Balkāni ar stopiem 2011 - Albānija

  • 10 min lasīšanai

ALBĀNIJA

Pirms došanās šajā ceļojumā es lasīju arī dažādus ceļojumu aprakstus šajā portālā. Mani pārsteidza tas, ka par Albāniju tie bija visnotaļ ar negatīvu noskaņu, kas, saprotams, manī radīja arvien lielāku interesi par šo valsti, jo vismaz no citu stāstītā tā sevī iemiesoja visu, ko es no šī ceļojuma sagaidīju. Tagad man ir arī pašam sava pieredze, ko šeit tad arī izklāstīšu. Tiesa, pirms stāstīt par mūsu piedzīvojumiem Albānijā es sniegšu nelielu ieskatu tās vēsturē, jo, manuprāt, tas palīdzēs šo savdabīgo valsti izprast mazliet labāk.

Par pašu senāko vēsturi vien pāris vārdi – Albānijas teritorija ir atradusies Romas impērijas, Bizantijas un Ottomāņu pārvaldībā, pirmo reizi neatkarību kā Albānijai pasludinot 1912. gadā. Tomēr interesantākie notikumi sākās 20.gs. otrajā pusē – pēc Otrā Pasaules kara Albānija saglabāja autonomiju un klaji kritizēja padomju režīmu, saraujot ar to attiecības. Pēc izstāšanās no Varšavas pakta 1968. gadā vienīgā valsts, ar kuru Albānija uzturēja diplomātiskas attiecības, palika Ķīna, tomēr 1978. gadā attiecības tika pārtrauktas pat ar to, atstājot šo Balkānu valsti pilnībā izolētu no ārpasaules. Tā tas viss ilga līdz 1990. gadam, kad visā Eiropā sāka notikt politiska rakstura pārmaiņas – arī Albānija atvēra robežas un atcēla reliģijas aizliegumu, sākot pamazām integrēties Eiropā. Protams, ka šāda izolācija ir atstājusi iespaidu uz mūsdienu Albāniju, domāju, ka no tālāk stāstītā apmēram sapratīsiet – kādu.

Tātad – Albānijā iebraucām ceturtdienas pievakarē ar vācu mašīnu, kurš mūs aizveda apmēram pusceļu līdz Tirānai. Daudz ko pārrunājām, līdz vienā brīdī saruna noritēja par mūsu tālākajām valstīm. Šīs sarunas rezultāts mūs pārsteidza, pie tam ļoti negatīvā veidā. Runa bija par Bulgāriju. Mūsu šoferis teicās esam ļoti daudz izceļojies pa šo reģionu, līdz ar to šīs valstis viņš diezgan labi pazina. Principā pēc viņa stāstītā par Bulgāriju mums radās iespaids, ka mūs tur ja ne nogalinās, tad aplaupīs noteikti vismaz vairākas reizes, varbūt nolaupīs, izvaros vai vēl nezin ko. Parasti es diezgan kritiski pieeju šādai viena cilvēka pieredzei, tomēr viņa pārliecinošais stāstīšanas veids un līdzšinējās pieredzes uzsvēršana šoreiz izrādījās stiprāki. Prostitūtas uz katra soļa, laupītāju bandas, kas maskējas kā policisti un aplaupa ceļotājus – tikai dažas lietas, kas mūs tur sagaida. Mjā... Godīgi sakot, pirmo reizi tiku tiešām iebiedēts ar kādu valsti tik ļoti – no tā brīža pat sāku domāt variantus, kā Bulgāriju pārdzīvot ar sabiedrisko transportu vai tamlīdzīgi, jo cauri nedoties nevarējām.

Lai vai kā būtu ar Bulgāriju, bet pagaidām tomēr bijām Albānijā. Pašā vakarā mūsu ceļi šķīrās pie pilsētas Lezhe, kur mums nu bija jārod naktsmājas. Pirmais iespaids bija visnotaļ dramatisks – pilns ar cilvēkiem, diezgan netīrs, trokšņains, mašīnas taurē, mēs esam noguruši, Madarai bojāts zobs un vēl naktsmājas jāatrod. Ne pārāk uzmundrinoša kombinācija. Devāmies ārā no pilsētas, līdz vienā vietā sākās privātmāju rajons – nolēmām iet pavaicāt kādam namsaimniekam, vai viņš atļautu mums uzcelt telti viņa dārzā, jo negribējās gulēt publiskā vietā. Drīz arī vienu atradām un uzsākām garo skaidrošanas procesu ar zīmēm, jo kopīgas valodas nebija (daļa albāņu māk itāļu valodu, bet to savukārt neprotam mēs), diemžēl likās, ka albāņu vīrs mūs nesaprot. Tiesa, tika rasts risinājums – viņam bija kolēģis, kas runāja angliski; tad nu arī šim kolēģim viņš zvanīja, un tālāk norisinājās daudzpakāpju komunikācija – mēs kolēģim pa telefonu skaidrojām angliski, viņš tulkoja vīram, tas savukārt atbildēja kolēģim, kurš to visu atkal tulkoja mums. Kad jau likās, ka tomēr pie telts vietas netiksim, šajā komunikācijā vēl iesaistījās vīrietis no blakus mājas. Beigu beigās ar visu burvīgo tulkošanas procesu noskaidrojām, ka iznākušais vīrietis mums piedāvā gultu savā mājā un mums nekas nav jāmaksā – labāk nekā cerēts!

Maza atkāpe – būtībā par Albāniju cilvēki nezina nekā daudz, tomēr ir daži populārākie uzskati. Divi no tiem – albāņi ir ļoti viesmīlīgi un albāņi ir ļoti nabadzīgi. Ja mūsu pieredze veidotos tikai no šīs vienas mājas, tad viens uzskats apstiprinātos, bet otrs – tieši pretēji. Viesmīlību mēs izbaudījām pēc pilnas programmas – mums tika dots ēdiens, dzeramais, albāņu vīns, piedāvāta satelīttelevīzija un galu galā gulta. Savukārt nabadzību mēs šajā mājā neredzējām – četras tualetes, divas vannas istabas, moderns aprīkojums, dārgas mēbeles. Es apzinos, ka šis drīzāk bija izņēmums, bet tomēr. Lai vai kā tur būtu, bet nu pavadījām jauku vakaru, ik pa brīdim mēģinot arī kaut ko sarunāties. Ar žestiem sanāca visnotaļ labi, un vīrs pat mācēja dažus vārdus krieviski. No „sarunām” sapratām, ka gulēsim katrs savā gultā, lai mēs pa nakti kopā „nerīvētos” (mana interpretācija žestam ar divu rādītājpirkstu berzēšanu un viņu dēla un viņa draudzenes foto izmantošanai kā uzskates materiālam). Naktī diemžēl sanāca diezgan saraustīti gulēt, jo bija uztraukums gan par Madaras zobu, gan arī Bulgārijas caurbraukšanu, bet nu vismaz gulējām gultā.

Nākamajā rītā agri piecēlāmies un devāmies stopēt uz Tirānu. Šķiet, ka jāpastāsta par vienu lietu – Albānijā ir viena stopētājiem ļoti būtiska frāze. Es no sirds ticu, ka albāņiem ir daudz frāžu – noteikti ir tādas, kas apzīmē jūras dzidrumu, koku zaļumu un aitu vaislumu. Viennozīmīgi. Tomēr stopētājiem būtiskā frāze ir „jo para”. „Jo” – nozīmē „nav, nē” un „para” nozīmē „nauda”. Saliekam kopā un iegūstam „nav naudas/ bez naudas”. Šī frāze ir būtiska, jo Albānijā ir spēcīgas tradīcijas daudziem cilvēkiem izmantot savu privāto transportu citu cilvēku pārvadāšanai, pretī saņemot par to samaksu. Mēs, protams, maksāt nevēlējāmies un īsti arī nebija, ar ko, līdz ar to šī frāze bija jāpasaka pirms katras iekāpšanas mašīnā, lai vēlāk nerastos nekādi pārpratumi (jo nav jau tā, ka neviens neuzņem stopētājus, galvenais nepatrāpīties mašīnā, kas darbojas kā taksis). Apmēram tā.

Salīdzinoši drīz tikām pie mašīnās, kas devās uz Tirānu, ieguvām apstiprinājumu „jo para” un devāmies ceļā. Dienas galvenais uzdevums – atrast labu angliski runājošu albāņu zobārstu. Kad šo uzdevumu pirmo reizi definēju vēl iepriekšējā vakarā, tas tika izteikts ar mazu ironijas devu – ne jau nu tāpēc, ka es tagad uzskatītu, ka Albānijā neko tādu nevar atrast, tomēr piekritīsiet – frāze „labs angliski runājošs albāņu zobārsts” skan citādāk nekā, piemēram, „labs angliski runājošs vācu zobārsts” kaut vai tikai valstu attīstības līmeņa dēļ. Iebraucot Tirānā diezgan ātri secinājām, ka ironija ir bijusi veltīga – pa visu Tirānu, kuru nemaz tik daudz neapskatījām, redzējām vismaz kādas astoņas „klinika dentare”, kas lika mums saprast, ka zobu veselība te ir cieņā.

No mašīnas izkāpām pilsētas centrā un pēc neilga gājiena atradām arī informācijas centru, kas mums ļoti palīdzēja – izrādās, ka netālu ir laba zobārstniecības klīnika, kas jau ir pieradusi arī pie ārzemju tūristu zobu labošanas, līdz ar to šis process sāka šķist daudz vienkāršāks nekā iepriekšējā vakarā. Devāmies uz klīniku, kur pēc rentgena uztaisīšanas tika paskaidrots, ka zobs ir diezgan nopietni jālabo (būtībā jāaizstāj viss zobs), pēc pāris stundām to varēšot izdarīt. Kas jādara – jādara. Šīs pāris stundas pavadījām pastaigājoties pa pilsētu, atrodot interneta kafejnīcu (kādu tur arī ir ļoti daudz), paēdot īpaši garšīgo baltmaizi (Madaras-prāt vislabāko no visām ceļojuma laikā) un vienkārši zvilnot parkā.

Šīs pilsētas tūres laikā arī tuvāk iepazināmies ar vēl vienu albāņu īpatnību – absolūti haotisko braukšanas kultūru. Nemitīga taurēšana, citu satiksmes dalībnieku neievērošana, sarkanā gaisma nereti tiek uztverta kā ieteikums, nevis obligāta prasība. Lai šķērsotu ielu es būtībā izdomāju divus variantus – vai nu nekaunīgi jāiet pāri, pirms tam ļoti rūpīgi pārbaudot satiksmes plūsmu abos virzienos, jo laist tāpat neviens īsti nelaidīs (šo variantu pārbaudījām un tas strādāja), vai arī daudz vienkāršāk – aizvērt acis un skriet. Principā likās, ka tas arī varētu strādāt, jo visi tur likās tik ļoti pieraduši pie satiksmes haosa, ka šoferi visticamāk veiksmīgi apbrauktu ar aizvērtām acīm pāri ielai skrienošo indivīdu, tiesa, kaut kā nebija iedvesma šo variantu pārbaudīt praksē. Un nemitīgā taurēšana – tā vien likās, ka albānim gandrīz jebkas ir iemesls taurēt – cita mašīna, kājāmgājējs, paziņa, uz ceļa izskrējis suns, interesants koks un pat mākonis debesīs. Taurēt viņiem patīk, un viņi to labprāt dara. Tiesa, gribu piebilst, ka tā taurēšana likās citādāka nekā šeit – Latvijā, ja kāds taurē, tad parasti dusmu dēļ, jo vadītāja-prāt kāds cits satiksmes dalībnieks ir stulbs. Albānijā savukārt tam bija (vismaz man tā likās) tāda pozitīva noskaņa – nevis lai izrādītu savas dusmas, bet vairāk lai parādītu kaut ko līdzīgu „Hei! Es arī šeit esmu satiksmes dalībnieks! Esi sveicināts!”. Tā vismaz man likās. Būtībā albāņu dramatiskajai braukšanas kultūrai ir visnotaļ loģisks izskaidrojums – līdz 1991. gadam mašīnas bija tikai augsta ranga amatpersonām (pa visu valsti kopā vien ap 600 mašīnu), savukārt pēc robežu atvēršanas no Centrāleiropas tika importēts liels daudzums mašīnu (galvenokārt Mercedes markas, tiešām, divas no trim mašīnām, ko sanāk redzēt uz ielas, ir Mercedes), bet principā nebija satiksmes noteikumu, kas regulētu arvien pieaugošo auto plūsmu. Pa divdesmit gadiem daudz kas ir mainījies, tomēr ceļu satiksmei un braukšanas kultūrai vēl ir, kur augt un augt.

Devāmies atpakaļ pie zobārsta, kurš tad pusotras stundas laikā principā nomainīja visu zobu, par ko beigās samaksājām 25 latus, īsti nezinu, cik lēti tas ir, bet laikam ir lētāk nekā pie mums. Ar to arī būtībā beidzās mūsu vēlmes attiecībā pret Tirānu, līdz ar to devāmies no tās ārā. Tā kā sabiedriskā transporta kustība ir sarežģīta (Tirānā nav ne vietas, kas kalpotu kā autoosta, ne galvenās dzelzceļa stacijas) un maksāt arī negribējās, tad devāmies kājām. Ļoti ilgu laiku nebija vietas, kur stāvēt, līdz konstatējām, ka vakars ir klāt. Pēc kartes secinājām, ka esam nogājuši labus desmit kilometrus jau ārpus pilsētas, beigās pat atradām labu stāvamo vietu, bet tas palika uz nākamo dienu, jo bija jau vēls. Līdz ar to Albānija kļuva par pirmo valsti, kurā palikām divas naktis. Netālu no stopēšanas vietas atradām gana nomaļu pļavu (retums, jo visapkārt stāvi kalni), kura arī uzcēlām telti blakus krūmiem. Vienā brīdī izdzirdējām skaņas no krūmiem, kas ļoti lēnām kļuva arvien skaļākas – kaut kas mums tuvojās. Nodomājām, ka varbūt kāds jocīgs krūmu putns, tomēr pēc brīža pārsteigti ieraudzījām vaininiekus – tie biji divi bruņurupuči, no kuriem viens nu dikti gribēja tikt uz otra, kurš to šķietami negribēja un līdz ar to bēga no gribošā. Ak, kaisle! Pēc brīža abi atkal nozuda krūmos, tāpēc nemācēšu teikt, kā viss pasākums beidzās.

No rīta devāmies atpakaļ uz noskatīto stopēšanas vietu un mums apstājās mašīna, kas uz manu „jo para” atbildēja šķietami apstiprinoši un aicināja mūs mašīnā. Braucām pa ļoti interesantu kalnu ceļu, kas vienā brīdī pat devās pa pašu kalna virsotni, jo vienlaicīgi abās pusēs bija stāva un gara nogāze – atkal jau aizraujoši dabasskati! Pēc stundas tikām līdz pilsētai Elbasan, kur izkāpām ārā. Šajā brīdī sākās interesantākais – šoferis skatās uz mani un saka „para”. Nu, lūk, te tev nu bija „jo para”... Sākām skaidroties, ka esam taču norunājuši, ka brauciens būs bez maksāšanas (cik nu var skaidroties, nerunājot kopīgā valodā), bet šis nu nekā. Par mūsu vienīgajām simts lekām (apmēram piecdesmit santīmi) viņš pat dzirdēt negribēja, bet prasīja desmit eiras. Tad piecas, jo mēs nemaksājām. Tad viņš gribēja mūsu fotoaparātu. Tiesa, viņa entuziasms manāmi sāka noplakt, kā arī iejaucās viņa draugs, kurš tā kā atmeta ar roku ar domu „ak, laid taču viņus projām”. Tā nu beigu beigās arī tikām palaisti nemaksājuši. Šeit gan vadītājs pieļāva kļūdu, jo mūsu mantas no bagāžnieka bija atdevis pirms naudas prasīšanas – ja būtu sākumā prasījis, visticamāk būtu arī dabūjis, jo mantas tomēr vērtīgākas. Taisnības labad gan vēlos piebilst, ka situācija nav viennozīmīgi vērtējama – tad, kad mašīna apstājās, uz manu „jo para” šoferis kaut ko atbildēja, par ko es varu apgalvot, ka droši dzirdēju tikai daļu „o para” – tā kā albāniski „po” nozīmē „jā” (tātad viegli sajaukt „jo” ar „po”), tad būtībā situācija var būt divējāda – gan šoferis var būt viltīgs seskis, kas mēģināja iedzīvoties uz, viņaprāt, lētticīgiem tūristiem (gadījumā ja viņš atbildēja kaut ko līdzīgu „jā, droši, brauciet bez naudas”), gan arī es varu būt kretīnisks cūka, kas nepilda vienošanos (gadījumā ja viņš atbildēja kaut ko līdzīgu „nekādā gadījumā, braukšana tikai ar naudu”). Jebkurā gadījumā - lai kāda tad būtu bijusi tā situācija, tomēr mēs veiksmīgi tikām no tās projām.

Devāmies kājām cauri Elbasan, kas ir vidēja izmēra pilsēta, tās beigās sākām stopēt un tikām pie itāļu mašīnas (Itālijā strādājošs albānis), kas mūs aizveda gandrīz līdz Maķedonijas robežai, naudu neprasīja (iepriekšējās mašīnas dēļ es uz kādu laiku kļuvu ļoti paranoisks un katrai mašīnai ļoti skaidri centos paskaidrot to, ka naudas mums nav). Tur mēs palikām mazā pilsētiņā (Perrenjas), kur diezgan ilgi mūs neviens neņēma. Pa brīdim gan apstājās, bet mūs nemaksājošus vest atteicās. Tad vienā brīdī mums pievienojās divi vietējie puisīši, kas bija apņēmības pilni dabūt mums mašīnu, tiesa, viņiem diemžēl pilnīgi neizprotams bija princips par mašīnas nostopēšanu un nemaksāšanu (kas izteikti parāda šīs valsts tradīcijas), jo pēc viņu pasaules kārtības par mašīnu ir, protams, jāmaksā. Par laimi viens vietējais viņus padzina projām, laikam nojaušot, ka abi mazie mums vairāk traucē nevis palīdz. Pēc kādas pusstundas gaidīšanas pie mums apstājās grieķis, kas mūs aizveda līdz pat Maķedonijas robežai (kas viņiem pat nebija pa ceļam), kura kļuva par pirmo robežu, kuru šķērsojām kājām. Diezgan pavirša robežkontrole, nekāda zīmodziņa atkal diemžēl un bijām nonākuši Maķedonijā.

Pārdomas

Albānija bija viennozīmīgi ļoti savdabīgs piedzīvojums. Tā attaisnoja manas cerības – nepieradināta valsts ar daudzām īpatnībām, kura ir ļoti attāla no pedantiskās Centrāleiropas (tieši tas, ko es gribēju no šī ceļojuma, jo tā apkārt valdošā sakārtotība mazliet bija apnikusi). Daba bija skaista (diemžēl nesanāca līdz jūrai tikt), cilvēki – viesmīlīgi, Tirāna arī bija mums ļoti draudzīga, kopumā – ļoti jauka pieredze. Galvenais ir tas, ka ar visu nesakārtotību nevienā brīdī īsti nejutāmies nedroši – būtībā bija sajūta, ka cilvēki ir labi un vairāk ieinteresēti mums palīdzēt nevis kaut ko atņemt, ko uzsver arī par Albāniju internetā un bukletos atrodamā informācija.

Albānija bija vienīgā valsts, kur mums prasīja mūsu reliģisko piederību, pie tam vairākas reizes. Valstī ir daudz musulmaņu, vairāki avoti vēsta, ka kopā ap 70%. Šis skaitlis ir reizē nepareizs un pareizs, ja to kritiski aplūko. Paskaidrošu. Kopumā ilgi valdošā reliģijas aizlieguma dēļ valstī 70% ir neticīgo, tikai atlikušie 30% ir kādas ticības sekotāji. Un tad no šiem trīsdesmit procentiem 70% ir musulmaņi, respektīvi, šis procents parāda musulmaņu daudzumu no visas reliģiskās kopienas, savukārt, ņemot talkā elementāras matemātikas zināšanas, var izskaitļot, ka no visiem valsts iedzīvotājiem musulmaņu ir tikai ap 20%, pārējo reliģiju pārstāvju līdz ar to, protams, ir vēl daudz mazāk. Lūk, tā! Pie tam tie cilvēki, kas mums to prasīja, paši bija katoļi, tātad ļoti izteikta minoritāte (kā mums tā gadījās viņus sastapt, nezinu), kas pie tam ļoti negatīvi izteicās par musulmaņiem.

Tas, kas uz beigām sāka mazliet kaitināt, bija naudas prasīšana par braukšanu. Tiesa, tā nekādā gadījumā nav albāņu vaina nekādā mērā. Viņiem tā ir pašsaprotama tradīcija, ka stopētājs maksā naudu, un neba nu albāņi ir vainīgi pie tā, ka te ierodas divi kaut kādi latvieši un tagad grib, lai viņus vizina riņķī par grīvu. Nebūt ne. Bet nu, kā mēs secinājām, arī nemaksājot var tikt uz priekšu, tikai tas, iespējams, prasa mazliet vairāk laika un nervu nekā citur. Bet nu tā arī ir valsts īpatnība, kas to padara par interesantu galamērķi. Kopumā Albānijai tikām cauri ar piecām mašīnām, no kurām trīs bija albāņi, tas gan neskaitot jau minētos vadītājus, kas apstājās, bet pie kuriem nekāpām.

Bildes te: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35939034



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais