Gruzijas stāsti

  • 9 min lasīšanai
Uzaicinājums braukt uz Gruziju nāk kā pārsteigums un tā nu Jāņu vakarā lidojam uz Tbilisi. Esot Rīgā zinām, ka nedaudz laika veltīsim Gruzijas galvaspilsētai un citiem svarīgajiem apskates objektiem, bet lielākoties mūs pievelk kalni. Ar tādu pašķidru plānu aizbraucam uz Tbilisi un labi, ka tā, jo apgalvojums, ka nevajag plānot, bet ļauties tam, kas nāk ir pareizs. Tbilisi Pirmo dienu pavadām Tbilisi, kāpelējot pa stāvajām ielām, apskatot grezno Svētās Trīsvienības katedrāli, Metekhi baznīcu, kalnos esošo Svētā Dāvida baznīcu, no kurienes visa Tbilisi redzama kā uz plaukstas, turpat esošo Panteonu, kur apglabāti slavenākie gruzīnu cilvēki. Gruzīni ir ļoti ticīga tauta un pamatā visa gruzīnu kultūra iet cieši roku rokā ar reliģiju. Katedrāles, baznīcas, klosteri ir Gruzijas nozīmīgākie mākslas un arhitektūras glabātāji. Tāpat esot Tbilisi vērts izstaigāt Rustavelli avēniju, pabūt pilsētas botāniskajā dārzā, staigājot pa to uzkāpt līdz mātei Gruzijai, ar autobusu aizbraukt līdz Bruņurupuču ezeram, iemērkt kājas ezeriņa zaļajā ūdenī un priecāties, kad melones sula tek pār zodu un elkoņiem. Merkantiliskās tieksmes var vislabāk remdināt Austrumu tirgū, kas pirmajā mirklī atgādina Rīgas Centrāltirgu un Zelta biržā, kur zelta un sudraba lietas tiešām ievērojami lētākas kā Rīgā. Vakars Tbilisi centrā ir jābeidz ar pirts apmeklējumu. Pēc mūsu gida Vadima ieteikuma ejam uz sērūdens avotu pirti. Pati pirts ēka ir kā filigrāns persiešu tepiķu audēja meistardarbs ar sīkiem ornamentiem. Pēc divu stundu karsēšanās pirtī, pamīšus lecot aukstā un siltā sērūdens baseinā un kārtīgas masāžas, Tbilisi ir satumsusi un vīna vakars mūsu Tbilisi mājas vīnogām apaugušajā balkonā ir sācies. Ap Tbilisi Otrā tiek veltīta vecajai Gruzijas galvaspilsētai Mtskhetai, iespaidīgajai Svetitskhoveli katedrālei, Jvari klosterim, no kurienes redzama visa Mtskheta un divu upju saplūdums vienā. Todien ar savu dvēseliskumu mani uzrunā klintī iecirsts mazs vīriešu klosteris kalnos. Karsts klusums ar nevaldāmu sienāžu sisināšanu, mūku rāmās gaitas, ikonas kā nekur pasaulē. Tas viss kopā rada īpašu noskaņu. It kā tu ar sirdi būtu paradīzē. Eļļa dvēselei. Tuksnesīgā, senā smilšu alu pilsēta Upliscihe glabā atliekas no toreizējās civilizācijas un pašlaik to apdzīvo lielākās smilšu krāsas ķirzakas, kādas jebkad esmu redzējusi brīvā dabā. Te ir ielas, notekūdeņu sistēmas, vīna darītavas, aptieka, teātris, tirgus, baznīca, slepena ieeja, tādi un citādi apartamenti. Pa Upliscihi mūs vadā un par vietas vēsturi stāsta onkuliņš gados, kas atmiņā iespiežas ar nebēdnīgi dzirkstošām acīm. Viņa jaunības eliksīrs ir 6 glāzes sarkanvīna ik dienas. Uz Svaneti Skaistākie kalni Gruzijā atrodas Svaneti provincē. Pēc Vadima stāstiem un norādījumiem izlemjam doties uz turieni. Deviņu stundu braucienā ar nakts vilcienu no Tbilisi esam pilsētā Zugdidi. Vilcienā pavadīto laiku atceros ar dalītām izjūtām: biļetēs nav norādīta platforma, no kuras vilcienam jāatiet, tamdēļ vajadzīgais kādam stacijā esošajam jāprasa. Laika līdz vilciena atiešanai nav daudz un kā par nelaimi sieviešu, kam tomēr, mūsuprāt, ir drošāk prasīt, arī stacijā nav. Neko darīt. Platformu, no kuras aties vilciens parāda kāds pavecāks gruzīns. Daudz nedomājot skrienam uz vilcienu. Stāvot pie vagona, pagriežos atpakaļ - platformas norādītājs arī ir cieši aiz muguras, verās ar savām brūnajām acīm mūsos. Noriju siekalu kamolu. Iekāpjam vilcienā, atrodam savu kupeju, bet vīrs, ko vēlāk nosaucam par Rokeri, viņa ādas vestes dēļ, mums ir sekojis un atkal uzbāzīgi stāv mūsu kupejā, ieriktējas uz palikšanu un nu jau sāk tirpināt – no kurienes mēs tādas, uz kurieni, ko darīsim. Drošākā no visām viņam skopi atbild. Vecais nopriecājas, jo arī viņš brauc uz Zugdidi un tūdaļ piedāvā savus transporta pakalpojumus, jo viņš esot šoferis, kas ved ļaudis augšā kalnos no Zugdidi uz Mestiu. Vēlāk izrādās, ka tā tiešām ir un onkulis mūs ir noskatījis par labu peļņas avotu, no kura nevar atlaisties ne brīdi. Mūs izpratinājis, Rokeris uz stundu nozūd. Atviegloti nopūšamies, kaut sirdsmiera nav, jo galvenais Rokera atribūts – ādas veste ir palikusi mūsu kupejā uz lāviņas. Ceļotājas esam trīs un gauži nožēlojam, ka neesam nopirkušas ceturto biļeti četrvietīgajā kupejā, tādējādi nodrošinot autonomiju savā kupejā. Vilciena pavadonim diez ko neiepatīkamies - ar aizdomām viņš nopēta trīs meitenes, kas vienas pašas ceļo nakts vilcienā un strupi pieprasa uzrādīt biļetes, izpētījis un neko sodāmu neatradis, atdod tās atpakaļ un ikreiz ejot garām, uzmet mums neuzticīgu un reizē bažīgu skatienu. Pavadonis pēc laika atgriežas ar jaunu gruzīnu meiteni un nosēdina viņu mūsu kupejā. Uzgavilējam, gandrīz jau atgūstamies, bet prieks ir īss, jo Rokeris drīz vien atgriežas. Ieraudzījis un parunājies ar meiteni, viņš aizdodas pie pavadoņa. Rokerim ir sagādāta biļete tieši mūsu kupejā, tieši ceturtā vieta. Pavadonis aizved meiteni, bet Rokeris paliek kupejā. Pieņemam, ka vīrs savā prombūtnes laikā ir samainījis biļetes, lai tiktu mūsu kupejā. Kaut ko maznozīmīgu pārmijis, Rokeris sakās esot saguris un taisās gulēt, bet lai labi gulētu ir jāaiztaisa kupejas durvis. Protestējam, ka durvīm jāpaliek vaļā, jo ir dikti karsts, taču patiesībā tas ir drošības nolūkos. Rokeris zin teikt, ka vagoni ir ražoti Vācijā un aprīkoti ar ventilāciju, tādējādi durvis var droši vērt ciet. Viņš aizver durvis, uzraušas augšā, pieklājīgi novēl saldus sapņus un sāk šņākuļot. Reņģu un šņabja smaka izplatās pa kupeju. Sēžu kā pele savā kaktiņā, somu ar svarīgākajām lietām apņēmusi. Uz rīta pusi iemanos aizmigt. Nekāda apdraudējuma no Rokera tomēr nav. Agrā rītā vilciens apstājās gala stacijā Zugdidi un pēc Vadima norādījumiem, dodamies uz vietu pie torņa, kur jāsagaida dispečere Nunu, kas mūs iesēdinās maršrutkā uz Mestiu. Pa ceļam līdz Nunu, Rokeris te uzrodas, te pazūd, parāda ceļu. Vienvārdsakot – tur laupījumu drošā attālumā. Zugdidi autoostiņā sapulcējušies ap 15 ļaužu. Vieni - maršrutku turētāji un šoferi, otri – gaidošie pasažieri. Nunu vēl nav atnākusi un gaidām viņu gandrīz stundu. Bez Nunu te nekas nenotiek. Nunu gaidīšanas laikā tiekam aplūkotas no visām malām, bet katrs, kam ir lielāka interese nāk klāt izrunāties. Uzbāzīgākie ir maršrutku īpašnieki – katrs no viņiem mēģina mūs savaņģot braucienam tieši ar viņa auto. Rokeris par piedāvā jau iekraut somas viņa maršrutkā. Emocijas šļakst. Beidzot esam arī Gruzijas policijas redzeslokā. Piebraucot policijas patruļai, ap mums aplipušie, uz vešanu naskie izšķīst. Policistu kārta mūs izjautāt. Pēc murgainās nakts vilcienā, šoferu un maršrutku īpašnieku uzlidojumiem, atbildes uz kārtības sargu jautājumiem iznāk neveiklas, sajūk Nunu ar Nino (sieviete, pie kuras braucam Mestiā), nezinām ne Nino uzvārdu, ne adresi, ne telefona mumuru. Apmulsumā bikstu ar purngalu akmentiņus un policistiem situācija ar katru brīdi kļūst jautrāka – jo vairāk prasa, jo mazāk var atbildēt. „Mani sauc Georgs, izrunā kā Džordžs”, runātīgākais policists mūsu vecumā lepni pavēsta. Iepazīstamies. Uz protokola otras puses abi rūpīgi uzraksta savus vārdus, uzvārdus, telefona numurus. Es Georgā redzu potenciālo palīgu grūtā situācijā. Piekodinājuši, lai zvanam, ja kāds apbižo, patruļa aizbrauc. Pēc 5 minūtēm abi ir atpakaļ un nu jau saruna tiek virzīta citā gultnē. Kāpēc mums būtu jābrauc uz kalniem, laižam uz upi pēc maiņas! Uzaicinājums negūst atbalstu un pēc neveikla klusuma brīža sirsnīgais Georgs ar savu kautri mīlīgo smaidu palaiž Škodu, lai jau pēc brīža atbrauktu trešo reizi. Nunu ir vietējās autoostiņas Dievs. Stoiciskā mierā, nesteidzoties viņa atver savu kiosku, izvelk pavadzīmju klades, izkārto šaura sortimenta pārdodamo preci. Vietējie viņu respektē un rātni gaida savu kārtu. Rokerim diemžēl bizness nesanāk, jo Nunu mums ierāda citu maršrutku, iekraujam mugursomas. Nunu pieraksta mūsu pases datus un varam sēsties smilšu krāsas vazikā, lai piecas stundas brauktu līdz Mestiai. Draugus policistus riņķojam mūsu rajonā vēl redzam caur maršrutkas logu. Pa ceļam vērojam pastkartīšu cienīgus skatus. Šoferītis vietām pietur. Mestiu ieraugam pēcpusdienā karstas Kaukāza kalnu saules pielietu. Mestia ir ciemats kalnu ielejā, kurā dzīvojošie ļaudis nedzenās pēc pasaules labumiem, bet dod priekšroku tradīciju, vēstures, ar kurām viņi pamatoti lepojas, saglabāšanai. Tūrisma bizness te nav ļoti attīstīts. Vietējie iedzīvotāji nodarbojas ar lopkopību un naturālo saimniecību uzturēšanu. Esot Mestiā, noteikti jāapmeklē svanu etnogrāfiskais muzejs, jānodzeras narzāns - ūdens, kas izplūst no avotiem gāzēts un esot īpaši labs ar kuņģa slimībām sirgstošajiem. Gruzijas vēsturiskā province Svaneti ar centru Mestiu ir vieta Gruzijas ZR, kur dzīvo vietējie aborigēni svani, pa kalnu serpentīnu ceļiem paraugdemonstrējumus rāda govis, cūkas un te atrodas Eiropā augstākais kalnos apdzīvotais ciemats Užguļi. Paradīze cilvēkiem, kas cenšas izvairīties no tūristu pūļiem un burzmas, baudu gūstot dabas neviltotajā varenībā, klusumā un nepieradinātībā. Nino mums ir noorganizējusi bobiku un šoferīti Šamilu, kurš mūs uzvedīs uz Užguļi. Ieraudzījusi pie Nino mājas bobiku, no priekiem palecos un izprasu atļauju sēdēt priekšā. Mans sapnis izbraukt ar veco bobiku ir piepildīts! Pat smarža autiņā ir tāda pati kā bērnībā tētes bobikam. Bobikā skan skaļa, lielākoties skarba, krievu mūzika. Par karu, mīlestību un ceļu. Šamils ir dzimis svanietis, bet dzīvo Zugdidi. Visi šeit satiktie cilvēki ir spilgti un par katru īpašs stāsts, taču Šamils viennozīmīgi ir viskolorītākā personība. No Mestia līdz Užguļi ir 47 km un brauciens prasa trīs stundas, Šamilam – tikai divas. Sirsnīgi kratamies, šūpojamies, rijam putekļus un cigarešu dūmus. Smēķē te visi – lieli un mazi, telpās un mašīnās. Šamils ir lepns kā pāvs un dzirdot kādu labu vārdu par sevi uzpūšas vēl lepnāks. Un īstens jokupēteris! Katrs viņa vārds, žests ir bezgala izteiksmīgs un pārdomāts. Uz visu viņš noraugās no viņam vien zināmiem augstumiem. Šamils, kura rokās nu sevi nododam. Pēc standartjautājumu izprasīšanas, braucot pār tiltu, pirmais viņa stāsts no tūkstoš un viena ticama un neticama ir par traktoristu, kas šajā vietā iekritis kalnu upē ar visu braucamo un apbrīnojamā kārtā palicis dzīvs. Veiksminieks! Kad izbeidzas ceļš No Mestia uz Užguļi iet ceļš, kurš vienkārši izbeidzas un atkāpjas Kaukāza kalnu priekšā. Tālāk nevar aizbraukt. Šeit nav vietas merkantilismam, nedarbojas naudas noslaukšanas mehānisms, un nav Ķīnā ražotu suvenīru. Ciematā, kurā dzīvo 70 iedzīvotāji pazaudējam Šamilu. Sarunājam, ka mēs caur ciematu iziesim līdz tiltam, bet viņš līdz tai pašai vietai aizbrauks pa ceļu. Nesagaidījušas sarunātājā vietā ejam meklēt, jo neesam vienojušies, cikos vakarā satiksimies. Pa ceļam satiktie mazie bērni prasa šokolādi. Viņi izskatās sirsnīgi un liek domāt par sapņiem un nākotnes cerībām. Bobiku ciematā atrodam, Šamilu nē. Pamīņājušās, uzrakstam vēstuli: būsim šeit ap 17! Aizspraužam aiz logu tīrītāja un ejam kalnos. Neviena nav, tikai kalnu varenums. Mums pietiek ar dabu. Tās varenību un nesamākslotību. Kalni. Upes. Un strauti. Šķautņainas klintis un aizas. Šādās vietās pārņem īpaša sajūta. Kalni ir lieli un es, cilvēks, tāds maziņš knislis. Gribas padarīt savu dzīvi par vērtību. Atgriezties uz leju ir daudz grūtāk kā nekā kāpt uz augšu. Solītajos 17os esam lejā ciematā, tikai vēstules un mašīnas vietā neviena nav. Tobrīd atceros, cik agri Gruzijā satumst un gara acīm redzu kā tumsā un aukstumā izvārgušai būs jāpavada nakts Užguļi, prātā nāk Šamila briesmu stāsti par svaniešiem. Trauksme velta. Otrā ciemata galā atpazīstam mūsu transportu. Šamila, kā jau pierasts, nav. Nospriežam, ka nekur tālu nebūs aizgājis un atlaižamies zālītē, vērojam cūku izdarības, dabonu redzēt kā nokauj teļu. Cik cilvēki mums iet garām, tik visi sasveicinās. Neviltota dzīve. Pēc 20 minūtēm mūsu Šamī iznāk no turpat esošās mājiņas ar binokli rokā. Izrādās, ka laiku pa laikam viņš ir pārbaudījis, cik tālu un augstu esam tikušas. Rūpe turēta visas dienas garumā. Atpakaļ ceļš no Užguļi ir vēl jautrāks. Pa ceļam satiekam Šamila brāli, kas dzen govis mājās un visi tiekam ielūgti ciemos. Mājas sievietes tekalē kā skudras spodrinādamas dakšas, locīdamas salvetes un nesdamas ēdienus. Kā alga par to viņām tiek tiesības sēdēt uz dīvāna, kaut vietas pie galda pietiktu visām trijām. Patriarhāts Gruzijā ir dzīvs, zeļ un plaukst! Galdā tiek likti ēdieni un kandža. Ēdiens ir vienkāršs, bet ļoti gards, sātīgs un bez taukvielām. Šamila brālis visiem salej šņabi un pirmais tosts aiziet par Gruziju, tad par ciemiņiem, par aizgājējiem, par to, lai mums labas ģimenes un drīz zelta riņķis labajā rokā, par sievietēm. Gruzīni ir ļoti lepni par savu seno galda kultūru - tostiem te ir sava secība un tie ir sakārtoti kā alfabēts. Viesmīlība gruzīnu gaumē. Atvadāmies no radiem un braucam tālāk. Ir stadija, kad smejos jau par parādītu pirkstu. Kāda jēga dzīvot bez smiekliem un prieka? Pēc pāris kilometriem ceļš ir nobloķēts ar diviem bobikiem un ņivu. Pulciņš vīru apkārt. Šamils izlec pie savējiem, un neliedz sev veldzējošu malku. Dzīru, ceļa vidū, iemesls ir jaunas ņivas iepirkums. Pēc brīža šoferītis imperatīvā noskalda: „Tagad iebrauksim pie manas māsas, iedzersim kafiju un prom uz Mestiu”. Piekrītam svētā pārliecībā, ka kafija Šamilam un pašām tiešām nāks par labu un droši dodamies māsas mājiņā. Draudzīgs kaukāzietis teļa lielumā ar nogrieztām ausīm un asti vēlīgi ošņājas. Māsa, kas izskatā ir īstena svaniete, ceļ galdā sierus, žāvētus ābolus un Šamila solītās saldās kafijas vietā pašdarināto. Ciemiņš Gruzijā ir Dievs un lai neaizvainotu mājiniekus jāturpina tā pati procedūra, kas pirms brīža pie brāļa. Kafiju tā arī nesagaidījuši un reabilitāciju nedabūjuši, pošamies tālākajam ceļam. Vēlāk, stāstot šo stāstu Tbilisi, rodas sāga „Nu ko, draugi, pa kafijai?” Šamils pēc pēdējās ciemošanās ir manāmi piekusis. Ir melna nakts, līdz pat Mestia līst lietus, mašīnas uguņi nav neko labi noregulēti un tā mēs lēnām kuļamies un kratāmies pa šauro ceļu. Spīdošām acīm Šamils vēl izdveš pēdējo joku „Meitenes, ja gribat kaut ko nofotografēt, pasakiet un es apturēšu”. Pa kādu no bobika spraugām līst iekšā lietus samērcējot kājas un somas saturu. Filozofējot par dzīvi ap pusnakti esam atgriezušies mājās pilnā sastāvā, laimīgi un iepazinuši Gruziju sejā. Pirmais Mestiā mūs sagaida spoži izgaismots krusts kalna galā. Aizkaru šķirba ir tieši tik liela, ka naktī pamostoties pirmais, ko redzu ir mans spožais krusts, pāri pelēcībai stāvošs un cēls. Atpakaļ Pēdējā diena kalnos ir lietaina. Visi apguruši, pat Šamila bravūrīgums saplacis. Atvadāmies no Nino un draudzīgā suņu puikas Tarzāna, kurš atvadoties uz Sandijas sarkanās jaciņas viduča atstāj dubļainais ķepas spiedogu. Pa ceļam domāju, kas mani te velk pie skarbiem apstākļiem un negludas dzīves. Neizdomāju. Pagājusi un tāda vairs nebūs ne vasara, ne piedzīvotie cilvēki. Uz atvadām nopērku tirkīzzilus auskarus un ticu, ka drīz tiksimies Gruzijā, kur nobaudāms pasaulē saldākais vīns un skaudrākais kalnu gūsts. Turies, Gruzija!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais