2. daļa: Ar stopiem no Rīgas līdz Portugālei (Ar palabotām gramatikas kļūdām)

Ilze Baiža 26.08.2011 37 min lasīšanai

2.nodaļa

Hotton ir maza pilsētiņa Beļģijas franču daļā, upes krastā, mežu un pelēku klinšu iekļauta, kādu puskilometru no tās, nogriežas ceļš uz viesnīcu, kas no franču valodas tulkojot, nosaukta „Zilā pils”. Tiesa pati ēka gan ir pelēka nevis zila, taču gandrīz gar durvju priekšu tek upe, pāri upei lokveida tiltiņš, pietiekami liels, lai pa to varētu braukt mašīnas. Nākot pa tiltu no ceļa puses, pirmo ierauga āra manēžu zirgiem, tad pašu pili, kas ieskauta no vienas puses ar upi, no otras ar augstu klinti, kas apaugusi ar mūžīgi zaļām efejām, ja paiet pilij garām, nonāk staļļos, parasti tie ir tukši, jo zirgi katru rītu tiek vesti pāri tiltam uz aploku, kur tie ganās pat decembrī, jo īstas ziemas te ir reti. Ja esi apmeties šajā viesnīcā, tevi aplaimos debešķīgs skats pa logu, kur redzēsi to pašu upi un zirgus, ne jau parastus zirgus, bet tīrasiņu arābiešus, visus baltus, nē sirmus kā zirdzenieki mani palabotu, un taisnība viņiem vien būtu, jo gados jaunāko zirdziņu krāsa vairāk līdzinājās pelēkai. Šāda bija paradīze, kurā ieradāmies vēlu vakarā, kā izrādījās vecgada vakarā. Rejoši mūs sagaidīja franču buldogu ģimene, tad parādījās meitene, izskatījās apmēram 20 gadus veca, smalka auguma, ģērbusies melnās drānās, bet ļoti eleganti. Nodomāju, ka viņa ir viesnīcas darbiniece, tikām aicinātas dziļāk, pils bija iekārtota kā jau pils ar atbilstošā stila mēbelēm, lustrām un aksesuāriem, vienā spārnā mitinājās īpašnieku ģimene, pārējo daļu aizņēma viesnīca. Šis bija īsts ģimenes uzņēmums, tēvs pavārs, māte un jaunākā meita palīdzēja viesnīca, ja bija nepieciešams palīgā sabrauca citi ģimenes locekļi, bet algota darbiniece- istabene bija tikai viena, laikam jau nebija vajadzības, jo viesnīcā apmesties ne katrs varēja atļauties, līdz ar to pils reti bija pilna kā tajā vakarā, kad ierādamies. No vienas puses muļķīgi, ka mēs tā uzkritām tieši vecgada vakarā, bet no otras, mēs nācām kā sauktas, mūs norīkoja pie šķīvju mazgāšanas virtuvē, un atklāti sakot es to izbaudīju, viesus kā vēlāk izrādījās apkalpoja viens no vecā francūža dēliem ar vedeklu un jaunākā meita, meitene, ko satikām uz sliekšņa kopā ar suņiem, un kaut gan izskatījās vecāka, viņai bija tikai 16 gadu. Ģimenes galvai, Francūzim, kā viņu iesaucām, bija 60, bet nu tik enerģisks, un jā, mācēja atstāt par sevi laba un atvērta cilvēka iespaidu. Žizele - viņa sieva, kas ar mums turpmāk nodarbojās visvairāk, svinēja savu 42. gada dienu, bet izskatījās jaunāka un pārsteidzoši labi. Blondā sieviete ar čirkainajiem matiem patiesībā bija flāmu beļģiete, kas ieprecējusies franču pusē. Gan Žizele, gan francūzis bija bijuši iepriekš precējusies un katram no viņiem bija jau pieauguši bērni, kas dzīvoja savu dzīvi, kas reizēm atbrauca ciemos vai palīdzēt viesnīcā. Kopā ar pāri dzīvoja tikai Selīna - vienīgā abu kopējā meita. Mums ierādīja istabiņu, tā ne tuvu nebija kā visas citas istabas šajā pilī, ar vienkāršām baltām sienām, maza, mazliet piesmakusi, atgādinot slimnīcas palātu, bet mums tā bija laba. Varēja redzēt, ka šiem cilvēkiem naudas netrūka, garāžās glaunas mašīnas, skapjos dizainera drēbes, stallī arābu zirgi. Man bija tas gods šos skaistuļus apkopt, barot, vest uz ganībām un pat jāt. Likās, ka paliksim te vismaz gadu vai vairāk. Es strādāju ar zirgiem, Estere uzkopa istabiņas, un likās, ka nekas mūs no šejienes nepadzīs, bet kur ir skaistais, tur ir arī neglītais, kur ir bagātība, tur ir skopums, un jāsaka, ka mans sarežģītas raksturs nu nemaz nepalīdzēja lietas uztvert viegli un bez aizvainojuma. Manos darba pienākumos ietilpa zirgus barot, vest ganībās, tīrīt stalli un jāt vai hordot. Starp baltajiem arābiešiem, viens ērzelis lepojās ar bēru apmatojumu nu graciozām formām, īsts skaistulis, toties ar nejauku raksturu, tāpēc ar pārējiem zirgiem to nelaida. Otra melnā avs ganāmpulkā bija mazais Šeplandes ponijs, zirdziņš prāva suņa lielumā, bet nu izmanīgs gan, lai arī dikti resns, vienmēr mācēja izbēgt no sava steliņģa un tad tik ķērās klāt pie graudu maisiem. Man nācās arī viņu nodarbināt, hordot pa manēžu, bet tik slinku zirgu man nebija nācies satikt.

Ēšana tika organizēta kopā ar ģimeni pie viena galda, apmēram pēc nedēļas saņēmām sūdzību tieša tekstā pateiktu sejā, ka ēdam pārāk daudz. Laikam jau ēdām vairāk kā viņi. Estere pamanīja, ka bieži mūsu šķīvju saturs atšķīrās no pārējo, piemēram, ja ģimene ēda steiku, mums bija desiņas, es gan to neievēroju, atšķirības sāku manīt tikai tad, kad Estere man to kādu vakaru pastāstīja. Tad kādās brokastīs tikām no galda aizdzītas, francūzis lūk gribot laiku ar ģimeni, todien bija atbraucis viens no viņa dēliem. Žizele vēlāk taisnojās, ka francūzim esot grūti visu laiku ar cilvēkiem strādājot un ka reizēm viņš gribot prom no visa un tik tiešām būt ar ģimeni kopā un tikai, bet vai tas deva tiesības uz mums kliegt un padzīt no galda it kā mēs būtu vergi? Toreiz man bija grūti saprast vēlmi palikt vienam, jo man bija diametrāli pretēji, es gribēju ģimeni, cilvēkus ap sevi, bet viņš no tiem bēga. Vēlme aizbēgt no sabiedrības man likās tik nesaprotama un nepieņemama, es vienkārši nezināju, ko nozīmē visu laiku būt ar cilvēkiem. Tam sekoja istabas maiņa, tikām pārvietotas uz bēniņiem, var jau būt, ka iekārtas ziņā, te nebija tik labi kā palātas istabā, bet šai telpai bija kas unikāls - jumta lodziņš, kad lija varēju stundām klausīties kā lāses sitās pret stiklu, bet no rītiem es pacēlu to uz augšu un izbāzdama galvu ieelpoja dzestro rīta gaisu, bieži redzēju kā migla kāpj pa ieleju, vai zirgi ganībās draiskojas, no šejienes varēja redzēt tālāk kā no jebkura loga visā pilī. Reizēm pēc darba saposāmies un devāmies uz pilsētiņu, reizēm gājām uz mežu. Ja Polijā pirmo reizi redzēju kā āmuļus pārdod buntēs kā pūpolus Latvijā, tad Beļģijā pirmo reizi redzēju kā āmuļi aug brīvā dabā. Izrādījās, ka tie ir parazītaugi, kas auga uz koku stumbra kā zari, izskatījās ka, koks ir zaļš salapojis, bet patiesībā tie bija mūžzaļie āmuļi. Vispār radās iespaids, ka Beļģijas daba ir parazītaugu Meka, jo to te bija pa pilnam, visādi staipekņi un ložņātāji. Ja atgriežas pie francūža, viņš pret mums izturējās rupji, tik tiešam kā izlepis kungs pret kalpiem, Žizele savukārt bija viss lojālākā, kas attiecas uz Selīnu, drīz vien viņa tika nosaukta par preileni. Kaut miesās viņa nebija pat drusku lielāka par Esteri, meitene mocījās ar Anoreksiju, vakarā viņa ēda tikai salātus, uzdzerdama citronūdeni. Protams Estere diētu neieturēja nekādu viņa bija dabiski tieva, bet ēda kā zirgs, kas izbrīnīja visu beļģu ģimeni, patiesībā reizē pat mani, jo gribējās loģiski jautāt, kur tas viss paliek? Saspīlējums starp mums un viņiem auga pamazām. Francūzis ar vien biežāk mūs sūtīja prom, viņam vajagot privātumu, bet kad mēs izdomājām savu istabu aizslēgt mums to neļāva, neesot ugunsdroši, bet kur tad mūs privātums? Biju dumja maksimāliste, un nez kāpēc man likās ar šo netaisnību vajag cīnīties, ticēju, ka varu šo cīņu vinnēt. Uzrakstīju un pie mūsu bēniņu durvīm pieliku zīmīti: ‘’Lūdzu klauvēt pirms ienāciet, jo arī mums vajag savu privātumu!’’ Šo zīmīti izlasīja, tad norāva un savam tēvam aiznesa preilene, viņa liekas patika tas, kas sekoja – mūs atlaida. Tas notika tik vienkārši. Estere raudāja visu vakaru, bet es nogrimu dziļās pārdomās ar sevi, tajā brīdi kaut kas mainījās manī, tas bija pirmais un pagaidām arī pēdējais darbs no kura esmu tikusi atlaista, kā saka no kļūdām mācies, bet vai tiešam visam vajadzēja notikt šādi??? Pati jau biju vainīga, bet toreiz kā jau teicu man bija tikai divas krāsas, balta un melna, tajā dienā, kad mūs atlaida manī piedzima arī pelēkā. Gods, kam gods, bet par dabu mums samaksāja, un kaut atkal bija jādodas pasaulē meklēt laimi, mums bija veseli 800 eiro. Uz Latviju doties nevarējām, lepnums neļāva, jo skolas brīvlaiks jau sen bija pagājis, tāpēc pēc ilgas apspriedes, nolēmām doties pretī saulei uz Spānija.

Es domāju, ka katrā latvietī snauž spānis, jo vairumam no mums patīk spāņu ritmi, dejas, valodas skaņa un temperaments, arī man, kaut par pašu valsti nezināju neko, bija izlemts uz turieni doties divu apsvērumu dēļ, galvenokārt tāpēc, ka tur ir siltāks un tāpēc, ka vienmēr gribēju tur nokļūt, iemācīties valodu un flamenko.

Atklāti sakot tikai tagad apjutu, cik šis ceļojums ir bijis garš, ceru, ka jums pietiek pacietības lasīt. Liekas tiešām varētu uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi, bet to laikam nevarētu gluži ievietot sadaļā ceļojumi.

Daudz nestāstīšu par posmu Hotton –Parīze, jo jau Beļģijā mums izdevās nostopēt kādu jauku fūres vadītāju, kas arī bija ceļā uz Parīzi, viņa otrā lāviņa fūrē nebija saplīsusi un mēs itin ērti ar Esteri tur abas varējām izgulēties. Daudz ceļā ar viņu runājām, bet daudz jau neatceros, un kaut arī vēroju apkārtni ārā pa logu, nevarēja redzēt daudz, snigs sniga lielām slapjām pārslām, un manas domas jau bija Parīzē. Mīlestības pilsētā, pilsētā, uz kuru gribēja aizbraukt katrs. Es par to biju dzirdējusi daudz, redzējusi filmas un fotogrāfijas, un beidzot arī es tur nokļūšu. Tā kā naudiņa mums drusku bija, internetā jau tika sameklēta lētākā viesnīca kādu tik varējām atrast: 13 eiro par nakti, zinājām, ka Parīzē pavadīsim vienu dienu, jo gribējām redzēt parastos tūrisma objektus, diemžēl tā arī līdz Džima Morrisona kapam neaizgājām. Tikām izlaistas Parīzes nomalē, bet vēl kur kursē metro, ar to tad arī tikām uz savu viesnīcu. Kaut Jūs droši vien sapratīsiet kāpēc viesnīca bija tik lēta, man bija pagrūti, jo atrašanās vieta centrāla, no istabiņas bija skats uz Parīzes ieliņu, nu jā protams bija arī fakts, ka kaut maksājam kā divas personas, mums bija jāguļ nenosakāma izmēra gultā kopā. Tā nebija ne īsti vienai personai, ne arī divām, tātad 1,5 vietīga gulta, bet mums viss bija par labu ņemams. Istabiņā vēl bija antīks ledusskapis, nu ja kāds spēj iedomāties, tad tāds kā drusku piepūsts, ieapaļām formām. Duša arī bija mazliet aizrūsējusi, bet tomēr bija, un vēl interesanti, ka mums istabiņā atradās elektrības skaitītājs, līdzīgs mūsu vecā tipa melnajiem skaitītājiem. Tā kā jau bija pavēls, nolēmām vispirms nopirkt kaut ko iekost, un tad doties izpētīt Pilsētu. Veikalā, mēs ilgi skatījāmies uz produktiem, to cenām, viss likās dārgi, bet ēst gribējās, mūsu diskusijas svešā valodā piesaistīja kādu kungu.

‘’Atvainojiet, Kādā valodā jūs runājiet?’’viņš jautāja angliski ar piemīlīgo franču akcentu.

-„Latviski,’’ mēs atbildējām

‘’Vai Jūs negribētu kopā ar mani iedzert kafiju?’’ Francūzis jautāja

‘’Nē, paldies!’’ Estera atbildēja

‘’Tas bija joks. ‘’

‘’Hmmm, ‘’es nodomāju,’’ šiem cilvēkiem gan ir interesanti joki,’’ bet skaļi to neteicu.

‘’Es runāju vienīgi ar puķēm,’’ sacīja šarmantais kungs

Mēs neko neatbildējām, bet iepirkuma groziņā ātri sametām produktus.

‘’Jūs zināt, ka no Austrumeiropas nāk visskaistākās sievietes?’’ Viņš jautāja

‘’Paldies’’, es kautrīgi noteicu, kaut pie sevis domāju,’’ nu ko var muldēt.’’

‘’Vai jūs nevēlaties glāzi vīna?’’

‘’Nē, paldies,’’ šoreiz jau es atbildēju un zināju, kas sekos pēc manas atbildes.

‘’Tas bija joks!’’ Viņš smaidot teica.

Šoreiz jau atklāti es viņam pateicu:’’ Piedodiet, jūsu joki ir tādi visai dīvaini. ‘’ Viņš savukārt izlikās to nedzirdam, liekas šī viņam bija spēle, sapratušas, ka no savādā humora cienītāja tik viegli vaļā netiksim, mēs devāmies uz kasi. Viņš cerēdams mūs apsteigt, paķerdams pudeli sarkanvīna steidzās uz citu kasi. Tomēr mēs no veikala tikām ārā pirmās, un burtiski metāmies skriet, lai pazustu aiz līkuma.

Ar produktiem atpakaļ viesnīcā, tā kā mums bija nopirkts arī siers, nolēmām to ielikt ledusskapī, ja jau tas te ir, ievietoju slēdzi rozete un gan Estere, gan es kādu metru atlecām nost! Kas par troksni, ko tas rādija sākot strādāt, bet skaitītājs mūsu istabiņa sāka griezties kā traks, nolēmām ledusskapi nelietot, kaut kā Francijas elektrības rēķinā iedzīvoties negribējām.

Tad nu devāmies iepazīt Parīzi, nu, protams, vēlējāmies apskatīt Eifeļa torni, sapņojām, ka tumsā tas varētu izskatīties vislabāk, un jāsaka, ka, ja gaida kaut ko no kaut kā, ko īpaši grandiozu, bieži gadās vilties, man tā notika ar Parīzi. Es biju gaidījusi nez ko vairāk, nevaru teikt, ka varētu nosaukt šo vietu par skaistāko pilsētu Eiropā, man piemēram, Lisabona un Barselona, ko iepazinām vēlāk, patika daudz labāk. Tornis man likās par mazu, pie tam tajā vakarā mūs nelaida tam klāt, jo bija atbraukusi kāda svarīga Ķīnas amatpersona. Protams, nevar noliegt, ka sava pievilcība Parīzei ir, taču to aizēnoja lielais ubagu skaits, kas brīvi rindiņā tuneļos guļammaisos gulēja. Ielas piemētātas un netīras, un visapkārt kabatas zagļi, bet bez tiem jau laikam neiztikt, kur tik ir tūristi, tur ir arī viņi.

Izrēķinājām, ka no Francijas lētāk uz Spāniju braukt ar autobusu, jo ar stopiem mēs iztērētu apmēram tik pat, jo jāmaksā par transportu, lai tiktu uz lielceļa, vēl jāpieskaita apēstā pārtika, autobuss izbrauca pēc dienas, tāpēc Parīzē uzkavējāmies ilgāk. Uz autobusu ieradāmies apmēram stundu agrāk. Publika salasījās pavisam internacionāla, liekās, ka te pārstāvētas teju visas pasaules rases, un nez cik tautību. Īpaši interesants bija vīrs ar pidžamu mugurā, vismaz pēc pidžamas izskatījās un mēs nospriedām, ka viņš ieradies no Āfrikas. Dīvainais svešzemnieks autoostā ieradies ar iepirkuma ratiņiem, kas pilni piekrauti ar mantām, visādām mazām pauniņām. ’’Kāpēc to visu nevar salikt vienā lielā labā muguras somā?’’ es domāju, ’’Laikam, mums Eiropiešiem to nesaprast.’’ Beidzot varējām sākt ievietot bagāžu autobusā, bet mēs savas somas izlēmām ņemt līdzi salonā, jo vietas novietnē pāri nepalika, viss bagāžnieks jau bija piekrauts ar visādiem maziem sainīšiem.

Kad beidzot izbraucām nespēju aptver, ka jau pēc nakts būšu Spānijā, manā sapņu zemē. Nevarējām gulēt, tāpēc kaut ko runājām, satraukumu radīja aina aiz loga - biezs sniegs, likās jo, tuvāk Spānijai, jo biezāks tas kļuva. Nedomājamies par kalnu rajoniem, kaut kā Spānija vienmēr bija asociējusies ar karstumu. Uz robežas autobusu apturēja policija, mūsu pases viņi lieki nepētīja, lielāka uzmanība tika pievērsta afrikāņiem, nelegālo imigrantu tomēr mūsu autobusā nebija, tāpēc tas turpināja ceļu. Barselonā iebraucām kādu stundu pirms noteiktā laika, Estere, droši vien palīdzēja dažam uzrausties no miega, jo viņa skaļi sajūsmā iesaucās: ’’Skaties, skaities, tur ir reāla palma!’’ visi acu pāri bija vēsti mūsu virzienā, bet mēs nelikāmies ne zinis, aizrautīgi pa logu pētījām gar ielu augošās palmas, spriedām: vai tik tās nav mākslīgas. Apstājāmies un šoferis skaļi uzsauca:’ ’Barselona!’’Bija laiks rausties ārā.

Bija kādi seši no rīta, āra bija samērā silts, mēs stāvējām kā apjukušas. ’’Uz kuru pusi bija pilsētas centrs?’’ es nodomāju. Estere izlēma uzjautāt šoferim, bet pie viņa salasījusies jau pamatīga drūzma, izrādās krievi, nabadziņi, centās, runājot savā valodā, no autobusa vadītāja dabūt informāciju, bet viņš, nesaprazdams ne vārda, tikai viena laidā skandēja: ’’Barselona, Barselona, Barselona!’’ Estere jautāja angliski, bet saņēma tādu pašu atbildi kā krievi. Sapratām, ka jāiet vien kaut kur uz dullo. Apmēram pēc kādiem 2 noietiem kilometriem centrā arī nokļuvām. Atkal briesmīgi mācās virsū miegs, apsēdāmies uz soliņa un skatījāmies kā pamazām viss mostas, kā atveras veikaliņi, cilvēki iet uz darbu, iedarbojas strūklakas un centrālo laukumu sāk aizpildīt tūristi. Kafijas smarža no tuvējas kafejnīcas kairināja mūsu degunus, nolēmām, ka turēties pretī nespējam, un par laimi, kafija aizdzina uzmācīgo miegu! Sākām arī mēs savas tūristu gaitas, šaurās ieliņas un mājas ar balkoniem, kuri apkarināti ar žūstošo veļu, mīmi uz ielām, kurus sakumā noturēju par īstam statujām, jo redzēju tos pirmo reizi mūžā un protams palmas, man lika iemīlēties šajā pilsētā. Te es uzzināju, ka ir katalāni, nu jā ģeogrāfijas stundā par to kaut kad bija stāstīts, bet tad man vienaldzīgi likās, ka viņi visi vienalga ir spāņi. Vēl pamanījāmies ieiet tirgū, tur tik tiešam valdīja tāda atmosfēra, kā to attēlo Meksikas seriālos, tumsnēji vīrieši pārdeva gaļu, skaļi saucot nopakaļ katram garāmgājējam. Liekās, arī šajā tirgū varēja nopirkt visu. Ejot atpakaļ uz centrālo laukumu pamanījām flamenko dejotāju, viņa ģitāras pavadībā tur pat uz ielas dejoja, tiesa kleita nebija sarkana, bet gan brūni puķaina, taču mani sievietes priekšnesums tik ļoti aizrāva, kā man grimējās tā dejot. Apžilbušas no Barselonas valdzinājuma, mēs gandrīz aizmirsām, ka ne gluži bijām tūristes, kas nesteidzīgi var izbaudīt visu, ko šī pilsēta sniedza. Bija jādomā, kur paliksim, ko darīsim tālāk. Atkal ienāca prātā doma par klosteri, diemžēl mums tādu šajā apkaimē atrast neizdevās, uz vienu gan aizbraucām, bet mums pateica, ka tas ir pilns. Nakti pavadījām hostelī, bet tūlīt sapratām, ka nauda bija jātaupa un pa hosteļiem dzīvot nevarēsim. Pieņēmām lēmumu iegādāties telti, divus guļammaisus un katliņu. E-pastā jaunu ziņu nebija, tas radīja zināmu izmisumu, telti un guļammaisus nopirkām samērā lēti, katliņu arī, toties par vilcienu ar kuru izbraucām ārpus pilsētas samaksājām diezgan. Pirmo nakti pavadījām pludmalē, kaut arī tur skaidri bija pateikts, ka teltis celt nedrīkst, mēs to nevērojām. Agri no rīta jau bijām ceļā, it kā meklēt klosteri, izsapņojām, ka kādu laiku palīdzēsim māsām, piedalīsimies labdarības pasākumos, zīmēsim kartiņas, vārdu sakot fantazējām. Pārliecinājāmies, ka Spānija stopēt ir grūtāk niekā citās valstīs, mazāk cilvēki apstājas. Tā arī mums gadījās iesprūst ceļa vidū, kuru bijām plānojušas veikt vienā dienā. Sapratušas, ka būs tur jāpavada nakts, sākām noskatīt telts vietu, apkārt oranžas klintis, īsti jau nebija kur, tāpēc izlēmām pa labu zālienam ceļa vidū. Šosejas vidū bija aplis, kuram pa vidu jauks zāliens, nu kā radīta vieta mūsu teltij. Pieredzes trūkums nelika aizdomāties, ka tas izraisīs lielu uzmanību, tā nu mēs uzcēlām telti, iekārtojamies un aizgājām pat gulēt, kad izdzirdējām soļus mūsu virzienā. Policija. Viņi pārbaudīja mūsu pases savā datu bāzē, tad pateica, ka telti tajā vietā celt nedrīkst, nu ko, dabūjām kravāt mantas un pārcelties. Tumsā gājām, nezinot virziena, galvenais tālāk no lielā ceļa, līdz atradām pļaviņu, kur apmesties, patiesībā, nezinājām, kur ceļam telti, neko īsti nevarēja redzēt. No rīta pamodāmies ziedošā mandeļkoku dārzā, kas rīta dzestrumā patīkami smaržoja.

Tālāk devāmies uz vienīgo klosteri, kura adrese mums bija, taču arī tajā diena mērķi nesasniedzām, bet tikām tuvu, nakti pavadījām apmēram tikai kādus 20 km no tā. Ar cerībām saistītais rīts, mums atnesa vilšanos, klosterī bija ierīkota lepna viesnīca, un mūķenes tur jau vairs nedzīvoja simtiem gadu. Pirmo reizi ienāca prāta doma par pašnāvību, par Spānijas bomzi īsti negribējās kļūt, kaut nauda vēl bija gana, tomēr skaidrs bija arī tas, ka kādu dienu tā beigsies. Bet ja nu mums jāmirst, tad skaisti! Ne es, ne Estere nebijām redzējušas okeānu, nolēmām to ieraudzīt un tad nolekt no klints, vismaz būsim piepildījušas kādu no sapņiem!

Tātad, plāns bija gatavs, doties uz Galīciju. Vispirms uz ziemeļiem un tad uz rietumiem. Tajā diena vienkārši braucām kaut kur uz ziemeļu pusi, redzējām, kā paliek kalnaināks, un jau vakarā nokļuvām pilsētiņā Tremp. Te laikam neiemaldījās daudz tūristu, bet žēl, tā ir maziņa, kalnu ieskauta ar pati savu kalnu vidū. Tremp atradās tikai viens pārtikas veikals, pie tam strādāja no 9 līdz 12, tad īpašniece gāja sjestā, un atgriezās darbā uz divām stundām no 17.00 līdz 19.00. Toties pilsētiņa varēja lepoties ar savu bibliotēku, jaunu un modernu, un galvenais - internets par brīvu. Te mēs apmetāmies kāda viesu namā, istabiņa maksāja ļoti lēti, tikai 10 eiro, un mums pavērās iespēja izmazgāt drēbes, pašām nomazgāties, un galvenais meklēt darbu internetā. Tur palikām divas naktis, vēl joprojām nekādu ziņu epastā, ’’Tātad jādodas pretī okeānam!’’ es domāju.

Ceļš no Temp uz ziemeļiem bija neizsakāmi skaists, kad sēdēju mašīnā cerēju, ka šis brauciens nekad nebeigsies, jo aiz katra veiktā līkuma pavērās jauna glezna, vai nu brīnišķīga kalnu ainava, vai straujas mutuļojošas upes ar ūdenskritumiem, vai ezeri kalnu pakājē ar zilganzaļu ūdeni. Tādu Spāniju es nepazinu, likās ka esmu Austrijā vai Kanādā. Vietu, kurā mūs izlaida sauc….(neatceros), te izlēmām iegādāties sīkāku Spānijas karti, es ņurdēju par tās cenu, bet pareizi vien bija to nopirkt. Izpētījušas kari saprātam, ja dosimies taisni, nonāksim atpakaļ Francijā, tāpēc vajadzēja izvēlēties ceļu, kas iet uz vidieni, kas nozīmēja, ka jākārto kāds gabals uz atpakaļu un jāmeklē pagrieziens uz Barbastro. Ieraudzījām norādi ‘’bomberos’’ un sekojām, rezultātā nonācām pie mājas ar uzrakstu Bomberus - no spāņu valodas ugunsdzēsēji. Lieki 4 km noieti, tāda dzīve. Atradušas pareizo norādi blenzām tālē, ceļš stopēšanai izskatījās bezcerīgi mirs, bet nemaz tik ilgi negarlaikojāmies līdz kāda mašīna apstājās, ar šoferi tika norunāts, ka mūs izvedīs uz galvenā ceļa, kas ved uz Barbastro. Vadītājs šo ceļu bija mērojis dienām, tāpēc brauca diezgan ātri, man radās sajūta, ka esmu karuselī, izrādās šis ceļa serpentīns stiepās pāri kalnu grēdai un gāja līkumu likumiem, te uznesot mūs augšā, te atkal lejā. Skaistumu izbaudīt liedza uznākušais nelabums, kāds reizēm rodas pārāk daudz vizinoties ar karuseli. Izkāpjot, elpoju dziļi un priecājos, ka ‘’amerikāņu kalniņu’’ atrakcija ir galā. Tālāk braucām ar fūri no kuras izkāpām jau krēslā, telti uzcēlām ezera krastā. Vērojām kā iestājas tumsa, mums taču acu priekšā bija dzīva glezna ar tajā attēlotu ezeru, kurā spoguļojās sniegotas virsotnes. Jau teltī guļot iedomājos, jau tas, ko tagad biju redzējusi bija visu piedzīvoto ciešanu vērts.

Turpinājums sekos….

Naktis te, kalnos bija vēsas, pat aukstas, un vispār laiks mūs ar lielu siltumu nelutināja, protams, nesalīdzināsim ar Latvijas februāri, martu, bet nez kāpēc bija radies iespaids, ka Spānijā vienmēr ir karsti. Bieži teltī saspiedāmies kopā, uzvilkām visu, ko varēja uzvilkt, lai kaut nedaudz sasildītos. Rītos, kad saule sasildīja gaisu mēs tā pa īstam varējām aizmigt, tāpēc ceļā devāmies tikai ap pusdienas laiku, vai vēlāk. Piecēlos ap kādiem divpadsmitiem dienā, Estere vēl gulēja, bet drīz arī viņa bija augšā, lūkodamies, ko var uzēst. Strīdējāmies samērā reti, bet par visādiem sīkumiem, un visbiežāk tas bija par ēšanu. Estere varēja ēst visu dienu, ja viņai būtu tāda iespēja, es savukārt varēju paēst un nodzīvot visu dienu bez ēšanas. Strīdi nebija par to cik un ko kāds apēd, bet par laiku, ko ēšana aizņēma. Brokastis nu vienreiz bija tā ēdienreize, kas neradīja nekādas domstarpības. Tajā mēs uzņēmām galveno dienas pārtikas devu. Tunča maizes bija iecienīta pārtika, jo šīs zivs konservus veikalos pārdeva lēti. Otra lieta par ko strīdējāmies bija par to, ko pirkām veikalā, bieži Esterei sagribējās ko eksotisku, nu piemēram astoņkāja konservus, vai kaltēto gaļu, kas bieži beidzās ar lieliem tēriņiem, vai produkta izmešanu miskastē. Piemēram, astoņkāji ne noliedzami izskatījās kārdinoši fotogrāfijā uz vāciņa, bet patiesias bundžiņas saturs vairāk atgādināja tinnteņu zupu, ko teikt, laba reklāma, bet mūsu maciņam par labu tas nenāca. Spānijā populāra ir kaltētā gaļa, kas garšo mazliet rūgteni, un veikalos tai ejot garām varēja sajust salkanu smaku. Ēst noteikti to var, ja pierod pat iegaršojas, bet maksā daudz. Un jā, šokolāde, Estere bez tās nevarēja dzīvot, viņai vispār garšoja saldumi, mani to pārlieku liela iegāde sadusmoja. Tajā dienā, novācot telti un saliekot visu muguras somā, es nespēju acis novērst no kalniem. Kalni mani bija vilinājusi jau tad, kad kā maza meitene klausījos sava onkuļa stāstos par viņa alpīnisma ekspedīcijām. Protams, viņš varēja tikt tikai tur, kas atradās Padomju Savienībā, kaut droši vien gribēja redzēt Alpus, un kas zina varbūt arī Pirenejus. Kopš tiem laikiem arī mana vēlme bija kāpt kalnos, bet finanses to neļāva, lai kāptu kalnos tomēr vajag līdzekļus. No onkuļa stāstiem atcerējos, kā viņam pašam gājis ar tām naudas lietām, bet savām kalnu ekspedīcijām viņš taupīja. Nesen man kāds pasniedzējs teica: ‘’latvieši ir baigā kalnā kāpēju tauta!’’ es nevarēju nepiekrist, mūs vilina sniegotās virsotnes, it kā būtu tur kaut ko pazaudējuši. Tā arī es stāvot tur, sapņoju par došanos augšup, bet mūsu ceļš veda prom, vairāk vidienē, kur kļuva ar vien līdzenāks un līdzenāks. Kaut kur pie Haevas (vai kaut kā tā) ilgu laiku nositām supermārketā kārtējo reizi diskutējot ko pirkt, ko nepirkt.Pilsētu vārdā Pamplona sasniedzām jau tumsā, naktī pilsētā nav teltī nakšņot pārāk labi, kur tad celsi to, parciņā? Lai atkal atnāktu policija un izprašņātu, nolēmām sameklēt lētu hosteli, bet tādu atrast neizdevās, viesnīcas bija pārāk dārgas, no staigāšanas sāka gurt kājas, tāpēc nolēmām ieiet kāda kafejnīcā un nosēdēt tur visu nakti, pasūtījām kafiju un kaut kādu uzkodu, kad pēkšņi mūs pārsteidza apkalpojošā personāla darbība. Galdiņi tika pa vienam aizvākti, kaut kā izdevās sarunāt, ka mūsējo prom nenesīs, bet bija jāpārvācas uz stūri, izrādījās, ka šajā stundā te sākas dejas. Un patiešām pēc dažām minūtēm zāli piepildīja dejotāji, visi kustējās karstajos ritmos, kamēr mēs sēdējam un uz to visu noskatījāmies no malas. Pievienoties negribējās vairāku iemeslu dēļ: smagās somas bija tepat pie mūsu kājām, kas lika manīt noietos kilometrus un kādas divas dienas nebijām mazgājušās, tāpēc nejustos pārāk labi starp tīrajām spāņu dāmām un kungiem. Vispār es dikti centos mazgāties, jo smirdēt man gribējās vismazāk. Reizēm līdu ledainā ūdeni, lai tik būtu tīra. Arī šajā rītā pieceļoties biju vismaz paduses ezerā izmazgājusi. Tas man likās svarīgi. Pamanījām kādu melno ļoti labi dejojam, viņš dejoja viens pats, bet piesaistīja ar savām kustībām, laikam pārāk uzkrītoši uz viņu skatījāmies, jo viņš kopā ar savu portugāļu draugu mūs uzrunāja. Stadijās priekšā kā Karls, bet vēlāk izrādījās, ka īstais vārds ir pavisam citādāks. Sanāca tā, ka viņš mums piedāvāja naktsmājas, portugālis kaut kur nozuda, bet Serins (karla īstais vārds) mūs ar savu mašīnu aizveda uz savām mājām, tas bija paliels dzīvoklis, kura mitinājās kādi 12 cilvēki. Visi lielāko tiesu no Senegālas, no kuries bija arī viltus Karls. Atmosfēra te bija tik nepiespiesta, visi ar mums runājās, cik nu katrs prata angliski, interesanti stāstīja kāds no dzīvokļa iemītniekiem, ka viņam Senegālā esot sieva, kuru aprecējis tikai tāpēc, lai ir, kas palīdz mātei darbos, māte esot slima un veca. Viņi visi Spānijā strādāja, cits legāli, cits nelegāli, bet naudu sūtīja ģimenēm uz Āfriku. Es ironiski nodomāju: šajā dzīvoklī dzīvo 12 cilvēku, vēl tikai mūs trūka, bet atradās pat gulta, kur izgulēties. Nākamajā rītā Estere iztērēja visu karsto ūdeni, ka man bija jāmazgājas aukstā, sakostiem zobiem, bet to darīju, pat galvu izmazgāju.

Ēdienreize bija neaizmirstams piedzīvojums, mēs visi satupām uz paklāja, tika katram iedota dakšiņa un atnesta milzīga paplāte ar rīsiem un gaļu, tā nu visi ēdam no viena šķīvja. Te kāds iejautājas, vai es negribot tēju, es atbildēju, ka nē, kaut gan tas bija netipiski man, jo tējas man garšo, lai nu kā šis lēmums man nāca tikai par labu. „Nu tad es uztaisīšu pats sev’’, viņš teica, paņemdams lielu krūzi, kuru līdz pusei piepildīja ar cukuru, tad ielika tējas maisiņu un pārlēja ar karstu pienu. Varu tikai ieteikt, padomājiet pirms sakiet jā tējai, ko gatavojis senegālietis. Vēlāk tikām iepazīstinātas ar Melu no Ganas, kurš runāja izcilā angļu valodā, tā kā Serina angļu valoda bija limitēta, tad no Mela es uzzināju, ka es taisos precēties, un strādāt Serina darba uzņēmumā par sekretāri, ko tik cilvēki par sevi neuzzina no svešiniekiem? Smieklīgi, bet vienu brīdi iedomājos un kāpēc gan ne, bet jo vairāk es viņu vēroju, jo biežāk es domāju, kur esam iekūlušās un kā lai izkuļas? Tika stāstīts, ka Serins ar savu fūri mūs aizvedīs gandrīz pusceļu līdz okeānam, tur viņš palīdzēšot atrast darbu, bet kad bija jāved, tad paziņoja, ka vest fūrē drīkstot tikai vienu personu, trijatā braukt esot aizliegts ar likumu, no ko, pateicām paldies, un ar kājām soļojām āra no pilētas. Bija pavēls un krēsla māktin mācās virsū, jau tumsā kaut kādā pļavā uzcēlām telti, pilsētu vēl varēja redzēt, tā mirguļoja tūkstošs uguntiņās, bet mēs ielīdām teltī un aizmigām. Tajā vietā nobumbulējām vēl vienu dienu un palikām turpat uz vēl vienu nakti, rītos redzējām kā ieplakā esošā pilsēta pārklājas ar smogu, naktī kā no tās paceļas gaisma.

Uz ceļa iznācām ap pusdienas laiku, bet nevarējām saprast kāpēc mašīnas mums ejot garam pīpina, atklāti sakot uznāca nepatīkamas sajūtas, ja nu esam starptautiskajā meklēšanā? Izrādījās bijām uz slavenā Camino de Compostella, redzot kā ejam ar muguras somām plecos, viņiem likās, ka esam svētceļnieki. Protams, par pašu svētceļojumu mēs uzzinājām vēlāk. Bija plānots tikt vismaz līdz pilsētai Lagrono, bet sanāca, ka ‘’iesprūdām’’ kaut kur pusceļā. Vietā, kur uzcēlām telti bija balta neizprotama būve, kurā skaidri bija dzirdama ūdens šļakstīšanās, no ārienes atgādināja būdiņu, bet tā kā bija tumsa, tad aizgājām gulēt neuzzinot neko vairāk. Pamodāmies ar klabošiem zobiem, atverot telts durvis, skatījāmies viss balts-apsarmojis, tātad naktī bijusi mīnusi. Pamanīju, ka telti gandrīz bijām uzbūvējušas uz zemes ceļa, pa to nāca cilvēks, kas sveicināja. Dīvainā celtne patiesi bija kaut kas līdzīgs ūdenstornim, pie tās bļoda… Man ienāca prātā doma izmazgāt drēbes, kas nozīmētu palikt te ilgāku laiku, tāpēc nolēmām papētīt vairāk apkārtni, varbūt ir labāka vieta teltij, garāmgājēju skaits pa dienas vidu pieauga, visi mūs sveicināja, nodomāju, ka te kā Latvijas laukos cilvēki viens otram saka Labdienas. Zemes ceļš vijās cauri korķozolu mežam, tie no sava brāļa parastā ozola diezgan būtiski atšķīrās, asām pelēki zaļām lapām un neierasti tieviem stumbriem. Pēkšņi pamanījām būdu, labi paslēpušos starp kokiem, pienākot tuvāk redzējām, ka jumts drusku iebrucis, bet citādi laba, pat mūra krāsns tajā. Nolēmām te apmesties vismaz uz vēl vienu nakti, lai izmazgātu vairs ne tika svaigās drēbes. Mantas bija bail atstāt tāpēc ar visam somām devāmies uz apmēram 4 km attālo Estella Lizarra pilsētiņu, lai nopirktu veļas pulveri. Pa ceļam atradām tūristiem domātu informāciju par apkaimi, uzzinājām par svētceļniekiem un kāpēc visi mūs sveicināja, arī to, ka telti bijām uzcēlušas uz paša Camino de Compstella. Veiklā nopirkām pulveri, makaronus, tomātu mērci un septiņas šokolādes…Cerēju, ka vismaz pietiks ilgākam laikam. Drēbes mazgājām pie baltās celtnes, tad pārnesām un izžāvām pie savas būdas. Tad sākam mājiņas iekārtošanas darbus, grīdu noklājām ar biezu mētru kārtu, telti šoreiz izmantojām kā paklāju ar ko mētras pārklāt, beigās sanāca pavisam mīksta gulta. Kurinājām arī plīti, tā drusku dūmoja, bet toties pagatavoju mums siltas vakariņas. Šo būdu mēs saucām par mājām divas nedēļas. Atklājām, ka Estella bija interneta kafejnīca, uz turieni katru dienu gāju meklēt darbu, līdz atradu saiti, kur no visas pasaules sludinājums liek cilvēki, kuriem gan vajag strādniekus saistība ar zirgiem, un otrādi cilvēki, kas šajā jomā meklē darbu. Spānijā bija seši daba piedāvājumi, no Portugāles viens. Mēs apspriedāmies, ka uz Portugāles sludinājumu nesūtīsim, jo gribējām palikt Spānijā, bijām taču sākušas apgūt valodu, bet kaut kas man pie Portugāles sludinājuma patika, kaut prāts teica, lai liekos mierā. Izsūtījām vēstules uz visām e-pasta adresēm un devāmies uz savu būdu. Spāņu bohēma pielīp ātri, iestājās gaidīšanas miers, ne kur nesteidzāmies, izbaudījām, ka bijām atradušas, kur piemesties. Es pamanījos benzīntankā mazgāt matus, reizēm līdu aukstajā ūdenī peldēties, izsmējāmies par mašīnām, kas mums taurēja, kad gājām gar šosejas malu un pašas sev iedevām iesauku viltus svētceļnieki. Reiz satikām kādu portugāli, kas patiesi sevi sauca par svētceļnieku, vīrs stāstīja, ka sieva to tajā nosūtījusi, lai atbrīvotu viņu no dzeršanas, bet viņš te ceļmalā nesteidzīgi sēdēja un no pudeles sūca sarkanvīnu, nez vai sieva grēcinieku mājās sagaidīja? Taču laiks gāja, atbilžu par darbu vēl nebija. Nolēmām izmantot Muhameda un kalna principu, izdomājam, ka strādāsim tikai par vietu, kur dzīvot un pārtiku, un tad gan mūs paņems, tāpēc norakstījām visu zirgaudzētavu adreses, kas bija ielikušas darba sludinājumu, un ieplānojam katru no tam apmeklēt, sarakstā ietilpa tikai 6.

Bija jau samērā vēls, kad uznāca sajūta, ka labāk doties no būdiņas prom, atkal prāts teica, ka loģiski būtu doties ceļā no rīta, bet tā sajūta, ka jāpošas, nelika mierā un jau tumsā sākam stopēt. Jocīgi, bet tā līdz Logrono mēs arī netikām, jo lai tiktu uz vienu no zirgaudzētavām bija jādodas atpakaļ. Kādu gabalu mūs veda arī īsti alpīnisti, kas gatavojas savam gājienam. Telti uzcēlām kaut kādā dārziņu rajonā pie Barbastro pilsētas. Nākošajā dienā gājām izpētīt pilsētu, sameklēt internetu un nopirkt pārtiku. Likās visas vecpilsētas šajā valstī ir unikālas, arī šī. Tomēr tonakt ar mums notika, kas nedomājami jocīgs. Savu telti bijām paslēpušas zem koka kopā ar mantām, bet pašas aizgājušas uz pilsētu, gadījās, ka drusku nomaldījāmies, un atrādamies Barbastro jau pievakarē, kad kaut kādā veidā nokļuvām pūlī, jāsaka, ka pūļa efekts mūs skāra tik pamatīgi, ka nesapratām, ko darām, pūlis virzījās, mēs kopā ar to, ka attapāmies sēžot koncertzālē starp vakarkleitās tērptām dāmām un kungiem. Rokās kā man, tā Esterei, tāpat arī visiem citiem, programmiņa, es sēdēju un pastulbi skatījos visapkārt. Kāpēc mēs bijām tur nezinājām, sākās klasiskās mūzikas koncerts. Neesmutās noliedzēja drīzāk cienītāja, bet šoreiz liekas, sāku apjaust, ka te nu man nevajadzēja būt, vijoli tik lēni vilka, ka liekās nomirs, sāku skaitīt sekundes, skatījos apkārt, lai kavētu laiku, minēju, cik ilgi šis vilksies. Attapos, ka rokās tak programma, jāpaskatās cik skaņdarbu palicis, tad ieraudzīju nākamā skaņdarba nosaukumu, un zem tā apakšā parakstīto vārdu. Vārdu, kuru man tajā brīdī Estere pieliekusies iečukstēja ausīs:’’ langsam’’(no vācu valodas lēni), mēs abas sākām smieties, un nenomierinājāmies visu ceļu līdz pat teltij. Tonakt aizmigu ar smaidu un ilgam pārdomām par pūļa efektu, par darbību ko tu veic kā masa, nevis individuāls, un kur tas tevi aizved…

Kārtējais rīts pienāca neizteiksmīgs un nedaudz drūms, jutāmies nogurušas, tāpēc nospriedām, tajā dienā neko nedarīt un palikt tur pat. Lielāko daļu dienas pavadījām gulšņājot, un kaut ko gudri spriedelējot, toreiz es biju ļoti kategoriska un man dikti patika visus nosodīt, vēlāk iemācījos to nedarīt, saprazdama, ka bieži spriežam par lietām, par ko patiesībā nezinām. Pēc dažiem gadiem ārzemēs iemācījos, ka tukšu salmu kulšana ir latviešu nelaime, cik bieži, vēlāk braucot uz universitāti, nenācās dzirdēt sarunas autobusā, kur tantiņas apspriež kaimiņus, no vienas nejauši noskatītas epizodes, izveidojot veselu stāstu. Tādos brīžos iedomājos, kāpēc cilvēki nerisina savas problēmas, bet mēģina uzbūvēt viņaprāt pareizo modeli svešinieku dzīvēm. Nekur citur cilvēki nav tik liekulīgi ārišķīgi, kā pie mums Latvijā, apģērbs nozīmē daudz, pēc tā tiek safantazēts, gan pie kuras sociālās kārtas persona pieder, gan viņa nodarbošanās un iespējamie paradumi. Esmu latviete un arī manī vēl joprojām ir samērā daudz no tā visa, kaut cenšos šo lietu izskaust. Arī tajā dienā mēs ņēmāmies kritizēt prostitūtas, teicām, ja tiešām pienāktu tā, ka naudas nav pavisam, mēs mēģināt uz ielas muzicēt, ja tad nekas nesanāktu, tad labāk mirtu. Vecākās profesijas pārstāves uzskatījām par vieglas naudas tīkotajām, vārdu sakot par personām, kas par labāku dzīvi bija nolēmušas necīnīties un atradušas nabadzību kā savas naudas kāres aizbildinājumu. Toreiz man vispār likās, ka esmu viszine, biju tik paštaisna, tas man no tēva, es neredzēju un negribēju redzēt cik es un mans tētis tomēr bijām līdzīgi. Šādi muldot pienāca vēla pēcpusdiena, kad pamijām piebraucot mašīnu, izrādījās kungs uz savu vasaras mājiņu pēc mantām, viņš redzēdams, ka dzīvojam teltī, sāka uzdot jautājumus, vienīgā nelaime spāniski, angliski nezināja gandrīz ne vārda. Kaut arī centāmies apgūt spāņu valodu, toreiz tā bija stipri limitēta, tāpēc saruna nesanāca gara. Viņš aizbrauca solīdams atvest karstu kafiju, mēs drusku sapriecājāmies, silts dzēriens nenāktu par sliktu. Pagāja ilgs laiks, no viņa ne ziņas, nospriedām, ka nebūs, bet arī nepārdzīvojām, tomēr, kad jau likās, ka kungu nekad vairs neieraudzīsim, redzējām tuvojoties to pašu pelēcīgo mašīnu. Kafiju viņš tomēr neveda, bet sievu gan. Dana pēc tautības bija rumāniete, kas agrāk strādājusi Vācijā, tāpēc zināja vācu valodu, angliski gan nē, nācās runāt vāciski, jocīgi, bet sanāca sarunāties samērā labi, kaut gan šo valodu tik labi nemaz nepratām. Mēs jau kārtējo reizi tikām ‘’savāktas’’.

Djego ar sievu un tikai dažus mēnešus veco meitiņu dzīvoja Barbastro bloka mājā, diemžēl tās ir visur pasaulē, nevis unikāls padomju arhitektūras šedevrs, kā bijām iedomājušās. Viņiem bija samērā mājīgs divistabu dzīvoklītis, mūs izmitināja viesu istabā, kuru Djego pirms mūs ierašanās izmantoja kā savu guļamistabu, lai mazās brēkšana netraucētu un varētu iet izgulējies uz darbu. Atkal bija iespēja izmazgāt drēbes, pašām ieiet vannā, kā arī novērot mīļumu, kāds valdīja pāra starpā. Skatoties uz viņiem sapratu, ka tieši šādas attiecības gribētu arī es, tas kā abi saskatījās, kā aprūpēja mazo meitiņu, lika sirdī sajust siltumu. Viņi mums piedāvāja palikt līdz atrodam darbu, bet jau pēc divām nodzīvotam dienām kopā, pašas sapratām, ka bijām jaunajai ģimeni par nastu. Pirmkārt Djēgo neizgulējies gāja uz darbu, otrkārt, viņi tomēr no savas kabatas gādāja ēdienu sev un vēl divām liekām mutēm. Pieņēmām lēmumu savu avantūru turpināt. Samelojām, ka esam dabūjušas darbu Benicā, Alikantes apgabalā, citādi prom netiktu laistas, kartē rādījām ceļu kā stopēsim, mums ieteica maršrutu mainīt, par iemeslu minot mazo mašīnu skaitu un kalnu apgabalu, kur naktīs varētu būt ļoti auksti. Vēl saņēmām virkni brīdinājumu, lai uzmanoties Dienvidspānijā, tur esot bīstami. Padomu mēs ņēmām vērā, jo salt negribējās nu nemaz, kas nozīmēja gandrīz doties atpakaļ uz Barselonu un tad gar piekrasti uz Alikanti. Benicu neminējām bez iemesla tieši tur bija trīs no mūsu noskatītajam Zirgaudzētavām ar apmērām parīs desmitu kilometru vienas no otras. Pie reizes varējām iegriezties ceturtajā stallī netālu no Barselonas.

Pirmo nakti atkal pavadījām tur pat ceļmalā noslēpjoties aiz klints pakalna. Nākamajā dienā mēs veicām visvairāk kilometru no visām dienām šī ceļojuma laikā. Uz pie Barselonas stalli tā arī neaizbraucām, jo izpētot vairāk nopratām, ka pa mazajiem ceļiem tas tomēr būs pamatīgs līkums, tāpēc uzreiz uzņēmām kursu uz Valensiju. Stopējot dienvidos es sapratu Djego un Danas brīdinājumu jēgu, mašīnas ar gandrīz visu Eiropas valstu numurzīmēm traucās mums garām, Vidusjūras piekraste, iespējams nu reiz ir tā ar ko vairumam asociējas Spānija. Personīgi man tuvāka palika neparastā kalnu pasaule un ja būtu iespēja atgriezties, noteikti izvēlētos ziemeļus. Protams, ka arī dienvidos bija vietas, kuras ieraugot aizrāvās elpa, bet ja atgriežas pie šī reģiona bīstamības, tad jāsaka paldies augstākiem spēkiem, bet ar mums nekas slikts neatgadījās, kaut jau vēlāk, kad biju atgriezusies Latvijā, lai pabeigtu vidusskolu un uzreiz pēc tās beigšanas aizbraukusi uz Lielbritāniju strādāt, skatoties tur policijas programmu Costa del Crime, sapratu, ka varēja arī nepaveikties. Taču toreiz es par to nezināju neko un vienīgais, kas mums lika nedaudz uzmanīties bija Danas un Djego brīdinājums un tas, ko tur ieraudzījām. Nezinu vai prostitūcija Spānijā ir nelegāla vai legāla, bet tā noteikti tiek tolerantēta, jo meitenes stāv ceļmalās, darīdamas savu darbu, policijai deguna priekšā. Man bija interesanti uz viņām skatīties, nekad savā dzīvē īstu prostitūtu nebiju redzējusi, tāpēc braucot garām pat atskatījos. Savdabīgs bija izvietojums, viņas parasti stāvēja krustojumos, kurus apbrauc ar apli, laikam, lai klients varētu pa to riņķot tik ilgi kamēr izraudzītos vistīkamāko sev. Bez tam meitenes bija sadalījušas teritorijas, ja uz viena krustojuma stāvēja melnādainās, tad uz otra baltās, uz trešā - aziātes. Īpaši daudz vecākās profesijas pārstāves redzējām Alikantes reģionā. Dažas patiesi izskatījās kā no filmas izkāpušas tīkliņ zeķēm kājās, svārkos tik īsos, ka zeķturus varēja redzēt, spilgtu grimu un gariem zābakiem kājās, bet dažas nebūt nebija tik kliedzošas, parasti glītā kleitiņā vai svārciņos un topiņā, ja šādu sievieti redzētu ejam pa ielu, nekad nenoturētu par prostitūtu. Redzot viņas tik lielā skaitā, atcerējos raktus Latvijas avīzēs, kas bija pilni par gadījumiem, kad meitenes tikušas pārdotas verdzībā, spriedām, cik šie raksti bija patiesi, kā vēlāk uzzināju no Spānija televīzijas, lielāko tiesu sievietes strādāja labprātīgi, iemesls kāpēc, protams, katrai bija savs, vairums bija pārstāvētas nabadzīgās Āfrikas un arī Austrumeiropas valstis, piemēram, Rumānija, bet skumjos stāstus par paverdzināšanu bieži sacerēja, lai sevi attaisnotu vecāku priekšā, protamas, starp tiem bija arī īsti gadījumi. Lai sajauktu mūs ar viņām, vai nu bija jābūt pilnīgam muļķim, vai lielam nelietim, pirmkārt tāpēc, ka nekad nestopējām pie krustojumiem, otrkārt mums bija milzīgas ceļa somas, treškārt mūsu izskats – vienmēr biksēs un neuzkrāsojušās, un galvenokārt tāpēc, ka rokās turējām uzrakstu ar braukšanas virzienu. Kā jau iepriekš rakstīju tajā dienā veicām milzīgu ceļa gabalu, jo jau vēlā naktī nokļuvām aiz Valensijas, pie kādas mazākas pilsētiņas, atceros, ka interesantais šajā vietā bija tas, ka pilsētiņa it kā sastāvēja no diviem atšķirīgiem ciemiem, kuram katram bija savs nosaukums, bet reāli tā bija viena pilsēta. Turpat nomalē uzcēlām telti, nākamajā dienā atkal meklējam interneta kafejnīcu, bet nekādu jaunu ziņu joprojām nebija, nopirkām dikti dārgu, bet ļoti garšīgu aveņu saldējumu un turpinājām ceļu.

Nokļuvām ļoti skaistā vietā, kur ceļš ved gar Vidusjūru, tur mūs savā mašīnā uzņēma visai interesants jauns pārītis. Gan puisis gan meitene, abi mums likās ļoti glīti kā modeļi vai aktieri, viņa runāja vienīgi spāņu valodā, vispār novērojām, ka valodu zināšanas spāņiem ir švakas, tāpēc iesaku, ja dodieties uz turieni nopērciet sarunvārdnīcu, tā noderēs, mēs tādu iegādājamies Spānijā, (angļu spāņu, jo latviešu spāņu tur nevarējām atrast). Puisis nedaudz runāja angliski, bet iedomība līda āra pa ausīm, uz jautājumu, vai runā angliski, puisis atbildēja, nē, bet es runāju nedaudz amerikāniski! Toreiz gan tā nepateicām, bet vajadzēja uz to atbildēt: ’’Vai cik žēl, mēs runājam tikai austrāliski.” Lai nu kā tur bija, tikām izēdinātas lietū, šausmīgi gāza, izmirkām ne pa jokam, un no malas laikam izskatījāmies tik nožēlojami, ka pat policija mums uzjautāja, vai ar mums viss kārtībā, atbildējam, ka jā un devāmies tālāk. Toreiz kaut kā nestopējās un mēs lielu gabalu nosoļojām kājām.

Telti uzcēlām kalniņā no kura pavērās skats uz Vidusjūru.

Saule jau bija aukstu, kad izbraucām, taču tajā pašā dienā sasniedzām pirmo zirgaudzētavu, tur speciāli priekš mums tika uzaicināta krieviete, tomēr saruna noritēja angļu valodā, diemžēl nesekmīgi. Viņi nesaprata mūsu domu strādāt par dzīvošanu un ēšanu vien, ja strādā, tad jāsaņem algu, bet viņi jau esot pieņēmuši darbinieku, tāpēc arī uz e-pastu neesot atbildējuši. Līdzīgas atbildes saņēmām arī no pārējiem diviem staļļiem šajā apgabalā. Saskumušas uzcēlām telti pie vīna dārza, patīkamā klusā vietā, bet netālu no bibliotēkas ar internetu! Cerība bija atlikusi tikai kaut kur Seviljas apgabalā Andalūzijā. Nolēmu aizsūtīt arī pieteikumu uz Portugāles sludinājumu, kurš man jau bija iepaticies Estellā Lizarā. Vairākas dienas pavadījām tur pie vīna dārza, līdz nolēmām kustēties uz priekšu, uz Sevilju, kaut cerība, ka tur dabūsim darbu bija pagaisusi, savā mašīna mūs uzņēma vācu tūristu pensionāru pāris. Viņi priecājās par Esteres labo vācu valodu, es vairāk klusēju. Uz atvadām iedeva 10 eiro.

Atkal stāvējām ceļa malā ar paceltu roku un uzrakstu Murcia. Ilgi mūs neviens neņēma līdz apstājās auto, kura vadītājs bija 36.gadus vecs vīrietis vārda Pavlo. Arī viņam pastāstījām, ka Spānijā meklējam darbu, ka dzīvojam teltī un viņš mums piedāvāja naktsmājas, kas pārauga divu nedēļu dzīvošanā Pavlo mājā. Tas bija abpusēji izdevīgs pat mutiski nenoslēgts darījums. Mēs uzkopām viņa māju, palīdzējam celtniecības darbos par to pretī saņemdamas vietu, kur dzīvot un ēdināšanu. Pavlo piederēja celtniecības uzņēmums, kas nodarbojās galvenokārt ar sīkiem darbiem, kā jumtu labošana, un mēs palīdzējam aiz strādniekiem novākt gružus, reizēm darbs bija fiziski ļoti smags, cilājam smilšu maisus un dzelzs trubas, bet priecājamies, jo bijām atradušas to, ko meklējam - darbu par ēšanu un dzīvošanu. Dienas oranžajā vienstāvu mājiņā dienas rita bez steigas un uztraukuma.

Tagad pateikšu vienīgi to, ka laikā, kamēr mēs te dzīvojam, saņēmām no Portugāles rančo ziņu, ka viņi mūs gaida, vēlāk pat piezvanīja uz Pavlo numuru un teica, ka uz Portugāles robežu mums atbrauks pretī, bet līdz turienei bija jātiek… Kad šķīrāmies no Pavlo mums likās, ka viņš ir pats labākais cilvēks uz zemes virsas. Tikām izvestas uz Murcijas ceļa un atkal sakām stopēt. Šoreiz noskaņojums bija labs, jo mūs gaidīja darbs Portugālē. Ilgi atkal neviens mūs neņēma līdz apstājās mašīna ar Spānijas numuru, taču sieviete, kas sēdēja šoferim blakus mūs uzrunāja angliski, prasījām vai brauc uz Murciju, saņēmām apstiprinošu atbildi un iekāpām mašīnā. Mašīnas aizmugurē sarunājamies latviski, kad mūs pārtrauca treša balss: ’’Es arī esmu no Latvijas, taču esmu krieviete.’’ Teica gaišmatainā sieviete. Izrādījās arī viņas vārds bija Esteres, tāpēc ieviesās jaunas iesaukas- mazā un lielā Estere. Viņa dzīvoja un strādāja Spānijā un uzņēma mūs savā mājā kā viesus, pie viņas pavadījām divas naktis, nākamajā dienā Spāniju izbaudījām kā tūristes, gar pludmali braucām ar riteņiem, tikām cienātas ar paelju un ieguvām vēl vienu draugu. Mums tika nopirktas autobusa biļetes līdz Seviljai un iedoti 100 eiro, jo mūsu naudiņa bija beigusies. Sazinājāmies ar Pavlo, kurš teica, ka Seviljā dzīvojot brālēns, kuram ari esot zirgi un viņš mūs uz nakti izmitinās, iedodams brālēna telefona numuru. Autobuss uz Sevilju vilkās vismaz astoņas stundas. Daudz laika nositam gaidot brālēnu, kurs tā arī neatbruca, nakti pavadījām staigājot pa Seviljas ielām. Vazājāmies pa apelsīnkoku gatvēm, gar mūra pilīm un baznīcām, tomēr smagās somas grauza plecus, nākošajā dienā samaksājam par viesnīcu, lai izgulētos.

Vēl tikai viens īss autobusa brauciens, un mēs nokļuvām pa visam tuvu Portugāles robežai, bet robežas vietā upe. Cilvēkus tai pāri veda kuģītis, uz kura pamanijām puisi, kas uz mums skatījās, likās tāds saulē apdullis. Vēlāk viņš ar sevi iepazīstināja, taču saruna nebija ilga, jo tiklīdz viņš pateica savu vārdu, mēs sākam smieties-Apdulla. Pie robežas mūs jau gaidīja džips ar senjoru Hosē, mūsu nakamias boss. Portogālē nodzīvojam sešus mēnešu, bet par to manā nākamajā un pēdējajā stāstā. Mūsu lielais ceļojums ar to savā ziņā bija galā, tā bija ka pasaka ar laimīgām baigām, nu samērā laimīgām.

Turpinājums sekos….

Senjors Hosē bija apmēram 50 gadus vecs ar papaliku galvas vidu, vidēja lieluma alus vēderu un valkāja brilles. Viņam laika gaitā tika iedotas divas iesaukas, no kurām otrā lietota visbiežāk: Alusvēders un Sienāzis. Kad kāpām mašīnā nekad nebijām iedomājušās, ka kopā ieraušoties aizmugurējajā sēdeklī, atstājot vietu blakus vadītājam brīvu, varētu būt nepieklājīgi, tā vienkārši jūtamies drošāk, bet Sienāzis nekautrējas uz to norādīt, sacīdams, ka neesot mūsu šoferis. Savu paradīzes oāzi kopā ar sievu, ap gadiem 45, bet izskatījās kā būtu 20 gadus jaunāka, skaistiem gariem melniem matiem, brūnam acīm, garu un proporcionālu augumu un nedaudz iekritušiem vaigiem, abi bija izveidojuši starp pilsētu Grandola un ciemu Carvalhal, pavisam netālu no miestiņa Muda, tas bija rančo ar lielu teritoriju, kas apjozta ar sētu. Pavisam droši varējām teikt, ka arī šiem cilvēkiem naudas netrūka, taču viņu mājoklis nebija villa, kā to gaidījām, bet modernā stilā lieliem stikla logiem celta māja ar četrām istabām, virtuvi un vannas istabu. Mums arī tika iedota pašām sava māja, tiesa ļoti maziņa, bet burvīga. Pirmajā stāvā atradās neliela virtuvīte, bet stūrī kāpnes, kas veda uz jumta istabu, kas kalpoja kā guļamistaba un tas arī viss. Darba pienākumos no sākuma ietilpa zirgu barošana, staļļa un zirglietu uzkopšana, un nodarbošanās ar zirgiem, tas ir, jāšana un hordošana, bet vēlāk tie sāka pamazām pieaugt. Patstāvīgi rančo dzīvojam tikai mēs un senjors Hosē ar sievu Donju Esperansu, vēl dienas lielāko daļu šeit aizvadīja Bella, saimnieku kalpone, taču tas nenozīmēja, ka bija klusi, jo bieži saimniekiem brauca svarīgi viesi, tādi kā Brazīlijas senators, vai arī risinājās kādi darbi, piemēram zirgu potēšana. Pirmo reizi savā zirgkopja praksē saskāros ar parādību, ka ērzeļi tika turēti vienā aplokā, man tas likās pret visiem likumiem, bet bosam vienmēr taisnība, un jāatzīst, ka par spīti manām bažām, cīņas rumaku starpā bija retāk kā gaidīju.

Ja Latvijā ziedu mēnesis ir jūnijs, Portugālē tas ir aprīlis, kad pļavas ir viszaļākās un pilnas visdažādāko ziedu, kuru dominējoša krāsa likās dzeltenā. Vasarā lauki izkalta un bija intensīvi jālaista, tāpēc irigāciju sistēmas te nav reta parādība. Vēl viena pavisam interesanta lieta bija mākslīgie ezeri, ko varētu aprakstīt kā zemē ievietotu vēlamās formas bļodu, kurai klāt ik pa laikam tika pumpēts ūdens, lai ezers neizžūtu. Šādi dīķi laikam bija modē, jo sastapāmies ar tiem arī citos rančo. Te auga eikalipti un plaši tika audzēti korķozoli, bet sastapām arī priedes. Un protams, skudras, tās ir visur, pat istabā, un ja mēģināt kaut ko audzēt, rēķinieties, ka būs savā ražā ar tām jādalās. Bieži lēkšojot pa zemes ceļu nodomāju, ka strādāju labāko darbu pasaulē, es patiesi jutos laimīga, to nomainīja dienas, kad mūsu īss temperamentīgais boss uz mums bļāva, tādos brīžos bieži raudāju, bet nākamajā dienā viss atkal likās labi, Vispār dienvidos emocijām ļauj vaļu, izkliedzas, izraudas un dzīvo tālāk. Atceros kādu jocīgu epizodi, kad viens no četriem suņiem pagalmā bija izracis pamatīgu bedri, Sienāzis, būdams vīrietis, nevis paņēma lāpstu un bedri aizraka, bet rokas vicinādams ņēmās lamāt Bellu, ka laikā nav to pamanījusi. No malas smieklīgi, bet diez vai man gribējās būt nabaga kalpones vietā. Iespaids par portugāļiem man radās, ak viņi kaut nedaudz ir strādīgāki par spāņiem, lielāks procents runā kāda svešvalodā un noteikti ir pieticīgāki par saviem kaimiņiem. Arhitektūra dominē mājas ar zili baltām flīzītēm, upēs var redzēt kuģojam krāsainās zvejas laivas, bet tur pat uz ielas var nopirkt svaigas vai kūpinātas zivis. Portugālei noteikti piemīt šarms, kas tevi pa pilienam, bet nemanot saindē ar mīlestības dzērienu pret šo valsti. Ja pavisam atklāti, mēs kaut pavadījām samēra ilgu laiku te, redzējām nedaudz, jo strādājam sešas dienas nedēļā un reizēm arī visas septiņas, jo reizēm par brīvdienu mums tika aizmirsts. Grūti bija samierināties, ka okeāns bija tik tuvu un reizē tik tālu, apmēram 8 km, kas nav daudz, bet ja jāmēro ceļš kājām? Pie tam mēs savā ziņā bijām krātiņā, zelta, bet krātiņā, vakaros, kad visi darbi bija padarīti un teorētiski vārējam darīt, ko gribam, rančo atstāt nedrīkstējām, jo mūs atstāja kā uzraudzes, kamēr saimnieki bija prom, un tieši vakarus viņi izmantoja sev. Lai arī atrados tūkstošiem kilometru no Latvijas, reizēm mani pārņēma baiļu sajūta, es ļoti baidījos no sava tēva, man likās pat man esot te, viņš varēja kaut kā kaitēt. Reizēm zvanīju uz Latviju, lai noskaidrotu, vai manus melus neviens nav atklājis. Stāstīju, ka ar jauno vīru dzīvojam Portugālē, ka mums viss labi, bet man prasīja fotogrāfijas un adresi. Vienīgais cilvēks, kas zināja manu īsto adresi bija Melisa, vēl viena man ļoti tuva draudzene ar kuru mācījāmies kopā no pirmās klases, jocīgi, ka liktenis mūs, te izšķīra te atkal saveda kopā. Diemžēl vidusskola bija mūs katru aizvedusi pa citu ceļu un līdz ar to nedaudz atsvešinājusi, es mācījos eksaktajā klasē, Melisa humanitārajā. Līdz ar to katrai no mums izveidojās jauns draugu loks, bet kaut kāda saikne palika, tāpēc, ja no visiem cilvēkiem es varēju uzticēties, tad viņai noteikti. Šī meitene bija dabīga rudmate, armarmora baltu ādu, un karstu temperamentu, vispār es viņu uzskatīju par skaistuli. Reizēm neiedomājamies, ka uzticētie noslēpumi uzliek milzīgi lielu nastu, to zinātajiem. Viņai vienīgajai es uzrakstīju vēstuli, kura pateicu patiesību, kā viss notika, ka neesmu precējusies un Estere ir Portugālē kopā ar mani un izstāstīju šo ‘’ilgo ceļu kapās’’, kā mēs te nokļuvām. Bija vēl pāris cilvēku Latvijā, kas zināja Bellas adresi, un reiz kad mans tēvs telefoniski prasīja, lai to iedodot arī viņam, jo gribot atrakstīt vēstuli, atbildēju, lai griežas pie šiem cilvēkiem ar konvertu, marku uzrakstītu vēstuli, un viņi nosūtīs. Izrādījās, ka uzticēties varēju arī viņiem, savam brālēnam un onkulim, kas lai kā mans tēvs nemēģināja to izdabūt, nedeva. Pēc kāda laika saņēmu uz 8 astoņām lapām tēta rakstītus memuārus, šo vēstuli glabāju vēl tagad, nesen to pārlasīju un pārsteidzoši varēju pasmaidīt, kaut toreiz viņam tiešām bija izdevies mani ievainot no tik liela attāluma. Vēstule sākās ar vārdiem, ka esmu nodevēja pret skolu, māju un valsti, ka es neko dzīvē tāpat nevarēšot utt. Man jau tā bija jācīnās ar vecāku atstātām rētām mana dvēselē, bet nu bija vēl šis. Tieši dzīvojot Portugālē es atskārtu, cik daudz problēmu man bija pašai ar sevi, mūžīgais noniecinājums, bija radījis greizsirdību pret Esteri. Māte visu mūžu man bija teikusi, cik esmu neglīta un resna, tiesa esmu no tām sievietēm, kurām ar augumu 1,67 m, svars ir robežās no 60-70 kg, nekad zemāk, es varēju sportot, ieturēt diētu, bet nekad nesasniedzu rezultātu zemāku par 60kg, droši vien, ja neēstu nemaz, tad varbūt paveiktos. Tieši šo mūžīgo runu dēļ gadiem mocījos ar bulīmiju, vienmēr man tika atgādināts cik Estere ir tieviņa un es kā muca, māte man radīja iesauku pončiks. Reizēm dusmojos uz Esteri, pat ļoti, bet nedrīkstēju, jo nebija jau viņas vaina, ka tā man visu mūžu smadzenes skaloja, tagad to ļoti nožēloju, bet drusku par vēlu, vajadzēja domāt tad.

Neko iekrāt gan mums neizdevās, kaut pārtiku tikai drusku vajadzēja piepirkt klāt, mūžīgā dzīve ar ļoti maziem līdzekļiem, lika mums algu izbaudīt, pirkām sev jaunas drēbes un pucējamies. Kā bildi atceros vienu no notikumiem, kad saņēmušas pirmo algu, sapirkām pilnu lielo muguras somu ar gardumiem, augļiem, saldumiem, pat gaļas produktiem, jogurtiņiem, taču pirmo reizi par pārtiku varējām izdot pāri pa 50 eiro uz reizi, bet pēc tam nākot uz rančo pašām kauns, kauns par lielo somu, ja nu kāds ierauga, pašas nesaprazdamas kam tik daudz vajadzēja pirkt. Reiz senjors Hosē mūs aizveda uz Lisabonu, pilsētu pie upes ar sarkanu tiltu, kas līdzinājās filmās redzētajam San francisko tiltam, ar brīnišķīgu arhitektūru, strūklakām, laukumiem, kalniem, šauram ieliņām pa kurām brauca veclaicīgs tramvajs, redzētais radīja tikai vienu vēlmi atgriezties vēl un vēl. Tūristiem ieteiktu pirms lietojiet telefona automātus labi apskatiet, jo izplatīti ir automāti, kur monētas krišanas ceļš ir nobloķēts, tā, ka piezvanīt nevar, bet bez speciālas drātiņas, savu eiro arī atpakaļ nedabūsi, bet kad tu izmisis telefonu pametīsi, atnāks kāds vīrs ar instrumentu un naudiņu iebāzīs savā kabatā. Manuprāt Lisabona ir skaistāka Eiropas galvaspilsēta, kurā esmu bijusi. Ja pabrauc ar vilcienu uz rietumiem nonāk pie okeāna, klinšainam pludmalēm ar zilganzaļu ūdeni, domāju, ka daudzi jau zina, ka visur citur pasaulē ūdens ir daudz sāļāks, kā Baltijas jūrā, reizēm pat tik sāļš, ka maza acīs nonākusi pilīte, var dikti kost. Pilsētu, kuru Portugālē apmeklējām visvairāk sauca Setubal, lai no mūsu rančo tur nokļūtu bija jābrauc līdz vietai vārda Troja un tad ar prāmi, kas kursēja reizi pusstundā, uz turieni parasti braucām iepirkties, bet nevarēja nepamanīt burvību, kas tur valdīja, piekraste smaržoja pēc zivīm, kuras zvejnieki ceļmalās tirgoja, centrālais laukums bija noklāts ar krāsainu mozaīkas bruģi, un pakārt slējās vecmodīgas mājas ar balkoniņiem. Okeāna piekraste atšķīrās no vietas, piemēram Carvalhal, kas bija vistuvāk rančo, klinšu nebija, bet ja uz turieni aizbrauca pavasarī, var salasīt lielus gliemežvākus, kurus izskalo viļņi, vasarā karstajā periodā mani pārsteidza diezgan lielais vējš, kas peldkostīmā lika justies pat auksti, bet mājās pārbraucu ar apdegumiem. Lēmumu doties prom no Protugāles, mēs pieņēmām spontāni, laikā, kad pie mums ciemojās Melisa un Pavlo, bijām izdomājušas, ka no viņiem sanāks labs pāris, un likās, ka lietas virzījās pareizajā gultnē, tāpēc samaksājam Melisai pusi no ceļa, bet Pavlo noīrējām atsevišķu mītni, lai ir kur palikt, tad kopā ar viņiem arī aizbraucām. Uz pavadītajiem sešiem mēnešiem es atskatos kā saules pilniem, negatīvo atstājot malā. Mēs bijām mainījušās, bet vēl daudz, kas bija priekšā, gandrīz tik pat interesants ir brauciens ar auto atpakaļ uz Latviju, gads, kad pabeidzu 6.vidusskolu, vecajā skolā mani atpakaļ neņēma, un gandrīz 3 gadi Lielbritānijā, kur strādāju, lai atkal atgrieztos Latvijā, šoreiz, lai studētu. Tas arī viss, beidzot varu teikt beigas!