Akmeņainā Pēterburga 1.diena(turpinājums sekos)

  • 8 min lasīšanai
  • 15 foto
Izbraukšana no Ludzas, plkst. 20.00., braucām caur Kārsavu uz robežu, to šķērsojām Grebņevā. Ceļojuma mērķis – Sanktpēterburga, bet apskatījām arī tās piepilsētas – Pavlovsku un Pētergofu. Atpakaļceļā arī Pleskavu, Pečoru klosteri un Izborskas cietoksni. Brauciens ērtā autobusā ar vēl ~46 cilvēkiem. Laiks: 15.05.2007. – 19.05.2007. Nevēlos aizvainot nevienu tautību, cilvēku vai sociālo slāni, tie ir tikai mani iespaidi, salīdzinājumā ar vidi, kurā dzīvoju nu jau 17 gadus. Paši dzīvojam 12 km no robežas, līdz ar to aizkļūšana līdz tai nebija nekas dižs. Latviešu robežsargi tikai novēlēja labu ceļavēju, bet krievu pusē gan tikām kratīti pēc pilnas programmas. No autobusa mums lika izkāpt ar visām somām, arī katram sava bagāža jāņem līdz uz pārbaudi. Pārbaudīja pases, kur no 2 pārbaudītājiem, viens bija riktīgs flegma, pētīja bildi, pētīja seju, darbojās lēni, lēni. Šis cilvēks, arī bija tas, kas mūs uz robežas aizkavēja visilgāk.. Tā mēs nogaidījām kādu pusstundu, kamēr veikt pašu pārbaudi un tad somu. Taču beigās mums pasaka, ka varam kāpt atpakaļ busā, pārbaudes ar detektoru nebūs, nu vēl labāk. (sick) Tā mēs pāri robežai tikām jau ap pus 23. Mūsu skatam tumsas aizsegā pavērās vienīgi plaši lauki, meži un vecas, pussagruvušas būdeles. Pirmais iespaids – Latvijā jau tādā attālumā no robežas arī, kas līdzīgs, gan jau no rīta ieraudzīsim to īsto Krievijas skaistumu. Bet necik tālu nebraucot, apstājamies, pareizāk sakot, mūs apstādina milicija. Nu tad arī pirmais apskates objekts – milicijas automašīna, kuru par tādu grūti nosaukt. Vecs, sagrabējis džips, ar brezentu pārvilktu jumtu, drausmīgu izskatu, nezinu kā ir iespējams ziemā tādā uzturēties. Latvijā, tādu, tikai daudz jaunāku modeli, kā apvidus braucamo izmanto kādi zemessargi. Milicistu formas jau arī nav labākas, muzejā varētu tādas nodot. (pray) viņiem laikam tiek paskaidrots, kas esam un ar kādu mērķi esam Krievija, dodamies tālāk ceļā. Skatāmies filmu un taisāmies uz gulēšanu, jo plkst. 8 ir paredzēta iekārtošanās viesnīcā, un 9 jau ekskursija pa Pēterburgu. No sākuma cenšamies aizmigt sēdus pozā, izmēģinām pāris arī gulēšanas pozas, kas iespējamas 2 cilvēkiem sēžot 2 – vietīgā krēslā, bet aizmigt vienalga nevaram. Pēc stundas jau notirpst uz loga saliktās kājas....nožēlojam, ka nepaņēmām matraci... iesaku, visiem, kas taisās doties tālākā braucienā, to paķert līdzi, un gulēt starp sēdekļu rindām, pirmajā dienā grīda vēl ir samērā tīra...tā kā mums matracīšu līdzi nebija, ieņēmām brīvos sēdekļus autobusā, kas vēl tādi bija, ieritinājāmies guļammaisā, izstiepāmies un momentā aizmigām. Nezinu, vai es savu draudzeni un sola(sēdekļa) partneri tik ļoti esmu pieradusi pie komforta, vai citi vienkārši negribēja sevi apgrūtināt, bet neviens izņemot mūs nebija paņēmis guļammaisus...toties no rīta viņiem arī nācās nedaudz pasalt....toties mēs lieliski izgulējāmies. Pamodos 5 no rīta, viss autobuss vēl guļ. Tad arī sāku savu ekspedīciju, no sākuma pa savu somu, meklēdama, ko ēdamu, pēc tam pa autobusa logu. No tā skaistuma, par kuru biju iedomājusies ne miņas. Nu nekas, gan jau tas viss vēl ir tikai priekšā, protams, tas tā arī bija.  Domas, kas šaudījās manā galvā, braucot pa Krievijas ceļiem un neceļiem....lauki ļoti nolaisti, ceļa malas nekoptas mēnešiem, manā izpratnē furu, kādas braukā pie mums, šeit mans skatiens nesastapa, te tikai ir kravas mašīnas, ar dzelzs kastēm uz riteņiem. Nespēju iedomāties, kādā stāvoklī ir iekšā atrodamie produkti - ar lielu dzelzs devu un rūsas garšu. Galvenie ceļi vēl sliktākā stāvoklī nekā pie mums, sapratu, to, ka krievi izgudroja Ņivu, lai nevajadzētu labot ceļus. Nu pa šiem ceļiem viņi brauc arī ar atbilstošām mašīnām. Kādu 3h laikā, mums garām pabrauca tikai kādas 5 jaunas mašīnas. Neizprotama man likās līdzekļu izšķērdēšana uz ceļa zīmēm. Atzīmētas visas mežniecības, ciematu zīmes lielākas par pašu ciemu. Un ciemu nosaukumi vēl pierakstīti arī latīņu burtiem – angliski. Savdabīgi. Arī daba likās tāda baisa un neskarta, kūlu krievi nededzina, bet nepļauj arī, tā aug gadu gadiem, tāpēc, tāds iespaids, ka dažviet, cilvēks, laikam pat kāju nav spēris. Arī mežu pietiekami daudz, paskatoties tālumā, saproti, ka taiga jau arī nav nekur tālu. Nav jau tā, ka visas mājas ir ļoti vecas un nolaistas, bet tās, kas ir daudz maz kārtībā, liek domāt, ka lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo ļoti nabadzīgi vai vienkārši cenšas saglabāt sentēvu kultūrvēsturisko mantojumu, jo dažas kaut arī vecas mājas, nu ļoti izceļas ar krāšņajiem logu rāmjiem, jumtu rotājumiem, mazām guļbaļķu mājiņām. Klāt Pēterburga. Pirmais iespaids – nekāds lielais. Pilsēta kā pilsēta, taču tuvojoties tuvāk centram sāku apjaust Pēterburgas skaistumu un varenību. Kā sacīja gide: ”Krieviem nebija vārda ”liels”, viņiem bija tikai vārds ”varens”. ”Mani pārsteidza, cik dažādas kultūras iezīmes, dažādība, pasauļu saplūdums ir pamanāms Pēterburgā. Aleksandra arka, atgādina Brandenburgas vārtus, tajā pašā laikā, netālu atrodas Ļeņina piemineklis un Jennifer veikali....un vēl kaut kur grieķu statujas un kolonas....kontrastu pilsēta Mūsu viesnīca nav nekāda dižā, bet dažas dienas tajā padzīvot varēs. Brokastīs uz zviedru galda izvēle arī pietiekami liela, bet vajag pierast, ka salātus gatavo diezgan sausus. Cena ~ 7$ par nakti. Tālāk mēs apskatījām pilsētu caur autobusa logu. Nepārstājam apbrīnot arhitektūru, fotografējam katru māju, jo tās VISAS ir skaistas, kā arī pieminekļus, baznīcas u. c., drošs paliek nedrošs, nezinām vai vēlreiz brauksim garām, kur nu vēl tiksim klāt tam visam. Taču tas, beidzas ar fotoaparāta izlādi...bet mēs vēl netikām pat līdz Ermitāžai...:( Secinājums – necentieties fotografēt visu, ko pirmo reizi ieraugāt, tam visas, ja vien jums ir paredzēts Pēterburgā uzturēties vairāk kā 1 dienu, brauksiet garām vēl daudzas reizes, ne tikai pa ceļiem, bet arī pa kanāliem un varēsiet apskatīt šos brīnumus no visiem skatu punktiem. Neticēju, kad man pirms brauciena stāstīja, ka gar kanāliem stiepjas vien pilis, pilis un pilis, bet ieraugot Ziemas pili un tās apkārtni, saproti, ka esi kļūdījies. Te jau nav nevienas parastas mājas, tikai pilis! Viena pie otras cieši blakām, katara veidota kā īsts mākslas darbs, skulptūras virs logiem, uz jumtiem, pie sienas, nezinu, vai pasaulē vēl kur var ieraudzīt, tik daudz piļu vienkopus. Un tilti, katra detaļa ir pārdomāta...trūkst vārdu, patiešām. Un tas viss jau ir saglabājies 3.gs. Tā vien liekas, ka autobuss šajā ainavā nu nekādi neiederas... vajadzētu pajūgu, stiprus zirgus....:D Vasilskaja strelka – vieta, kur satiekas Ņevas ūdeņi ar Petropavlovskas cietoksni, no šīs vietas veidojās Pēterburgas apbūve. Tagad šeit atrodas bākas ar milzīgām Poseidona statujām, kas šeit stāv jūrniekiem par godu. Tepat arī karavīru parāde, viss laukus izrotāts sarkandzeltenām lentēm, viss par godu Uzvaras dienai. Pretī atrodas jūrniecības muzejs, kurā gan kā grupa neejam, bet ar draudzeni pārskrienam pāri ielai, lai pieskartos arī kādai no milzīgajām celtnēm. No sākuma neapjauzdamas, kas ir milzīgs...Bet ja vēlas redzēt vairāk, jo visu skaisto apskatīt nav iespējams pat dažās dienās, tad ir jādodas skatīt arī pašam, bet viss jādara ātri, lai grupa netiek aizkavēta. Nākamais pieturas punkts – kuģis „Aurora”, tā vēsturisko nozīmi neskaidrošu. Uz kuģa ir iespējams uzkāpt, un pašam pie stūres tikt. Iekšā izvietots muzejs. Petropavlovskas cietoksnis. Atmiņā no tā palikusi katedrāle, kurā apglabāti visi impērijas cari, carienes. Tā bija pirmā katedrāle, kurā iegājām...viss laistās zeltā(pareizāk sakot, apzeltīts), iespaidīgas kolonnas, ikonas, mozaīkas. No ārpuses manu uzmanību īpaši nepiesaistīja, bet iekšā atrodoties nebeidz brīnīties...Vislabāk ir to visu izbaudīt vienam, tad rodas tā īstā un pareizā sajūta, nevis, kad draugs pie auss, saka, kas viņam patīk/ nepatīk, vai aicina jau doties tālāk. Ermitāža. Pils, kurā izveidotas mākslas izstāžu zāles. Atrodas Ziemas pilī, kas ir milzīga, to izstaigāt, apskatīt visas zāles vienā dienā nav iespējams, vismaz nevienam cilvēkam pagaidām to izdarīt nav izdevies. Mani kā māksliniecisku cilvēku, Ermitāža iespaidoja līdz pat asarām. Pirmo reizi mūžā redzēju gleznas, kas stiepās 3 m augstumā. Tās ir kādas 25x lielāks, nekā manas gleznas, kuru tapšanai veltu tik lielas pūles. Ja man liktu uzgleznot tādu gleznu, līdz mūža galam gleznotu, un tik perfekti man vienalga nesanāktu. Neticēju, ka savām acīm esmu skatījusi Leonardo, Rembranta gleznas, tiem, kam šie vārdi neko neizsaka, iesaku jau pirms braukšanas uzzināt, kas tie tādi ir, kas Ermitāžā vispār atrodas, kāpēc vērts redzēt. Tas, lai iespaids lielāks. Kad ieraudzīju da Vinči gleznu „Madonna Lita” dzīvajā, tuvojoties nevarēju acis novērst. No gleznas burtiskā nozīmē plūda tāds starojums, tāda krāsu saskaņa, to varēja izvēlēties tikai da Vinči, neviena fotogrāfija nav līdzīga īstajai gleznai......nesaprotu, kā var gleznot, ka uz audekla nepaliek neviens otas triepiens, nu nevienu nevarēju saskatīt. Vienīgi plīsumi liecina, ka glezna ir īsta, nevis fotogrāfija. Taču Ermitāžā vajag uzmanīties, kopiju tur arī pilns. Beigas mums bija vislabākās. Ēģiptiešu zālē atradās cilvēka ļīķis, ne īsti mūmija, kauli vien un sažuvuša āda. Par fotografēšanu ir jāmaksā visās pilīs, katedrālēs, muzejos, bet mēs neviens, to nedarījām. Ņēmām un fotografējām tāpat un neviens darbinieks mums neko neaizrādīja. Vienīgi to, ka gleznas ar zibspuldzi fotografēt nevajadzētu. Bojā gleznu. Labāk ar rokām arī nekam nepieskarties, katrā zālē, kādā stūrī sēž pa krievu tantukam , kas jums skaļi aizrādīs, ja pieskarsieties pat sienai vai kādai balsta kolonnai. Mēs bijām ieradušies maija vidū, kad tūristu sezona tikai sākas, tāpēc rindās nenācās stāvēt un visu brīvi varēja apskatīt, bet vasarā gan cilvēku vairāk, nekā saprašanas. Vēl apskatījām arī Pēterburgu braukājot ar kuterīti pa kanāliem. Burvīgi, bet auksti. Ekskursija ilgst kādu 1h, izbraucot caur kādiem 10 tiltiem. Tie visskaistākie ir no malas veroties, bet braucot zem tiem labāk uzvelciet kapuci. Šādi vislabāk var ievērot, kā izvietotas pilis. Tas 1.dienā arī bija viss. Vakarā devāmies meklēt kādu lielveikalu. Dzīvojām ļoti tuvu centram ,bet šeit nekādus lielveikalus nemanījām. Metro uzjautājām milicistam, vai nevarot pateikt, kur kāds veiklas, bet šis nezinot, tāpat arī uz ielas satiktie cilvēki. Nezinu, kur viņi paši iepērkas, bet mazie veikali ir vnk šausmīgi, arī īpašās izvēles tur nav. Desas tikai 3 veidu, un tās sakaltušas. Nopirku banānus, kas maksāja 0, 60ls/kg. Cenas pārsvarā tādas pašas kā LV. Preču izvietojums veikalos tāds jocīgs, ienāc, tev pretī alkohols, bet augļi kaut kur beigās, Latvijā gan ir otrādi :D Neko ēdamu neatraduši nolēmām doties pabraukāt ar metro, apskatīties varbūt citā rajonā ir kādi dižveikali. Metro braucu pirmo reizi. Kad ieraudzīju ~300 m garo eskalatoru, kas gandrīz stāvus brauc pazemē, nobijos. Bet labi, ka esmu ekstrēms cilvēks un labprāt izmēģinu visu jauno. Braukšana ar pašu metro bija vēl interesantāka. Brauc nezin kur, pēc nezin kā. No sākuma pabraukājām apskatījāmies stacijas, jo laika mums bija diezgan. Pie reizes gribu atvainoties tiem, kuriem gadījos ceļa un neļāvu grūstīties, lai tiktu ātrāk uz priekšu. Nesaprotu, kur viņi visi tā steidzas, skrien rokas plāta, visus grūž. Ārprāts! Tie ir gājēju likumi. Par braukšanu labāk nerunāt, man liekas, viņiem likumu kā tādu nemaz nav. No sākuma nesapratām, kāpēc katra 4. mašīna ir sānā ielocīta, nu ar tādu braukšanas stilu...... Vēl viens labs kadrs bija, kas izdomāja izkļūt no sastrēguma, braucot pa tramvaja sliedēm, tieši aiz tramvaja. Sastrēgumi neatņemama dzīves sastāvdaļa. Kā nekā vecas mašīnas bieži noslāpst, salūzt....Vispār grūti ticēt, nesen mākslas izstādes vērojām, kultūras dārgumus, bet mūsdienu kultūra, ielas dzīve -drausmīga. Galu galā atradām lielveikalu, bet tas strādā tikai līdz 21.00, bet jau pus22. Tomēr, atradām kaut cik patīkamu veikalu, bet tajā pašā plaukti patukši. Domājām arī pārtika ar izbeigušos derīguma termiņu, bet izrādās tas ir izgatavošanas datums. Pirkām sidrus, prasa pasi, draugs parāda RTU studenta apliecību. Pārdevēja pabrīnās un tikai paprasa, kur dzimšanas gads norādīts. :D Sapirkāmies krievu čipsu jeb grauzdiņu ”Kiriješkas” un „Zolotoj pitušok”un „3 koroški”. Tie lētāki, nekā pie mums. Saprast metro shēmu ļoti viegli, tā arī pabraukājām vēl šurpu turpu, pirmajās reizēs adrenalīns kā nekā. Tikām viesnīcā, mums prasa, vai tas metro tālu. Nu nav tālu, nu kādi 3 km...nebija jau daudzām mājām garām paiets. Taču nākošajā dienā uzzinām, ka līdz metro gājām 7 km, tās mājas katra pa kādiem 500 m. Laba vakara pastaiga bija. Pirmie iespaidi ļoti labi, kā tūristam, bet dzīvot tādā kņadā gan negribētu. Skaistums ir tajās pilīs, visā, kas restaurēts, bet Piterā tikai tagad sākas celšanas bums. Dzīvojamās mājas tiek atjaunotas, bet ļoti minimāli. Jaunceltņu vispār nav. Ārpus pilsētas top viena moderna celtne, bet tur esot ķīniešiem zeme nopirkta, nu tad tie tur arī ceļot. Aizmiegu domājot, par to, ka laikam patiešām esmu nokļuvusi Rīgā, kādus 10 gadus atpakaļ. Tikai varenākā un skaistākā Rīgā!:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais