdējās skolas dienas… :D Viņas smējās. Es vēl vairāk. Kā izrādījās šo burkānu ēšanas tradīciju arī bija iedibinājusi kāda skolotāja.
Tā kā nakšņošana paredzēta kempingā „Stieress” Upesgrīvā, visu, līdzi ņemamo, var satilpināt normālā mugursomā. Vienīgās lietas, kas nepaņēmās, bet lieti noderētu, bija – nazis un „rudzu kule” akmeņiem, kokiem un zivīm. Nazi aizvietojām ar Lattelekom sarunu karti, jūras niekus stūķējām iepirkuma maisiņos – ne tik stilīgi, bet arī labi. ;)
Lēni, kā izrādījās vēlāk – pārāk mierīgi un lēni, ejam gar jūru, lasām oļus, koku gabaliņus, meklējam akmeņus ar caurumiņiem un fosilijām… viss tiek veiksmīgi atrasts un noglabāts drošākajās kabatās.
Topogrāfiskās kartes brīnišķīgas – atzīmēti nozīmīgākie topogrāfiskie elementi -> it kā jau apjaust atrašanas vietu var, bet aizmirsts tik vien kā mērogs, ar kādu tika printētas kartes, tāpēc aprēķināt pludmales garumu ir +/- neiespējami un līdz ar to arī atrašanos vietu… Lai gan tas nebūt nav neiespējami, prāts ir atslēdzies atpūtai un atsākās izpildīt šo parasto uzdevumu. :P
Mēs kā vides inženieri skeptiski noskatāmies uz dīvainiem *uru strautiņiem, kas apdzīvoto vietu tuvumā klusītēm ietek jūrā… smaciņa, eļļaini plankumi, aļģes – tas viss nodevīgi liecina par cilvēku nemākulību sakopt vidi sev apkārt. Šis visa ceļojuma laikā bija vienīgais, kas viegli nošokēja un dažbrīd traucēja baudīt saulaino, vējaino jūru. Tā nu mēs iesakām apdzīvotās vietas, jūrai tiešā tuvumā, apiet pa ceļu – vieglāk un ātrāk. Piekasos? Jā. That`s life.
Pēc 3,5 stundu gājiena nonākam Kaltenē, kura, kā izrādās, ir tik gara, ka mums būs nepieciešamas 2 stundas, lai izietu cauri. (Kas to būtu paredzējis?!) Jūras ainavas perfektas – akmeņi, putni, saule, liedags, tam visam pa vidu – mēs un lielāki un mazāki ļaudis. Jauki. Kopsummā esam nogājušas 5,5 stundas, liekas puspasaule apieta, viegls nogurums, noēsta melnā šokolāde ar burkāniem pie Gaiļa būdas. Prāts liek mums domāt, ka esam nogājušas 2/3 no plānotā ceļa gabala, līdz Valgalciema apkārtnei, bet karte rāda ko pavisam citu… tā rāda, ka esam Kaltenē /vēl joprojām :( / Šķiet, lai noņemtu stresu, aizpīpē pat jūras kraukļi.. :D
11km pievarēšanai līdz naktsmītnei Upesgrīvā mums ir dotas 3,5 stundas. Maz. Nu ko? – jāiet vai nu ātrāk vai vēl ātrāk. Izvēlamies pirmo, jo, lai kā arī gribētos, pa akmeņiem skriet nav viegli. Šobrīd es nodomāju, ja mums būtu telts, nevajadzētu lieki uztraukties: kur izdevīgāk – tur izveido naktsmītni, bet tagad – njā.. līdz deviņiem jābūt kempingā, kur mums būs vakariņas, siltas gultas un duša. Nodomājot par pēdējo – atkal smaids sejā un raitākiem solīšiem bliežam tālāk!
Dažviet krasti niedrēm aizauguši, kurus ērtāk apiet pa jūru, dažviet krastu stiprināšanai liedagā izveidoti akmeņu krāvumi, dažviet rodas vēlme to visu noslaucīt, lai būtu vienkārši smilšaina jūras mala. :) Pēc izkāpšanas no mellas aļģu ģifts un nojaušot, ka šī nebūs pēdējā, nomazgāju kājas, nospļaujos un nolemju, ka turpmākais ceļa posms jāturpina pa šoseju. Pirmkārt, lai nesabojātu noskaņu, otrkārt, lai ātrāk nonāktu galamērķī. Kāpjam krastā, kur priekšā, protams, žogi. Jāmeklē apkārtceļš, tā nu mums atliek tos 20m līdz šosejai noiet caur nātrēm un avenēm.. Varonīgi mīdu tās, eju un domāju: „Diez šis ir pēdējais nepatīkamais pārsteigums?! :D” – Būs, būs, bet to jau es vēl nezinu! : ))))
/Depresīva noskaņa? Tajā brīdī tā arī šķita, lai gan vēlāk par šo visu – smaids līdz ausīm un prieks, ka izturējām!/
Neapjaušot, kur mēs atrodamies, izejam uz šosejas. Varat minēt 3 reizes mūsu atrašanās vietu. –> 10m tālāk ceļazīme „Valgalciems” sākums. Nosmejamies un nāk apjausma, kāpēc pludmale rādījās tik netīra un neizbrienama :D
Sazvanos ar kempinga īpašnieci, viņa mūs gaida un jau šmorē cāļus, lai apmierinātu mūsu vēlmi paēst. Kur atrodas mūsu naktsmītne, es nezinu, bet nedomāju, ka atrast būs neiespējami.
Saule lēnām iet līdz horizontam, ir viegli silti, nesteidzoties ejam pa šoseju, vērojot priežu mežus /šie mani mīļākie/, ik pa brīdim atpūšoties, izskatās, ka galamērķī nonāksim ātrāk nekā būsim plānojušas – uh, cik labi!
Ejot caur Upesgrīvu uzmanīgi vērojam apkārtni – smukas mājas, bet kempinga nafff… ar tādu gaidošu noskaņojumu vietējā veikaliņā nopērkam Laimas saldējumu „Serenāde” un kā bonusu šim, pārdevējs mums izstāsta kempinga atrašanas vietu. : ) Nu jau mēs mierīgas turpinām gājienu un veiksmīgi atrodam naktsmītni!!!!!! Un no šī brīža sākas vakara patīkamākais cēliens ar siltām vakariņām, kafiju, saulrietu, siltu dušu, saulainiem palagiem un mīkstām gultām. Pa krēslu aizstaigājam līdz jūrai – citviet Latvijā gar jūru šonakt kurinās ugunskurus, bet izskatās, ka šeit to nedarīs, žēl gan – man gribētos to novērot un redzēt. Salīdzinot ar iepriekš redzēto – liedags ir tāds ir kā no žurnāla vāka – tīrs, baltsmiltīm daiļots un kluss…
Emocijām pilnā diena liek mūs gar zemi, bet nolemjam, ka vismaz saullēktu iesim vērot pie jūras. Visas uzliekam modinātājus un pēc pāris kāršu spēlēm dodamies gulēt. Man bik pietrūkst jūras šalkoņas, bet tas, lai paliek citam gājienam.
28. augusts. Ap pieciem visām sāk pīkstēt modinātāji, bet pieceļamies, protams, ka ne uzreiz :D Rīts nav silts, uzvelkam siltas jakas un dodamies uz jūru. Kā negudri mūs kož odi, kuri ir tik izbadējušies, ka mēģina kost visā kas kustas un nekustas, sākot ar mums beidzot ar zandelēm. Ir mākoņains, bet tik un tā rīts ar jūru krāsojas viegli rozā nokrāsā. Smiltis liedagā ir vēsas un sāk salt pēdas tās minot. Nostaigājam gar jūru un dodamies uz mājiņu, sapakojam mantas un dodamies uz Mērsragu. Mani ceļabiedri nolēmuši turpināt gājienu līdz Mērsragam pa šoseju un doties uz Rīgu ātrāk kā bija plānots, es tomēr – gar jūru. Sadalām končas trīs daļās, novēlam labu ceļavēju un turpinām katra savu gājienu savai labpatikai par prieku. : )
Manējais gājiens uz jūru no šosejas sākas ar slapju egļu meža biezokni.. lieliem grāvjiem.. brrr… neomulīgi tā, bet viss būs labi. Pēc 300m caur priedēm pavīd jūra!!! Sirdī miers un prieks!!! Skrienu līdz jūrai, nomazgāju seju rīta vēsajā ūdenī un liekas, ka absolūtā vientulībā turpinu gājienu līdz Mērsragam. Pēdas rīta smiltīs, lecošā saule debesīs, mierīgā jūra – tas bija tas, ko es vēlējos viņām parādīt, bet cik paradoksāli – viņām tika kas gluži diametrāli pretējs! :D Tāpēc šajā brīdī rodas vēlme atnest manas ceļa gājējas uz šejieni, lai arī viņas varētu izbaudīt 2 stundu gājienu gar jūru, kad šķita, ka viss – smiltis, ūdeņi, spalvas, koki, kuģi, akmeņi, putni – pieder sev vienīgajai!
Lai gan sinoptiķi solīja šodienā lietainu laiku, pie manis, caur mākoņiem, laužas saules stari un, domājams, ka arī spīdēs saulīte! Un tā arī ir!!! Diena ir brīnišķīga!!! Šis vientuļais gājiens man lika ieraudzīt pludmalē daudz neparastu lietu, ko droši vien ejot ar kādu kopā, nepamanītu. Šodienā es esmu apbalvota ar gaidīto jūras burvību! Juhūuu!! Šitik smaidīga es soļoju pa pludmali līdz ievēroju tālumā ko lielu un tumšu. Nesen redzētās dzīvnieku pēdas, rada manī satraukumu, un nu jau nodomāju, ka, cerams, tā nav mežacūka,. Pat doma, ka tas varētu būt kāds klejojošs suns, neliekas draudīga. Nezināmā objekta nekustīgā forma liek domāt, ka tas varētu būt celms. Un tā arī ir – viss kārtībā – tātad! :D
Ar šādām pozitīvām, ļoti pozitīvām emocijām nonāku līdz Mērsraga bākai un ragam. Bākas uzraugs Dzintars nav sazvanāms, tāpēc bākas apskate tiek atlikta citai reizei. Tālāko ceļa posmu līdz Mērsragam, mācoties no savas pieredzes, izvēlos pa ceļu.
Priekšā mani gaida piejūras pļavas, Mērsraga baznīca, zivju zupa, kūpināts jūras asaris un pāri par 300km līdz mājām, lai novilktu zandeles un plānotu nākošo maršrutu savas jūras iepazīšanai… Viņa smaida. Vēl joprojām :)
