Roma un Tirēnu jūras pērles- Sorrento, Amalfi piekraste un Kapri sala. www.lindatravel.lv
|
Linda Balode
|
Tiklīdz kā pamanījām, ka Ryanair uzsācis tiešos lidojumus no Rigas uz Romu, izlēmām jauno reisu izmēģināt, apskatot gan Romu, gan Itālijas piekrasti uz dienvidiem no tās. Tā kā līdz augustam ceļojumu grafiks bija jau saplānots, tad Romas apskatei izvēlējāmies 18.-23.08., lai pie reizes nosvinētu manu vārda dienu Itālijā. Jau iepriekš paredzējām, ka Romā augustā varētu būt pārmēru karsts, tādēļ lielpilsētas apskatei atvēlējām 1 dienu (te gan jāpiebilst, ka Romā esmu bijusi jau iepriekš), parējās 4 dienas veltot vēl neiepazītās Sorrento pussalas, Amalfi piekrastes un Kapri salas iepazīšanai. Līdzi ņemam jaunāko dēliņu (10 mēneši), kurš vēl ir par mazu, lai paliktu mājās pie omes.
18.08. Visi ceļi ved uz Romu….
22:55 ielidojam Romas Ciampino lidostā. Izkāpjot no lidmašīnas, esam neizpratnē par to, kur pazuduši mūsu mazuļa ratiņi. Noskaidrojam, ka tos saņemsim kopā ar nododamo bagāžu. Gaidīt nākas ilgi, izskatās, ka te lidostas darbinieki nesteidzas. Beidzot pēc pusstundas nīkšanas, saņemam savu auto sēdeklīti un ratus pa citu slīdlentu- kā nestandarta bagāžu. Dodamies uz lidostas izeju, kur par 4 eiro katrs nopērkam biļetes uz Terravision ekspress busu uz Romas Termini dzelzceļa staciju. Atkal jāgaida 30 minūtes. Izrādās, ka no blakus celiņa 15 minūtes ātrāk attiet firmas Atral ekspress autobuss uz Termini staciju par 3.90 eiro. Neko darīt, esam jau nopirkuši biļetes no Terravision. Secinam, ka citkārt nav vērts uzreiz pirkt biļetes, bet vispirms jāizpēta, kuras firmas autobuss atties uz centru ātrāk, jo šajā maršrutā, kā izrādās kursē gan Terravision, gan Atral, gan SITA ekspress busi, kas visi piedāvā līdzīgu cenu un ceļā pavadāmo laiku.
Beidzot mūsu autobuss ir klāt un pēc 30 minūšu brauciena esam pie Romas Termini dzelzceļa stacijas, no kuras mums jāatrod norezervētā viesnīca. Tā atrodas stacijas otrā pusē, tādēļ ejam cauri stacijas ēkai un pēc 7 minūtēm esam pie savas viesnīcas, kuras apkārtne 1:00 naktī izskatās visai graujoši- pie viesnīcas dežūrē ielas meitas, viss piegružots ar papīriem, maisiņiem u.t.t. Noskurināmies un ejam iekšā daudzstāvu ēkā, kurā katrā stāvā iekārtota kāda cita viesnīca. Mūsējā- Hotel Bergamo- atrodas 2. stāvā. Visi numuriņi savienoti ar vestibilu, kurā pa vidu atrodas administrācija. Jūtamies kā lielā komunālajā dzīvoklī.
Administrators ir draudzīgs, ierāda mums numuriņu ar privāto vannasistabu par 55 eiro par nakti. Numuriņā ir ļoti sutīgs, kondicioniera nav, bet ir ventilators, kurš nedaudz uzlabo situāciju. Atverot logu, ārā dzirdam transporta radīto troksni. Bet tā kā esam ļoti saguruši, tad aizmiegam par spīti troksnim un karstumam.
19.08. Diena Romā.
Pamostamies ap 10:00 un, notiesājuši līdzi paņemtās sausās zupiņas, dodamies Romas ielās. Mūsu viesnīcas apkārtne no rīta izskatās daudz labāk. Vakardienas papīru kaudzes no ielām novāktas, ne miņas no aizdomīgajiem tipiem vai ielas meitām. Gluži pieņemami.
Vēlamies apskatīt galvenos senās Romas laika apskates objektus, tādēļ sākam ar Romas Forumu (30 min pastaiga). Te iespējams iegādāties tikai kombinēto biļeti, kas ļauj apmeklēt Romas Forumu, Palatīna kalnu un Kolizeju (12 eiro). Patīkami, ka pie Foruma ieejas nav rindas, taču tā kā ir dienas vidus, tad karstums ir nežēlīgs un Foruma drupu laukumā tikpat kā nav kur paslēpties no saules. Bērns laimīgā kārtā ir aizmidzis ratiņos, tādēļ pret karstumu neprotestē, bet man gan svelme šķiet nogurdinoša. Labi, ka te, tāpat kā daudz kur citur Romā, ir ūdens krāns, kur par brīvu iespējams padzerties un uzpildīt līdzi paņemtās pudeles. Laikam karstuma dēļ gan Romas Foruma, gan Palatīna kalna drupas mani īsti neuzrunā. Gribas ātrāk paslēpties no saules. Tā kā mūsu biļete der arī Kolizeja apskatei, tad ejam šī varenā Romas simbola virzienā, taču mūsu entuziasms apsīkst, ieraugot milzīgo rindu, kas sola nīkšanu saulē vismaz stundas garumā. Nospriežam, ka mēģināsim šeit atgriezties vēlāk pēcpusdienā, kad, cerams, rinda būs mazāka.
Tālāk ejam Panteona virzienā (30 min). Nonākam uz Via Corso ielas, kura lepojas ar slavenu un mazāk pazīstamu zīmolu veikaliem. Vēl pēc brīža esam pie iespaidīgā Panteona ar kupolveida jumta segumu (ieeja par brīvu). Apsēdušies uz soliņa Panteonā, mēģinām iztēloties, kā te izskatās lietus laikā, kad pa lielo lūku kupolā iekšā gāžas lietus ūdens.
Panteonā esam atpūtušies no karstās saules. Apsverot tālāko pastaigas plānu, vēderi nosaka virzienu, liekot manīt, ka pienācis pusdienas laiks un par ļaunu nenāktu ieturēt maltīti. Restorānus Panteona apkārtnē neuzdrošināmies apmeklēt, jo cenas te augstas- ap 10 eiro par picu, 5 eiro par dzērienu u.t.t. Tādēļ izlemjam šoreiz papusdienot McDonaldā, kur ēdiens nav īpaši veselīgs vai gards, toties par 8 eiro par personu tiekam pie Mac Rojal komplekta un pistāciju saldējuma. Kalorijas gana, pietiks visai dienai….
Tālāk dodamies uz tepat tuvumā esošo Trevi strūklaku, kurai piekļūt klāt ar ratiņiem ir gandrīz neiespējami tūristu pūļa dēļ. Patīkami, ka arī par šo apskates objektu Romā neviens naudiņu neprasa. Ja nu vienīgi paši vēlaties pār plecu iemest kādu centu strūklakā cerībā šeit kādreiz vēl atgriezties.
Vēl pēc īsas pastaigas esam pie Spāņu kāpnēm, ap kurām, kā jau visur Romas centrā, drūzmējas tūristu pūļi. Ielu tirgotāji uzbāžas ar sarkanām rozēm, kuras it kā vēlas uzdāvināt dāmai, bet pēc tam kungam prasa par to naudiņu. Šos trikus mēs jau zinām un „neuzpērkamies”. Arī pie Spāņu kāpnēm ir veldzējoša strūklaka un mūsu puika, pamodies, priecājas par ūdens spēlēm tajā. Kādu brīdi atpūtušies, secinām, ka plkst. ir jau 17:00 un ja mēs vēlamies šodien apskatīt Kolizeju, tad ir pēdējais brīdis to darīt. Tādēļ ejam uz metro staciju tepat pie Spānijas kāpnēm un nobraucam vispirms pāris pieturas līdz Termini stacijai, un tad vēl pāris līdz Kolizejam. Pie Kolizeja esam ap 17:30 un mums šķiet, ka tas ir ideāls laiks amfiteātra apmeklējumam. Rinda ir ļoti neliela un tā pati tikai tiem, kas stāv pie biļešu kasēm. Bet tā kā mums jau biļetes ir, tad tiekam iekšā praktiski bez rindas. Apmeklētāju tagad pēcpusdienā daudz mazāk un Kolizeja milzīgā arēna vakara saules gaismās izskatās iespaidīga. Kolizejā esmu pirmo reizi un secinu, ka šeit ir vairāk ko redzēt, nekā es biju iztēlojusies. Protams, ir nepieciešams pielietot nedaudz iztēles, lai gara acīm uzburtu ainas, kā šeit ložās mūsu ēras sākumā sēdējuši imperatori un Romas turīgie iedzīvotāji un kā pa lūkām uz skatuves izlaisti nāvīgajām cīņām nolemtie tīģeri, lauvas, vērši un citi lopiņi. Uz kāda informācijas plakāta lasām, ka Kolizeja atklāšanas svētkos noslaktēti ap 5000 dzīvnieku. Jā… nežēlīgas bijušas tā laika romiešu izpriecas….
Tālāk izlemjam ar metro aizbraukt līdz Vatikāna laukumam cerībā, ka varbūt ap 19:00 vēl būtu iespējams tik iekšā Sv. Paula bazilikā. Diemžēl tā jau ir slēgta. Tātad arī šeit ideālākais apmeklējuma laiks būtu ap 17:00, kad rindas vairs nav tik milzīgas kā dienas vidū. Izstaigājam lielo kolonādēm apjozto laukumu pie bazilikas un tad dodamies upes virzienā. Pamazām riet saule un mēs izbaudām īpašo svētku atmosfēru, kas valda pie upes saulrieta stundā. Te spēlē ielu muzikanti, krodziņos pulcējas apmeklētāji, darbojas tirdziņš un karuselis bērniem (Merry goes around). No kāda tilta vērojam kā saulrieta krāsās ietērpjas Sv. Paula bazilikas kupols. Tiešām jauka vieta vakara pastaigai.
Lēnām dodamies prom no upes Navona laukuma (Piazza Navona) virzienā, kurš sagaida mūs ar ielu muzikantu, dažādu amatnieku un cirkus mākslinieku radīto svētku noskaņu. Kafejnīcā Tre Scali, kas mūsu ceļvedī atzīmēta kā vieta, kur Romā nobaudāms labākais saldējums, nopērkam tumšās šokolādes, banānu, ananāsu un kokosa saldējumus. Visi ir brīnumgardi, bet ananāsu saldējums šķiet visatsvaidzinošākais un garšo pat labāk par īstiem ananāsiem. Mazākā saldējuma porcija te maksā 2 eiro. Bet par 4 eiro iespējams iegādāties šīs kafejnīcas īpašo saldējuma bumbu, kas veidota no šokolādes saldējuma ar palieliem šokolādes gabaliņiem un pildīta ar ķiršu ievārījumu. To gan mēs šajā reizē nenomēģinām.
Apsēžamies Navona laukumā uz soliņa, baudām saldējumu un kāda ielu muzikanta elektriskās ģitāras radītās blūza mūzikas noskaņu. Priecājamies, ka mazais šodien ir uzvedies apbrīnojami labi, lielāko dienas daļu pacietīgi sēdējis ratiņos un vērojis apkārtnē notiekošo vai saldi čučējis. Un tas par spīti lielajam karstumam, kas valdīja dienas vidū (ap 35 grādiem).
Secinu, ka Roma augustā kļūst patīkama pēc plkst. 17:00. Gan karstums, gan tūristi uz ielām mazinās un var nesteidzīgi izbaudīt pilsētu. Iespējams, ka tīkamas ir arī rīta stunda, bet tās mēs šoreiz nogulējām, atgūstot iepriekšējā naktī zaudēto miega normu.
Pamazām virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam apskatot vakara tumsā izgaismoto Romas Forumu un Kolizeju. Un tad no Kolizeja pāris metro pieturas (1 eiro par 75 min periodu) braucam līdz Termini, lai dotos uz savu naktsmītni. Arī šoreiz ap 22:00 vakarā te jau dežūrē ielas meitas. Virsū jau neviens neskrien, tomēr drošības pēc maciņus pieturam ciešāk. Šonakt istabiņā vairs nešķiet tik karsts un, aizverot logus, trokšņi uz ielas netraucē, tādēļ izguļamies labi.
20.09. Ar auto pa Amalfi piekrasti.
Ceļamies agri, jo 9:30 mums jāsaņem iznomātais auto Hertz ofisā tepat Termini stacijā. Nomu atrodam viegli. Te ir ne tikai Hertz, bet visu citu mums pazīstamo auto nomu ofisi, kas draudzīgi rindojas blakus cits citam. Samaksājam 165 eiro par Fiat 500 nomu uz 4 dienām. Papildus uz kartes nobloķē 120 eiro par vienu pilnu degvielas bāku (gadījumam, ja mēs atgrieztu auto ar tukšu bāku). Labi, ka drošības naudu neprasa, jo citādi man uz kartes tik daudz brīvu līdzekļu nebūtu. Arī par to, ka auto nodosim Romas Ciampino lidostā, neprasa papildus maksu, jo Romas pilsētas ietvaros auto nodošana citā vietā esot bezmaksas pakalpojums. Auto sēdeklīša noma gan te dārga- 70 eiro uz 4 dienām. Tā kā to jau iepriekš bijām noskaidrojuši, esam paņēmuši līdz savu auto sēdeklīti, kura pārvadāšana lidmašīnā mums izmaksā krietni lētāk- 20 eiro.
Pēc līguma noslēgšanas saņemam atslēgas un norādi, ka pēc auto esot jāpaiet pāris kvartālus uz priekšu, kur daudzstāvu autostāvvietas 7. stavā Hertz nomas laukumā mūs gaidīs norezervētais Fiatiņš.
Tā nu ap 10:30 jau sēžam savā melnajā mini mašīnītē (iesaucam to par Picuku), kurā par brīnumu, nolaižot vienu no aizmugurējiem sēdekļiem, ir iespējams ievietot arī bērna ratus un 2 čemodānus. Uzstādījuši navigācijā galamērķi Sorrento, braucam ārā no Romas. Mums priekšā aptuveni 250 garš ceļš uz dienvidiem, kas pārsvarā vedīs pa maksas autobāni (15.90 eiro līdz Neapoles nobrauktuvei). Līdz Neapolei aizbraucam nepilnās 3 stundās, bet pēdējā posmā līdz norezervētajiem apartamentiem Sorrento pussalas pakalnos, pa līkumotajiem kalnu celiņiem braucot, paiet aptuveni stunda. Bez GPS mēs visticamāk savu dzīvoklīti kalnos nevarētu atrast, bet ar uzticamā drauga palīdzību kārpāmies ar savu mazo Fiat 500 augšup pa stāvajām ciematu līkumotajām ieliņām un baidāmies, ka kuru katru brīdi motors var noslāpt. Pāris reižu tā arī gadās, ja pretī no kalna lejā brauc cits auto un mums nākas apstāties, lai palaistu to garām. Un tad uzsākt braukšanu pret stāvu kalnu nudien ir īsts izaicinājums, kas maniem nerviem ir par daudz un rezultātā, kad esam nonākuši līdz saviem apartamentiem, man nākas iedzert citramona tableti galvas sāpju mazināšanai.
B&B Capo La Vigna dzīvoklīša saimnieki- Trombettas ģimene sagaida mūs savas lauku saimniecības sētā un ir ļoti draudzīgi. Tā kā ir dienas vidus (14:30) un ļoti karsts (ap 33 grādiem), tad viņi steidzas mums piedāvāt aukstu koka kolu, atnes pašu darītos mājas vīnus un tikko no koka plūktas plūmes. Mūsu dzīvoklis mājas otrajā stāvā ar plašu terasi un skatu uz zaļajiem pakalniem un Neapoles līci tālumā, ir ļoti mājīgs, saulains un jauks. Mums ir atsevišķa guļamistaba, virtuve un vannasistaba. Viss gaumīgi iekārtots, no virtuves paveras plašs skats uz terasi ar panorāmas skatiem. Un cena neticami draudzīga – 45 eiro par nakti (ar iekļautām brokastīm).
Iekārtojušies dzīvoklī un atspirdzinājušies, ap 15:30 sēžamies atkal mašīnā, lai pēcpusdienā apskatītu UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā iekļauto Amalfi piekrasti, kas atrodas Sorrento pussalas dienvidu daļā no Pozitano līdz Vietri sul Mare ciemam. Piekraste ir slavena ar savu izroboto klinšaino krastmalu, skaistajām pludmalēm un gleznainajiem ciemiem – Pozitano, Amalfi, Ravello un Maiori.
Vēlamies aizbraukt līdz 50 km attālajai Villa Rufollo, kas atrodas Ravelo ciemā. Spriežam, ka ceļā pavadīsim kādu stundu, bet viss izrādās notiek daudz lēnāk. Amalfi piekrastes ceļš, kas lielākoties ir izcirsts stāvās klintīs, ir šaurs, tā abās pusēs gandrīz visa ceļā garumā ir viena aiz otras noparkotas automašīnas (visur, protams, ir zīmes, ka tas nav atļauts, bet aizliegumi laikam šeit nevienu neuztrauc). Līdz ar to braukšana pa ceļu abos virzienos ir apgrūtināta un veidojas sastrēgumi. Nav arī brīvu vietu, kur apstāties ceļa malā, lai nesteidzīgi izbaudītu burvīgās piekrastes ainavas, kuras mēs redzam pa auto logu.
Tā nu aptuveni 30 km garo ceļo pa piekrasti veicam 1.5 st. laikā un Villā Rufolo beidzot esam 17:30. Labi, ka apmeklētājus te ielaiž līdz saulrieta stundai, jo mums vēl atliek gana daudz laika, lai nesteidzoties izbaudītu skaistos skatus, kas no šīs 13.gs. villas ziedošajiem dārziem, nojumēm un kolonādēm paveras uz Amalfi piekrastes un Salerno līča zilajiem ūdeņiem. Patiesi skaisti skati, kurus noteikti ir vērts redzēt (5 eiro par ieeju villā).
Pēc villas apskates, izstaigājam galveno Ravelo ciemata suvenīru tirgotāju ieliņu un es nogaršoju izslavēto Limončello (citronu liķieris, kas ir viens no Sorrento pussalas lepnumiem). Atzīšos- man gan tas šķiet pārmēru stiprs. Te gan jāpiebilst, ka neko stiprāku par alu es pēdējo gadu laikā neesmu lietojusi.
Pēc pastaigas braucam atpakaļ pa Amalfi piekrastes ceļu līdz Pozitāno ciemam. Tālumā aiz Sorrento pussalas un Kapri salas riet saule un Amalfi piekraste iekrāsojas sārtos toņos. Skati uz līčiem, neskaitāmajām jahtām un gaismiņām, kas pamazām iededzas piekrastes māju logos, ir fascinējoši. Šobrīd, vēlajā vakara stundā arī vietumis atrodam kādu brīvu vietu ceļa malā, kur piestāt, lai šo skaistumu iemūžinātu fotogrāfijās.
Kad iebraucam Pozitāno ciemā, ir jau satumsis (21:00). Pavisam tuvu pludmalei un Pozitāno centram atrodam brīvu vietu privātajā auto stāvvietā (4 eiro stundā), kur atstājam savu Fiatiņu ar visām atslēgām stāvvietas darbiniekam. Te viņiem tāda kārtība- auto jāatstāj ar atslēgām, lai darbinieks pēc nepieciešamības varētu auto pārbraukt uz citu vietu (jo mašīnas tiek liktas vairākās rindās cita aiz citas). Var jau saprast- visapkārt klintis un vietas, līdz ar to, auto stāvvietām šajos ciemos ir pavisam maz.
Dodamies pludmales virzienā pa šaurām ieliņām, kuru pirmajos stāvos rindojas suvenīru veikali un mākslas galerijas. Pa ceļam apskatām Santa Maria Assunta baznīcu, kuras krāsainais kupols iezīmē ciema centru.
Pludmalē skan skaļa tehno mūzika. Te notiek pludmales diskotēka, kur brīvā atmosfērā visi dejot gribētāji var tepat pludmales smiltīs izdejoties pēc sirds patikas. Skaļie ritmi, kas sākumā šķiet aizraujoši un piesaista uzmanību, drīz kļūst nogurdinoši un sāk krist uz nerviem (droši vien tādēļ, ka man pēc ekstrēmajiem kalnu ceļu pārbraucieniem vēljoprojām sāp galva), tādēļ apskatījuši nakts dzīvi pludmalē, dodamies atpakaļ ciema ieliņās, kur atrodam kādu klusāku āra restorānu, kur zem vīnogulājiem apauguša jumta varam baudīt klusinātu mūziku un laipnu apkalpošanu. Nogaršoju Sorrento pussalas tradicionālo ēdienu- Ņjoki (Gnocchi). Tās ir kartupeļu klimpas ar tomātu pastu, mocarellas sieru un bazilika lapiņām. Neteikšu, ka kaut kas izcili īpašs, kas būtu noteikti jānobauda. Kas līdzīgs jau ir garšots iepriekš. Bet atmosfēra krodziņā ir patīkama un vakars ir izdevies. Vēl tikai jāmēro 1.5 stundu garais brauciens atpakaļ uz mūsu apartamentiem, kas sagaida mūs ar uguntiņās mirguļojošo Neapoles līča skatu un cikāžu sisināšanu.
21.08. Svinam „Lindas” Kapri salā.
Šodien ir mana vārda diena un to esmu izlēmusi nosvinēt Kapri salā Neapoles jūras līča dienvidos. Lai tiktu uz Kapri, mums jāmēro stundu garš pārbrauciens ar auto līdz Sorrento kūrortam un tad tālāk 40 min brauciens ar prāmi uz Kapri. Esmu iepriekš ceļvedī un internetā lasījusi, ka Sorrento pilsētā esot problēmas ar brīvu auto stāvvietu atrašanu, tādēļ nedaudz bažījamies, vai mums būs kur nolikt savu Picuku. Taču, iebraucot centrā, redzam vairākas norādes uz daudzstāvu auto stāvvietām un kādā no tām arī braucam iekšā. Cena par parkingu ļoti pieņemama- 1.50 eiro par stundu vai maksimums 15 eiro par dienu. 11:22 beidzot esam gatavi doties uz ostu, bet līdz prāmim (11:45), ar kuru vēlamies braukt uz Kapri ir palikušas vien 23 minūtes. Un mēs īsti nezinām, kāds ir īsākais ceļš uz ostu. Tā nu mēs ar visiem ratiņiem skrienam pēc norādēm ostas virzienā, bet izrādās, ka esam sekojoši automašīnām domātajām zīmēm un tādejādi izvēlējušies garāko ceļu. Pēdējā posmā mums nākas stiept ratiņus lejā pa garām kāpnēm, kas savieno pilsētas centru ar ostu. Pārstiepušies un karstajā saulē pārsvīduši uz prāmi paspējam tieši 1 minūti pirms tā atiešanas. Un labi ka tā, jo nākamais prāmis būtu tikai 13:35- tātad 2 stundas vēlāk. Tā nu Kapri salā ierodamies 12:30. Tā kā dienas vidū ir ļoti karsts (32 grādi) un pie funikuliera pacēlāja, kas tūristu pūļus uzved kalnā no ostas uz Kapri pilsētiņu, ir jāstāv garā rindā, tad izlemjam vispirms doties ar laivu ekskursijā apkārt salai (15 eiro), pie reizes apskatot arī izslavēto zilo grotu. Līdz laivas braucienam mums vēl ir pusstunda, tādēļ turpat Marina Grande pludmalē iemēģinām peldi Vidusjūrā augusta vidū. Ūdens ir patīkami silts, bet pati pludmale gan nav īpaši skaista un ieeja jūrā ir apgrūtināta, jo krasts ir klāts ar lieliem oļiem. Bet pēc garā rīta pārskrējiena pa Sorrento, pelde ir lieliski relaksējoša.
Mūsu ekskursijas laivu vada 2 baltā tērpti stūrmaņi, kas vienlaikus pastāsta par interesantākajiem apskates objektiem salā un ap to. Visskaistākie, protams, ir skati uz Faraglioni klinšu majestātiskajiem stāviem jūrā. Viena no klinšu trijotnes radzēm lepojas ar dabiski veidotu arku, kurai mūsu laiva izbrauc cauri gluži kā vārtiem.
Interesanti ir arī vērot neskaitāmo visdažādākā izmēra un stila jahtu rosību ap Kapri salu. Visvairāk tās noenkurojušās Faraglioni klinšu un Marina Piccola pludmales tuvumā. Te ir gan vienkāršas motorlaiviņas, kuras tūristi visticamāk iznomājuši uz vienu dienu un paši, vai stūrmaņa pavadībā apbraukā salu. Bet daudz ir arī iespaidīgu miljonāru jahtu, kas neviļus liek aizsapņoties par to, kā būtu ja būtu….Nodomājam, ka varbūt tomēr jānopērk kāds pārītis Viking Loto biļešu, ja nu paveicas…..;)
Kad esam jau gandrīz apbraukuši apkārt visai salai, mūs pieved pie Zilās grotas, kur uz iespēju apskatīt šo izslavēto brīnumu, gaida desmitiem laiviņas. Tūristi stāv arī krastā uz klintī izcirstām kāpnēm. Jau pēc dažām minūtēm pie mūsu motorlaivas laivas piebrauc maza airu laiviņa un interesentus pa 3 sasēdina laivā. Tad ar mazo laivu mūs pieved pie kādā citā laivā iekārtotas kases, kur par 12.50 eiro mēs katrs nopērkam ieejas biļetes zilās grotas apmeklējumam. Tad mums liek nogulties laivas dibenā un pieved pie „ieejas” grotā, kas ir aptuveni divus metrus plata un metru virs ūdens virsmas augsta klints arka, pa kuru prasmīgais laivas stūrmanis ar pie klintīm piestiprinātas ķēdes palīdzību ierauj mūsu laivu grotā. Pēkšņi viss ir kļuvis tumšs, vienīgā gaisma, kas valda grotā, ir dienas gaisma, kas te ieplūst cauri arkai no jūras. Ūdens ir indigo zils. Kādas laivas stūrmanis dzied itāļu serenādi, mēs apbraucam nelielu loku pa grotu un mūsu stūrmanis sniedz pavisam īsu informāciju par grotas platumu, garumu un dziļumu. Grotas pirmā telpa, kuru mēs apskatām, esot 7 metrus augsta un 14 metrus gara. To mēdz saukt arī par Duomo Azzurro. Zilā gaisma grotā rodoties no dienas gaismas, kas ieplūst caur atveri pie grotas ieejas. Gaismu filtrējot ūdens, kā rezultātā ūdens, absorbējot sarkanos toņus, ļaujot alā ieplūst tikai zilajiem toņiem. Tiekot uzskatīts, ka Romiešu periodā, imperatora Tibērija valdīšanas laikā grotai tikušas piedēvētas maģiskas īpašības.
Vēl tā īsti nepaspējuši izjust grotas maģisko auru, pēc 5 minūtēm mēs jau tiekam ar ķēdes palīdzību no grotas izrauti atpakaļ dienas gaismā. Piedzīvojums ir gana iespaidīgs, tomēr ļoti īss. Būtu gribējies ilgāk pabaudīt zilā ūdens mistiku un serenāžu dziedājumu. Taču tas ir bizness, ar kuru laivotāji tiecas nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas un viņi ir tik izlutināti ar apmeklētājiem, ka neiespringst uz īpašas uzmanības un laika veltīšanu katram atsevišķam klientam.
Tālāk ar savu ekskursijas laivu braucam atpakaļ līdz Marina Grande ostai, kur atgriežamies ap 15:00. Patīkami, ka šobrīd vairs nav rindas uz funikulieri. Nopērkam biļetes (1.60 eiro par personu) un pēc 5 minūšu brauciena pa panorāmas ceļu augšup kalnā izkāpjam Kapri galvenajā laukumā (Piazetta). Skatam paveras neaprakstāmi skaista panorāma uz Salerno kalnu, jūru un Išijas salu tālumā. Īpaši romantisku šo skatu padara ziedošām buganvillām apvītās baltās kolonas, kas šo idillisko ainavu pārvērš burvīgā gleznā ar izsmalcinātu ierāmējumu. Vieta šķiet būtu ideāli piemērota romantiskām kāzu bildēm. Baudot apkārtējo skaistumu, gribas teikt vecos labos vārdus: „Mirkli apstājies, tu esi skaists!”.
Kad jau šķiet, ka pašu skaistāko Kapri salas skatu jau esmu redzējusi, mani apžilbina vēl viena dabas glezna- tas ir skats uz Faraglioni klintīm, kas paveras no Augusta dārzu panorāmas terases (1 eiro ieeja dārzos). Šeit nonākam pa Via Krupp ielu no Piazettas. Pa ceļam nobaudām lieliski atsvaidzinošu meloņu saldējumu (3 eiro gab.).
Lai arī Augusta dārzi ir pavisam neliels iekopts ziedošu apstādījumu pakalns, ir vērts to apmeklēt tieši dēļ panorāmas laukuma, no kura acis priecē smaragdzilais jūras līcis un majestātiskās Faraglioni klintis. Savukārt otrpus klintij paveras skats uz Marina Piccola pludmali un neskaitāmajām jahtiņām, kas izraibina sidrabā vizuļojošo jūru. Ainava ir tik žilbinoša un ūdens vilinošs, ka izlemjam pa Via Krupp līkumoto taku doties lejup uz pludmali, lai atveldzētos. No takas acis priecē jūras ainavas, skuju kokos sisina cikādes un neprātīgi karsē saule. Marina Piccola pludmale ir atpūtnieku pārpildīta, taču ūdenī vietas pietiek visiem. Un pelde ir burvīga. To izbauda arī mazais, kurš atkal pamanās piesaistīt sev fanu pulciņu. Mums tiek lūgta atļauja mazo fotogrāfēt un drīz jau mēs ar mazo nokļūstam fotosesiju krustpunktā.
Pavadījuši labu brīdi pie ūdens, ap 17:00 sākam virzīties uz autobusa pusi, lai paspētu vēl aizbraukt līdz Anakapri pilsētiņai un Aksela Muntas Sanmikelas villai. Taču autobusa pieturā stāv gara rinda un nulle kā aizejošais autobuss ir stāvgrūdām ļaužu pilns. Saprotam, ka ar mazuli mums autobusā vietas nebūs. Atliek vai nu stumt ratiņus atpakaļ pret kalnu vai arī ņemt taksi. Noskaidrojam, ka taksis atpakaļ uz Kapri pilsētiņu izmaksās 15 eiro, bet uz Anakapri- 25 eiro. Esam jau gatavi braukt uz Anakapri, bet izrādās, ka galvenais mani interesējošais objekts tajā- Aksela Muntes villa esot atvērta tikai līdz 17:30 un ap to pašu laiku beidzot kursēt arī pacēlājs uz Monte Salerno kalnu, kurā vēlējāmies uzbraukt. Tātad mēs diemžēl vairs nevaram paspēt tos apskatīt. Neko darīt. Būs iemesls atgriezties skaistajā Kapri kādu citu reizi.
Tad nu ņemam taksi uz Kapri pilsētiņu un izbaudām braucienu kabrioleta stila balti krāsotajā automobili. Kapri pilsētiņā vēl brīdi pastaigājam pa balti krāsoto māju ieliņām, kur veikalos iespējams iegādāties visdažādāko dizaineru apģērbus un aksesuārus. Tad braucam lejā uz ostmalu, no kuras 19:00 mums jātiek uz pēdējo prāmi atpakaļ uz Sorrento. Tik ļoti gribētos vēl uzkavēties Kapri salā. Intereses pēc ieeju pāris viesnīcas, cerībā, ka varbūt pēdējā brīdī ir iespējams sarunāt kādu lētāku numuriņu. Bet šeit viss ir neiedomājami dārgs- no 250 eiro par nakti par divvietīgu istabu. Varbūt Anakapri pilsētiņā būtu iespēja atrast ko lētāku pēdējā brīdī, bet uz turieni mums vairs nav laika braukt, jo citādi nokavēsim pēdējo prāmi un tad, gadījumā, ja arī Anakapri mēs neatrastu viesnīcu par pieņemamu cenu, mums nāktos nakšņot parkā uz soliņa. Tā nu pēdējo stundu pavadām apskatot ostmalas suvenīru veikaliņu piedāvājumu un nopērkot magnētu ledusskapim par piemiņu no Kapri salas. Un tad jau arī ir pienācis mūsu prāmis.
Izkāpjot Sorrento, ostmalā apsēžamies uz soliņa promenādes malā un vērojam kā tālumā aiz Kapri salas riet saule. Pamale iekrāsojas ar vien sārtāka un Neapoles līča krasti iedegas tūkstošiem lampiņu gaismā. Vārdos neizsakāma maģiska burvība ir šiem saulrieta mirkļiem.
Pēc apaļās saules bumbas pazušanas aiz Solarno Kalna Kaprī salā, no Sorrento pludmales ar liftu uzbraucam uz Villa Comunale- tas ir publiskais dārzs klints virsotnē ar soliņiem un skatu uz Neapoles līci. Šeit baudām burvīgu panorāmu ar tumši sārtām debesīm virs Kapri salas un miljoniem uguntiņās izgaismoto Neapoli tālumā otrpus līcim. Vietu vēl romantiskāku padara ģitāras pavadībā dziedošais ielu muzikants. Ļaudis ir sapulcējušies uz terases, lai baudītu šo lielisko mirkli.
Vakariņas ieturam Vico Equensis ciemā pavisam netālu no mūsu naktsmītnes. Te, tieši manā vārda dienā, tiek svinēti pilsētas svētki un ielas ir ļaužu pilnas. Vietējā picērijā ieņemam vietu pie galdiņa, no kura ir dzirdama svētku norise un, mielojoties ar krodziņa šefpavāra personīgi mums pienesto picu, izbaudām svētku atmosfēru.
Kad jau šķiet, ka diena ir noslēgusies, mūs pārsteidz vēl kāds burvīgs mirklis. Nakts tumsā sēdēdami uz mūsu dzīvoklīša terases un lūkodamies zvaigznēs un Neapoles līča gaismiņu jūrā, kļūstam par lieciniekiem burvīgam salūtam, kas, iespējams par godu ciema svētkiem, izraibina debesis vairāku minūšu garumā. Jā, šī noteikti būs viena no vārda dienām, kura man paliks atmiņā.
22.08. Pozitāno un Sorrento.
Diena, kā jau ierasts, solās būt saulaina un karsta- ap 33 grādiem. Tādēļ izlemjam šo dienu pavadīt jūras tuvumā. Priekšpusdienā braucam atkal uz Sorrento un noparkojam savu Fiatiņu jau ierastajā auto stāvvietā (13 eiro par 10 stundām). Tad dodamies uz Sorrento ostu, lai tālāk ar prāmi brauktu uz Pozitāno, kuru, lai gan iepazinuši nakts gaismās, vēlamies redzēt ar dienā, pietam spriežam, ka brauciens ar prāmi uz Amalfi piekrasti būt relaksējošāks nekā stāvēšana sastrēgumos uz šaurajiem kalnu ceļiem. Nākamais prāmis attiet 13:35, tādēļ stundu līdz tam pavadām turpat Sorrento publiskajā pludmalē pa kreisi no ostas. Tur ir arī vairākas maksas pludmales, kurās sauļošanās zviļņi izkārtoti uz koka terasēm virs ūdens. Taču ir atstāta arī neliela oļaina publiskās pludmales zona, kur varam bez maksas izbaudīt silto Vidusjūras ūdeni. Mazulis, ticis ūdenī, spiedz no sajūsmas un itāļu atpūtnieki nepārstāj izteikt viņam komplimentus: „Bellisimo”, „Picolino”, „Bello Bambino” u.t.t. Un mazais, visādi izrādās, lai saņemtu vēl vairāk sajūsminātos skatienus.
Pēc peldes dodamies 50 min garajā izbraukumā ar prāmi uz Pozitāno, kas ir pirmais no Amalfi piekrastes ciemiem un vienlaikus arī skaistākais. Baltās, dzeltenās un rozīgās mājiņas te sabūvētas uz klinšu terasēm un ciemata centru rotā baznīca ar košu kupolu. Pludmale ir pārpildīta ar atpūtniekiem un mēs, izkāpuši no prāmja, pievienojamies citiem ūdens prieku baudītājiem. Ūdens te nav pats dzidrākais un pludmale ir ar oļiem klāta, toties skati no jūras uz ciemu ir gleznaini un peldot var nebeidzami vērties šajā skaistajā dabas un cilvēku veidotajā ainavā.
Pēc peldes dodamies pastaigā gar jūras krastu līdz otrai ciema pludmalei. No takas caur arču koku lapotnēm paveras gleznaini skati uz jūru un tajā noenkurotajām jahtiņām, kā arī uz Pozitāno ciema krāsaino mājiņu nogāzēm. Izstaigājam arī ciema ieliņas, kur skatienus piesaista greznas rotaslietas un košas kleitas veikalu skatlogos. Dažās tūrisma firmās painteresējamies, cik izmaksātu privāta ekskursija ar motorlaivu no Pozitāno līdz Amalfi, lai no jūras varētu apskatīt visu piekrasti. Taču cenas ir nesamērīgi augstas- ap 150 eiro par šādu dažu stundu izbraukumu. Ir iespēja arī pašiem kaut uz visu dienu iznomāt motorlaivu, bet tas izmaksātu vēl dārgāk- ap 200-300 eiro. Tā nu atmetam domu par izbraukumu ar laivu un informācijas centrā jautājam par autobusu kursēšanas laikiem un cenām. Noskaidrojam, ka brauciens no Pozitāno līdz Amalfi ciemam ilgst 50 minūtes un autobuss kursē ik pēc 30-60 minūtēm. Biļete izmaksātu ap 3.60 eiro. Vai arī 7.50 eiro par dienas biļeti, ar kuru mēs varētu arī atgriezties no Amalfi uz Sorrento (1.5 st. ilgs brauciens). Ja mums nebūtu līdzi mazuļa un nebūtu tik karsta vasaras diena un pārpildīti autobusi, tad droši vien mēs izmantotu šo iespēju, lai bez stresa par sava auto noparkošanu, varētu apskatīt arī Amalfi ciemu un izbaudīt vakara dzīvi tajā (jo pēdējais autobuss no Amalfi uz Sorento attiet 24:40 naktī). Taču šoreiz atmetam šo domu, jo pārpildītā autobusā 1.5 stundu pavadīt ceļā ar mazuli, nešķiet prāta darbs. Tā nu mums atliek vien ar pēdējo prāmi (17:30) braukt atpakaļ no Pozitāno uz Sorrento (13 eiro par personu). Kad ierodamies Sorrento, vēl paspējam doties pēdējā šī ceļojuma peldē turpat Sorrento pludmalē. Tad jau arī saulīte pamazām sāk laisties arvien zemāk pie apvāršņa un mēs uzmeklējam restorānu ar burvīgu skatu uz Neapoles līci un Vezuvu. Tajā par godu pēdējam šī ceļojuma vakaram pasūtam gardas picas. Baudot maltīti vērojam kā debesis sārtojas un Neapole pamazām iededzas tūkstošiem gaismiņās.
Ir žēl doties mājup, tādēļ izlemjam paildzināt vakaru, apmeklējot Sorrento mūzikla šovu tepat galvenā laukuma malā Tasso teātrī, kas izslavēto mūzikla uzvedumu šeit katru vakaru 21:30 rādot nu jau vairākus gadu desmitus. Nopērkam ieejas biļetes (25 eiro par personu) un tā kā esam atnākuši pusstundu par ātru, tiekam uzaicināti teātra āra terasē nobaudīt šampanieti vai bezalkoholiskos atspirdzinošos dzērienus (tie iekļauti cenā). Pamazām terasē sapulcējas arvien vairāk apmeklētāju un te valda patiesa svētku noskaņa. Nedaudz esam nobažījušies, kā mazulis uzvedīsies mūzikla laikā, bet mums par atvieglojumu viņš aizmieg vēl pirms mūzikls ir sācies un tā arī noguļ visu uzveduma laiku (75 min) man klēpī. Šovs ir tiešām skaists- košs, dzīvespriecīgs, kvalitatīvs, ar labi pazīstamām un vēl nedzirdētām itāļu dziesmām. Atpazīstam „O sole mio” un citus itāļu klasikas hītus, kuriem gribas dungot līdzi. Tas ir stāsts par kāda Sorrento pussalas ciemata iedzīvotāju dzīvi- par viņu ikdienas darbiem, svētkiem, mīlestību u.t.t.. Krāšņās dekorācijas ar Sorrento līča un ieliņu skatiem, burvīgās dziedātāju balsis un skaistie dejotāji sasilda sirdi un pozitīvi uzlādē mūs.
Dodoties prom no mūzikla, vēl ilgi dungojam dzirdētās melodijas. Un ir mazliet žēl, ka šis ir mūsu pēdējais vakars Sorrento pussalā un ka neesam paspējuši tās apkārtnē apskatīt visu, ko būtu gribējies redzēt. Zinu, ka noteikti atgriezīšos Kapri salā, lai pabūtu Aksela Muntes Sanmikelas villā un uzbrauktu Solarno kalnā. Arī Vezuvs un Pompeji ir palikuši neredzēti.
Dažas atziņas par Sorrento:
- Sorrento ir pietiekami daudz maksas auto parkingi. Cenas no 1.5—3 eiro par stundu. Lētākie parkingi atrodas aptuveni 10 min pastaigas attālumā no centra.
- Tā kā Sorrento pilsēta atrodas uz augstas klints, tad no centra uz Sorrento ostu ar bērnu ratiņiem ērtāk ir nobraukt ar liftu (1 eiro) no publiskajiem dārziem (Villa Comunale) uz pludmali, tad gar krastu aiziet līdz ostai, jo pretējā gadījumā jāstiepj ratiņi lejā pa kāpnēm vai arī jāiet pa auto braucēju ceļu samērā liels gabals.
- Noteikti iesaku laicīgi ieņemt kādu no soliņiem Sorrento publiskajos dārzos (Villa Comunale), lai sagaidītu saulrietu jūrā. Šī vieta ir ļoti romantiska un līdzi varat paņemt arī savu vīna pudeli vai kādus našķus. Un skats ir daudz labāks nekā no kāda no blakus esošajiem restorāniem.
- Sorrento ir ideāla apmešanās vieta tad, ja jums nav sava auto. Jo no Sorrento ar prāmi vai vilcienu vai autobusu ērti iespējams apbraukāt interesantākās apkārtnes vietas- Kapri, Pozitāno- Amalfi, Išijas salu, Neapoli, Vezuvu, Pompejus.
- Ceļojumam būtu nepieciešama vismaz nedēļa, lai redzētu visu ievērības vienīgo šajā apkārtnē. No Romas var ar vilcienu aizbraukt līdz Neapolei un tad pārsēsties nākamajā vilcienā uz Sorrento. Viesnīcas gan Sorento ir dārgas- no 100 eiro par nakti (sezonā), bet pārvietojoties ar publisko transportu varētu ietaupīt uz auto nomas rēķina un izvairīties no nervu bojāšanas nīkstot sastrēgumos, braucot pa šaurajiem kalnu ceļiem un meklējot kādu brīvu vietu pārpildītajos auto parkingos Amalfi piekrastē.
23.08. Mājupceļš.
Ceļamies ar 7:00 no rīta, lai laicīgi izbrauktu uz Romu, no kuras mums 16:00 mājuplidojums. Atvadāmies no jaukās dzīvokļa saimnieces, kura mūs kā jau katru rītu pabaro ar sātīgām brokastīm.
Pirms lidojuma vēlamies vēl paspēt aizbraukt līdz Da Vinci lielveikalam, lai vecākajam puikam uz bērnu dārza sākumu sagādātu jaunas drēbes. Internetā noskatītais lielveikals, kurā ir C&A un H&M veikali, atrodas tuvu Fiumicino lidostai, aptuveni 20 min braucienā līdz Ciampino lidostai, no kuras ir mūsu mājuplidojums.
Pateicoties GPS, veikalu atrodam bez maldīšanās un esam patīkami pārsteigti par tā apmēriem. Da Vinci veikalu komplekss sastāv no daudziem pazīstamu veikalu tīkliem, kur katrs izkārtots atsevišķā ēkā. Tā piemēram H&M un C&A veikaliem ir katram sava vienstāvu ēka. Te arī iegādājam savam vecākajam puikam jaunas drēbes par pieņemamām cenām (džemperītis, kas mums izmaksāja, piemēram, 10 eiro, Latvijā maksātu aptuveni 10 Ls). Tā kā pēc šopinga tūres konstatējam, ka līdz lidojumam atlikušas vien nepilnas 3 stundas, tad pēc GPS norādēm braucam uz Ciampino lidostu. Galamērķi sasniedzam 20 minūšu laikā, jo abas lidostas savieno Romas lielais apvedceļš un tādēļ pārvietošanās starp tām ir ērta un ātra.
Tā nu, lūk, ar saulaino Itāliju, ir noslēgusies mūsu šīs vasaras ceļojumu sezona. Esam sasmēlušies tik daudz saules un iespaidu, ka nu pietiks visai garajai ziemai.
Tēriņi visiem 3 kopā:
Aviobiļetes- 125 Ls
Naktsmītnes- 245 eiro
Auto noma- 165 eiro
Par degvielu- 106 eiro
Ceļu nodokļi- 31.80 eiro
Restorānos, ielas ēstuvēs- 104 eiro
Pārtika veikalos- 16.50 eiro
Parkingi- 39 eiro
Prāmji- 112 eiro
Ieejas biļetes- 126 eiro
Publiskais transports- 29.60 eiro
