Balkāni ar stopiem 2011 - Maķedonija

  • 4 min lasīšanai

MAĶEDONIJA

Pārgājām Maķedonijas robežu un secinājām, ka tā ir visnotaļ izmiris veidojums. Pie pašas robežas stāvēja pāris taksometri, protams, piedāvājot savus pakalpojumus. Atteicāmies, viņi mums novēlēja veiksmi stopējot, tiesa, piebilstot, ka te jau nu stopētājus neviens īsti neņemšot. Godīgi sakot, neesmu vēl saticis taksometra vadītāju, kas teiktu kaut ko citu. Praksē gan viss bija citādāk – apstājās, šķiet, pirmā mašīna, kas reizē bija arī pirmā fūre ceļojuma laikā, pie tam albāņu. „Jo para” tika pieņemts, un devāmies tālāk. Bijām domājuši tikt vismaz līdz tuvākajai pilsētai Ohrid, tomēr izrādījās, ka šoferis brauc diezgan tālāk, līdz pilsētai Prilep, tad nu arī mēs turp devāmies. Ar fūri, protams, braukt bija lēnāk, bet līdz ar to varēja mierīgi izbaudīt Maķedonijas ainavu no visnotaļ augsta skatu punkta.

Pēc pāris stundas arī izkāpām ārā pie Prilep robežas un devāmies tajā iekšā gan pilsētas apskatei, gan pārtikas iepirkšanai. Otro izdarījām diezgan operatīvi, pilsētu apskatījām pa ceļam. Bija sestdienas vakars un norisinājās gana aktīva pilsētas sociālā dzīve, tomēr tā bija visnotaļ mierīga – cilvēki sēdēja kafejnīcās, runājās. Patiesībā Maķedonija jau no pirmajām minūtēm tajā atstāja ļoti harmoniskas valsts iespaidu – gan braukšanas kultūra, gan daba, gan arī pilsētas likās neuzbāzīgas un mierīgas. It īpaši salīdzinot ar relatīvi mežonīgo Albāniju, kurā bijām vēl no rīta. Tā nu mazliet apskatījām Prilep, kas atstāja par sevi mazas, jaukas pilsētiņas iespaidu, un devāmies no tās ārā, sekodami ceļazīmēm par Skopji. Uz to gan nedevāmies, bet virziens gan bija īstais.

Tiesa, iznākuši ārā no pilsētas, secinājām, ka zīmes mūs ir aizvedušas uz nepareizo ceļu – it kā pa to nokļūšana Skopjē ir tālāka, bet laikam ceļš tiek vairāk izmantots un līdz ar to uzskatīts par galveno. Tas nozīmēja, ka mums vienā brīdī draud autobāņa gabaliņš, jo iet atpakaļ uz otru ceļu būtu pārāk ilgi un nogurdinoši. Nu neko, stopējām. Necik ilgi arī nebija jāgaida, līdz apstājās mašīna – atkal fūre, šoreiz maķedoniešu. Tā mūs aizveda līdz mazai pilsētiņai nedaudz pirms bāņa, kas bija tieši laikā. Ar šoferi daudzmaz spējām kontaktēties krieviski (maķedoniešu valoda rakstiski vispār ir relatīvi līdzīga krievu valodai, runājot gan, protams, ne īsti), pārrunājām dažādas lietas un pēc neilga laika šķīrāmies. Turpinājām stopēt, jo bija vēlme tikt vismaz līdz Veles (vēl 30 km tālāk), reizē arī tas nozīmētu tikt garām autobāņa posmam. Drīz apstājās nākamā mašīna un, kā smejies, atkal fūre! Trīs fūres pēc kārtas un visas Maķedonijā, diezgan aizraujoši. Viņš arī brauca tieši līdz Veles, tiesa, pilsētā mēs nebraucām, bet izkāpām pie krustojuma, kur mums vajadzīgais ceļš atdalījās no autobāņa.

Tā kā bija jau vēls, tad sākām meklēt naktsmājas. Sākumā uzkāpām kalnā, kurā veda ceļš, un pēc tam tajā meklējām vietu teltij. Tās bija diezgan daudz, vajadzēja tikai izvēlēties tīkamāko. Atradām ļoti labu vietu ar skaistu skatu uz lejā esošo Veles pilsētu un kalnu siluetiem tālumā – ļoti nomierinoši un Maķedonijas ainavai raksturīgi. Mazliet papriecājāmies par ainavu, nododoties fantāzijām, ka būtu diezgan episki redzēt no tālumā esošajiem kalniem debesīs paceļamies pūķi, tiesa, tad gan laikam mēs tur negulētu. Nakts bija relatīvi laba, izņemot spēcīgo vēju sākumā. No rīta cēlāmies agri, atkal satikām bruņurupuci, kas kaut kur savā mierīgajā gaitā devās, paēdām mierīgas brokastis, ļaujoties ainaviskajam baudījumam, un devāmies tālāk, kārtējo rītu sastopoties ar aitām, kuras tika vestas ganībās uz apkārt esošajām pļavām.

Gana drīz mūs paņēma divi maķedoniešu vīri, kas mūs uzcienāja ar alu – kas gan var būt vēl labāks ievads svētdienas rītam? Jāpiebilst, ka pa alum tika katram mašīnas iemītniekam, šoferi ieskaitot. Ar viņiem tikām līdz pat Kočani, kas nozīmēja, ka Maķedonijai tiekam cauri diezgan ātri. Tur gan kādu laiku nostāvējām, mūs nevienam neņemot, tomēr pēc tam arī tikām vēl nedaudz tālāk līdz Istibanja. Tur mūsu šoferis nopirka mums ūdeni, kā arī ieraudzījām ūdens uzpildes vietu, ko, protams, arī izmantojām, jo šādā ceļojumā katra iespēja tikt pie ūdens ir vitāli svarīga. Ejot ārā no Istibanja ieraudzījām, ka tai blakus tek kalnu upe, kas mūs vilinoši uzrunāja. Vienā vietā ieraudzījām gana labu vietu, lai pie upes tiktu klāt, ko arī darījām, un man par lielu prieku šī upe kļuva par šī ceļojuma pirmo kalnu upi, kurā mazgājāmies. Ūdens bija auksts, bet līdz ar to veldzējošs, kas šajā karstumā bija tieši laikā.

Kādu laiku paplunčājāmies, izmazgājām drēbes un devāmies tālāk stopēt, pa ceļam paķerot sev arī dažus pusgatavus bumbierus. Šosejas malā atradām iebrauktuvi, kur stāvēt, vienlaicīgi arī žāvējot drēbes. Tikām pie vietējā makšķernieka, kurš jau brauca diezgan tuvu robežai un aiz pilsētas Mak.Kamenica izlaida mūs pie interesantas ūdenskrātuves, kurā pats steidzās nodoties zvejai. Tā nu stāvējām tur, skatoties, ka savelkas mākoņi, solot lietu, kas, protams, mūs nekādi īpaši neiepriecināja. Par spīti karstumam, spēcīgs lietus nebija vēlams, tikai tad, ja nedaudz pasmidzinātu.

Par laimi mums pirms lietus sākšanās mums apstājās diezgan glauna mašīna ar angliski labi runājošu maķedonieti – izrādījās uzņēmējs, kas savā laikā arī ir nedaudz stopējis, brauca līdz pat Blagoevgrad pilsētai Bulgārijā, tieši mums pa ceļam. Šo to pārrunājām, arī viņš mums ieteica Bulgārijā uzmanīties, tomēr viņa stāstījums bija mierinošāks par agrāk dzirdēto. Tā nu viņš mūs aizveda līdz Bulgārijas robežai, pirms kuras mūs izlaida ārā, laikam negribēja mūs savā mašīnā, teicās pēc robežas atkal mūs paņemt. Atkal sanāca robežu šķērsot kājām, kur gana vienaldzīgi robežsargi apskatīja mūsu pases un palaida tālāk. Godīgi atzināmies, ka mums nav nekā, ko deklarēt, un paceltu galvu iesoļojām atpakaļ Eiropas Savienībā, Bulgārijā, no kuras tā arī nebijām tikuši skaidrībā, ko vispār sagaidīt.

Kā varat redzēt, Maķedonijā mēs bijām īsu laiku. Manā skatījumā tomēr pārāk īsu. Būtībā no visām ceļojumā apmeklētajām valstīm par Maķedoniju vienīgo man ir sajūta, ka es to nepiedzīvoju tik daudz, cik gribētos. Nesajutu un līdz galam neuztvēru. Tas visticamāk ir skaidrojams, ka mēs pārāk operatīvi tai izbraucām cauri, pārāk maz redzot no vietējo dzīves, tomēr bija sajūta, ka ilgāk uzkavēties šoreiz nav laika. Tam gan ir sava pozitīvā puse – tagad ir izteikta motivācija tur atgriezties, jo arī pēdējais šoferis pastāstīja daudz labu un interesantu vietu un lietu, ko tur apskatīt.

Tas, ko izdevās uztvert, bija apkārt valdošā harmonija (nezinu, vai tas bija tikai iepriekš apmeklētās Albānijas kontekstā, bet man liekas, ka nē), skaistā daba, kura arī atstāja ļoti nomierinošu iespaidu. Daži satiktie cilvēki likās ļoti jauki un pretimnākoši. Uzzinājām, ka Grieķijas dēļ Maķedonijas neklājas tik labi, kā varētu un gribētos, tomēr ir cerība, ka, konfliktam atrisinoties, valstij varētu būt laba nākotne. Stopēšana tur bija gana viegla un naudu arī neviens neprasīja, lai gan arī tur vēl bija gana izplatīta taksometru pakalpojumu sniegšana. Cauri tikām ar astoņiem šoferiem, no kuriem gandrīz visi bija vietējie, kas nozīmē, ka stopēšana te ir gana viegls pārvietošanās veids.

Bildes te: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35962814



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais