Balkāni ar stopiem 2011 - Bulgārija un Rumānija

  • 10 min lasīšanai

BULGĀRJA

Bulgārija un Rumānija tiek aprakstītas kopā, jo Bulgārijā mēs pavadījām salīdzinoši maz laika.

Bijām nonākuši potenciāli briesmīgajā Bulgārijā. Tie, kas rūpīgi sekoja līdzi, droši vien atceras, ka viens šoferis mūs jau pamatīgi sabiedēja ar Bulgāriju, arī citi deva savu artavu. Tiesa, pa pēdējām dienām bijām aizdomājušies līdz tam, ka jāpieiet tam visam filosofiski – principā, kas būs, tas būs, un tad jau redzēs, diez vai varētu notikt kaut kas ļaunāks par mūsu apzagšanu, un arī tā nebūtu tik dramatiska skāde. Lūk, tā. Vēl Maķedonijā sastaptais šoferis mūs aizveda līdz tuvākās lielās pilsētas – Blagoevgrad – ārmalai, kur garām vijās ceļš, kas veda uz Sofiju, kurai apkārt mums bija jābrauc. Šeit mūs sagaidīja pirmais nepatīkamais pārsteigums – it kā kartē atzīmēts kā parasts ceļš, tas beigās izrādījās esam visnotaļ autobānim līdzīgs veidojums ar ātrām mašīnām un bez vietām, kur stāvēt. Salīdzinājumam – kartē tieši ar tādu pašu nozīmi tika atzīmēts jau agrāk aprakstītais vienas joslas kalnu ceļš Bosnijā ar brīžiem pazūdošo asfaltu. Respektīvi, pēc kartes spriežot, abiem ceļiem vajadzēja būt aptuveni vienādiem...

Katrā ziņā padarīt tur neko nevarēja, līdz ar to devāmies vien pa ceļu uz priekšu cerībā atrast kādu iebrauktuvi, pievienojošos citu ceļu vai benzīntanku. Gana drīz atradām pēdējo – nebija gan īpaši pilns, tomēr ik palaikam kāda mašīna no tā ārā brauca. Tiesa, gala beigās nostāvējām ilgi, esot visiem priekšnosacījumiem, lai mūs pārņemtu slikta oma – neviens neņem, tuvojas vakars, blakus ir milzīga un skaļa šoseja. Par laimi pēc stundas tomēr apstājās mašīna, kas mums tomēr neļāva pagūt nonākt iepriekšminētajā stāvoklī – visnotaļ glauns auto ar krieviski runājošu bulgāru vīru iekšā, kurš brauca līdz pat Sofijai. Tā nu braucām, daudz runājām par ekonomiku un vēl visu kaut ko. Beigās viņš mūs pat aizveda pa Sofijas apvedceļu līdz mums vajadzīgajam krustojumam, kas bija ļoti laipni un izpalīdzīgi (pretējā gadījumā mums vajadzētu kājām noiet apmēram 12 km, kas vakarā nudien nebūtu īpaši patīkami).

Bija jau vēls, tomēr centāmies tikt vēl tālāk, drīz arī tiekot pie vietējā puiša, ar kuru kontaktējāmies vāciski. Viņš brauca gabaliņu uz priekšu pa mums vajadzīgo ceļu, izkāpām visnotaļ pamestā krustojumā, kas mums bija tieši laikā naktsmāju meklēšanai. Atradām diezgan kukaiņu un citādu radījumu apdzīvotu pļavu, uzcēlām telti un devāmies gulēt. No rīta sākām kā jau pierasts agri stopēt un drīzi tikām pie mašīnas. Bet kādas! Pirmo reizi mūžā man apstājās Lada, ko es jau tik sen biju gribējis! Līdz šim man tās vienmēr sanāca skumju skatienu pavadīt garām pabraucam. Šoferis mūs veda uz priekšu diezgan lielu gabalu pa ceļu, kas pa ilgiem laikiem beidzot bija sliktāks nekā Latvijas ceļi. Kalnos, meža vidū, pilns ar nopietna izmēra bedrēm, kuru pamanīšanu krietni apgrūtināja koku radītais ņirbošais ēnojums, kā rezultātā braukšanas ātrums bija ap 40 km stundā. Bet mežs bija diezgan skaists, principā radīja asociāciju ar kādu pasaku mežu, kurā viegli iedomāties dažādu bērnībā dzirdētu stāstu notikumus.

Tikām līdz Berkovicai, kur mūs paņēma arī netipiska mašīna – BMW (nevaru teikt, ka pirmā jelkad, tomēr noteikti viena no retajām), ar kuru diezgan ātri tikām līdz Montanai (pie tam mūs pavada papildus gabalu ārā no pilsētas), pa ceļam gan četras reizes izbaudot aizvērtu dzelzceļa pārbrauktuvi viena un tā paša vilciena dēļ (kādam bija labpaticies dzelzceļu un šoseju tā pamatīgi sapīt kopā). No Montanas viens šoferis paveda mūs mazliet uz priekšu, lai mēs tiktu labākā stopēšanas vietā (šajā mašīnā izbaudījām divu cilvēku un viņu mantu sasēdināšanu mašīnas vienīgajā pasažieru vietā). Savukārt tur mēs salīdzinoši drīz tikām pie jauna puiša, kas brauca gandrīz līdz pat Rumānijas robežai, pilsētai Vidin, pie tam beigās arī aizveda mūs tai garām līdz pāris kilometrus attālajai robežai, kur, kā izrādījās, lai tiktu Rumānijā, ir ar prāmi jāceļas pāri Donavai. Negaidīti, bet arī nekas traģisks. Kaut kā ļoti veiksmīgi patrāpījāmies tur tieši uz prāmja atiešanu, samaksājām katrs trīs eiras par biļeti un izbaudījām pusstundas braucienu pāri Donavai, otrajā tās krastā iebraucot jau Rumānijā.

Pārdomas

Kā redzat, Bulgārijā mēs bijām īsu laiku. Būtībā tā sanāca vairāk kā tranzītvalsts – gan tāpēc, ka mūsu ceļš tā veda tai cauri, gan arī droši vien mazliet tāpēc, ka zemapziņā izjutām kaut kādu diskomfortu no iepriekš stāstītā. Patiesībā jau velti – ar mums nevienā brīdī nenotika nekas slikts, pat ne tuvu. Arī izslavētās prostitūtas redzējām tikai divās vietās. Patiesībā Bulgārija pat beigās izrādījās viena no visdraudzīgākajām valstīm, jo no visa ceļojuma sešiem šoferiem, kas mūsu dēļ nobrauca liekus kilometrus, puse bija Bulgārijā, kas ir daudz vienai īsi apmeklētai valstij.

Ar to visu es nevēlos teikt, ka Bulgārija ir zaļu un puķainu pļavu pārpildīta zeme, pa kuru skraida līksmi elfi un rozā vienradži tur kakā vizuļojošas varavīksnes. Nebūt ne. Es ticu, ka kādam tur gadīsies mums līdzīga pieredze, kādam gadīsies mūsu šoferu stāstītā pieredze, un kādam droši vien gadīsies kaut kas pa vidu. Tas, ko es sev no jauna atklāju, bija, ka nedrīkst tomēr izdarīt pārsteidzīgus secinājumus no vienas pieredzes. Dažu dienu brauciens cauri ir pārāk īss laiks vispārīgu secinājumu izdarīšanai, ņemot vērā pārāk lielo iespēju notikt pārāk maz un vienveidīgiem notikumiem tik īsā laikā. Bet katrā ziņā man priekšstats par Bulgāriju nu ir mainījies.

RUMĀNIJA

Pirmais, kas mūs sagaidīja Rumānijā, bija divi slinki robežsargi, kas viens otram bikstīja, lai apskata mūsu pases, kas mūs mazliet sasmīdināja. Pēc paviršas pasu pārbaudes bijām nonākuši Rumānijā, kurā atgriezos pēc gada pārtraukuma. Laikam pērnā gada pieredzes dēļ es Rumānijā jutos ļoti droši, būtībā kā mājās. Kaut kā šī valsts man liekas tāda pašsaprotama nu jau un labdabīga. Bijām pierobežas pilsētiņā Calafat, bet mērķis bija tikt maksimāli tuvu ap simts kilometru attālajai Craiova, ideālajā gadījumā pat garām. Gājiens cauri Calafat bija diezgan garš, jo, pilsētai beidzoties, sākās kāds jaunbūvēts tilts, kuram mums vēl vajadzēja tikt garām. Pastaigājām kādu laiku pa Rumānijas svelmi, līdz beidzot varējām sākt stopēt.

Pailgi neviens nestājās, līdz beidzot viens šoferis mūs aizveda apmēram 20 km tālāk. Izkāpām vietā, kur bija mazs vietējais tirdziņš (nekurienes vidū, krustojumā), mums gan nebija rumāņu naudas. Mēģinājām sarunāt, ka maksāsim eirās, ko mums par lielu prieku atļāva darīt – tikām pie arbūza, melones, tomātiem un nektarīniem (bijām ļoti izslāpuši pēc svaiga ēdienā, maize jau bija apnikusi), pie tam atlikumu mums izdeva lejās, līdz ar to tikām pat pie naudas – ideāli. Turpat ceļmalā nodevāmies arbūza ēšanas izvirtībām, lai pēc tam ar pilnu vēderu varētu mierīgi stopēt tālāk. Drīzi tikām pie saldējuma vedēja mašīnas, kas mūs teicās aizvest līdz Podari – gandrīz pie pašas Craiova, kas mums ļoti labi derēja. Kādu laiku braucām, līdz viņš piestāja ceļmalā un pacienāja mūs ar ļoti garšīgu saldējumu no savas mašīnas – cik dāsni!

Izkāpām Podari un devāmies naktsmāju meklējumos. Tā kā tur cauri tecēja upe, tad cerējām atrast teltsvietu kaut kur krūmos blakus tai, lai varētu arī upē nomazgāties. Pēc kāda krietna iešanas brīža arī nonācām pie šķietami pamestas vietas, kur bija gan vieta teltij, gan arī pie upes varēja tikt klāt, līdz ar to gulēt varējām doties tīri un smaržīgi. Upe gan atšķirībā no Maķedonijas kalnu upes bija silta kā vanna, bet tas nekas, savu funkciju tā veica. Nākamajā rītā devāmies uz ceļa, kur cerējām tikt pie mašīnas, kas mūs ievestu vismaz Craiova, ja ne cauri tai. Drīz tikām pie busiņa, kas šķietami nodarbojās ar pasažieru pārvadāšanu un brauca uz šo suņiem pilno pilsētu, tiesa, no mums nekādu naudu neprasīja (kā jau Rumānijā). Tikām pie bankomāta un skaidras naudas, nopirkām ēdienu un devāmies ārā. Pēc pusstundas gājiena atradām gana labu vietu stopēšanai, kur drīz arī tikām pie laikam jauno braucēju apmācīšanai domātas mašīnas (tas bija vienīgais izskaidrojums, kāpēc arī manā pusē bija pedāļi, kurus man piekodināja nenospiest). Ar šo mašīnu tikām līdz mums vajadzīgajam krustojumam, kas veda virzienā uz Ramnicu Valcea un tālāk uz Sibiu.

Krustojumā vietējais cilvēku pārvadītājs piedāvāja mums vietu mašīnā par samaksu gan, no kā pieklājīgi atteicāmies. Interesanti gan, ka tā bija piecvietīgā mašīna ar jau četriem cilvēkiem tajā, līdz ar to, iespējams, būtu interesanti noskaidrot, kā viņš iztēlojās tur iedabūt vēl mūs abus ar mantām, pie tam tik relatīvi tālam braucienam. Katrā ziņā labi, ka atteicāmies, jo gandrīz uzreiz tikām pie mašīnas, kas brauca līdz pat Ramnicu Valcea, šoferis runāja mazliet angliski un galu galā izveda mūs cauri visai pilsētai, beigās iedodot pāris zaļos piparus un atgādinot man, kāpēc man tik ļoti patīk Rumānija – cilvēku tur ir lieliski un ļoti draudzīgi, un izpalīdzīgi. Šeit pārdomājām nākotnes plānus – uz priekšu braucām ļoti ātri, bet likās, ka jāpiebremzē, jo vēl gribējās nedaudz uzkavēties pēdējos augstajos kalnos, kā arī pa ceļojuma deviņām dienām bija uzkrājies nogurums. Līdz ar to izlēmām šo atlikušo dienu veltīt atpūtai un palikt kalnos esošajā kempingā kādus 60 km tālāk. Izgājām no pilsētas un secinājām, ka mums draud grūta stopēšana, jo tas bija šaurs ceļš ar ātru un dzīvīgu satiksmi. Atradām gan autobusa pieturu un, kā smejies, mums apstājās jau pirmā mašīna, kas brauca līdz pat Sibiu, kas nozīmēja ātru tikšanu līdz kempingam.

Pēc stundas brauciena izkāpām ārā pie pagrieziena uz kempingu, kas atradās diezgan lielā nekurienē šosejas vidū. Tur gan bija siera tirgotājs blakus, bet tas arī viss. Pārgājām pāri šosejai un pārsteigti apstājāmies – tur stāvēja mašīna ar Latvijas numuru. Uzrunājām tās iemītniekus un tiešām – latvieši! Godīgi sakot, pēdējā laika lielākais pārsteigums. Jo kāda gan ir iespēja diviem latviešu pāriem satikties kaut kādas Rumānijas kalnu šosejas vidū, kur vieni ir uz īsu brīdi apstājušies, lai nopirktu sieru, bet otri tieši tajā brīdī dodas uz kādu pamestu kempingu? Bet redz, ka tā tomēr var notikt, kas mani joprojām nebeidz pārsteigt! Mazliet parunājām un gala beigās viņi mūs aizveda līdz kempingam, kas atradās labus četrus kilometrus no ceļa, novēlējām viens otram labu ceļa vēju un atvadījāmies.

Iegājām kempingā, kas vairāk bija pansijas tipa māja, kas likās diezgan pamesta, tomēr, kā izrādījās, kalpoja arī kā vietējais veikaliņš pavisam mazā ciematiņā, kura mūsu kartē pat nebija. Ar saimnieci kopīgu valodu neradām, tomēr uz manu jautājumu par izmaksām viņa tik atmeta ar roku – teltsvietu mums dāvāja par brīvu. Ak, rumāņu viesmīlība. Tā nu uzcēlām telti un atlikušo dienas laiku principā tikai atpūtāmies. Vienā brīdī uzkāpām mazliet kalnā, kuri bija visapkārt pansijai, bet tā arī bija vienīgā vērā ņemamā aktivitāte. Pašā vakarā saimniece mums dāvāja karstu plāceni, kas pildīts ar kaut ko līdzīgu kazas biezpienam, kas bija ļoti jauki un patiesībā pirmais mūsu siltais ēdiens visa ceļojuma laikā (ja atskaita siltu arbūzu iepriekšējā dienā, kas, manuprāt, īsti neskaitās), savukārt saimnieks cienāja ar upeņu šņabi un šo to stāstīja (viņš zināja spāņu, itāļu un nedaudz vācu valodu, līdz ar to man pat izdevās saprast vairāk vai mazāk visu, ko viņš teica).

Nākamajā rītā noskaņojāmies kājām doties atpakaļ uz šoseju, tiesa, šis prieks izpalika – garām brauca mašīna, es joka pēc to stopēju un viņi pat apstājās. Aizveda līdz šosejai un uz atvadām ar snaipera precizitāti iešļāca man labajā acī logu mazgājamo šķīdumu. Netīšām, protams. Par laimi šis nebija nekāds īpaši ķīmiskais un acs man joprojām rāda. Ļoti ātri tikām pie mašīnas, kas brauca uz jau iepriekš minēto Sibiu. Izkāpām pilsētā, pastaigājāmies pa to, aplūkojām – pilsēta diezgan skaista, sakopta, mums patika. Devāmies ārā, lai stopētu tālāk pa dažādiem ceļiem uz Cluj-Napoca. Atradām vietu, pat nepaguvām nolikt mantas, kad man roka automātiski pacēlās augšup un apstājās jau pirmā mašīnā, kas brauca līdz pat mums vajadzīgajam krustojumam. Puisis runāja angliski un kā jau parasti šo to pārrunājām par dzīvi un tamlīdzīgi.

Aiz krustojuma uzreiz tikām pie mašīnas, kas brauca līdz Blaj, kas mums derēja. Tiesa, šoreiz patrāpījāmies mašīnā, kas diezgan pragmatiski darbojās kā taksis un beigās paprasīja mums naudu. Te jāpiebilst, ka Rumānijā tas ir citādāk – šeit tā samaksa ir vairāk simboliska un nav liela, līdz ar to iedevām viņam divas lejas (ap 40 santīmu), kas šoferi pilnībā apmierināja. Rumānijā tā jau gāja pārāk labi, lai vēl žmiegtos pāris santīmu dēļ. Aiz Blaj kādu brīdi pastāvējām, tomēr tad mums jau kuru reizi ļoti paveicās – nākamā mašīna brauca līdz pat Cluj-Napoca, kas nozīmēja, ka dienas minimālais mērķis noteikti tiks izpildīts.

Cluj ir liela pilsēta, bet garena, līdz ar to izkāpām tās sākumā, lai pēc iespējas mazāk būtu jāiet tai cauri. Kādu stundu gan gājām, pa ceļam redzot gan dīvainas formas ēkas, gan arī milzu arbūzu kalnus. Drīz pēc tam arī bijām ārā, kur ātri tikām pie mašīnas, kas brauca līdz Zalau – priekšpēdējai relatīvi lielajai pilsētai Rumānijā. Šoferis atkal laipni izveda mūs cauri visai pilsētai, kuras beigās jau stāvēja daudzi vietējie un stopēja. Tā kā mums konkurence nepatīk, tad mēs devāmies tālāk, kur gana drīz atradām benzīntanku un rumāņu labākajās tradīcijās gandrīz uzreiz tikām pie mašīnas līdz Satu Mare, kas bija vairs nieka 10 km no Ungārijas robežas. Arī Satu Marei mūs izveda cauri, bet tā kā bija vēls, tad tālāk vairs nebraucām, vēl vienu nakti paliekot Rumānijā. Atradām gana pamestu pļavu, kur uzcēlām telti un gājām gulēt.

Nākamajā rītā devāmies atpakaļ uz šoseju, kur šoreiz gan sanāca gaidīt labu pusstundu, kas Rumānijai bija diezgan netipiski. Tad gan mums apstājās taksis, tomēr teica, ka vedīs tāpat, jo brauc no darba mājās uz Ungārijas pierobežas pilsētiņu. Tā nu bijām tikuši arī pie takša. Pēdējo reizi šķērsojām robežu ar pasu kontroli un ceļojuma vienpadsmitās dienas rītā bijām atgriezušies Šengenā – Ungārijas austrumos.

Pārdomas

Rumānija tāpat kā pagājušogad atstāja ļoti patīkamas, draudzīgas un skaistas valsts iespaidu. Šoreiz gan nesanāca redzēt tik daudz dabas, cik pirms gada, tomēr tāpat bija, ko redzēt. Cilvēki kā vienmēr bija ļoti laipni un izpalīdzīgi, pie tam daudzi runāja mums saprotamā valodā. Uzskatu, ka rumāņu daba un viesmīlība ir izbaudīšanas vērts pasākums, kā arī, protams, mūžīgie zirgu pajūgi uz ielām, govis, kas neviena netraucētas staigā pa šoseju, daudzie ceļmalas augļu tirdziņi un vēl daudzas lietas.

Stopēšana Rumānijā ir ļoti viegla, atskaitot pirmo un pēdējo mašīnu mēs nekur negaidījām ilgāk kā desmit minūtes. Kā jau esmu agrāk minējis, vietējie šo kultūru ir ļoti attīstījuši, pie tam no ceļotājiem parasti naudu neprasa, un pat ja paprasa, tā summa tomēr ir vairāk simboliska. Līdz ar to atkal pārliecinājos, ka Rumānija ir viena no ideālākajām zemēm, ja gribas pārvietoties ar stopiem.

Bildes te: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35985816

Ceļojuma beigas te:http://www.draugiem.lv/blogs/?p=5458120



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais