1. daļa: Ar stopiem no Rīgas līdz Portugālei (ar palabotām gramatikas kļūdām)

Ilze Baiža 26.08.2011 18 min lasīšanai

1. nodaļa

Man toreiz bija 18 gadi, mācījos 12. Klasē, kad es izlēmu mainīt savu dzīvi par 180 grādiem, proti, vienā dienā es sakravāju somas un ar stopiem devos plašajā pasaulē, aiz sevis atstājot visu: skolu, mājas, darbu, bet par visu pēc kārtas. Skolā man nepatika, vienīgais priekšmets, ko patiesi mīlēju bija ķīmija, un, jā, arī literatūra, man patika rakstīt, jo tas bija veids kā varēju pateikt, ka man sāp, citādi es tur gāju, jo bija taču pieņemts tā darīt. Par izglītības nozīmi ar mani toreiz nebija jēgas runāt, man viss bija tikai divās krāsās - baltā un melnā, un skola iederējās melnajā lauciņā. Laikam jau es nekad tā īsti nevarēju atgūties no internātskolā pavadītajiem trīs gadiem, kur tevi saplosa un emocionāli ievaino kā vilku barā, uzplēšot asiņojošas brūces un skaļi smejoties par tām, padara tevi par dzīves pabērnu. Bieži pie sevis domāju, kāda būtu mana dzīves bez šīs pieredzes? Atbildes man nav, bet es to arī nemeklēju, un, ja atgriežas pie vidusskolas, kurā toreiz mācījos, tad varu teikt, ka tā bija parasta Rīgas dienas maiņas vidusskola, ar tik pat parastu klasi un klasesbiedriem, kurā biju arī es. No tiem man bija tikai viena draudzene Estere, ar kuru arī kopā darījām visu, pārējiem klases biedriem es vai nu neeksistēju vai biju salīdzināšanas objekts negatīvā nozīmē. Ar Esteri mēs satikāmies internātā, arī viņai bija problēmas ģimenē, mūs vienoja nepiepildītas alkas pēc mīlestības un uzmanības, tāpēc izveidojās draudzība, kas iespējams kļuva pat pārāk cieša, bet liekas tajā dzīves posmā mēs vienkārši viena otru balstījām, lai izdzīvotu. Atšķirībā no daudziem jauniešiem, kas vidusskolu beidz dzīvojot vecāku paspārnē, mums bija jāstrādā. Strādājam vienu darbu uz divām, iznēsājam reklāmas pa mājām, piesārņojām cilvēku pastkastītes, bet kaut ko nopelnījām. Jūs jautāsiet, kur bija mani vecāki? Tepat jau, piemēram, dzīvoklis, kuru mēs ar Esteri īrējām piederēja manam tēvam, kurš kopā ar māti dzīvoja uz nākošās šķērslīnijas. Viņi bija precējušies jau vairāk kā 20 gadus, un dzīvoja saticīgi, līdz mans tēvs, neavarēdams turēties pretī kārdinājumam, nopirka veikalā vislielāko pudeli šņabja un pietempās. Tad nu viņš dzēra līdz vairs nebija naudas, reizēm vēl aizņēmās, lai tik būtu, ko dzert, bet māte viņu izmeta uz ielas, sacīdama, ka viņam esot savs dzīvoklis, lai ejot tur. Un viņš arī nāca, tajās reizēs mēs ar Esteri pārsvarā uzturējāmies istabā, viņš virtuvē, bieži dzirdējām, kā viņš ceļas un krīt, kā aiziet, pareizāk sakot, aizstreipuļo un atkal atnāk ar jaunu dziru. Gatavot ēdienu šajā periodā nebija iespējams, virtuve šausmīgi smirdēja, bieži mans tēvs bija gultā guļot apkakājies un apčurājies. Reizēm blakus atradām, arī tur pat nolūzušu, līdzīgu pudeles brāli. Kad nauda beidzās, sākās paģiras, viņam trīcēja rokas, bet garastāvoklis bija kā uz pulvera mucas, ar to domājot, ka viņš atrada ieganstus, bieži pat tādus izdomāja, lai uz mani izgāztu savas dusmas. Esteri viņš tiešā veidā neaiztika, bet uz mani kliedza ,vicināja un palaida rokas. Fiziski man nesāpēja, bet kaut kas iekšā lūdzās pēc palīdzības. Kad paģiras bija galā, tēvs atkal tika uzņemts mātes mājā kā mīlošs vīrs, tā abi čubinājās līdz nākošai reizei. Māte vienkārši uzgrūda visu man, un izlikās, ka tēva sliktā puse nemaz neeksistētu. Tas jau vēl nebija viss, viņam patika izdomāt melus, pie tam ar kādu meistarību, viens ir melot, bet pavisam kaut kas cits ir pašam ticēt saviem meliem, nu tāds nu reiz bija man tēva talants. Fantāzijas galvenokārt saistīja nauda, to vienmēr kāds bija nozadzis, viņam esot dzēruma stāvoklī. Aprēķini tika veikti pamatojoties uz speciālu vienādojumu, kur rezultātu ieguva no dzīvoklī atrasto tukšo pudeļu summas, bet varbūtības faktoru, ka kāda no pudelēm, varētu būt jau izmesta, vai kaut kur ceļā pazaudēta, vēra neņēma. Vainīgo izvēlējās pēc viņam vienam saprotama algoritma, diemžēl tam bija būtiski ierobežojumi, jo personu loks ietvēra tikai ģimenes locekļus un Esteri. Es no tā bieži cietu, bet vairums ticēja viņam, nevis man, un kā nu ne, kad mans tēvs nedzēra vienmēr staigāja uzvalkā, elegantās drēbēs, un lai nu kas, bet runas dāvanas šim cilvēka bija dotas, tāpēc ļoti atšķīrās tēls, kuru redzēja cilvēki, kas viņu patiesi pazina, no tā kādu viņu redzēja vairums. Viņš bija aktieris ar šarmu, kas sevi noslīcināja zaļā pūķa dzirā.

