Atkal uz Tatriem

Māra Ruva 29.08.2011 19 min lasīšanai

Mēģināšu pastāstīt par neseno braucienu - ģimenisku, nesteidzīgu. Sīkumos cenšos "neiebraukt", neuzskaitīt, kas un kur pagaršots :)

Sākoties atvaļinājumam, gribējās neilgu laiciņu izbraukt ārpus Latvijas. Andrim spēcīgs kalnu vilinājums, un izlēmām doties atkal uz Tatriem. Mums pievienojās mana māsīca Anita ar pusaugu meitu. Un, protams, abi takši! Reta pieredzējusi vairākus tālus braucienus, Čakam šis bija pirmais.

Izvēlējāmies maršrutu: Rīga – Ojcova – Krakova – Zakopane – Tatranska Lomnica- Demanovas alas – Orawsky Podzamki – Krakova – Rīga.

Visu jūliju Latvijā bija saulains un karsts, arī sutīgs, vidēji +33°. Meteoziņās internetā bija redzams, ka virs Polijas dienvidiem riņķo ciklons, dienā vidēji +16° - +20°, kalnos naktī ap +9°. Patiesībā labākā temperatūra ceļojumam!

(Turpmāk – īsi izraksti no manām ceļojuma piezīmēm, tagadnes izteiksmē).

Bildes galerijā: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35636802

1.diena. 25.jūlijs, pirmdiena.

Lai pirmo nakti pārlaistu pirmajā Polijas ceļojumā iepazītajā viesu mājā pie Ojcovas ~1000 km attālumā no Rīgas, izbraucam ap 5.00 no rīta, un pl. 9.30 caur Kalvariju iebraucam Polijā, pulksteni pagriežam stundu atpakaļ. Aiz robežas ceļa kreisajā pusē ir labiekārtota autostāvvieta ar iespēju ieturēt maltīti pie koka galdiem.

Tālāk aiz Lomžas sākas ceļu remonti, kas, kā tas Polijā ierasts, bremzē braukšanu. Gar Varšavu, tuvojoties Grojec, nogriežamies uz Krakovu. Maģistrāles malā kādā līkumā dežurē senā aroda pratējas, redzam nocopētu vienas vieglās mašīnas šoferi. Ap 21.00 iebraucam Ojcovā, un drīz vien viesu mājiņā netālu no Pieskowa Skala saņemam istabiņu. To pašu, ko pirms 5 gadiem. Sunīšus atļauts ņemt līdzi, viņiem ir pašiem savas mīkstas gultiņas. Samaksa skaidrā naudā – par 4 personām 100 zloti. Proviants pašiem līdzi, un izdodas labas vakariņas. Te ir ledusskapis, kur var atkārtoti sasaldēt ūdeni pudelēs priekš aukstumsomas. Dienā laiks bija saulains, tagad spēcīgi līst.

2.diena. 26.jūlijs, otrdiena.

Lietus nelīst, ir mākoņains, silts. No rīta nododam istabiņas atslēgas, bet, pirms braucam tālāk, mašīnu pagaidām atstājam viesu mājas pagalmā un dodamies uz netālu esošo klinšu pili Pieskowa Skala – Polijas karaļu rezidenci. Ieeja aiz vārtiem suņiem liegta, viņus atstājam ārpusē piesietus pie velosipēdu stieņiem. Tādēļ apskatām tikai pagalmu, mežvīnēm noaugušo seno pili ar diemžēl "nedzīviem" logiem, palūkojamies pāri mūra sienai uz zemāk iekārtotiem ziedu un tūju ģeometriskiem stādījumiem. Pili 14.gadsimtā cēlis dižs Polijas karalis Kazimirs Lielais (Kazimierz Wielki), kurš bijis precējies ar tikpat diža Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina meitu. Pēc tam ar takšiem nokāpjam pa taku līdz apjomīgam klints stabam, kas atgādina milzīgu milnu. Taka ved gar pili, un ir iespēja to apskatīt no lejas, kā tā slejas virs klints.

Braucam lejā uz klinšu ieleju – Ojcovas dabas parku, kas skaitās pats mazākais no 23 Polijas dabas parkiem. Jau pa ceļam braucam garām klintīm, galvas vien gar mašīnas logiem snaikstām, mans Canon ar atlokāmo monitoru ļoti parocīgs fotografēšanai caur lūku. Piestājam pie zili krāsotas Jaunavas Marijas statujas kādā klinšu alā, mazliet tālāk pabraucam garām mazai koka kapličai, kas uzcelta nevis uz zemes, bet uz tāda kā tiltiņa virs upītes, kas tek gar klinti. Stāvvietā par mašīnu samaksājam 10 zlotus. Takšiem parkā atļauts uzturēties (vispār Polijā nevar manīt īpašu pretimnākšanu suņiem, tūristus ar četrkājainajiem draugiem šeit redzam mazāk nekā Austrijā, Itālijā). Pastaigai pa parku veltām ~ 2 stundas. Asfaltēts ceļš iet gar juras laikmeta gaišām, gandrīz baltām klintīm ar mežiem noaugušām virsmām. Klintis varenākas kļūst tālāk, kur t.s. Krakovas Vārti – divi iespaidīgi, noapaļoti klinšu stabi. Vienā tādā iekalta Jaunavas Marijas ikona. Šur tur parkā pie kokiem redzami mākslīgiem ziediem pušķoti krucifiksi. Paejam garām populārai alai Grota Lokietka, ieeja tajā ir augšā klintī. Uz kādas klints – skatu laukums ar skatu uz ieleju un pretī esošo, virs klints uzcelto Ojcovas viduslaiku pili. To cēlis Kazimira Lielā priekštecis Wladyslaw Lokietek (Vladislavs Elkonītis). Iepriekšējā Polijas ceļojumā bijām šajā pilī, tur redzētais nelikās nekas īpašs, un tagad negribas tai tērēties. Privātmāju rajonā katrā mājā ceļiniekiem piedāvā „nocleg”, tik nezinu, cik te prasa.

Ja nav vēlēšanās pa parku pārvietoties kājām, no autostāvvietas līdz Krakovas Vārtiem pajūgā aizvedīs zirdziņš.

Pēcpusdienā – Krakova. Te smalks smigucītis, lietussargus īsti neprasās izmantot. Mašīnu noliekam visai patālu no vecpilsētas, Andris savā mobilajā nofiksē tās atrašanās vietu, lai atceļā varētu te viegli atgriezties.

Nonākam Florianskas ielā, kur sākam iet pa t.s. Karaļa ceļu no barbakāna, Floriana vārtiem un dodamies tirgus laukuma virzienā. Tas viduslaikos bijis lielākais Eiropā un te ir daudz ko redzēt - renesanses stilā celtā Vadmalas tirgus ēka, Sv.Marijas bazilika ar diviem torņiem, Ādama Mickeviča piemineklis, Rātsnama tornis, Sv.Adalberta baznīciņa ar zaļo apaļo kupolu, zem dzelteniem saulessargiem ziedu pārdevējas, baložu bari, tūristus gaidošu zirgu pajūgu rinda, dažādi „dzīvie pieminekļi”, triku rādītāji. Sv.Marijas bazilikas interjers ar sienu gleznojumiem, vitrāžām, altāriem, apzeltītām figūrām, degošām svecītēm krāšņs, bagātīgs, iespaidīgs. Ieeja Rātsnama tornī par maksu, te ir Krakovas vēstures muzeja filiāle. Blakus tornim – uz sāniem novietotas milzīgas cilvēka galvas skulptūra, saukta „Eros Bendato”. Klintuks galvu vēl izpēta no iekšpuses, nofotografēju viņas pašas caur skulptūras aci izbāzto galviņu. Jau 11.gadsimtā celtās Sv.Adalberta baznīciņas iekštelpa ļoti askētiska, te tikai sešas vienkāršu solu rindas, pašas telpas grīda ir 2 m zemāk par tirgus laukuma bruģi. Izejam cauri tūristu pilnajai Vadmalas tirgus ēkas galerijai gar košajiem, raibajiem suvenīru kioskiem. Suvenīri te padārgi. Saskrienamies ar kādu runātnīgu poli, kam arī skaists tumši brūns taksis, kuru mums stāda priekšā kā Urālu taksi. Ziedu pārdošana tirgus laukumā aizsākusies 16.gadsimtā, un tā esot tikai sieviešu nodarbošanās, ko manto meitas no mātēm, viņas tiek dēvētas par Krakovas puķu sievām. Viņas tradicionāli pasniedz ziedus ievērojamiem pilsētas viesiem. Katrā ziņā prieks lūkoties uz dzīvespriecīgām dzeltenām saulespuķēm samākušajā dienā. Savukārt par daudzajiem baložiem ir leģenda, ka tie esot kāda 13.gadsimta Polijas lielkņaza bruņinieku un galminieku gari.

No tirgus laukuma uz visām pusēm iet burvīgas mazas ieliņas. Turpinot gājienu pa Karaļa ceļu un iegriežoties arī klusās sānieliņās, ejam tālāk pa Grodzkas ielu uz Vavelu. Pa ceļam redzama arī barokālā Sv.Pētera un Sv.Pāvila jezuītu baznīca ar 12 iespaidīgām apustuļu statujām gar ietvi. Otrpus ielai nelielā skvēriņā – baznīcā apbedītā priestera Pjotra Skargas statuja, kas, kā teikts ceļvedī, atgādinot pozējošu Elvisu Presliju. Personīgi es šo līdzību nesaskatu.

Vavelas akropole atrodas 50 m augstā Vavelas kalna virsotnē. Te aiz viduslaiku aizsargmūriem par kādreizējās Polijas galvaspilsētas varenību liecina romānikas un gotikas pilis, Karaļa pils un katedrāle. Ieeja Vavelā suņiem liegta, un Andris ar takšiem dodas uz Vislas krastmalu. Te vispār būtu jāpērk biļetes, taču kase (t.i., katedrāle un muzeji) vēlā pēcpusdienā ciet. Ejam vien tālāk, ir vēlēšanās atrast mazmājiņu. Bezmaksas labiekārtotu WC atrodam akropoles laukuma tālākajā stūrī (Krakovā un vispār Polijā, tāpat kā Rīgā, arī ir problēmas ar publisko tualešu pieejamību). Pretī katedrālei – piemineklī reāli atveidots pāvests Jānis Pāvils II. Pie tā daudzi fotografējas. Salīdzinot ar redzēto pirms 5 gadiem, ir pazudušas krāšņās puķu, rožu dobes. Vienā laukuma pusē notiek remontdarbi. Bez maksas var apskatīt grezno Karaļa pils iekšpagalmu. Pāri aizsargmūrim papriecājamies par skatu uz Vislu un dodamies pa citu ceļu lejā. Pie Pūķa alas un seškājaina pūķa skulptūras pils piekājē satiekam Andri. Ik pa garākam laikam pūķis izšauj liesmu mēles, un fotografēties kārajiem ir svarīgi, lai tiktu tieši tai brīdī noknipsēti. Andrim arī gribas uzkāpt Vavelā, un pārņemu no viņa takšus. Visu laiku viegli, gandrīz nemanāmi smidzina.

Dodamies uz 100 km attālo Zakopani. Slapjums no gaisa vairs nenāk. Aiz Krakovas, pabraucot garām kādai DUS, mašīnu satricina biedējoši skaļa vibrācija. Ievelkamies DUS teritorijā un konstatējam, ka pie vainas gultnis, tas pats, kas nomainīts pērn Lomžā! Pabraukt nav iespējams, jāpārlaiž nakti tepat mašīnā, līdzās dažām fūrēm. Ir jau satumsis, uzkožam vieglas vakariņas un apceram ķīniešu preču-viendienīšu sērgu Eiropā un to, cik švaka tagad autoražošana. Mūsu Scorpion „dzimis” 1994.gadā kaut kur Spānijas ražotnē, kad visu vēl ražoja ilgai lietošanai. Pie degvielas pārdevēja noskaidrojam, vai te tuvumā ir kāds serviss. Nav gan. Toties par nakts pārlaišanu teritorijā tiek pieprasīti 10 zloti. Nakts, protams, nemierīga, sēžu priekšējā krēslā un laiku pa laikam ceļu kājas uz paneļa. Šķiet, saldi guļ vienīgi Klintuks un takši.

3.diena. 27.jūlijs, trešdiena.

Kā jau „kuģa kapteinis”, Andris lemj, ko un kā darīt. Ap 7.00 no rīta mēģinām izbraukt no DUS, lai tiktu uz Krakovas pirmo autoservisu, taču vibrācija un čīkstēšana pārāk stipra. Internetā uzrādītais autopalīdzības telefons 981 neatbild, un kam gan citam zvanīt, ja ne ugunsdzēsējiem? Andris angļu valodā lakoniski paziņo, ka vajadzīgs autoevakuators, nosauc adresi un mūsu mašīnas aprakstu. Domājam, ka te ir kā Latvijā un paies kāds laiks, tāpēc nolemjam paēst brokastis. Pabarojam takšus, arī mums sagatavoju bļodiņas, paspēju tikai diviem iebērt kviešu pārslas un uzliet jogurtu, kad evakuators jau klāt. Tas mūs aizved Zakopanes virzienā uz mazu miestiņu Myslenice, kur autoserviss izskatās krietni augstākā līmenī nekā Lomžā. Evakuatora šoferim samaksājam prasītos 200 zlotus. Ne mēs vienīgie, un mums drusku jāpagaida rindā. Attopos paķert no mašīnas pāri palikušās kviešu pārslas un jogurtu un kaut ko vēl uzkožamu. Atkal sāk līt, un mums ar takšiem piedāvā apmesties servisa tālākajās telpās mīkstos krēslos un dīvānā pie žurnālu galdiņa. Runājam savā valodā un ievērojam, ka mūs uzmanīgi klausās kāds polis ar labi koptu bārdiņu, uz kādu brīdi viņš mums arī pievienojas un sarunājas poliski/krieviski. Viņš esot daudz ceļojis, teritorijā līdz Ukrainai labi saprotot vietējos. Kā iebraucis Baltijā, tā vairs nesapratis, ko vietējie runā. Viņam esot gadījies arī tā, ka tikko mainīts gultnis jāmaina jau pēc divām dienām. Ceram, ka mums tā nebūs.

Servisā iznāk uzturēties līdz pat 17.00. Bijis jābrauc uz Krakovu pēc detaļām, ir nomainīts ne tikai nelaimīgais gultnis, bet arī rumba. Cena – 500 zloti (no kartes).

Myslenicā visu dienu līst. Pēc stundas esam Zakopanē, kur lietus beidzot mitējas, uzspīd vakara saule. Zakopanes pievārtē uz ietvēm stāv cilvēki ar naktsmāju piedāvājumiem uz pašrocīgi rakstītiem nelieliem plakātiņiem. Bet mēs braucam uz jau zināmu trīszvaigžņu kempingu „Pod Krokwia”, kas mums labā atmiņā no iepriekšējā Polijas ceļojuma. Toreiz apmetāmies siltā istabiņā, un šoreiz ceru uz to pašu, jo īsti nav vēlēšanās sliet telti uz slapjas, vietām pat dubļainas zemes. Diemžēl visas istabas aizņemtas, ir tikai telšu vietas. No iepriekšējiem ceļojumiem mums jau pieredze – vakarā ņem par labu to, kas ir, citādi – ja meklēsi naktsmājas citur, var gadīties kaut kas dārgāks vai pat palikšana mašīnā. Samaksa ir pie izbraukšanas no kempinga, kā ķīlu administrācijā paņem Andra pasi.

Starp citām teltīm sameklējuši piemērotu sausu vietu, četratā uzslejam savu dubulto telti, ātri uzpūšam zilos matračus, telts priekštelpā ieliekam saliekamo galdiņu un ķeblīšus un ķeramies pie siltām vakariņām. Naktī ap +10°.

4.diena. 28.jūlijs, ceturtdiena.

No rīta man vēsi, skrāpē kaklu, ir reāla temperatūras sajūta. Šķiet, vakar servisā esmu dabūjusi caurvēju. Iedzeru antigripīnu.

Laiks silts, saulains. Šodien paredzēta pastaiga ap Morskie Oko Tatru nacionālajā parkā. Mums skaidras naudas vairs nav, nepieciešams bankomāts. Kempinga administrācijā noskaidrojam bankomāta atrašanās vietu, bet norāde acīmredzot bijusi neskaidra, jo ar mašīnu vairākas reizes riņķojam pa Zakopanes ielām, līdz beidzot ieraugam bankomātu attālāk no ielas, aiz kaut kāda aizklapēta kioska netālu no Zakopanes akvaparka.

Braucam uz ~20 km attālo Tatru nacionālo parku. Pa ceļam apstājamies autobusa pieturā un pie pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes piemiņai uzstādītā krusta un akmens papriecājamies par skaisto skatu uz saulaino Zakopanes ieleju starp Tatriem un Gubalovku. Diemžēl brauciena laikā augšup atkal dzirdams nelādzīgs čīkstiens no vakar nomainītā gultņa puses. Andris nosaka, ka skrūves par ciešu pievilktas, taču pašam nav tāda specifiska uzgriežņa. Braucam lejup uz Zakopani un tās pievārtē iebraucam privātā servisa pagalmā. Polis nesaprot ne angliski, ne krieviski, un Andris rāda ar zīmēm, kāda viņam nepieciešama uzgriežņa atslēga. To arī dabū un pats skrūves atlaiž vaļīgāk. Tas nemaksā neko. Čīkstēšana vairs nav dzirdama, bet nu ir tas laiks, kad daudzo autotūristu dēļ ātra nokļūšana Bialki (Baltā ūdens) ielejas stāvvietā pie parka ir nokavēta. Ilgi pirms Slovākijas robežas velkamies ārkārtīgi lēni. Iedarbojas antigripīns, un es laiku pa laikam iemiegu. Bialki ielejā stāvvieta pilna, un mašīnu straume tiek novirzīta uz Lysa Polana Slovākijas pusē. Mēs tur nokļūstam tikai ap 13.00. Stāvvieta izskatās pilna, tomēr Andrim izdodas mūsu garo pikapu iespraucīt šaurā brīvā vietā. Faktiski mēs te tiekam pēdējie. Maksa – 20 zloti.

Šķērsojam Slovākijas-Polijas robežu pāri kalnu Bialkas upei un apm. kilometru kājām dodamies uz parku. Zinām, ka suņus tur nedrīkst ņemt, taču neiespringstam. Atstāt mīluļus uz vairākām stundām smacīgā mašīnā nenoēnotā vietā? Nu nē! Pirms 5 gadiem bez mūsu Retas parkā ar saimniekiem bija vēl daži nelieli suņi. Tagad arī redzam kādu ceļotāju ar suni, bet viņi pirms ieejas parkā ieiet mežā pa kādu taku. Mēs neesam tik zinoši un sagatavojamies takšus ņemt klusītēm. Kā – par to labāk nerunāšu :) Par parku biļete izmaksā 14 zlotus (pieaugušajam 4 zl, bērnam 2 zl). Lai nezaudētu laiku un lai Anitai, kas pirms vairākiem gadiem pārcietusi gūžas traumu, būtu vieglāk, uz augšu pa 9 km garo asfaltēto ceļu dodamies ar zirgu pajūgu. Brauciens izmaksā 160 zlotus, t.i., 40 zl no cilvēka (cena 5 gadu laikā trīskāršojusies!). Ar pajūgu lēni klidzinām apmēram stundu, brīžiem paveras skati uz kalniem, bet lielākoties ceļš meža ieskauts. Pirms vairākiem gadiem te plosījusies pamatīga vētra, joprojām redzami nopļauti priežu masīvi vairāku metru platumā. Zirdziņš tā skaisti izber bambālīšus, un kučieris kažociņā un apaļā melnā poļu cepurē ar lāpstu tos savāc un aizmet turpat ceļmalā. Bariem cilvēki atgriežas no kalniem. Tuvojoties zirgu pajūga galapunktam, kļūst vēsāks un sāk līt! Samaksāts ir, tik augstu uzbraukts, - ceļu turpināsim! Plēves mugurā, takšus blakus, -un dodamies tālāk uz Morskie Oko. Plkst. ir jau 15.30.

Par spīti spēcīgajam lietum, skats uz ezeru ieskaujošajiem kalniem varens un saistošs. Toreiz saulainā dienā Morskie Oko jeb Jūras Acs dzidrais ūdens bija smaragda zaļš, tagad tas satumsis, tajā spoguļojas mākoņos tītie Tatru kalnu pīķi. Šķiet, ka visi tūristi saskrējuši pie ezera esošajā kafejnīcā un ap ezeru vairs nav neviena gājēja. Lietus lāses plītē seju, bikšu staras kļūst slapjas, apavi vairs neliekas gluži sausi. Bet jūtamies silti un ejam pa gleznaino akmeņaino taku ap ezeru 1395 m vjl. augstumā. Skatāmies, kur liekam kājas, acis spolējas uz kalnu virsotnēm, sniegiem, ūdenskritumiem, zemajām, spēcīgajām priedēm un košajām kalnu puķēm gar taku. Mēs tomēr neesam vienīgie gājēji šai lietū, ir tādi, kas atgriežas no augšas, kur 2499 m augstā Rysy virsotne. Kādam papucim sīkais kukaragā. Pa šo taku Andris un Klinta ar takšiem uzkāpj līdz ezeram Czarny Staw pod Rysami (~1583 m). No turienes skaists skats uz zemāk esošo maģisko Jūras Aci. Elpu aizrauj ūdeņiem bagātais straujais kalnu ūdenskritums Dwoista Siklawa, kas ietek ezerā, un pa taku tam garām paejam palēkdamies pāri akmeņiem. Kādā citā vietā ezerā redzamas iemestas monētas. Ar Anitu ap Jūras Aci esam apgājušas ātrāk un kafejnīcā gaidām pārējos. Te WC par 1,50 zl, Anitai mugursomā līdzi kafijas termoss, mums katram ir arī ūdens pudele, šokolāde, cepumi. Atpūtinām kājas. Arī lietus beidzot pāriet, zemie mākoņi kļūst bālāki, un ap kalnu virsotnēm tinas vien tievas baltas mākoņu strūkliņas.

Ap pl. 19.30 kājām dodamies atpakaļceļā, lejup. Daudzi tūristi, kas te vēl palikuši, izvēlas zirgu pajūgus, un mēs paliekam gandrīz vienīgie kājāmgājēji. Nasko iešanu pārtrauc piebraukušie parka inspektori, un ar mums paliek runāt jauns puisis. Viņš nez kāpēc domā, ka esam vācieši un runā vāciski. Kratām galvas, angliski gan viņš saprot slikti. Krievu valodu nemaz nepieminam. Takši pieklājīgi klusē, un tas laikam inspektoru iespaido. Takšiem parādam mugursomas, liekam tiem kāpt iekšā, galvas vien paliek ārā. Inspektors piekrīt, ka tas ir labs risinājums, lai nav jālauza mēle svešā valodā, noformējot soda protokolu, un iesaka sunīšus nest pičpaunā līdz pat parka izejai. Klinta nes vieglāko Retu, Andris – smagāko Čaku. Tā nasta jāstiepj gandrīz 9 kilometrus un, šķiet, takšiem pret to nav ne mazāko iebildumu. Šo gadu laikā kontrole parkā kļuvusi stingrāka. Pa ceļam pamazām satumst, skaļi sarunādamies, ejam raitā solī, drēbes apžūst. Stāvvietā pie parka stāv dažas mašīnas, to īpašnieki acīmredzot izvēlējušies rītausmu sagaidīt kalnos. Ap 21.30 esam pie savas mašīnas Slovākijā, tā te palikusi pavisam vientuļa. Ceļā uz kempingu vēl piestājam, lai papriecātos par sīkās uguntiņās mirdzošo naksnīgo Zakopanes ieleju. Šo skatu laukumiņu uz ieleju mums pirmajā Polijas ceļojumā naktī parādīja kāds ļoti amizants polis, teikdams, ka Zakopane ir poļu Lasvegasa.

Kempinga sanitārajā mezglā ir vāji apsildīti radiatori, nokrauti ar slapjiem apaviem un drēbēm. Arī Klinta šeit noliek savas botas, mēs pārējie gan savus apavus atstājam teltī, piestūķētus ar avīzēm. Cik labi, ka var savā tējkannā uzvārīt ūdeni un apliet siltas biezeņzupas!

5.diena. 29.jūlijs, piektdiena.

Ir mākoņaini saulains, apm. līdz 11.00 beidzam savākt telti, kuru pirms salocīšanas bija jācenšas izpurināt no slapjuma kārtas. Klintas botas labi izžuvušas. Mašīnu vēl atstājam kempingā un dodamies uz Zakopanes centru. Kas nav staigājis pa Krupuvkas gājēju ielu, tas nav bijis Zakopanē! Bet - ak, debesu ironija! – kā sākam ekskursiju, atkal sāk līt! Lietus tā arī nepārstāj, brīžiem kļūst pat spēcīgāks. Esam nesaprātīgi – šoreiz mums ir tikai lietussargi, kas tādā lietū mūs lāgā neglābj. Ar plēvi nodrošinājusies Klinta, un tas ļauj viņai iespraukties suvenīru kioskiņos. Par spīti lietum, tautas daudz. Daudziem kvalitatīvi lietusmētelīši un pamatīgi ūdensnecaurlaidīgi apavi. Vairāk kā kilometru garā Krupuvkas iela ir kaut kas fantastisks, tās aura piesūkusies ar folkloru, te redzamas tikai šeit raksturīgās Zakopanes divstāvu koka mājas ar jūgendstila manierē veidotiem kokgrebumiem. Te daudz dažādu veikaliņu, krodziņu un restorānu, daudz mazu suvenīru tirgotavu, kurās dominē aitu figūriņas un aitu vilnu izstrādājumi, tuvāk Gubalovkai ir rastamaniem domātas sīkpreces, braucējus gaida zirgu pajūgi, kādu ielas posmu līdzās tek strauja kalnu upe. Te biju iemetusi monētu, nudien nedomādama, ka varētu šeit vēl atgriezties... Ir piemineklis ārstam Titusam Halubiņskim, kuram kādreizējais nelielais goralu kalniešu ciems var pateikties par popularitāti. Tuvojoties Gubalovkai, ielas labajā pusē redzama neliela slaida baznīca. Tās iekštelpa patumša, interjerā dominē zilā krāsa, centrālais altāris krāšņs, kā jau katoļiem. Baznīca poļiem svēta, jo to savulaik apmeklējis pāvests Jānis Pāvils II. Gubalovka lietainajā dienā tinusies biezos mākoņos un nolemjam tur augšā nekāpt, lai palūkotos uz Tatru panorāmu un Zakopanes ieleju. Panašķojamies ar siltām poļu kartupeļu pankūkām.

Kempingā par divām diennaktīm samaksājam 141 zlotu (skaidrā naudā), un ap 14.30 braucam tālāk uz Slovākiju caur Lysa Polana. Pa kreisi uz austrumiem ceļš ved uz iespaidīgo Spišskas viduslaiku pili, bet mēs nogriežamies uz rietumiem. Nokļūstot Augsto Tatru nogāzē, lietus beidzas, ielejā spīd dūmakaina saule! Pabraucam garām Tatranska Lomnica. Te saulains, taču kalnu virsotnes, arī Skalnate Pleso un Lomnicky štit tinušās blīvos mākoņos. Bija domāts te uzbraukt augšā, taču nav vēlēšanās tad lūkoties uz miglainu ieleju. Kādā stāvvietā šosejas malā ieturam ilgāku pauzi – dzeram karstu kafiju, pabarojam takšus, izžāvējam lietussargus, jūsmojam par kalniem. Plašās platībās redzami 2003.gada vētras posta darbi – praktiski nopļauts mežs, aug sīki lapu koki. Arī šajā vietā sākas kāda no daudzajām tūristu takām un arī šeit, tāpat kā citviet, pamanām zīmi ar nostrīpotu suni.

Ceļš ved mūs tālāk, būtībā Slovākijas pusē metot loku ap poļu Zakopanes apvidu. Labajā pusē kalni, kreisajā – ieleja. Tuvojoties Zemajiem Tatriem, atkal samācas, brīžiem uzsmidzina. Šķiet, kalni vienkārši pievelk lietus mākoņus. Pirms Demanovas ielejas šosejai pāri loku met goda vārti, tā sveicot viesus. Un drīz vien atrodam itin jaukas naktsmājas netālu no Liptovsky Mikulaš pilsētas – „Hotel Bystrina” autokempingā augsta paugura lēzenā nogāzē piedāvā arī labiekārtotas mobilās mājiņas. Par mūsu 4-vietīgo mājiņu samaksājam 55,62 € (ar karti).Pa virtuves logu un stikla durvīm plašs skats uz skaistu, rāmu saulrietu. Ja uzkāpj no mūsu mājiņas vēl augstāk, zemāk ielejā var redzēt pilsētiņas māju jumtus. Par vislielāko vērtību uzskatām ar gāzi sildāmo kamīnu – naktī visi mūsu slapjie apavi un mitrās drēbes tiek izžāvēti. Sazināmies ar Latviju, tur pamatīgi negaisi, Saldū ūdens līdz palodzēm, izskalota Liepājas šoseja, un temperatūra atkal +35°, bet Šauļos esot bijis tornado.

6.diena. 30.jūlijs, sestdiena.

Kā katru rītu, brokastu laikā Anita sagatavo sev ikdienišķo pusdienlaika dopingu – kafiju termosā. Man tāda vajadzība nav, bet dažreiz pēcpusdienā neatsakos no kādas kafijas krūzītes (darbā gan izdzertās kafijas krūzes ir nepiedodami daudz!). Ceļojums tuvojas noslēgumam un faktiski mūsu pulciņam esmu labi aprēķinājusi proviantu. Zinu, ka ceļotāji pārtiku pērk uz vietas, taču man vienkārši žēl veikalos tērētā laika! Un Latvijā pirkto pārtiku (dažādus Spilves salātus un konservējumus, girosu vakuumā, kaņepju sviestu, novārītas olas, rudzumaizi, tomātus, uzlejamās griķu un auzu putras un biezeņzupas utt.) pazīstu un zinu, kādu maltīti ēdīsim. Polijā un Slovākijā ēdienreizēm piepirkta maize un kefīrs aukstajām biezzupām.

Ap 10.00 dodamies uz netālu esošajām Demanovas Brīvības alām, pabraucot garām Ledus alām, kuras nav plānots apmeklēt. Pie Brīvības alām autostāvvieta – 5 €, takšus atstājam mašīnā (Austrijā Lurgofftes alās Retu drīkstēja ņemt līdzi), paķeram siltākas jakas (alās +7°). Lai rokas brīvas, ņemam vieglas audekla mugursomas. Uz alām vairākus simtus metru jākāpj pa slīpu, gludi bruģētu ceļu gndr. 45° leņķī. Mjā.... esmu pie galda aizsēdējusies.... Biļetes 4 personām – 24,50 € (ar karti; pieaugušajam 7 €, bērnam 3,50 €). Ik pa 15 minūtēm organizējas grupas, sadalītas pa valodām. Mums vienalga, kādā valodā gids runās un rindas kārtībā iekļaujamies grupā, kur gids stāsta čehu valodā. Pastaiga pa 1800 m garo trasi ilgst gandrīz stundu (11.00 – 12.15). Gadās arī grūtāki stāvi kāpieni uz augšu-leju, un tā iznāk liela slodze Anitai. Klinta mammu pieskata. Manas kājas arī pukst, bet es neko. Pašas alas – fantastika! Alas skaitās 65 m dziļas, šaurāki un platāki gaiteņi izveidojušies četros līmeņos. Krāsaini, visdažādāko formu stalaktītu un stalagmītu veidojumi, dzidri pazemes ezeriņi un upe, sastindzis ūdenskritums. Dažviet aiz apkakles nopil auksts ūdens. Par fotografēšanu nav maksāts, Andris no kabatas mēģina ar mobilo ko nebūt nobildēt (miglas bildes!), toties Klintai ar fočiku izdevušies pāris klusītēm uzņemti kadri.

Izeja no alām turpat augšā. Lejā suvenīru kioskiņā pārdod krāsainus minerālu akmeņus un no tiem darinātas rotaslietas, kuru cena svārstās 2,50 € - 12 €. Latvijā šos pašus akmentiņus pārdod krietni dārgāk.

Man Brīvības alās ienākusi prātā doma – tepat tikai 3 km attālumā ir Ledus alas. Mākoņainajā Lomnica štit neesam uzbraukuši, to naudiņu varam tērēt par otrām alām. Ja tās neredzēsim, turpmāk sev uzdosim jautājumu: bet ja nu tur kaut kas labs bija redzams? Mums abām ar Anitu kājas „šķības”, dodamies uz netālo Chopak (2024 m vjl.; latvieši saka arī – Čopaks), tā piekājē pastaigājoties atpūšamies, palaižam takšus brīvsolī. Šķiet, īstā dzīve te ir ziemā, kalnu slēpošanas laikā. Vasarā slēpošanas trase ar gar malu „izravētiem” kokiem izskatās nekārtīga, vientuļi šūpojas pacēlāja troses un te izskatās tā, ka teritorijā tiek veikti būvremonti. Kalnu virsotnes te zemākas, strupākas, tītas biezos dūmainos mākoņos. Arī Čopaks nav redzams. Mežiņā bērni un pieaugušie ar ķiverēm galvās kāpaļā pa „meža kaķu” trosēm un virvju kāpnēm.

Pēc ilgas svārstīšanās par savu varēšanu Anita izlemj pievienoties gājienam uz Ledus alām. Izmaksas uz tām tādas pašas: 5 € + 24,50 €. Bet, ak vai! – te arī jākāpj tikpat augstu augšā uz kases būdiņu. (Tatros visām alām ieejas kaut kur augšā??) Pie tam plkst. ir ap 14.45, bet jau 16.00 alas slēdz ciet. 15 minūtēs jātiek augšā, lai paspētu vismaz uz pēdējo grupu. Anita jau gatava atteikties. Klinta apsola mammu nostutēt, un Anita nosaka – ja pakritīs, Andris viņu nesīs. Es pati augšā arī uzkāpju krietni pukstēdama. Kasē acīmredzot saprot, ka esam no Austrumeiropas un līdz ar biļetēm izsniedz lapiņas ar gida runājamo tekstu krievu valodā. Paspējam uz grupu plkst. 15.08 ar čehiski runājošu gidi = magnetofonu. Grupu uzmana arī jauns briļļains pavadonis, lai kāds nesamaksājis tūrists nefotografētu. Tā tiem, kas fotografē, puisis pārbauda biļetes. Ledus alu trase īsāka, taču gājiens vienu stundu ilgs, arī šeit ir stāvi kāpieni augšā-lejā. Griesti augstāki, tumšie sienu veidojumi raupjāki, lielākas ūdens peļķes, tādēļ jāskatās, lai pārlieku nesaslapētu apavus. Temperatūra 0°- +5°. Vairāk kā pusi ceļa liekas, ka par velti esam te nākuši, taču interesantākais – nedaudzie ledus stalagmīti (stalaktīti krietni mazāk) un sasalušās ūdens straumes pietaupītas gājiena beigās alu zemākajā daļā. Ledus veidojumi katru gadu atšķiras, jo tie rodas pavasaros, kad alā sāk tecēt atkušņa ūdeņi un tie momentā sasalst. Anita jānes nav, es arī cenšos turēties, un laimīgi tiekam ārā. Jāteic tā – ja redzētas Brīvības alas, uz šīm nav vērts nākt.

Tālāk dodamies Polijas virzienā, nobraucam garām gleznainam Liptovska Mara ezeram, lielākajam Slovākijā, tādēļ dēvētam par Slovāku jūru. Vēl gribam apskatīt viduslaiku Oravas pili aiz Dolny Kubin. Veikalā „Lidl” lēti sapērkamies našķus un limonādes. Ledus tējas pudele te maksā 15 santīmus, kamēr Latvijā - turpat 80 sant. Nelielā miestiņa Orawsky Podzamki centrā uz klints 112 m augstumā majestātiski slejas 13.gadsimtā celtā Oravas pils, uz mirkli caur mākoņiem izspraukušās vakara saules staru zeltaini apspīdēta. Šo mirkli nepaspēju noknipsēt. Šeit ierodamies ap 19.00, pa senatnīgu bruģi uzkāpjam augstāk līdz pils vārtiem, diemžēl aizslēgtiem. Pils atvērta tikai līdz 17.00 vai 18.00, kā kurā dienā. Pie metālā kaltiem, smagnējiem vārtiem „pielipināts” smējīgs pūķītis. (Jau pēc ceļojuma internetā atrodu saiti uz apm. 20 min. garu filmiņu par šo pili: http://www.oravamuzeum.sk/). Pastaigājam pa noklusušo un patukšo miestiņa centru, kas ar rūpīgi bruģētajām ieliņām un ietvēm, vairākiem muzejiem, krodziņiem, viesnīcu, egļu pudurī ieslēptu baznīciņu atstāj ļoti patīkamu, mierīgu iespaidu. Ir piemineklis kādam inteliģentam, sēdošā pozā atveidotam cilvēkam – Pāvelam O. Hviezdoslavam, ievērojamam 19./20.gs. mijas slovāku dzejniekam un dramaturgam. Viņš apglabāts Dolny Kubin.

Turpinot ceļu cauri Slovākijas mazpilsētām, ievērojam Latgalei līdzīgu māju būves tradīciju – cieši līdzās uzceltas dzīvojamā un saimniecības ēkas, pa vidu caurstaigājams pagalms. Dažiem pagalmiem pat sētas vārti ar jumtiņu tādi paši kā Krāslavā redzētie! Arī visas ēkas celtas ar galiem pret ielu. Vispār Polijā un Slovākijā mājas ir daudz tuvāk cita citai. Latvijā starp kaimiņmājām ievēro lielāku distanci.... Un fonā – kalni, kalni. Lielu ceļa gabalu līdzās tek strauja upe. Kādā mazpilsētiņā garāmbraucot jautri samājamies ar cilvēkiem slovāku tautas tērpos :)

Ap 20.30 iebraucam Polijā ar mērķi nokļūt tai pašā viesu mājiņā pie Ojcovas. Pēc 2 stundām, pabraukuši garām dievīgi apgaismotajai Vavelas akropolei pāri Vislai, apstājamies kādā stāvlaukumā izlocīt kājas un spriežam, ka jau nakts, ir nedēļas nogale un nav garantijas, ka Ojcovā būs kāda brīva istabiņa. Nolemjam naktsmājas meklēt jau tagad. Ap 23.00 iebraucam starptautiskā kempingā „Camping Clepardia” Krakovas pievārtē. Lūgtās istabiņas vietā saņemam atslēgu uz labiekārtotu 4-vietīgu mājiņu ar virtuvi. Suņiem te dzīvošana atļauta. Cena 190 zloti skaidrā naudā. Tāda mums ir 120 zloti, rīt no bankomāta jāizņem vēl 70. Kā ķīlu administrācija paņem Andra pasi. Mašīnu gluži pie mājiņas piebraukt nevar. Ņemot nepieciešamās mantas un pārtiku, atkal sāk smidzināt. Vispār šajā Polijas rajonā ilgstošs ciklons. Pašā mājiņā viss jauki, ūdens krānos lietojams ar automātisku ierobežojumu gan virtuvē, gan dušā. Šis process gan laikam nav sakārtots – strūkla ir nevis vienmērīga, bet pārāk strauja, spēj tik klapēt pa nospiežamo ventili.

7.diena. 31.jūlijs, svētdiena.

Ap 7.00 pieceļamies noguruši, esam mājupceļa jūtīs.

Līst. Bankomāts atrodas tālāk, kāda lielveikala telpās. Pašu veikalu atver tikai 10.00. Pie tam tā kaste mazāk par 100 zlotiem nedod. Pēc norēķināšanās kempingā ap 10.30 dodamies tālāk. Tuvojoties Varšavai, lietus mitējas. Ienāk prātā ideja ceļojumu noslēgt ar nelielu pastaigu Varšavas vecpilsētā. Labi, novirzamies uz Varšavu, redzam gan, ka pamalē parādās draudīgs tumšs mākulis. Iebraucot Varšavā, sākas pamatīgs negaiss. Diemžēl maģistrāle nedod iespēju nekur nogriezties, lai nebūtu jābrauc dziļāk pilsētā. Ne tikai mēs vienīgie meklējam izeju tikt ārā no maģistrāles loka. Ūdens gāžas ne tikai no augšas, bet arī no apakšas, kādu brīdi pat piestājam ielas malā, jo ceļš vairs lāgā nav saskatāms. Beidzot tiekam pāri Vislai un joņojam prom no slapjuma. Svētdienas pievakarē Varšavas virzienā ir auto sastrēgumi gandrīz 20 km garumā.

Tālāk aiz Varšavas vairs nelīst, apstājoties jūtam pat sutoņu. Braucam tieši uz Latviju.

-------------------

Brauciens bija garš, nogurdinošs, meitenes laiku pa laikam iekritām snaudā. Šoferis izturēja apm. līdz pusnaktij, tad turpmāk brauca ar atpūtas pauzēm. Spriežot pēc mobilā operatora paziņojuma, Lietuvā iebraucām ap 23.30. Pēdējā miega pauze stāvvietā maģistrāles malā bija ilgāka, un pēc plkst. 6.00 pāris stundās norāvām līdz Latvijai. Kad ieraudzījām krūmainās ceļmalas un mašīnu sāka kratīt lāpītie ceļi, bija skaidrs – esam mājās!

Kopumā šajā ceļojumā nobraukti 2760 km, par autogāzi izdoti ~ 125 Ls.

Izdevumi par četrām personām:

naktsmājām - ~125 Ls

apskates objektiem, autostāvvietām, dažiem našķiem u.tml. - ~90 Ls

Latvijā pirktai pārtikai - nepilni 50 Ls.