Indija, pa 1001 nakts pasaku pēdām

Anda Pelēka-Martin 27.08.2011 8 min lasīšanai

INDIJA 1

VARANASI

Deli lidosta un Varanasi lidmašīna vēl ļauj apziņai darboties eiropieša ierastajā režīmā un tad lidostas durvis ir robeža aiz kuras tiekam burtiski iesviesti „dievišķajā peklē”. Pirts karstums un taksometra šoferu pūlis, kas mūs zibenīgi ielenc un žestikulēdami raušus rauj katrs uz savu pusi. Kā apdulluši klīstam pa šo nokaitēto zemi, lūkojot pēc ceļvedī piesolītā autobusa. Tāda, saprotams, nav. Taksisti staigā vienā solī ar mums un angļu valodā vervelē ciparus, par kādiem gatavi mūs aizvest līdz pilsētai. Mans ceļabiedrs beidzot nolemj vērsties pie taksistu kompānijas, kas ir divi lidostas priekšā sēdoši veči (abu taburetes pieķēdētas pie rakstāmgalda, acīmredzot administrācijaJ). Viņš saņem tādu kā kvīti, uz kuras uzdrukāts neliels līgums, kas, kā pēcāk atklājas, paredz arī to, ka papildus nolīgtajai summai mēs apmaksājam arī taksometra stāvvietu parkā. Tā, lūk, ir izdomas bagātība!

Taksometrs mūs aizved līdz krustojumam dažu km attālumā no Gangas. Tālāk sākas gājēju zona. Šajā laikā pilsētas centrs satiksmei ir slēgts, jo esam iekļuvuši Šivas festivāla epicentrā. Oranžās drānās tērpti, nesdami krāšņas, mākslīgiem ziediem un spīguļiem rotātas konstrukcijas, Šivas pielūdzēju tūkstoši virzās uz Gangas upes pusi. Mēs pievienojamies gājienam un ekstātiskajiem soļotāju kliedzieniem: „Bum, bum”. (Vēlāk mēs izskaitļojam, ka viņi visdrīzāk kliedz „Om, Om”, bet izklausās kā „bum, bum”.) Viens no soļotājiem izkliedz tādu kā uzrunu, kas man stipri atgādina skolas laikā piedzīvotās ierindas skates. Un pārējie korī atbild: „Bum, bum”.

Mūsu pasaulīgā nasta - milzīgās mugursomas, ar izdzīvošanai Indijā nepieciešamo tūrista minimumu, ir krietni vien smagākas par ziedu vītnēm, tālab sasnieguši Gangas krastu, mēs saļimstam pie divām spilgti rozā upes vārtu kolonnām, uz kurām attēloti Šiva un Parvati. Mūsu acu priekšā no upes majestātiski izkāpj branga govs un turpat uz kāpnēm ieslīgst meditatīvā snaudienā. Gar upi rosās svētceļnieki, laiž upē banānkoku lapu groziņus ar ziediem un svecītēm, skalo savus autus un nirst, lai ievilktu plaušās kādu malku svētūdens.

Veroties šajā neparastajā skatā, es saprotu vienu: ja es vēlos baudīt Indiju, tad man jāatslēdz mana līdzšinējā domāšana, jāatsakās no visa veida analīzes un interpretācijas procesiem smadzenēs un vienkārši jāpieņem lietas tā, kā tās šeit notiek. Laika gaitā šī mana teorija patiešām apstiprinās.

Atvilkuši elpu, dodamies viesnīcas meklējumos. Varanasi ieliņas ir ārkārtīgi šauras un pa tām vienlaikus spraucas košos sari tērptas sievietes, skrandaini, noplukuši askēti, baltos kreklos tērpti lepni bramini, govis, kazas, suņi un arī daži tūristi. Rokām gatavoto māla ķieģeļu nošķiebtās un pusnobrukušās mājeles bieži vien ir bez durvīm un no tām laukā rēgojas turpat zemē guļošu un kā mūmijas izkaltušu veču netīrās pēdas, govju ragi vai pēcpuses un mazu, šmulīgu indiešu bērneļu pinkainās galvas, kas visas kā viena brēc: „Hello!” un stiepj kārnas, netīras, alkatīgas roķeles, lai mēs tajās dāsni kaisītu rūpijas. Attiecības ar ubagošanu šeit ir katra personīgās sirdsapziņas problēma un mēs nolemjam šāda veida žēlastību neizrādīt, lai neieguldītu savu artavu sistēmas veicināšanā. Ziedojumus atstāsim vienīgi tempļos.

Visi netīrumi tiek sviesti tieši uz ielas, kur tie pūst kopā ar govju mēsliem, svētceļotāju izkaisītajiem ziediem un karodziņu skrandām. Varanasi smakas, tā ir vesela simfonija. Tiesa, daļu atkritumu noēd govis - savām acīm redzēju kā nepilnas minūtes laikā tā saucamā zālēdāja barības traktā pazuda celofāna maisiņš. Pārējos atkritumus šķiro un vāc tie hinduisti, kuriem šajā dzīvē nav palaimējies iedzimt kādā no kastām. Tad nu viņi, ticībā uz uzlabojumiem nākamajā dzīvē, augām dienām rokas pa mēsliem un tas viss ir pilnīgi nemehanizēts roku darbs – finiera plāksnīte un ķerra, labākajā gadījumā.

Tā nu soļot uz priekšu gar neskaitāmajām ielu bodītēm (un sparīgi cenšoties neanalizēt!) esam sasnieguši viesnīcu, kuras priekšrocība ir jumta terase, no kuras paveras visaptverošs skats uz Gangas upi un Varanasi pilsētu. Hotelī sarunājam luksa numuru ar tā saucamo gaisa kondicionieri. No viesnīcas terases var labi redzēt arī kremēšanas vārtus. Nomirt Varanasi ir katra hinduista sapnis un Šivas labvēlības apliecinājums. Upes krastā jau gadu tūkstošiem bez apstājas kuras milzu sārti uz kuriem piederīgie stiepj kā lielas krāsainas, zeltīti sudrabotas konfektes savīkstītus mirušos. Nelaiķus vispirms iegremdē Gangā un pēc šī rituāla svinīgi ievieto ugunskurā. Strauji satumsušajā naktī uguns liesmu apņemtie, apsvilušie skeleti izskatās visai iespaidīgi. Nelaiķa vecākais dēls stāv blakus sārtam ar milzīgu bambusa nūju rokā. Noteiktā brīdī ar to ir jānodauza skeleta galva, tādejādi atbrīvojot mirušā gara ceļu debesīs. Sievietēm atrašanās kremēšanas teritorijā ir stingri noliegta, bet tūristes neskaitās. Arī fotografēt ir aizliegts, bet jāsaka godīgi, arī neprasās.

Nolīgstam laivinieku, lai noskatītos vakara lūgšanu ceremoniju pie Gangas upes. Puisis ir mazrunīgs, īgns un slinks kā maiss. Sarunājis „īpaši augstajam upes līmenim” atbilstošu īpaši augstu cenu, no kuras mums izdodas nokaulēt vien kādu nieku, viņš aizved mūs līdz krastmalai un iedabū koka airu laivā. Kādu brīdi pasēdējis laiskā bezdarbībā, viņš ar paris slinkiem vēzieniem iegriež laivu upes vidū kur ļauj tai šūpoties viļņos pēc savas patikas. Labu laiku esam griezušies turpat uz vietas to pašu kremēšanas vārtu apvidū, kad piepeši mūsu laivinieks manāmi sasparojas un klaigādams naski airē mums tuvojošās pļerkstošas motorlaivas virzienā. Neveltījis mums, saviem pasažieriem, ne pat vismazītiņāko acu skatu, jauneklis izvelk trosi, piesien mūs tauvā aiz motorlaivas pats ierāpdamies pie kaimiņu kompānijas, ko sastāda bariņš kanādiešu tūristu un divi tādi paši slīmesti kā pats. Motoru apkalpo mazītiņš, gadus piecus vecs puišelis. Spēkrats tiek iedarbināts ar prāva kloķa palīdzību un vareni dārdinādams uzlaiž mūsu laivai milzīgu melnu dūmu mutuli (darvas motors, vai?) Esmu romantiskajam braucienam pa Gangu apvilkusi garus un kuplus baltus svārkus; baltu, mežģīnēm izrakstītu blūzi un aplikusi savu jauno zīda šalli. Balta kā gulbis sēžu pašā melnā mākoņa un motora rēkoņas epicentrā un nolemju ne par ko vairs šajā zemē nebrīnīties. (Vai nesatraukties, kā jums labāk tīk. ) Pēc brīža atgriežamies krastā, kur mūsu laivinieks parāda pāris žestus, kas nozīmē, ka mums jāpārvācas uz motorlaivu bet pats izkāpj un nozūd nezināmā virzienā. Mazais kapteinis atkal iedarbina motoru un aizved mūs līdz pārsimts metru attālumā esošajiem Gangas vārtiem, kur noenkuro laivu, precīzāk izsakoties, atstāj to savā vaļā šūpojoties iepretim kādam templim ap kuru ņudzēt ņudz oranži tērptie svētceļnieki un no kura atskan indiešu lūgšanu melodijas, zvanu, bungu, cimbalu un pūšamo ragu pavadījumā. Siltais, tumšais, tempļa vīraka smaržu piesātinātais vakars, straujā, karsti elpojošā Ganga, kas viegli šūpo mūsu laivu un aiznes tālumā svētceļnieku ziedu traukus ar tajos iedegtajām svecītēm, zvanu skaņas, lāpu dejas un krāšņi tērpto svētceļnieku pūlis krastmalā, tas viss aizved mūs tūkstoš un vienas nakts pasaku noskaņās.

Vakara lūgšanas laikā gūtais garīgais pacēlums nebūt netraucē man un ceļabiedram sakašķēties ap to pašu nelaimīgo viesnīcas gaisa kondicionieri. Manā izpratnē vecais, nolietotais aparāts rada pārāk lielu troksni un tā pārveidotajā gaisā es jaušu kārtējo iesnu un alerģijas draudus. Istabas biedrs tā kā piekāpjas, kondicionieri neieslēdzam, bet ir skaidri redzams, ka viņš nav mierā ar šo diskusiju iznākumu, jo demonstratīvi uzliek auduma naktsbrilles, uzgriež muguru un uz manu „labunakti” tikai nicīgi nošņācas. Par spīti saspīlētajai un kondicioniera neatsvaidzinātajai gaisotnei, es žigli vien iemiegu, lai pēc kādas pusstundas pamostos no tā, ka biedrs burkšķēdams tumsā taustās pa istabu, demonstratīvi meklē un iedzer miega zāles un visbeidzot ieslēdz kondicionieri, paziņojot, ka šādā karstumā gulēt ir gatavais mazohisms un ka galu galā neesot nekādas jēgas maksāt par istabu AR KONDICIONIERI, ja tas netiek lietots. Finansiālais arguments nav apstrīdams un mīļā miera labad esmu ar mieru pārlaist arī nelielas iesnas. Arī otrais iemigšanas mēģinājums ir veiksmīgs, tikai pēc kādas stundas vai divām mani pamodina kaut kāda uzmācīga, nepatīkama sviluma smaka. Pusmiegā mēģinu elpot caur mutei priekšā aizliktu palagu, bet tad jūtu, ka drusku tā kā smoku un nāksies vien celties, lai uzmeklētu minerālūdens pudeli un padzertos. Pieslējusies kājās pamanu, ka istaba pilna nejaukiem, kodīgiem dūmiem. Vispirms iedomājos, ka āra krematorijā par godu svētkiem, notiek kāda īpaši pamatīga kremēšana, bet atverot logu, konstatēju, ka smaka nāk tepat no viesnīcas, precīzāk sakot no mūsu istabas un vēl precīzāk – no kondicioniera, kas deg spožām liesmām un kura plastmasas detaļas kūstot kūp ka prieks. Ja nupat vēl baidījos modināt savu ar lielām mokām iemigušo ceļabiedru, tad tagad purinu viņu no visas sirds, jo izcīnītās uzvaras saldmes un miegazāļu iespaidā viņš ir gatavs gulēt līdz tiešai iebraukšanai Šivas debesu valstībā. Atmostoties un aptverot kas par lietu, viņš tver segas no mūsu gultām un dodas slāpēt liesmas. Es, tāda kā te stāvu, tas ir nokvēpusi un naktskreklā, joņoju pa kāpnēm lejup uz viesnīcas recepciju. Jābūt taču tur kādam sargam. Lejā viss ir tumšs un kluss. Blakus uzņemšanas varenajai letei tumsā uz krēsliem samanu tādas kā guļoša auguma aprises. Sākumā man šķiet, ka tas ir bērns, bet tuvāk pienākot saskatu, ka tur puspliks un sarāvies guļ tas sīkais indietis, kurš mūs sagaidīja, kad ieradāmies viesnīcā. Līdz šim man likās, ka augumā neesmu padevusies un savulaik skolas fiziskās kultūras nodarbībās parasti rotāju pēc augumiem sastādītās ierindas viņējo galu, bet šis vīrietītis man sniedzas knapi līdz kaklam. Ar raustīšanu un bakstīšanu man uzdodas piedabūt indieti pussēdus. „Burning! Fire!” es viņam angliski klārēju, bet spriežot pēc skatiena, indieša gars klīst kaut kur sapņu tālēs. Redzot, ka pielēkšanas nebūs, es satveru kalsno roķeli un velku viņu sev līdzi, cauri tumšajam vestibilam un piecus stāvus augšup pa kāpnēm. Viņš nepretodamies un pat neiepīkstēdamies padevīgi ļaujas vilkties līdzi naktskreklā tērptajai, izspūrušajai, nokvēpušajai ārzemniecei līdz pat mūsu istabas atvērtajām durvīm, pa kurām gāžas laukā indīgu tvaiku mutuļi un to priekšā sastingst ieplestām acīm un vaļēju muti kā S izmēra sālsstabiņš. Redzot ka mans pārinieks jau darbojas ap gaitenī uzieto ugunsdzēšamo aparātu, es traucos stāvu augstāk, jo ceru, ka arī uz terases būs sastopama dzīvība. Restorāns nav slēgts, bet slīgst tumsā un klusumā, kam cauri es aiztaustos līdz terasei. Galdiņi, pie kuriem mēs mielojamies maltīšu laikā, ir nostumti malā, to vietā tagad ir novietots matracis uz kura guļ pilnīgs pretstats mūsu mazajam indietim – milzīgu apmēru koloss. Katrs uz sāna dusošās rokas pirksts ir prāvas sardeles lielumā. Ķeros pie šonakt jau iegājušās tehnikas – raustīšanas. Satveru milzīgo roku un rauju no visa spēka uz savu pusi. Gluži veltas pūles. Sparīgs krāciens ir vienīgā atbilde uz manu visa spēka rāvienu. Metu mieru un dodos pie ledusskapja lūkot, vai mēs nevaram dabūt kādu dzeramā ūdens pudeli. Ledusskapis ir ar gudru ziņu noslēgts ar ķēdi un piekaramo atslēgu. Domīgi stāvu ledusskapja priekšā, kad man pievienojas lielais indietis, kuram impulsi no dūšīgo pirkstu galiem beidzot ir sasnieguši atbilstošos smadzeņu centrus. Arī viņu es aizvedu līdz mūsu degošajai istabai, kur viņš paliek stāvam blakus savam mazajam biedram ar tikpat ieplestām acīm, tikai šoreiz jau kā XXL izmēra sālsstabs.

Mans varonīgais biedrs ir krietni izklaidējies ar ugunsdzēšamo aparātu un es pievēršos pasaulīgo labumu glābšanai, stiepjot laukā no istabas visas mūsu mantas, ko tagad klāj kvēpu un kaut kādas lipīgas masas kārta. Izdabūjusi laukā no istabas daļu mantu, es dodos ievilkt kādu gaisa malku augšā uz viesnīcas terases. Pēc mirkļa uz tās parādās dūšīgs ūsains indietis un piesakās kā viesnīcas līdzīpašnieks. Viņš ir saņēmis brīdinājumu par viesnīcā notiekošo (acīmredzot viens no sālsstabiem būs bijis ekipēts ar mobilo tālruni) un tagad nāk apsveikt savus „draugus, savus varonīgos klientus”, kas nodzēsuši viņa degošo viesnīcu. Pateicības uzplūdos viņš mani apskauj un spiež pie savas raženās krūts. Es savukārt šajā brīdī pie sevis prātoju: „Cik savādi tas nākas, ka šajā brīdī, pašā Indijas zvaigžņotās nakts vidū es atrodos uz Varanasi viesnīcas terases, ar skatu uz Gangu, slapjā, netīrā naktskreklā, pelniem pilnu galvu un sveša, ūsaina indieša skavās…” Mjā, gadās dzīvē tādi ārkārtīgi neparasti brīži. Bet kārtīgs hinduists te piebilstu, ka mēs esam palaiduši garām unikālu iespēju, jo tie, kuri tiek sadedzināti Varanasi tiek atbrīvoti no nepateicīgajām reinkarnācijas mokām un nokļūst tieši debesu valstībā…