Kādu dienu es pateicu, ka precos ar meksikāni un pārceļos uz Meksiku, Tēvs ārdījās, teica, lai nebraucu, ka mani tur pārdos prostitūcijā, vai orgānu tirgū, ka man vajag pabeigt skolu. Bet es ietiepīgi teicu, ka braucu un viss. Fantāzija bija arī mana pasaule, tajā es meklēju to kā man nebija un trūka, es būvēju stāstus, veselas pasaules, planētas savas domās un cerēju, ka vienu dienu tā pārtaps realitātē. Stulbi, patiesību sakot, vajadzēja vairāk domāt nevis kā fantāziju materializēt, bet kā realitāti padarīt par fantāziju, vai tuvu tai. Lieki piebilst, ka meksikānis bija vienīgi meli, izsapņots neoriģināls stāsts, ko prezentē visi Latīņamerikas seriāli, tomēr šie meli man palīdzēja uzsākt neizmirstamo ceļojumu, ko mēs ar Esteri dēvējam par ‘’Lielo ceļojumu”. Viena no manām mīlestībām bija zirgi, bet atkal mans finansiālais stāvoklis neļāva pilnvērtīgi ar jātnieku sportu nodarboties, tā nu es kur tikai varēju pa brīvu, centos tikt pie jāšanas, gan strādāju staļļos, gan vienkārši braucu uz laukiem, kur kaimiņienei bija zirgs, tā pamazām iemācījos lekt pāri šķēršļiem, protams mana tehnika nebija tāda kā tiem, kas visu apguva ar trenera palīdzību, bet nu tomēr. Savos 18, es domāju, ja gribu ar kaut ko strādāt, tad ar zirgiem. Kādu dienu es uzrakstīju savu CV un izsūtīju uz visām zirgaudzētavām Eiropā, ko tik varēju atrast googlē, cerēju, ka man piedāvās darbu. Esteri biju izlēmusi ņemt līdzi, ja atrastu darbu, pirmkārt, lai nebūtu viena, otrkārt, manas valodu zināšanas bija sliktas, viņas savukārt daudz labākas. Kaut arī mans cv bija nemākulīgs, tomēr pirmo darba piedāvājumu saņēmu no Čehijas. Skolā tuvojās Ziemassvētku brīvlaiks, mēs ar Esteri sākam sagatavot augsni braucienam. Viss bija jāizdomā tā, lai paliktu iespēja atgriezties vecajā dzīvē, brauciens pats tika organizēts skolas brīvlaikā, vecākiem, ko teikt, arī bija izdomāts, sakot, ka braucu tikai ciemos pie sava meksikāņa, un tad jau redzēs. Estere brauca savukārt uz Nīderlandi mākslas skolu lūkot. Atklāti sakot nezinu, cik daudzi mums ticēja, bet mans tēvs satrakojās ne pa jokam, pat policijai zvanīja, kur viņam paskaidroja, man esot 18, es varot darīt, ko gribot. Esteres māte sākumā droši vien ticēja, bet kad nāca gaismā, ka abas esam prom, aizdomas sāka rasties visiem. Atklāti sakot nezinu kāpēc Estere piekrita šai avantūrai, laikam jau arī man bija lielas iestāstīšanas spējas, kaut gan liekas, ieguvējas bijām mēs abas. Dienā, kad izbraucām sniga slapjš sniegs, satikāmies Rīgas centrā abas stiepdamas smagas somas, nauda bija ne vairāk, ne mazāk kā 35 LVL, toreiz tas likās ļoti daudz, ar tādu summu varēja izdzīvot veselu mēnesi, mums nebija ne jausmas par Rietumeiropas cenām, jo ceļojušas bijām tikai pa Latviju un pārējām Baltijas valstīm, taču nekur tālāk. Vienmēr izmantojām autostopus kā transportu, toreiz jau nebija lēto aviokompāniju, tāpēc stopēt bija vislētāk, šoreiz arī, bija 3 dienas laika, lai nokļūtu Čehijā. Diena jau pusē, bet mēs pat līdz Bauskas šosejai nebijām tikušas. Izdomājām, ka no Rīgas izbrauksim ar autobusu līdz Iecavai. Viss noritēja labi, autobusā vēl uzkodām līdzi paņemtās maizes, kaut ko runājām, pa logu skatoties, pamanīju zīmi: „Pārdod zemi”, toreiz es vēl nezināju, ka Latviešu valodā uzrakstus neredzēšu ilgi, es pat nenojautu, ka mūsu galapunkts būs Portugāle, vienīgais, ko skaidri sajutu, ka viss beigsies labi.

Izkāpušas no autobusaun nostājušās uz šosejas ar uzrakstu „Kaunas”, Kauņu rakstījām tāpēc, lai neliktos pārāk tālu, bet ne arī tuvu, tāda bija taktika, mēs sakārāmies ar auksto nemīlīgo vēju un slapjo sniegu. Negaidījām ilgi līdz apstājās mašīna, bet aizveda tikai līdz Bauskai, no pilsētas ārā gājām kājām, bet Bauska jau maza, un arī iet nebija tik daudz. Atkal apstājāmies un ieņēmām savu pozīciju ceļa malā, stāvējām vienu stundu, otru, bet neviens neņēma, mūsu virzienā no ceļmalas māju logiem tika raidīti dīvaini skatieni, palika neomulīgi, tāpēc nolēmām vēl drusku paieties uz priekšu. Ejot jau sakām apspriest, ko darīsim, ja neviens nepastāsies, bet arī tam mums bija savs plāns, tādā gadījumābrauktu uz Kurzemes laukiem un brīvlaiku pavadītu tur, pie tam šie cilvēki nebija radinieki, bet vienmēr priecājas par mūsu vizīti, tāpēc neviens nezinātu, kur esam. Spriedelējot, ko darīsim, un sperot soli pēc soļa pa ceļa nomali, man zābakam pārlūza zole, nepagāja ilgs laiks, kad visa zeķe slapja, pie tam sniegs ķepa salūzušajās zoles spraugā, nolēmām tālāk neiet un mēģināt atkal stopēt, bet likās, ka neviens mūsu virzienā pat nebrauca. Sāka krēslot un tumsas iestāšanās likās neizbēgama, Estere sāka čīkstēt, es vēl turējos, bet zināma bezcerība pārņēma arī mani. Gandrīz jau tumsā apstājās divas fūres ar Polijas numura zīmēm, tikām sadalītas, es vienā mašīnā, Estere otrā, abas par šo faktu bijām neapmierinātas, bet neko darīt. Priecājāmies, ka tiksim līdz Polijai un bijām siltumā, ar šoferiem bija jārunā krieviski, angliski un vāciski viņi nezināja ne vārda, man tas, protams, sagādāja grūtības, jo krieviski runāju ļoti slikti, pie tam kautrējos, jo akcents ir ne pa jokam smieklīgs. Noskaidrojām, ka visi braucām uz Varšavu, bet priekšā vēl bija divas robežas un nakts. Pie Lietuvas viss kā parasti, bez liekiem jautājumiem šķērsojām robežu, un pašai Lietuvai izbraucām cauri ātri, toties pirms Polijas robežas mūsu šoferīši apstājās, lai labāk noslēptu kontrabandas vodkas krājumus. Savukārt mēs ar Esteri priecājāmies par atkal redzēšanos. Polijas robežsargi mūs pārsteidza ar ilgu pratināšanu, man pajautāja par naudu, meloju, teicu, ka mums ir 300 latu un mani lika mierā, bet Esteri robežsargs izvaicāja kā noziedznieci, viņai bija vecā parauga pase, kura patiesi bija viegli viltojama, jo ar laiku plēve ar kuru pārklāta fotogrāfija, pati lobījās nost, tomēr nedomāju, ka viņš pirmo reizi sakārās ar šī parauga Latvijas Republikas pasēm, drīzāk neticēja, ka Esterei ir astoņpadsmit gadu. Viņa bija ļoti tieviņa, kaut arī pagara, trauslā figūra viņu padarīja nu dien jaunāku, mēs tajā laika nelietojam nekādu kosmētiku, tāpēc skaistās okeāna krāsas zilganzaļās acis bālajā sejā palika neizceltas. Meitene bija paveltīta ar siena brūniem viļņainiem matiem un tādām pašām skropstām un uzacīm. Esterei pārmeta, ka pase esot viltota un nemaz nesot viņas, kopumā saruna bija nepatīkama, sajutāmies kā tiešām būtu ko noziedzīgu izdarījušas. Visu laiku robežsargs prasīja, kur Estere pasi dabūjusi, kas to iedevis, likās, ka viņš mūsu vārdos nemaz neklausījās. Izmisušas teicām, ka zvanīsim uz Latvijas vēstniecību, tas laikam nostrādāja, un pēc kāda laika tomēr Polijā tikām ielaistas, lai gan saspringuma sajūta vēl ilgi nepameta. Turklāt mums bija jau radušās jaunas problēmas, nevarējām atrast šoferīšus, un pieņēmām, ka viņi devušies ceļā, kamēr mūs uz robežas aizturēja, līdz ieraudzījām pazīstamās sejas iznākam no veikala ar litrīgo vodkas pudeli. Es vēl prātoju: ’’kam vēl vodku pirkt, ja pilna kabīne ar kontorbandas lēto? Laikam jau polim poļu manta garšo vislabāk.” Kad pametām robežu pulkstenis tuvojās pusnaktij, klusībā cerēju, ka brauksim visu nakti līdz Varšavai, bet par nelaimi manas cerības nepiepildījās. Nebijām pat 100 km pa Poliju nobraukuši, kad fūres piestāja stāvlaukumā. Abi šoferi aizgāja dzert, mēs mēģinājām gulēt, kamēr poļi bija prom, man pat izdevās iemigt, bet tad uztrūkos, jo dzirdēju fūres durvis atveramies. Šoferītis labā kunga dūšā uzjautāja vai es negribot seksu, teicu ka nē, un viņš pa brīnumu neuzstāja, lika mani mierā, bet pagulēt gan es vairs nevarēju. No rīta uzzināju, ka Esterei bijis līdzīgi, abas negulējušas, braucot migām ciet, krēslā neērti, gribējās redzēt ceļu, bet beigās nolūzu uz vairākām stundām. Brīnījos par lielceļu, kas veda caur pilsētām, ka nebija apvedceļa un protams daudzajām reklāmām, kas likās drusku kā noskrandušas. Varšavā nokļuvām vēl dienā, tikām izsēdinātas rajonā, kas atgādināja mūsu pašu Ķengaragu. Pat tramvaja pieturas izkārtojums tāds pats, tur pat tirdziņš, bloka mājas, un „babas” visapkārt. Vienīgais pie mums netirgoja āmuļus buntītēs, tas lika aizdomāties, ka bija taču ziemassvētku laiks. Uz āmuļiem mēs skatījāmies ilgi, nebijām taču tos redzējušas, tikai filmās, te tie bija īsti un nopērkami, arī lēti, uznāca pat kārdinājums pirkt, bet kam mums tie? Nauda arī bija jātaupa, tāpēc liekie pirkumi tika atcelti, tramvajā braucām bez biļetēm, ar interesi skatījos pa logu, skats mainījās, kad tuvojamies Polijas galvaspilsētas centram, kas mani pārsteidza ar lielajam mājām, plašajām ielām, laikam biju gaidījusi, ka ieraudzīšu Vecrīgu. Izkāpām pie kādas Ortodox katedrāles, tur pat ieraudzījām pastu un ābolus… Uz ielas tiek tirgoti āboli, skaisti sarkani un arī lēti, izlēmām par labu to iegādei, tomēr izrādījās, ka viens kilograms par maz, nopirkām vēl. Tos nevarēja pat salīdzināt ar āboliem, ko tagad tirgo Maxima kā „poļu ābolus”, tik sulīgi un saldi, tik garšīgi, abas nospriedām, ka tik gardus ābolus nesam nekad ēdušas. Kad vēders bija ābolu pilns, bija jādomā, ko darīsim tālāk. Pēkšņi uznāca tāds aukstums, ka visu laiku gribējās kaut kur ieiet sasildīties. Atceros kā zvanīju vecākiem, lai pateiktu, ka neesmu pārdota, pašai sala, bet pārliecinoši teicu, ka baigi no karstuma vai beidzos nost. Svarīga mūsu ceļojuma sastāvdaļa bija internets, kaut arī toreiz es nezināju par tādiem portāliem, kur var atrast naktsmājas, savas idejas man bija- klosteri, nez kāpēc es biju iedomājusies, ka klosteros palīdzēšana ceļiniekiem ir svēta lieta. Atkal caur meklētāju atradu adreses, e-pastus, un vienkārši pastāstīju, ka ceļojam ar stopiem uz Čehiju, kur ir darbs, un vajadzīgas naktsmājas. Atbildi saņēmām tikai no viena klostera, toties pozitīvu, problēmas mums sagādāja šo māsu mītni atrast. Kad beidzot tur nokļuvām bija jau pavēls, toties pa Varšavu gan bijām šurpu turpu izbraukājušas, iemācījušās neticēt cilvēkiem, bet paļauties uz karti, to nācās nopirkt, bet noderēt noderēja.

Klosterī mūs uzņēma laipni, tiesa ar vieglu neuzticību, kas pagaisa sarunas laikā. Un atkal man neatlika nekas cits kā brīnīties, par to cik īsts bija tas kur atrados, par to cik īstas bija mūķenes un ka tā nebija filma, vai glezna, bet realitāte, kurā atrados es. Pat vakariņas mums tika sarūpētas un istabiņa ar dušu. Tā kā mājās man nebija dušas, es tiešām jutos kā Dieva lutināta. Iemigām ātri un saldi, no rīta gājām uz misi, un, lai arī es nesapratu no teiktā ne vārda, vienu varēju secināt, ka māsas, vismaz šajā klosterī, ir sava aicinājuma dēļ.

Uz Latvijas vēstniecību bijām izlēmušas doties, lai visu noskaidrotu par Esteres pasi, jo bija bail, ka uz Čehijas robežas varētu atkārtoties līdzīgs scenārijs, ko pārdzīvojām iebraucot Polijā. Problēmas radās vēstniecību atrast, aizbraucām uz vietu, kur Latvijas pārstāvniecībai vajadzētu atrasties, tur mums pateica, ka jāmeklē citur, jo esot nesen pārcelta, beigās, kad to atradām, bijām iztērējušas pusi dienu. Vēstniece mūs uzņēma pati un izskaidroja, ka vecā parauga pases tik tiešām Polijas robežsargiem nepatīkot, esot bijušas problēmas arī citiem, bet lai mēs droši zvanot Latvijas vēstniecībai attiecīgajā valstī, ja uz kādas no robežām risinoties līdzīgi notikumi.

Uz lielceļa tikām vēlāk kā plānojām, skaidrs bija vienīgi tas, ka nu mums bija apmēram 1/4 dienas un nakts, lai nokļūtu Čehijā, es katrā gaidījumā uz visu skatījos optimistiski, taču cerības kā diedziņš izira Vroclavā

Vroclavā iebraucām naktī, un teorētiski Čehijā varējām nokļūt laikā, bet ne vienmēr teorija atbilst praktiskajai dzīvei, šis bija tas gadījums. Lielceļš bija miris, nebrauca ne fūres, ne vieglās mašīnas, neviens, aukstums tikai pieņēmās spēkā, Estere pirmā, un tad arī es, sākām trīcēt, pieņēmām lēmumu doties uz centrālo staciju. Par pārsteigumu tā bija ļaužu pilna, vairums gaidīja nakts vilcienus uz Vāciju, daži bija atnākuši savus tuviniekus pavadīt, bet daži tāpat kā mēs sasildīties. Vietu, kur apsēsties atrast bija grūti, pie tam, nezinu, cik lieli mīnus bija ārā, bet pat uzgaidāmajā telpā bija jūtams, ka kļūst tikai aukstāks. Iegājām kafejnīcā tur pat stacijas telpās, kur bija daudz siltāk, nopirkām vienu tēju uz divām un sēdējām, truli lūrot uz glāzi, kuru gribējās izdzert tukšu, bet nedrīkstēja, mums tā bija jāmalko līdz rītam. Padomāt es neko nevarēju, un tad nez no kurienes piesējās kāds polis, viņš pie blakus galdiņa dzēra kafiju, un liekas, vīrieša uzmanību piesaistīja mūsu svešādā valoda un sejas vaibsti, jocīgi, bet ar mums viņš runāja tikai poliski. Ne ko daudz nesaprazdamas, mēs sēdējām un smējāmies. Nedomāju, ka tas bija tik smieklīgi, bet mums bija tā bezmiega kondīcija, ka smiekli nāk par visu. Mēs īsti nesapratām, ko viņš grib, savukārt viņš tikai runāja un skatījās te man acīs, te Esterei, it kā gribētu izvēlēties starp mums. Tad viņš palika pie manis, es pat jutos gandarīta, kaut gan nozīmes te nebija nekam, paziņojis, ka viņš mani mīl, viņš turpināja mūs vērot, bet mēs tikai smējāmies, ne aiz laimes, bet aiz noguruma. Pienāca viņa laiks iet un viņš aizgāja, bet mums uz atvadām nopirka pa tasītei kafijas, lai ko es tajā brīdī nedomātu, kafija nāca kā svētība un lēnām pienāca arī rīts un diena, kad bija jābūt Čehijā. Skumji, bet pārlieku tas mūs nesatrauca, miegs mūs mocīja, vienīgais, ko gribējām, bija gulēt. Vispirms nolēmām meklēt klosteri, un atradām, tikai mūs jau nu gan tur nepieņēma, iesakot doties uz viesnīcu. Laiks bija saulains, bet auksts, miegs nāca, bet galvu nolikt nebija kur. Kalendārs rādīja 24.decembri, ziemassvētku vakara dienu, dienu, kad mums vajadzēja no rīta būt Čehijā uz darba parunām, vakarā, nederēja, jo darba devējs brauca svinēt, bet mēs atradāmies Vroclavā, skaistā pilsētā, ar tiltiem, baznīcām un vecpilsētu, bet nemīlīgi aukstā. Pie sevis nodomāju, ka droši vien vasarā te ir vēl skaistāk! Runājām par to, ka atgriezīsimies Latvijā un skolā un vecajā dzīvē, un ka negribējās to visu sākt no gala, bet likās, ka mūsu vilciens uz labāku dzīvi bija aizgājis. To sapratušas, nolēmām doties uz hosteli, vismaz ziemassvētku vakaru gribējās pavadīt siltumā. Pa ceļam uz turieni atkal redzējām tantiņas, kas tirgoja āmuļus, tikai šoreiz to vairs par brīnumu neuzskatījām. Pilsēta bija izrotāta svētkiem, bet miegainās acis nespēja to visu redzēt, galvā bija tikai viena doma par gultu un spilvenu. Hostelī mums lika nedaudz uzgaidīt, kamēr iztīra istabiņu, bet laiks šķita velkamies mūžam, un kad beidzot varējām uz to doties, nosviedušas mantas un novilkušas zābakus, aizmigām….

Pamodos no trokšņa koridorā. Hostelis ziemā bija tukšs un mums divām tika viss četrvietīgais numuriņš, maziņš, katrā sienas malā pa divstāvīgajai gultai, starp tām šaura eja līdz logam ar palodzi, taču pietiekami jauks, lai divām neizvēlīgām latviešu meitenēm kalpotu par vienas nakts patvērumu. Uz dušu un tualeti tāls ceļš nebija jāmēro, burtiski, vienas durvis pa kreisi no mūsu istabiņas. Vannas istabu dālijām ar vēl vienu numuriņu, un kā jau es teicu, pamodos no trokšņa, dzirdēju Esteri runājam angliski, dialogs bija īss, bet es sasmējos. „Tu esi slikts,” viņa teica, „jo tu smēķē vannas istabā, kuru man jālieto! Es sūdzēšos administrācijai” Mani pārsteidza citādi kautrīgā Estere, kas skolā bija tik klusa, tagad teica kādam pavisam svešam cilvēkam, ka viņš ir slikts. Komiski, bet Estere, ienākot istabā, izplūda asarās, varbūt viņai visa bija par daudz? Varbūt tā bija viņas uzvara pār sevi, kaut maza, bet tomēr skaļi pateikt, to, ko mēs domājām, nemaz nesanāca tik bieži. Lai nu kā ‘’sliktais cilvēks” ienāca un atvainojās.

Nekas neliecināja, ka ir Ziemassvētki, ja nu vienīgi, tas, ka grauzām Latvijas piparkūkas un katra dušā pavadījām vismaz stundu, un tad atkal gājām gulēt, lai nākamajā dienā dotos atpakaļ, vismaz līdz Lietuvai, Kauņai, kur plānojām palikt līdz beidzas skolas brīvlaiks un pēc tam atgriezties Latvijā. Apmēram divas vai precīzāk 1,5 nedēļas mums kaut kur bija jāpaliek. Kauņā es pirms gada vai diviem biju bijusi ekskursijā uz klosteri, kur mums toreiz stāstīja, ka, ja kādreiz paliek grūti ap sirdi un vajadzīga garīga atpūta, tur kādu laiku var mitināties, lai atrastu sevī mieru. Tas skanēja labi un mūsu galvās dzima jauns rīcības plāns.

Jau nākamajā dienā, tiesa vēlā naktī, ieradāmies Kauņā. Stāvot uz tilta pār Nemūnas upi, zināju, ka ar šo pilsētu man saistās cerība tajā rast patvērumu vismaz uz kādu brīdi, bet vienmēr ir tā, ka neko dzīvē nevar paredzēt, tieši Kauņā mēs piedzīvojām vilšanos. Tomēr šis bija arī pagrieziena punkts, kas lika mums atkal mainīt savu kursu, lai tiešām dotos izpētīt Eiropu, līdz Latvijai pat netiekot.

Kā jau rakstīju no Kauņas es gaidīju daudz, vismaz mieru uz 1,5 nedēļām, un man miers nozīmēja paradīzi. Atradāmies naktī svešā pilsētā, īsti nezinājām, kur iet, ielas tukšas un nebija kam paprasīt pareizo virzienu, bija jau tomēr laiks pagājis no manas ekskursijas uz Kauņu. Redzējām, ka nāk mašīna, pacēlām roku un tā apstājās. Iekšā sēdēja jauni puiši, prasījām par klosteri, viņi teica, ka aizvedīs, bet es parasti šādās mašīnās nekāpu, jaunieši, kas nakts vidū aiz neko darīt ar auto vazājās pa ielām, man likās visbīstamākie. Šoreiz es darīju citādāk kā parasti, laikam iekšējā balss teica, ka var šiem jauniešiem uzticēties. Viņi mūs vadāja riņķī apkārt, paši jautāja cilvēkiem uz ielas, līdz noskaidroja, ka klosteris, kuru meklējām atrodas nevis pašā pilsētā, bet drusku ārpus no tās. Līdz turienei varot nokļūt līdz galam braucot ar trolejbusu, kura numuru neatceros. Ar mašīnu viņi mūs tur nevedīšot, esot pārāk tālu, tomēr uz ielas viņi mūs neatstāja, aizveda uz kaut kādu paštaisītu klubu, kur uz matračiem dabūjām pat pāris stundas pagulēt. Neviens mums neuzmācās, nebija pat piedāvājumi un es jutos tik atvieglota, jo no tā ļoti baidījos. Agrā rīta stundā mūs modināja un aizveda līdz trolejbusam, bija vēl tumšs, miegs mācās virsū kā nelabais, trolejbuss tik brauca un brauca, galapunktā izkāpjot, es pēkšņi visu atcerējos, gan to, kur bija jāiet, gan to cik jaukā vietā klosteris atrodas. Kāpām kalnā, sirds priecīgi satraukta dauzījās, jo tā cerēja, ka šie ir šīs dienas pēdējie soļi un mēs tiksim gulēt, lai pēc tam pieceltos un tā pa īstam izbaudītu burvīgo apkārtni. Lielās dzelzs durvis bija slēgtas, klauvējām, neviens neatbildēja, sanāca gaidīt. Es sāku nervozēt, bet beidzot vārti atvērās, sieviete ar busiņu gatavojās no klostera izbraukt, kad piesteidzāmies mēs. Izskaidrojām, kas un kā, taču viņa neatbildēja ne vārda, bet aizveda mūs pie vecākās māsas, kas mūs kārtīgi pratināja un pat pārbaudīja mūsu pases. Kad pārliecinājās, ka nesam no cietuma izbēgušas, viņa paskaidroja, ka jaukais piedāvājums nomierināt sirdi klosterī padzīvojot kādu laiku attiecas uz vasaru, tad viņa lika mums iet uz rīta misi, kura likās kā mocības, tai velkoties, acis vērtin vērās ciet. Pēc tās viņa paskaidroja, ka neesot kur mūs izmitināt, jo ziemā viss klosteris netiekot apsildīts, malkas taupības dēļ. Pēc šī paziņojuma viss jaucās pa galvu, bet neko sakarīgu arī nespēju izdomāt. Beigās par mums apžēlojās un nomierinoši stāstīja, ka mūs aizvedīs uz jauno klosteri, kur mēs varam palikt augstākais divas naktis. Tas vien, ka varēšu izgulēties, lika man pasmaidīt, nu un kas, ka divas naktis, toties kvalitatīva miega. Ceļu uz jauno klosteri neatceros, atceros, ka piedāvāja ēst, bet es noteicu, ka nāk miegs, Lietuviete pakratīja galvu un noteica: ’’ā, miegas!” Un mēs jau atkal saldi gulējām. Pamodāmies tikai vakarā, iekodām un atkal gulējām. Nākamais rīts nāca ar uzdevumu atrast interneta kafejnīcu, nogājām lielu gabalu kājām, bet atradām. Atverot e-pastu, liels bija izbrīns par jauno ziņu, kurā atsaucoties uz manu CV, piedāvāja darbu Beļģijā. Es jutos tik ļoti laimīga, ka aizrakstīju, ka esam jau ceļā, rūpīgi norakstot jaunās darba vietas adresi. Atgriezāmies klosterī priecīgā omā, zinājām, ka tagad atkal bija radies jauns mērķis, kur mūs gaidīja gan naktsmājas, gan darbs. Vienīgais, kas mūs uztrauca bija Polijas robeža, atkal no jauna tā bija jāšķērso un domas saistījās tikai ar vienu, ko darīsim, ja netiksim pāri? Praktiski jau mums nebija oficiālās naudas summas, lai valstī tiktu ielaistas. Speciāli izvēlējāmies doties ar līkumu, tas ir, šķērsot Polijas robežu citā punktā, kas nozīmēja izmantot lauku ceļus, pa kuriem reti gāja mašīnas, ja vispār gāja, bet bija jāmēģina. Nākamajā rītā cēlāmies samērā agri, tiesa retās satiksmes dēļ pie robežpunkta bijām tikai ap pusdienas laiku, arī tur bez jautājumiem neizpalikām, bet cauri tikām krietni vieglāk kā iepriekšējo reizi. Tālākais ceļš jau atkal veda uz liktenīgo pilsētu Vroclavu, tikai šoreiz likās, ka pats Dievs mūs vadīja, jo, ap pusnakti stopējot, apstājās kāds kungs, kuram diezgan daudz un atklāti pastāstījām par savām gaitām. Viņš, droši vien aiz žēluma, bet varbūt aiz intereses, mūs pacienāja ar poļu tradicionālo zupu, un izguldīja savā dzīvoklī Vroclavā, bet uz atvadām vēl iedeva 100 zlotu naudas zīmi, kas aptuveni atbilda 15 latiem. Mēs vēl stīvējamies, lai neņemtu naudu, bet mums to burtiski iespieda, un nācās vien paņemt.

Vācijas robeža no Vroclavas neatrodas tālu, bet atklāti sakot mums bija ļoti bail no sarežģījumiem uz tās. Domājām, ja jau poļi tik stingri, kādi būs vācieši? Mūs savā mašīnā paņēma kāds Vācijas polis, kas dzīvoja Hannoverē, stāstījām, ka esam ceļā uz Beļģiju, un viņš piedāvāja naktsmājas Hannoverē, tas bija perfekti un atbilda mūsu plāniem, tikai robeža tuvojās. Jo tuvāk tā nāca, jo sirds dauzījās straujāk, pie pašas robežas likās, ka tā izkāps pa muti, bet tur, ne jautājumu, ne tirdīšanas, ātri paskatījās pasēs un viss. Vai tiešām tik viegli? Bet tur nu mēs bijām Vācijā, valstī, kur klasesbiedri bija bijuši, fotografējuši, pavadījuši brīvdienas, bet mums tā likās tik nesasniedzama. Bija šis tas dzirdēts par stopēšanu šajā valstī, ka tā nenotiek turot roku, bet benzīntankos vienkārši jautājot, vai nevar kādu gabaliņu paķert, bet pašlaik man par to nebija jādomā, es sēdēju mašīnā, zinot, ka būs naktsmājas, tāpēc nesaspringusi skatījos pa logu. Ļoti nepatika man augstās sētas, kas saslietas gar šosejas malu, tās aizsedza saktu uz sakārtotajiem vācu laukiem. Drusku trūka man Austrumeiropas mežonības, jo te katram zemes pleķītim bija pielietojums, viss bija apstrādāts, perfekts, pat pārāk perfekts, lai patiktu, es teiktu pārāk racionāls. Man nekad nelikās, ka man tūks iracionalitātes, bet te nu es biju perfektā valstī ar tikpat perfektiem pilsoņiem. Vēlāk atklāju, ka vāciešiem ir it kā klapītes uz acīm, viņi redz un domā tikai taisni, ne pa labi, ne pa kreisi, un tas ir vienīgais un pareizais ceļš. No Hannoveres neredzējām daudz, jo iebraucām tumsā, un atstājam to agri no rīta. Savukārt latvietim saki, cik reizes gribi, uz autobāņa stopēt nedrīkst, neticēs kamēr pats nepārbaudīs, tā arī mēs. Nostājāmies autobāņa malā un turējām savu zīmi ar došanās virzienu. Nebija ilgi jāgaida, kad policija bija klāt, skaidrodama, ka agrāk lasītajām stopētaju piezīmēm ir bijusi taisnība un īkšķot uz ātrgaitas šosejas nav atļauts. Tāpēc neatlika nekas cits kā doties uz netālo degvielas uzpildes staciju. Benzīntankā pēc ilgas tielēšanās un latvietiskās kautrības pārvarēšanas, sākām prasīt cilvēkiem, vai nevar sava auto uzņemt divus ceļabiedrus, ar otro mums paveicās, viņš brauca uz Nīderlandi, tātad, bija mums ļoti pa ceļam un tās pašas dienas vakarā sasniedzām gala mērķi. Beļģijā braucām ar vairākām mašīnām, sapratu, ka tā nu reiz ir valsts, kur iedzīvotāji zina vismaz divas valodas, bieži tās bija trīs vai pat četras. Beļģijas flāmu puse no franču puses būtiski atšķīrās, gan ģeogrāfiski, gan tīri valodu prasmes ziņā, franču pusēbija vairāk dabas, meži un klintis, bet cilvēki mazāk atsaucīgi un runā pārsvarā tikai franciski, flāmu puse bija tāda pati kā Vācija (Zinu, ka Vācijai ir arī mežonīgā puse, bet šī ceļojuma laikā man to neizdevās redzēt) un Nīderlande, viss apstrādāts, daba nekāda, toties cilvēki daudz draudzīgāki. Darba vieta atradās netālu no pilsētiņas vārdā Hotton, ieradāmies tumsā, bet pat tad nevarēja nepamanīt tās vietas skaistumu. Izrādījās, ka dzīvosim pilī, īstā pilī, ne ļoti lielā, bet tomēr. Kaut ko līdzīgu biju tikai redzējusi filmās par ļoti bagātiem ļaudīm, kādi bija mūsu nākamie darba devēji, bet par to manā nākamajā stāstā.