Deviņarpus valstis deviņās dienās

  • 26 min lasīšanai
  • 94 foto
Tā kā gatavojoties šim braucienam tiku izmantojis citu ceļotāju atziņas un ceļojumu piedzīvojumu aprakstus no draugiem.lv, tad vienkārši nevaru nepadalīties ar savējiem. Varbūt kādam vēl kas no tā noderēs. Tātad jau labu laiku iepriekš tika vākta informācija un plānots un pārplānots brauciena maršruts līdz beidzot pienāca sestdienas - 5.augusta agrs rīts un varējām doties ceļā uz Horvātiju. Brauciens bija ieplānots uz kādām dienām 12, bet varējām šo laiku gan saīsināt, gan nedaudz pagarināt atkarībā no apstākļiem – abiem ar sievu bija atvaļinājums. Ceļojām ar savu auto – 3. golfiņu universālu. Vietas mantām bija gana un arī ģimenes jaunākā atvase baudīja relatīvi lielu rīcības brīvību aizmugurējā sēdekļa robežās – vecākais dēls no brauciena pēdējā momentā atteicās. Startējām pulksten piecos no rīta, taču jau 12 bijām spiesti savu spēkratu griezt atpakaļ vēl nesasnieguši Polijas robežu - radās visai pamatotas bažas par auto ātrumkārbas „veselību”. Remontēt vai mainīt to pa ceļam kaut kur ārzemēs nu nemaz negribējās. Tā nu griezāmies uz māju pusi un jau pa ceļam tika meklēti varianti problēmas atrisināšanai. Bija jau sestdienas vakarpuse un arī svētdien nekas reāls netika atrasts, taču jau pirmdien cita kārba bija rokā un otrdien tika nomainīta. Tā nu beidzot, neskatoties uz nelielām šaubām par braukšanas lietderību kā tādu vispār, starts tika nozīmēts uz trešdienas rītu – 9. augustu. Tā nu ar tā eirotūre beidzot pa īstam varēja sākties. Sākām tāpat piecos no rīta un caur Skaistkalni šķērsojām Lietuvas robežu. Tad caur Biržiem, Paņevežu uz Kauņas apvedceļu uz Marijampoli. Tur vēl neliels šopings leišu Maximā un tālāk caur Kalvariju, kur ,pielējuši bāku „līdz lūpai”, jau ap pusdienlaiku šķērsojām Rzeczpospolita Polska robežu, pie kuras apmēram 4 kilometrus garā rindā stāvēja fūres. Mēs iesākumā ar tā kā iestājāmies tai garajā fūru rindā, taču ātri vien apjēdzām savu kļūdu un steidzām garām uz robežu. Tur nu nekādu problēmu ar šķērsošanu nebija, uztaisījām pāris bildes, samainījām drusku poļu naudiņas un – uz priekšu! Līdz Suvalkiem mazliet autoslaloma, tad arī Augustova, kur uz lokveida krustojuma viens džigits bija pamanījies fūru nolikt uz sāniem. Pirmoreiz esot Polijā izbrīnīja ceļazīmes ar papildplāksnīti „Koleiny”, bet nu ļoti labi saprotami, kas tas ir. Norādes turēties pie labās malas bija super, jo tad bez īpašām problēmām var veikt apdzīšanas manevrus uz šosejas ar it kā tikai divām joslām, pie tam netraucējot citiem. Starp citu, atgriežoties Latvijā bija diezgan grūti pierast pie mūsu džigitu gājieniem un „āziskās” stūrgalvības turēties brauktuves kreisajā daļā cieši pie ass līnijas, lai gan labā josla bija brīva. Pēc tam lēnu garu, kopējā plūsmā caur Lomžu, Ostrow Mazowiecka un daudziem maziem poļu miestiņiem uz Varšavu prom. Varšavai tuvojāmies jau pievakarē, piedevām vēl sāka gāzt lietus un debesis bija pamatīgi novilkušās. To visu redzot mācās virsū domas par kempinga mājiņas īri. Varšavā trāpījām kā reiz vakara sastrēgumstundā un uz priekšu vilkāmies gliemeža ātrumā. Nakts arī nāca virsū. Vadoties pēc draugiem.lv publicētās informācijas, centāmies nenogriezties pēc norādēm uz „nepareizo” ceļu, kas mums visā visumā arī izdevās. Vienubrīd gan sāka mākt šaubas par izvēlētā virziena pareizību, taču pāris reižu pajautājuši tālāko ceļu, devāmies uz mūsu nakšņošanas vietu pie Tomaszow Mazowiecki. Vispār jau ļoti noderīgi jebkurā valstī(vismaz mūsu apmeklētajās noteikti) ir taujāt pēc ceļa vietējos benzīntankos. Ja ne tanka operators, tad kāds no klientiem noteikti parādīs īsto ceļu. Tā nu tur arī vēl pamaldījāmies, bet jau konkrēti tumsā, tomēr galu galā pareizo vietu atradām relatīvi viegli. Kempings saucas „Borki” un atrodas pie ūdenskrātuves, ir reāli apsargāta autostāvvieta un pašā kempingā ir gan dušas, gan normāla tualete, par ko bijām tiešām priecīgi. Laimīgā kārtā kempinga teritorija bija daļēji apgaismota un tad nu aši vien steidzām uzsliet savu mītni. Vēl kļūdas pēc iekārtojāmies „parcelētajā” daļā, ko apjēdzām tikai no rīta, taču uz to neviens neaizrādīja, jo kempings nebūt nebija pārpildīts. Iekārtoties paspējām tieši pirms lietus un tad pēc vakara tualetes malkojām poļu aliņus klausoties lietus skaņās, kā arī blakus teltī notiekošajos procesos… No rīta savācāmies un tikko sākām vākt nost mūsu naktsmītni, tā sāka smidzināt lietutiņš. Tas mums piedeva papildu sparu un savācāmies rekordātrā tempā, lai turpinātu ceļu tālāk. Izbraucām ap 9 no rīta. Caur Czestochowa un Katowices konglomerātu devāmies čehu robežas virzienā. Parādījās pirmie „kalni” un mēs izdomājām iegriezties arī pašā Bielsko Bialā lai sameklētu kādu supermārketu. Tas mums prasīja vismaz vienu lieku stundu, kamēr atradām ceļu ārā no šīs jaukās, bet tomēr visai reljefainās pilsētas. Tālāk jau bez liekas kavēšanās prom uz čehu robežu pie Cieszyn. Tikko pāri robežai, tā iegādājāmies Čehijas un uzreiz arī Austrijas viņjetes lai netraucēti varētu baudīt viņējo maģistrāļu labumus. Samainījām mazliet čehu naudiņas un devāmies tālāk Brno virzienā. Tā kā Polijā nebijām uztankojušies, tad piestājām nelielā benzīntankā uzpildīties. Ārā braucot negribējās braukt tos pārsimts metrus atpakaļ un tad uz lielceļa, domājām braukt tik uz priekšu un tad jau gan tiksim uz šosejas. Tā mēs norullējām savus 10 km vismaz pa nelielu šoseju, kas gāja paralēli maģistrālei caur nelieliem ciematiņiem, līdz tikām atpakaļ uz maģistrāles. Čehijā, tāpat kā Polijā samērā daudz laboja ceļus, tā ka dažviet, braucot pa apkārtceļiem, laiks skrēja ne pa jokam. Vislabāk bija tur, kur laboja ceļu uz divvirziena maģistrālēm, jo braukšana tur lielākoties tika organizēta bez luksoforu palīdzības – kāda no joslām tika atvēlēta pretējā virzienā braucošajam transportam. Bet lai nu kā, pa ceļam pirms Brno uztankojušies paši un vēlreiz uztankojuši auto, devāmies iekšā pilsētā. Iekūlāmies pašā centrā pie dzelzceļa stacijas un devāmies apskatīt kalna galā esošo pili. Vispār jau vieta pilij kolosāla – panorāma visapkārt super, un pilns ar pārīšiem, kas nemitīgi skūpstās. Laikam jau tā kaut kāda tradīcija tajā vietā. Tad vēl tirgū, kur pārsvarā strādāja vjetnamieši(vai viņiem līdzīgi ļaudis), pie stacijas iepirkāmies, noskatījāmies Andu indiāņu ielu koncertu un devāmies uz nakšņošanas vietu netālu no Austrijas robežas pie Pasohlavky ciematiņa. Kļūdas pēc iebraucām pašā ciematiņā, kur tūrisma informācijas centrā laipna meitene mūs par velti apgādāja ar vietējo karti un izstāstīja pareizo ceļu. Vispār jāsaka, ka tūrisma informācijas centri ir viena superīga lieta, to izbaudījām gan šeit, gan Ungārijā pie Balatona. Kartes dāvā tāpat vien un arī noderīgas lietas dabū zināt. Kempings „Merkur” atrodas pavisam netālu no ceļa austrumu pusē pie ūdenskrātuves. Tur sagaidīja pirmais pārsteigums – uzņemšanā neviens no abiem klerkiem angliski nerunāja! Kaut kā jau caur vācu valodu kopēju sarunu tomēr atradām un pēc laiciņa slējām savu telti kaut kādu pasīku koku starpā uz tādas kā zemes mēles – vienā pusē ūdenskrātuve, otrā lagūna ar gulbjiem. Kamēr gaišs, uztaisījām vakariņas un pēc tam jau tumsā devāmies apskatīt apkārtni. Tur pirmoreiz arī redzējām „tūristiem” domātu kempingu ar iepirkumu kioskiem līdz vēlam vakaram, bāriņiem un interneta punktu ko arī paši mazliet palietojām. Bija arī duša, bet par čehu sīknaudu – tāds kā automāts. Arī elektriskās plītiņas pie tualetēm bija un atkal par čehu sīknaudu. Tā ka sīknaudu Čehijā tomēr vajag. Rītā piecēlāmies tā agrāk, jo vakarā bija jāsasniedz Horvātija. 6.30 augšāmcelšanās un jau 7.30 izbraucam uz Mikulovas robežpunktu. Tur iegājām kafejnīcā un pamatīgi izgāzāmies. Palūdzām benzīntanka operatorei izmainīt sīknaudu kafijas automātam. Tad minūtes piecas mīņājāmies tam verķim apkārt nevarot saprast – kur ir kafijas krūzītes, ko palikt zem tā automāta. Tad tā arī neko nedabūjuši braucām tālāk. Vēl pēc pieciem kilometriem Mikulovas benzīntankā redzējām kā tas kafijas automāts strādā. Izrādās, tā krūzīte jeb plastikāta glāze pati izlec no tā verķa ārā, un tikai pēc tam sāk tecēt pati kafija… Nu ko lai dara, no pieredzes mācās. Vēl turpat tualetē(!) saskrējāmies ar letiņiem, kas atgriezās mājās no Austrijas puses. Neko jau tā nerunājām, tikai čau un vispārīgas tēmas. Bet tomēr patīkami satikt savējos tādu gabalu no mājām. Turpat vēl pielējām pilnu bāku, lai Austrijā nav jātankojas, un 8.30 esam šķērsojuši Austrijas robežu. Pirmā robeža, kur robiņi pat neieskatījās pasēs, tā teikt – wilkommen! Nauda nav jāmaina, eiro jau ir maciņā un viss notiek – rullējam uz Vīni. Pa ceļam duras acīs apkārtnes sakoptība, milzīgs daudzums vīnadārzu visapkārt un visa pamale nosēta ar vēja elektrostacijām. Gar ceļmalām pārdod ķirbjus, sīpolus, vēl kaut kādus augļus, dārzeņus. Degvielu cenas augstas salīdzinot ar Latviju, bet turas kopējā apkārtējo valstu līmenī – Benzin(laikam mūsu 95.) – 1,20 EUR, dīzelis 1,11 EUR. 9.40 iebraucam Vīnē. Tur meklējām kādu stāvvietu maksimāli tuvāk centram un pārsteidza viņu informācijas sistēma gar ielu malām. Stāv tādi kā informācijas tablo(ik pa gabalam) ar norādi – kurā stāvvietā(laikam jau tikai pazemes) cik dotajā brīdī ir brīvu vietu. Tā ka lai tu cilvēks pats vari izdomāt, kur tu varētu tikt iekšā. Lieki teikt, ka man no tā liela labuma nebija. Jābrauc un vienlaikus kartē jāmēģina sameklēt, kur tad šīs stāvvietas varētu atrasties. Tikmēr ripinājām, kamēr kaut kā vienā no šīm glaunajām vietām ieripinājām. Tad nu pa fikso uz pašu centru prom. Bet patiesībā mēs jau bijām centrā, uzkāpām pa kaut kādām kāpnēm pie baznīcas uz augšu un pēc pārsimts metriem bijām pašā Vīnes centrālajā daļā. Redzējām zirgu pajūgus un tūristus tajos, pasēdējām ielu kafejnīcā un iebaudījām īstu Vīnes kafiju ar putukrējumu un zemenēm, ko pienesa laosiešu(laikam) viesmīle. Laiks paskrēja ātri un steidzāmies uz autostāvvietu, taču tur bija problēmas ar stāvvietas automātu – neņēma pretī nevienu manu bankas karti un tikai ar stāvvietas uzrauga palīdzību izdevās norēķināties ar skaidru naudu. Devāmies tālāk uz dienvidrietumiem. Pašā Vīnē vēl novērojām ielu remontdarbus – strādnieki frēzēja ārā asfaltu un lēja betona segumu ielai gar kanāla malu pašā centrā. Laikam jau stipri mazāk nolietojas, kā asfalts. Arī uz maģistrālēm daudz betona seguma, lai gan pārsvarā tikai Vīnes tuvumā. Tad nu braucām iesākumā Grācas virzienā pa A2, bet pēc kāda gabala nogriezāmies pa labi uz S6 ceļa, kas ved uz Bruck an der Mur, tad tālāk uz Klāgenfurti. Pa ceļam ļoti daudz tuneļu un superīgi skaisti dabasskati. Brīžiem tāda dīvaina sajūta, ka motors lāgā nevelk, bet laikam jau visa problēma tur, ka nevar lāgā saprast – brauc tu no kalna lejā vai jau uz augšu. Pa ceļam dažas nelielas pilsētiņas un dažas superīgas egļu meža ieskautas gravas abpus ceļam kas locās uz augšu un leju blakus kalnu upītei. Sajūta, kā pasakā. Mazliet baisi. Ap trijiem pēcpusdienā esam Klāgenfurtē. Mans stūrmanis uzstāj, lai nebraucot caur Itāliju kā bija plānots, bet pa taisno uz Slovēniju. Esot kartē īsāks ceļš un vispār jau vēl labs gabals braucams, bet caur Itāliju esot garāks gabals. Nu labi, ko tur daudz pretī runāt. Vēl sava pusstunda paiet, kamēr noskaidrojam pareizo ceļu uz Loiblpass pāreju, un tad jau laižam pa E652 uz Slovēniju. Tuvojoties kalniem, rodas nelabas nojautas par stāvākiem kāpumiem, bet neko – turpinām tik uz priekšu. Augšā, lejā, pa labi, pa kreisi, kamēr aiziet tāds riktīgs serpentīnveida kāpums. Starp citu, ja nu tur gadās būt un esat paasu izjūtu cienītājs – noteikti izmēģiniet. Pēc brauciena kaut kā piefiksēju, ka tur fiksēts 22% kāpums… Tā nu stūrmanis sāk protestēt pret manu braukšanas stilu, bet neko darīt, ja braukšu lēnāk, motors uzkarsīs un būs ziepes vairāk kā piektā gadā. Kādā lejupbrauciena vietā serpentīnveida pagriezienā bremzējot jūtu, ka riepas izslīd pa slapju pēclietus asfaltu. Auto gan sabremzējas, tomēr palieku stipri vien uzmanīgāks. Tā nu tiekam līdz augšai, līdz Slovēnijas robežai un stūrmanis jau atviegloti nopūšas. Bet priekšā vēl ir nobrauciens, kur iet vēl stipri raibāk. Tā kā kalnu braukšanas pieredzes man vēl nebija(lai gan teorētiski zināju, kas jādara), tad bremzēju, kā jau pie mums pierasts, ar darba bremzēm, līdz vienā momentā jutu, ka pedālis aiziet tādā kā sviestā. Nu ir ziepes! Kaut kā ar rokasbremzes palīdzību dabūju autiņu mierā un atvieglots izkāpju skatīties kas par lietu. Te sāk celties dūmi no priekšējiem bremžu klučiem. Diski acīmredzot bija kapitāli uzkarsuši. Fiksi atpakaļ autiņā un ar otro pārnesumu lejā no kalna tikai ar ieslēgtu pārnesumu vien. Paldies dievam, lija lietutiņš, kas palīdzēja dzesēt bremžu sistēmu, bet īstenībā tur ceļš iet tikai no kalna uz leju vien laikam kādus kilometrus 10. Tā arī tiku pie kalnu braukšanas prakses. Tālāk jau tādu īpašu ekscesu vairs nebija un ripinājām tik tālāk Ļubļanas virzienā. Pirms Ļubļanas atkal trāpījām pamatīgā lietū un štoporā, jo tur slovēņi remontēja apbraucamo ceļu un tranzītsatiksme tika novirzīta pa kaut kādām citām ielām. Tas atkal procesu iekavēja, bet pēc galvaspilsētas pa maksas maģistrāli uz Koperu prom. Bānis ar tā smuki garu gabalu no kalna lejā gāja starp klintīm, un tur, kur iet pa tiltu pāri gravai, tur sānos caurspīdīgas vēja aizsargbarjeras. Smukas ainavas visapkārt. Koperā uztankojāmies, iepirkām slovēņu lētos vīnus un alus un prom uz Horvātiju. Caur Dragonijas ieleju uz priekšu un septiņos vakarā esam iekšā Horvātijā. Saule jau laižas tā kā uz rietu, bet vēl jāpaspēj tikt Porečas kempingā „Zelena laguna”. Samainījām 150 eiro horvātu naudiņās un laižam tālāk. Ceļš iet ne pārāk tālu no jūras un pa tādu kā plakankalni, ja to tā var nosaukt. Daudz norāžu uz visādiem kempingiem, hoteļiem, apartamentiem. Tūrisms te ir svarīga, ja ne galvenā, vietējo nodarbe. Astoņos esam jau kempingā. Tur stingrs Check ins, bet tā jau laikam jābūt. Izvēlamies vietu pie žoga un taisām augšā telti. Blakus holandiešu jauniešu kompānija busiņā, vāciešu ģimenīte, visapkārt pilns ar itāļiem, vāciešiem, holandiešiem. Ejam skatīties apkārtni, jūru. Kempings ļoti liels, daudz kemperu, dzīvojamo vagoniņu. Daudzi liekas ieauguši apkārtnē un laikam jau netiek nekur vilkti visu vasaru vismaz. Palmas jūras krastā, dzidri zils baseins, vienreizēji dzidra jūra. Bet ir jau vakars un paēduši vakariņas liekamies slīpi. Un te mums pēkšņi saplīst lielais divguļamais piepūšamais matracis! Sāpe. Bet gan jau rīt nopirksim citu vietā(tā mēs naivi padomājām). Neko, pārlaidām nakti tāpat, var teikt uz „grīdas”. Lieki piebilst, ka ar to atpūšanos tā bija, kā bija. No rīta pabrokastojām, pavērojām vietējā „zaglēna” vāveres izdarības un devāmies uz jūru. Laikam jau laiks priekš vietējiem bija auksts un ūdens arī, jo mēs bijām vienīgie(!), kas pirms pusdienlaika peldējās jūrā. Ja nebūtu līdz 12 jāatstāj kempings, peldēties varētu arī stundu, tik silts mums likās ūdens. Pārējie klātesošie kempinga iemītnieki, un viņu nemaz nebija tik maz, skatījās uz mums kā uz pingvīniem. Vispār jau tā bija patīkama sajūta – kā tie makaronu iznīcinātāji brīnījās par letiņiem. Bija arī saldūdens baseins kempinga teritorijā ar patīkami siltu ūdeni kuru mēs nevarējām neizmēģināt. Taču laiks nepielūdzami skrēja uz priekšu un bija jānovāc telts un jāizrakstās no kempinga. Pie izrakstīšanās nepatīkami pārsteidza rēķins – 270HRK, jeb aptuveni 27Ls. Izrādās, ja pavadi kempingā mazāk par trim naktīm, rēķinam tiek pievienots 20% uzcenojums. Tas sīkiem burtiem bija arī bukletā, taču tādus sīkumus nebiju ievērojis un tiem nepiegriezu vērību. Kārtējā mācība. Tā kā nākošais kempings bija tikai kādu 160km attālumā, tad pārāk nesteidzāmies un braucot baudījām dabu. Ceļmalās tirgojās ar visu ko – sākot no arbūziem un vietējā vīna un beidzot ar veselu uz pavarda ceptu sivēnu ceļmalas krogā. Taču tas nebija ilgi, drīz vien sākās „bakstīšanās” sastrēgumā vairāku kilometru garumā pirms iebraukšanas Učkas tunelī. Tur mēs pavadījām kādas minūtes 40-50 veicot tikai kādus 4-5 km. Izbraucot cauri tunelim(maksas, protams), gaidīja nākošais sastrēgums, ko nu jau droši varēja saukt par „korķi”. Lai gan Rijeka jau bija redzama, tai tuvojāmies gliemeža ātrumā un tad es pirmoreiz apjautu, ko tad sauc par „sastrēgumiem”. Mūsu Rīgas sastrēgumi ir absolūtas muļķības pret to, ko tur pieredzējām. Kādus 3km veicām pāris stundās, un tad arī mums baigi paveicās – no Itālijas pienākošo maģistrāli divi policijas busiņi bija pilnībā bloķējuši tā liedzot Rijekā iebraukt no Triestes puses. Ja tā nebūtu, tad Rijeku mēs redzētu vakara ugunīs… Bet tā nu, paldies dievam, tikām iekšā pilsētā un metāmies meklēt supermārketu. Mums ierasto brendu tur protams nebija, taču sameklējām „Kaufmann” veikalu.Tas ir lielveikalu tīkls, kas pēc savas būtības ir visai līdzīgs mums pierastajiem supermārketiem. Autostāvvieta bija 2.stāvā, un veikals zem tās. Lejup veda slīps eskalators. Nobrīnījos, kā tad iepirkuma ratiņus(jo groziņu tur vispār nebija) pa to slīpumu dabū augšā. Visa fīča slēpās ritenīšu konstrukcijā – tie bija rievoti garenvirzienā un uzbraucot uz eskalatora ļoti eleganti „iegrima” tādas pašas konstrukcijas eskalatora grīdā tādējādi balstoties uz ritenīšu nekustīgās pamatnes. Vienkārši un ģeniāli. Metāmies meklēt piepūšamos matračus. Izmeklējām visus tūrismam atvēlētos plauktus, taču no mūs interesējošā matrača atradām vien cenu zīmi, tie bija beigušies. Nācās pirkt ģimenes jaunākajam loceklim jaunu mazizmēra matraci un pašiem lietot lielāko atlikušo. Citu variantu te vienkārši nebija. Še tev tūrisma industrijas galvaspilsēta! Iepirkām arī vietējos arbūzus, desiņas, alu, vīnus un vēl visu ko, tad braucām tālāk uz Krkas salas pašu tālāko galu – Bašku. Probka tālākajā ceļā nemazinājās – visiem nez kāpēc arī vajadzēja uz piekrastes kūrortiem. Lēnu garu turpinājām ceļu un sasniedzām Krkas tiltu. Nevaru iedomāties, kā ar prāmjiem līdz tilta uzcelšanai visas tās tūristu masas ir tikušas uz salu. Laikam jau tāpēc arī to tiltu tomēr uzbūvēja, par ko iebraucot salā tiek prasīta samaksa – kādi 4,20 eiro. Maksāt uz ceļiem centos ar karti, kas nesagādāja nekādas problēmas, lai gan varēja arī eiro un protams vietējās kūnās. Pārbraukuši tiltu turpinājām ceļu. Jāsaka, ka Horvātijā ceļi tiešām ir labi, vismaz tur, kur mums gadījās būt, tāpat arī ceļazīmes un norādes ir vietā un dēļ to trūkuma nekādas problēmas mums negadījās. Pašā Krk salā vairumā teritorijas galvenokārt redzējām krūmus un zemus kokus. Galvenā salas nodarbe šķiet ir tūrisms. Visur piedāvā apartamentus, kas noteikti nav lēti, bet mums jau bija noteikts ceļamērķis – kempings „Zablače” Baškas pilsētā. Tur arī bez īpašiem tālākiem piedzīvojumiem nokļuvām jau pievakarē. Uzslējām savu telti pie žoga ielas pusē un gājām apskatīt pludmali. Tā bija lieliska – gara un oļaina, bez klinšu gabaliem, bet ar divām platformām metrus 80 no krasta. Daļa no kempinga te robežojās ar pludmali. Tā nu mēs pastaigājām pa galveno piekrastes ieliņu, kur tirgojās ar visu ko – no pludmales sandalēm līdz piedāvājumam izbraukt ar kuģīti ekskursijā nākošajā dienā pa apkārtējām saliņām. Bāri un kafejnīcas strādāja pilnā sparā un tūristi bariem vien baudīja brīnišķīgo dienvidu nakti. Noguruši devāmies mājup uz telti un likāmies slīpi. Pamodāmies no spēcīgiem vētras brāzieniem. Lietus un vējš bija tik stipri, ka dažbrīd likās – tūlīt telti aizraus pa gaisu. Tas turpinājās minūtes desmit un es klusībā varēju tikai cerēt, ka nekas netiks uzrauts virsū autiņam. Tā tiešām būtu problēma. Bet tad vētra norima tikpat pēkšņi, kā sākusies. Paskats uz kempingu bija satriecošs – kā pēc kara. Nojumes pie kemperiem sagāztas, saulessargi mētājās pa visu kempingu, itāļi piesauca mammu(Mamma mia!). A mums nekas – telts virsējās stiprinājuma konstrukcijas no vēja bija ieliekušās, bet tas arī viss. Atlika tikai notraukt lieko ūdeni un palīdzēt stiklašķiedras karkasam atgūt sākotnējo formu un viss bija kārtībā. Vietējie pie tādiem dabas jokiem laikam bija pieraduši, jo pēc desmit minūtēm pa ielu aizbrauca atkritumu savācējmašīna un salasīja visu pa gaisu aizlidojušo drazu un vienīgais vētras liecinieks bija lietusūdens, kas arī pilsētā veidoja milzīgas peļķes. Mēs devāmies uz pludmali, itāļi novāca mēbeļu paliekas un brauca mājās „pie mammas”. Sākumā pludmalē atpūtnieku nebija, taču jo augstāk cēlās saule, jo vairāk tautas saradās. Jau no sākuma apmetāmies netālu no horvātu pārīša, kas vēlāk turpat neko īpaši nekautrējoties turpināja sauļoties „topless”. Jāsaka, ka ne viņi vien, tur tas tā vienkārši ir pieņemts un nevienu īpaši nešokē – kā gribu, tā atpūšos. Jūra bija super, tikai izlikās, ka aukstāka kā iepriekšējā dienā Porečā. Aizpeldēju līdz platformai un uz tās uzrāpjoties, varēja redzēt jūras dibenu, pa kuru nesteidzīgi peldēja bariņš tādu nopietnāku zivju, svarā vismaz ap kilogramu. Ienirstot izrādījās, ka jūras dziļums tajā vietā bija kādi 5m, bet varēja redzēt pat mazās zivtiņas. Superīgi! Arī vietējie horvāti atpeldēja līdz platformai, taču neviens no viņiem neprata lēkt ūdenī ar galvu pa priekšu, kā arī negribēja ar mani komunicēt. Tad nu laidos krastā. Jūra tik sāļa, ka, vienkārši atlaižoties uz muguras, pat rokas vai kājas nav jākustina – var vienkārši gulēt uz ūdens un atpūsties. Pēcpusdienā sākām just dienvidu saulītes ietekmi uz ziemeļnieku organismiem un tad jau ap trijiem devāmies uz telts pusi. Tur paslēpāmies no saulītes un tikai vakarpusē devāmies aplūkot Baškas dienviddaļu, uzkāpām klintī un pafotografējām. Skats uz vakarīgo ieleju no augšas bija vienreizējs. Pie vienas no mājām redzējām piekto BMW ar leišu numuriem. Tas arī bija vienīgais redzētais baltiešu braucamrīks Horvātijā. Nākošo redzējām kempingā Ungārijā pie Balatona, kur sasveicinājāmies ar igauņiem. Vakarā atkal paklaiņojām pa „promenādi” un devāmies uz teltsvietu ieturēties ar arbūzu un paniekojāmies arī ar horvātu vīnu. Vispār turienes kempingos vai nu paveicās, vai arī tā tur ir pieņemts, ka vakaros nekādi tusiņi vai „rokkoncerti” nenotiek, un var mierīgi atpūsties. Diezgan liels kontrasts ar mūsmājās pieredzēto, kad nereti brīvdienās kempingos pat speciāli tiek organizēti koncerti. Par pagulēšanu tad var aizmirst. Pēdējā diena Baškā sākās ar jau pierasto vētru, kas gan tikai mazliet papurināja telti un apslapināja apkārtni. Devāmies uz pludmali un tur savām acīm redzējām dzīvu jūras ezi, ko kāds horvāts jau labi gados iemanījās iznest krastā un tad ar to iepazīstināja savas ģimenes jaunākās atvases. Tāds ābola lieluma adatainis ar samērā garām adatām jau vien ir, bet kas sīčiem bija par prieku! Jo tuvāk nāca dienas vidus, jo vairāk nāca virsū domas par braukšanu māju virzienā pateicoties jau gana sārtajai ādai. Izrakstījāmies no kempinga, par divu diennakšu pavadīšanu samaksājot savus 45 Ls. Pēc izrakstīšanās no kempinga tomēr aizbraucām līdz netālu esošajam Bunculukas nūdistu kempingam. Pie ieejas tajā ir maksas autostāvvieta, kur par nelielu naudiņu var atstāt auto un tad doties pa ceļu lejā uz pludmali. Tas gan ir maksas pasākums, bet maksa pavisam nebija liela, turklāt bērniem par velti. Pats kempings arī ir interesants, jo teltsvietas un kemperi ir izkārtojušies terasveidā un daža laba telts bija uzcelta vietā, kas knapi atbilda telts pamatnes izmēram. Pludmale bija ļoti forša, oļaina un samērā gara, cilvēki arī bez kompleksiem. Pat ja nekad nav būts līdzīgās vietās, noteikti iesaku apmeklēt, kaut vai tikai lai iepazītos ar gaisotni. Tā ir vienreizēja! Kā jau kempingā, pludmalē pie pašas jūras ir savs veikaliņš ar visu nepieciešamo. Bija laikam arī kaut kāds ēdināšanas iestādījums. Jā, un nomazgāties zem dušas varēja par velti, Baškas pludmalē tas bija maksas pasākums. Tā nu pāris stundas tur pavadījuši, devāmies atceļā uz mājām. Jau nobraucot no Krkas tilta sākās lietutiņš, kas tālākajā ceļā pārvērtās pamatīgā lietū, lai gan tikko kā uz salas spīdēja spoža saule. Maksas maģistrāle sākās tūlīt aiz Rijekas, kur mēs devāmies Zagrebas virzienā. Pati maģistrāle lieliska un kā jau pa tādu neviens noteikto maksimālo ātrumu burtiski neievēroja, brauca savus 10-20 km virs atļautā. Bija arī savi „lidotāji”, kam arī ar to bija par maz. Bet policiju nemanīju nekur. Samērā ātri aizlidojām līdz Zagrebai, kur nebraucām pa apkārtceļu, bet izdomājām izskriet cauri pilsētas centram. Pazaudējām vajadzīgo virzienu un rezultātā nokļuvām pie maksas maģistrāles sākuma uz dienvidaustrumu pusi, kur mums galīgi nevajadzēja. Laimīgā kārtā izdevās nogriezties sānis vēl pirms reketpunkta un kādam vietējam pus pa angliski, pus pa vāciski palīdzot ar pareizā ceļa virziena norādi griezāmies pretējā virzienā lai jau pēc desmit minūtēm būtu uz īsti pareizā ceļa ziemeļaustrumu virzienā uz Varaždinu. Tālāk jau bez bēdu tik uz priekšu līdz Ungārijas robežai. Horvātiem mūsu pases vispār neinteresēja, bet maģāri gan nočekoja kārtīgi. Bija jau pievakare, un gribējām laicīgi paspēt uz nakšņošanas vietu pie Balatona – Keszthely. Turpat pie robežas bija arī valūtas maiņas punkts, kur iemainījām nedaudz forintus. Prasīju vai nevajag viņjeti Ungārijas maģistrālēm, bet maģārs ar svešvalodām laikam draugos nebija un tik vien sapratu, ka tālāk vajadzēšot, te vēl ne. Vispār Ungārijā valoda ir problēma. Ja citur vēl vairāk vai mazāk var ko nebūt saprast, tad tur nu ir galīgs sviests. Paskaidrojuma plāksnītes zem ceļazīmēm maģāriski man neizteica absolūti neko. Tā i braucām tālāk, iebraucām pirmajā ciemā(vai pilsētiņā) Letenye un benzīntankā to viņjeti arī nopirkām. Bet neko par maģistrāli mums tur nepaskaidroja. Laižam tik pēc kartes tālāk un pēc dažiem kilometriem priecīgi ieraugām norādi uz „bāni”. Rullējam tik uz priekšu. Bet „bānis” tāds dīvains – autiņu pavisam maz, lai gan it kā sanāk taisnākais ceļš no Zagrebas uz Budapeštu. Tad vēl tas virziens tāds līkumains un nesaprotams - uz priekšu braucam vai atpakaļ. Rezultātā pēc kilometriem 20 nonākam precīzi atpakaļ pie robežas. Nu johaidī, saulīte laižas uz rietu, a mums vēl gabals ko braukt! Domāju, ka neesmu ievērojis kādu norādi, un laižu visu to apli vēlreiz no sākuma līdz tam pašam lokveida krustojumam uz robežu. Velns ar ārā! Tad sākam tā cītīgāk pētīt karti, un izrādās, ka to bāni viņi ir tikai sākuši būvēt, uzbūvējuši pirmos 8 kilometrus īstenībā un mums ir jābrauc pa veco ceļu, kas kartē iezīmēts sarkanā krāsā. Tā nu nācās skriet pa galvu, pa kaklu un labi vien bija, ka nekāda policija nekur ceļmalā nestāvēja. Keszthely ieradāmies jau tumsiņā un vietējā benzīntankā mēģinājām noskaidrot tālāko ceļu, kas dīvainā kārtā arī izdevās. Turpat iepirku arī dzirkstošo vīnu „BB”(Balaton Boglar), kas nopērkams arī pie mums, turklāt aptuveni tādās pašās cenās. Kempingā iebraucot parastā check-in procedūra un jautājums – mājiņu vai teltsvietu. Bija domāts par telti, bet tantuks sāka piesviest izmaksas un starpība bija tikai kādi 3Ls. Tā nu paņēmām istabiņu un labi vien bija. Mūsu naudiņās sanāca kādi 18Ls. Civilizēti gultās beidzot pagulējām un pat pašiem sava tualete un duša bija. Inventārs un pašas mājiņas gan vēl no soclaikiem palikušas, bet vai nu tas vien ir redzēts un tad tas nemaz nelikās svarīgi. Uzcepām horvātu desiņas, piedzērām maģāru šampi un baudījām lielisko laiku. Blakus kaimiņos vietējie jaunekļi mēģināja sist kanti vācu jaunavām, kamēr otrā pusē poļi čubinājās pa viņiem atvēlēto teritoriju un izbijušies izbira ārā, kad manas desiņu cepšanas rezultātā grilā aizdegās tauki. Bet neko, pakomunicējām un bez savstarpējām pretenzijām turpinājām katrs savas nodarbes. No rīta beidzot ieraudzījām to slaveno Balatonu un gājām tur nopeldēties. Nezinu, vai citur ir tāpat, bet mūsu kempinga pludmales pamatne sastāvēja no dūņām. Ja pabrida dziļāk ezerā, tad tur tas dūņu slānis palika arvien biezāks. Ezers gan pats par sevi milzīgs, zivju ar, droši vien, ka biezs. Netālu peldēja gulbju ģimenīte ar kādām piecām atvasēm. Krastā tikām redzējuši brīdinājuma plakātu ar lūgumu gulbjus nebarot, tāpēc to pat nemēģinājām. Ūdens duļķains, kā jau dūņainā ezerā, krasts vienos meldros. Krastā tādi dīvaini plakāti ar brīdinājumiem, ko pie kādiem viļņu augstumiem drīkst darīt un kāda ir brīdināšanas sistēma. Savdabīgi un interesanti. Pati kempinga teritorija rūpīgi sakopta un iekārtota. Jau vēlāk pie izrakstīšanās kempinga plānā ieraudzīju arī baseinu, bet nezinot to nebūtu pat iedomājies. Tad lēnu garu turpinājām ceļu gar Balatona ziemeļrietumu krastu Budapeštas virzienā. To miestiņu tur ir ka biezs un visi tādi patīkami sakopti, bet tas arī ir saprotams. Viņiem jau jūras nav, tā ka Balatons ir sava veida „ungāru jūra” un kūrorta reģions ar visām no tā izrietošajām sekām. Kempingi no vienas vietas gar visu piekrasti. Balatonfuredā piestājām un uzmetām aci akvaparkam, kas izvietots nelielā uzkalniņā pie tāda īpatnēja „mauru ciematiņa”. Iedomājieties pēkšņi kaut kur Ungārijas vidienē ieraudzīt pamatīgu kvartālu ar kvadrātveida balti balsinātām pusotra-divu stāvu mājelēm bez slīpiem jumtiem – kā tādus kubikus sakrāmētus vienkopus. Skats samērā dīvains, kāpēc tā, to tā arī nenoskaidrojām. Bijām sarēķinājuši savus laikus tā, lai līdz vakaram paspētu ierasties Slovākijā savas nakšņošanas vietā, tāpēc šoreiz akvaparku neapmeklējām, lai gan īstenībā jau vajadzēja. Cenas pret mūsu Līvu akvaparku, kur pabijām pēc kādas nedēļas, bija vienkārši smieklīgas – 4000 forintu (apt. 11Ls) pieaugušajam par visu dienu, kur pretī mūsu akvaparkā mēs par divām stundām kā trīs cilvēku ģimene samaksājām 18Ls. Bet tā nu mēs izlēmām, un devāmies tālāk. Tūrisma informācijas mājiņas un istabiņas ik pa gabalam, ja ko palūgsiet, noteikti izdarīs, ja tikai spēs. Turpat arī kartes un prospektus dažnedažādos var dabūt gan par velti, gan arī par samaksu. Man ļoti patika. Var redzēt, ka tūrisms viņiem ir viens no galvenajiem nodarbošanās veidiem. Ceļš tur iet gar ezera krastu, tā ka Balatonu redz ļoti labi pat pa mašīnas logu. Šur tur ir nelieli aerodromi ar plakātiem vāciski par „riņķa lidojumiem”. Pēc laiciņa sapratām, ka runa iet par lidojumiem uz apli virs ezera. Paši gan nepamēģinājām, bet skats no augšas droši vien ir lielisks. Aizbraucot līdz Balatona ziemeļaustrumu galam devāmies Budapeštas virzienā. Nokļuvām uz ungāru maģistrāles un Budapeštā nokļuvām ātri vien. Mulsināja tikai informācijas tablo iebraucot Budapeštā, kur visa izgaismotā informācija bija atkal tikai un vienīgi maģāru valodā, no kuras nesapratām pilnīgi neko. Mūsupēc tas viss varēja būt rakstīts ar ķīniešu hieroglifiem – labums tāds pats. Budapeštai izbraucām tikai cauri, tāpēc grūti spriest par šo lielo pilsētu, taču tā atstāja skaistas pilsētas iespaidu, arī skats no tilta šķērsojot Donavu bija lielisks, lai arī tikai pa mašīnas logu. Kļūdu navigācijā gandrīz nebija un turpinājām traukties pa „bāni” uz Slovākijas pusi. Bija amizantas situācijas, kad no aizmugures braucošais un it kā apdzīt sataisījies vietējais minūtes 20 brauc no aizmugures droši vien tikai tāpēc, ka tādas numurzīmes tam uz Ungārijas bāņiem nav gadījies redzēt. Uz ungāru bāņiem policiju neredzējām vispār un tā kā pa kreiso joslu mūs jau labu laiku apdzina vietējie džigiti, tad pēc kāda laiciņa mēs iesēdāmies astē kādam busiņam. Tad nu arī lidojām diapazonā no 140-160 km/h, pie kam vairāk pie tās augšējās robežas… Ceļš līdz Miškolcai pagāja ātri. Tālāk bānis vairs neiet un turpinājām ceļu pa divvirzienu šoseju uz Košici Slovākijā. Braucot ievēroju dīvainas saliņas pāršķelta ovāla formā pie iebraukšanas apdzīvotās vietās uz kurām stāvēja norādījuma zīme „šķērsli apbraukt pa labo pusi”, Tā arī darīju vēl aizvien nesaprotot šo saliņu patieso nozīmi līdz spogulī pacmanīju aizmugurē braucošo fūri izdarām savdabīgu manevru – tā šo saliņu apbrauca pa kreiso pusi iebraucot pretējās kustības joslā kuru šis mākslīgais veidojums nesašaurināja ne par centimetru. Tad man arī pieleca, ka saliņa tieši tam arī ir domāta – lai iebraucot apdzīvotā vietā piespiedu kārtā būtu jāsamazina ātrums. Sava veida „guļošais policists”. Vienā no šādiem ciematiņiem papildinājām savus pārtikas krājumus nopērkot vietējos tomātus, persikus un gurķus pie kādas jaunas tirgotājas. Meitene bija ļoti simpātiska, melnīgsnēja kā čigāniete un neko nemācēja man pateikt par cenu, bet uzspieda to uz kalkulatora. Cenas bija vienkārši smieklīgas – kilograms svaigu smaržīgu persiku par 80 santīmiem, tomāti bija pavisam lēti, nemaz nerunājot par gurķiem. Juniors vēl dabūja persiku tāpat vien par „piedalīšanos procesā”. Pēc iepirkšanās mēģināju noskaidrot vietējā veikala atrašanās vietu un to šis meitēns tomēr saprata un kaut kā man izskaidroja. Turpat tālāk ceļa malā jau arī bija. Tur tad nu mēs izpirkām visus atlikušos forintus un iegādājāmies vietējos lētos vīnus 2l plastmasas pudelēs. Ja tāds trauks tiešām garšīga vīna maksā tikai 300-400 forintus, nu kā tu cilvēks neiepirksi? Vēl pēc kāda gabala bija klāt Slovākijas robeža. Pati robežas ēka jau bija draudīga paskata betona klucis ceļa vidū, bet tikuši pāri Slovākijas pusē bijām nepatīkami pārsteigti – visapkārt netīrība, sarūsējuši apgaismes stabi un tam visam pa vidu ceļa malā zīme „Slovakia” ar Eiropas Savienības simboliku. Neviļus atmiņā atausa padsavienības laikos ceļmalās redzētais haoss un bardaks. Tāds bija tas pirmais iespaids. Bet ceļi labi lai gan ar ceļu norādēm arī diezgan liels bardaks. Prešovā, piemēram, braucot caur pilsētu pēc norādēm, nomaldījāmies kapitāli, un tikai vietējos iztaujājot izdevās atgriezties uz pareizā ceļa. Bet tas viss piederas pie lietas. Nakšņošana bija iecerēta kādas ūdenskrātuves krastā vietiņā ar nosaukumu Nova Kelča. Lai gan internetā konkrētu kempinga nosaukumu vai kādas citas koordinātas atrast neizdevās, tomēr kādā slovāku lapā atradu karti ar ūdenskrātuves apkārtnē izvietotajiem kempingiem. Tie bija vairāki, tā ka problēmas nebija paredzamas. Taču viss nebūt tā nenotikās. Pirmās grūtības bija ar pareizā ceļa atrašanu. Iebraucām vietējā benzīntankā jo pēc pieredzes zinājām ka tur jau nu cilvēki savu apvidu pazīst. Dīvainā kārtā pēcpusdienas stundā tur nebija nevienas dzīvas dvēseles, nebija arī nekādu transportlīdzekļu, lai gan iekšā dega gaismas un informācijas par kaut kādu brīvstundu vai tamlīdzīgi arī nekur nebija. Dīvaini. Tālāk ceļmalas krogā/viesnīciņā dabūjām ciet saimnieku un ar krievu valodas palīdzību noskaidrojām aptuvenu tālāko ceļu. Tas bija leģendas veidā : aizbrauksiet līdz tam ciematiņam, tur pa labi, tad no kalna pēc kāda gabala pa kreisi utt. Izklausījās mazliet dīvaini, bet saprast varēja. Braucām „pēc leģendas”, taču ceļš gāja pa pabiezu mežu un jau tuvojās vakars. Vairākus kilometrus nekādu dzīvības pazīmju un stūrmanis jau sāka mēģināt ieminēties par cita ceļa atrašanu. Man šis ceļš savukārt atgādināja Karpatu ceļus, tikai asfalts šeit bija nevainojams. Tā nu nokļuvām kādā mazā miestiņā, kur tālākais ceļš sazarojās, taču virzienrādītāja nebija un nevienas dzīvas dvēseles pie kādas no mājām arī ne. Tīri intuitīvi nogriezāmies pa labi un tas tad arī izrādījās pareizais virziens. Ceļš turpinājās tādā pašā stilā – augšā, lejā, pa labi, pa kreisi un tik caur mežu. Pēc laiciņa izbraucām pie Nova Kelčas ūdenskrātuves. Atkal vietējais krodziņš un bariņš aborigēnu. Nezin kāpēc neviens nespēja norādīt kempinga atrašanās vietu. Pēc piedāvājuma sameklēt apartamentus noraidīšanas, nevies neko nesaprata ne angļu, ne krievu mēlē. Devos jau uz autiņu, kad pienāca kāds pensionārs, kurš ļoti jau nu nopriecājās par iespēju patrīt mēli krieviski. Kaut kad sociālisma laikos vīrs bijis kaut kādā saistībā ar Krieviju un tagad jau daudz gadus nebija krieviski runājis. Kad nu sīki noskaidrojām tālāko ceļu, pateicos par pūlēm. Braucām uz ūdenskrātuves otru krastu un tiešām ieraudzījām pļaviņu ar uzslietām teltīm un pļaviņas malā atradās arī vairākas vasaras mājiņas. Devāmies meklēt jau ierasto „Reception”. Dīvaini, bet nekā tāda tur nebija. Arī mājiņu terasēs esošie atpūtnieki neko man nemācēja paskaidrot. Pāri ceļam pie ezera bija bārs, kur bārmene mācēja tikai teikt, ka viesnīca esot tālāk pa ceļu uz priekšu. Neko darīt, braucām skatīt viesnīcu, jo svešā zemē celt savu telti vienkārši tāpat blakus citām bija neomulīgi. Viesnīcu turpat netālu arī atradām un dīvainā kārtā atradās meitēns – administratore, kas labi runāja angliski. Noskaidrojām cenu, un pēc nelielas apspriešanās tika pieņemts lēmums tepat arī palikt pa nakti. Cena bija vienkārši lieliska – 27 EUR trim cilvēkiem par istabiņu ar dušu, ledusskapi un radio, bet bez televizora. Vai nav lieliski? Piedevām vēl paspējām uz vakariņām viesnīcas restorānā. Viesnīca izrādās piederēja kādai rūpnīcai Košicē un tikai pēc sazvanīšanās ar to tika dota atļauja mums tur pārnakšņot. Jebkurā gadījumā nakts tīros palagos un mīkstā gultā bija lieliska. No rīta sekoja pelde siltajā ūdenskrātuves ūdenī, kurš gan bija pamatīgi nokrities par kādu metru sausās vasaras dēļ. Nesteidzīgi sapakojāmies un devāmies tālāk Polijas robežas virzienā caur Svidņiku. Pa ceļam kādā ciematiņā atkal izpirkām visus vietējās valūtas krājumus un tuvojāmies robežai. Tajā apvidū kara laikā acīmredzot notikušas visai sīvas cīņas – visādi tanki un lidmašīnas satupināti uz postamentiem šur un tur. Pirms pašas poļu robežas labajā pusē ir kapi un liels monuments. Uz robežas pirms mums piebrauca mersītis ar slovāku numuriem, kurā sēdēja arī divi nepārprotami aziātiskas izcelsmes kungi. To tad nu robiņi nolika malā un mēs fiksi šķērsojām robežu tās poļu pusē ieskrienot ēstuvē pa savām vajadzībām un tur izbiedējot dažas mūķenes. Sieva teica, ka skats no malas esot bijis labais. Nu neko, nākošā pilsēta plānā bija Rzeszow. Līdz tai ceļš vēl tāds kalnains un līkumains, bet labas kvalitātes. Poļu miestiņu pa ceļam gana daudz un tādēļ pārvietošanās ātrums ne pārāk liels, bet līdz vakaram bija jātiek līdz Polijas ziemeļiem. Nakšņošana bija paredzēta Augustowas kempingā „Bartek”. Tam ir ļoti izdevīga atrašanās vieta – no Lietuvas puses iebraucot Augustowā pašā ceļa labajā malā un cenas ir ļoti draudzīgas. Turpat blakus ir arī viesu nams ar attiecīgi augstākas cenas istabiņām. Bet tik tālu vēl bija jātiek. Godīgi sakot, diena tā arī pagāja maļoties caur Poliju uz ziemeļiem. Ceļš veda caur Ļubļinu un Bialostoku uz Augustowu. Laiks bija patīkami jauks un ja gadījās „lokomotīve” jeb „sponsors”, tad nu arī riskējot pavilkām pat 140-150 km/h. Taču arī tad gadījās džigiti, kas barā aizvilka garām ka nošvīkst vien. Gadījās pāris kilometrus vilkties aiz kombaina, kas pilnīgi likumīgi lēnu garu vilkās uz priekšu ražas novākšanas laikā, neliekoties ne zinis par autiņu rindu aiz viņa. Tāpat redzējām arī zemniekus ar zirgu pajūgu, kam blakus skrien vēl pavisam jauns kumeliņš. Tādas vietējo dzīves ainiņas. Ar visu to jau pievakarē bijām Augustowā un iekārtojāmies jau pieminētajā kempingā. Blakus bija itāļu ģimenes 2 paaudzes vienā kemperī. Fiksi uztaisījām cīsiņus uz sava grila un skatījāmies kā itāļi nesekmīgi mēģina iekurināt savējo. Palīgā tika ņemts pat fēns vilkmes uzlabošanai, bet nekā. Piedāvājos palīdzēt, bet itālis lepni atteicās. Nu neko, lai jau pamokās. Vēl pēc kādas pusstundas neizturēja poļi no blakus esošās telts, tikai poļi jau negāja piedāvāt, bet pus pa varmācīgi vienkārši iekurināja itāļu grilu, par ko itāļi beigās tomēr bija šiem pateicīgi, un turpmākais vakars jau pagāja poļu-itāļu draudzības vakara stilā ar poļu šņabi un itāļu vīniem. Labi jau, ka ar dziedāšanu pārāk neaizrāvās. Itāļiem no rīta bija grūti, bet poļiem ne mazāko problēmu. Tā tad nu mums arī bija pēdējā nakts ārvalstīs. Vēl viena diena ceļā caur Lietuvu un tad jau vakarpusē bijām mājās. Nepatīkami pārsteidza mūsu pašu valsts robeža Meitenes robežpunktā. Pirmkārt jau ar to, ka robežsargi pirmo reizi(!) visa ceļojuma laikā prasīja uzrādīt vadītāja apliecību, un ar vēl vienu dīvainu lietu. Jebkurā robežšķērsošanas vietā līdz šim, pēc iekļūšanas valstī mēdzām piestāt lai kaut vai nokārtotu dabiskās vajadzības, samainītu valūtu. Atgriežoties savā dzimtenē to nebija iespējams izdarīt civilizēti kaut vai tādēļ, ka vienīgā stāvvieta, kā izrādās, ir rezervēta tikai pašu robežas sargātāju transportam. No kādām padsmit vietām aizņemtas bija tikai 2-3. Nācās izmantot „krūmu pieturu”. Skumji, ka tā. Nez ko par to domā ārzemnieki, kas pie tādām „ekstrām” kā bezmaksas stāvvietas šādās vietās ir pieraduši? Tā nu mums šajā reizē gāja. Ļoti noderīgs bija ceļa apraksts braukšanai caur Poliju un jo īpaši ceļa norāde šķērsojot Varšavu, jo šajā zemē, tāpat kā citās tālāk uz dienvidiem, nekad agrāk nebijām bijuši. Tās deviņarpus valstis sanāk tādējādi, ka dzīvojam puskilometru no Igaunijas dienvidu robežas un Latviju sanāk šķērsot praktiski pilnībā un desmitās valsts robežas šķērsošana ir pāris minūšu jautājums. Šogad brauksim atkal, klāt „pieķerot” arī Vācijas dienvidus, Austrijas un Itālijas Alpus, Melnkalni un arī Serbiju. Veiksmīgus ceļojumus Jums visiem!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais