Balkāni ar stopiem 2011 - Melnkalne

  • 6 min lasīšanai

MELNKALNE

Iebraucot Melnkalnē, pirmā pārmaiņa, ko pamanījām, bija ceļš – tas joprojām bija šaurs kalnu ceļš, bet ar labu asfaltu un visām baltajām līnijām, arī platāks. Tiesa, tas mūsu uzmanību piesaistīja vien brīdi, jo mūsu elpu aizrāva fascinējošie dabas skati, kādus vēl nebija nācies redzēt – klinšaini kalni, ar daudziem maziem tuneļiem, pa kuriem ceļš vijās cauri tiem, krauja ceļa malā un upe apakšā. Skaisti bezgala. Vienā vietā vēl sākās ezers, kas bija perfekti zils un kopā ar gaišajām klintīm radīja sen neredzētu vizuālo baudījumu. Tik lielu, ka pat mūsu šoferis apstājās ceļa malā, lai izkāptu ārā un to visu apskatītu mazliet mierīgākā gaisotnē. Mazliet papriecājāmies par dabu, apsveicinājāmies ar turpat piestājušajiem iepriekš redzētajiem lietuviešiem un devāmies tālāk.

Bijām domājuši apmēram 20 kilometrus pēc robežas pa vienu mazu ceļu doties uz pilsētu Trsa, kas atradās Durmitor (Melnkalnes šķietami augstākais kalnu masīvs) nacionālajā parkā – tur būtu gan naktsmājas, gan geocache, kurā gribējām atstāt savu geocoin (neskaidrošu, kas tie ir, to var izlasīt iekš http://www.geocaching.com). Mūsu šoferis gan tur nebrauca, kas nozīmēja, ka vai nu jāiet kājām kādi desmit kilometri, vai nu jācer uz mašīnu. Teorētiski abi varianti bija labi. Tomēr, kad tikām līdz krustojumam, sapratām, ka praktiski neder neviens – ceļš aizgāja uzreiz pa mazu, šauru tuneli, līdz ar to iet tur nevar, bet retās mašīnas, kas tur brauca bija pilnas un īsti apstāties tām nebūtu kur. Tad nu pēc minūtes ilgas apspriedes nolēmām, ka plāni jāmaina un šis parks lai paliek citai reizei, kad būsim ar savu mašīnu, jo joprojām uzskatu, ka tā vieta ir apmeklēšanas vērta.

Tā nu ar mūsu šoferi devāmies tālāk, kalni palēnām sāka atkāpties, atklājot citu Melnkalnei raksturīgu ainavu – pļavas ar akmeņiem (un kalnu siluetiem joprojām tālumā), kaut ko līdzīgu pagājušogad redzēju Horvātijā. Izkāpām Melnkalnes vidū pilsētā Nikšic, kur apmeklējām veikalu, mazliet pagājām uz priekšu pa šoseju un paēdām, vienlaicīgi spēcīgajā vējā un karstajā saulē (kas bija nomainījuši lietaino Bosniju) žāvējot iepriekšējā naktī samirkušo telti. Pagājām vēl mazliet uz priekšu, kur tikām pie beļģu mašīnas. Te jāpiebilst, ka šajā reģionā daudzi cilvēki strādā Itālijā, Austrijā, Beļģijā, Luksemburgā, kā rezultātā tiek pie tur reģistrētām mašīnām, parasti lielākā daļa mašīnu ar šo valstu numuriem šeit tiešām ir ārzemēs strādājoši vietējie. Tā bija arī ar mūsu nākamo šoferi, kas mums par laimi runāja vāciski – varēju atsvaidzināt zināšanas, ko man vienmēr patīk darīt. Viņš brauca līdz pat Melnkalnes galvaspilsētai Podgoricai, mēs tad arī tur devāmies. Pa ceļam daudz ko pārrunājām, viņš mani sīki iztaujāja par biznesa iespējām Latvijā, ko šeit varētu būt labi pārdot un šķietami apņēmās kādu dienu braukt šurpu patirgoties. Tad jau redzēs, kas viņam sanāks, lai jau veicas.

Izkāpām pie Podgoricas apvedceļa un secinājām, ka ir sācies ļoti spēcīgs vējš. Varianti nebija diez ko patīkami, jo teltī gulēt tādā laikā būtu patraki, pie tam to nebija, kur uzcelt, jo pat apvedceļš bija visnotaļ pilsētniecisks, kas nozīmētu ilgu iešanu ārā no turienes. Tā kā principā Melnkalne tiek uzskatīta par tūristiem draudzīgu valsti, nolēmām doties pilsētā ar domu, ka gan jau tur ir kāds lēts hostelis, kurā pārlaist nakti. Jautājām vietējiem virzienu vai padomu, jo pašiem īsti atrast nesanāca. Par laimi tur daudzi runā diezgan labi angliski, kas krietni atviegloja komunikāciju. Pēc kāda laika sākām atrast viesnīcas, tomēr tās visas bija dārgas. Tūristu informācijas centrs jau bija slēgts, līdz ar to joprojām vadījāmies pēc vietējo norādēm. Beigās atradām, kā mums teica, vislētāko Podgoricas hoteli pie autoostas – Europa Hotel. Šis vislētākais hotelis par divvietīgo numuriņu prasīja 70 EUR. Burvīgi – apmēram puse no mūsu ceļojuma budžeta. Mēģinājām sev nokaulēt cenu (patiesībā pat īsti nemēģinājām, tas vairāk sanāca tā dabiski, jo reģistratūras meitene arī šķietami saprata, ka tik daudz nemaksāsim), beigās tikām pie numuriņa par 50 EUR. Daudz, bet nu otrs variants bija tumsā meklēt izeju no pilsētas un telts vietu milzīgajā vējā. Tā kā es sevi motivēju naudai nepieķerties, tad palikām hotelī, kā nekā tikām gan pie dušas, gan interneta, gan ērtas gultas. Pēc tam apskatījos internetā, ka tiešām – lētu hosteļu Podgoricā nav, cerams, ka tikai pagaidām.

Nākamajā rītā devāmies ārā no pilsētas, lai stopētu virzienā uz jūru – mērķis pilsētiņa Bar, kurā arī bija potenciāli atrodams geocache, jo no tās geocoin vajadzēja tikt vaļā kaut kur šeit, lai nekristu kaunā. Aiz Podgoricas gan nostāvējām krietnu stundu – liels ceļš ar daudz mašīnām, uz tādiem kaut kā paradoksāli parasti klājas grūtāk nekā uz maziem, pustukšiem ceļiem. Tad gan tomēr tikām kādu gabaliņu uz priekšu, kur izkāpām pie mazas augļu bodītes. Gribējām jau nopirkt meloni (Melnkalne ir ērta valsts, jo valūta tur ir eiras, kuras mums bija), kad pēdējā mašīna rindā apstājās un, kā smejies, brauca tieši uz Bar. Ļoti veiksmīgi, jo varēja būt arī daudz grūtāk. Tā nu pēc kāda laika tur nonācām, pa ceļam atkal saprotot, kāpēc man nepatīk tūristu vietas – daudz cilvēku, sastrēgumi un pārspīlēta kņada. Galu galā tomēr tikām pie jūras (Adrijas), kas bija viens no ceļojuma atskaites punktiem. Secinājām, ka šī vieta ir ļoti populāra krievu tūristu vidū, jo redzējām daudz glaunu mašīnu ar Krievijas numuriem, arī valodu varēja daudz dzirdēt.

Pēc simboliskas iekāpšanas jūrā (ūdens bija auksts un sauļoties arī negribējās) devāmies meklēt geocache, kas atradās turpat netālu, mazliet nostāk no cilvēkiem, teorētiski paslēpts zem kāda akmens (man nav GPS, tāpēc tos vienmēr meklēju pēc aprakstiem un Google kartēm). Pameklējām, tomēr nesanāca atrast, līdz ar to nolēmām tikt pie interneta, lai vēlreiz pārbaudīt informāciju par cache. Internets izrādījās turpat blakus esošs un secinājām, ka pareizi jau vien meklējām, tik laikam jāiebāž roka tā dziļāk zem akmens, ko ne vienmēr ir vēlme darīt. Pirms tam gan aizgājām uz veikalu, lai nopirktu ēdamo, un panašķējāmies ar arbūzu. Pēc tam mēģinājām pa otram lāgam atrast cache un šoreiz sanāca – atstājām geocoin un ar labi padarīta darba sajūtu devāmies ārā no pilsētas kādu gabaliņu, lai dotos tālāk uz Albāniju. Aiz pilsētas mūs salīdzinoši drīz paķēra viens serbs, kas aizveda mazu gabaliņu. Tur nonācām krustojumā, kur mums vajadzīgais ceļš veda diezgan stāvā kalnā. Stopēt īsti nebija kur, līdz ar to vajadzēja vien kāpt augšā, ko arī braši darījām. Tas prasīja daudz spēka, tomēr neko padarīt – bija jāiet uz priekšu, lai atrastu labu vietu stopēšanai. Interesanti, ka pa ceļam redzējām daudz mašīnu ar ASV numuriem – tā arī netiku skaidrībā vai tie ir tūristi vai vietējie, kas tur strādā.

Vienā vietā apstājāmies, lai mazliet iekostu, kas radīja ļoti negaidītu pavērsienu mūsu ceļojumā – iekožoties žāvētā ābolā un trāpot kādai cietākai vietai, Madara nolauza mazu daļiņu zoba. Tas nozīmēja, ka mums Albānijā bija jāsameklē zobārsts (par laimi bijām uztaisījuši ceļojuma veselības apdrošināšanu). Tuvākā lielā pilsēta bija Shkoder, kuru sākumā nebijām plānojuši apmeklēt, bet tagad īsti nebija citas izvēles. Visu situāciju mazliet sliktāku darīja tas, ka mums neviens neapstājās jau ilgu laiku, bet līdz tai pilsētai vēl arī bija jātiek (tas gan nākamajā dienā, jo jau tuvojās vakars). Kad no kārtējās stopēšanas vietas devāmies projām (tā mēs parasti darījām, kad vienā vietā neviens ilgi nestājās), pie mums apstājās mašīna, pat mums to nestopējot. Tas bija vācietis, kas devās cauri Albānijai, līdz ar to mums diezgan lielā gabalā ceļi sakrita. Viņš pat brauca lielu gabalu uz Tirānas pusi, kas nozīmēja, ka Shkoder tomēr atkritīs, bet zobu varēsim mēģināt labot galvaspilsētā, kuru arī bijām plānojuši apmeklēt. Tas dzīvi jau padarīja atkal mazliet krāsaināku. Tā nu kopā ar viņu nobraucām pēdējos kilometrus Melnkalnē, tikām līdz robežai, kur vairs bija tikai viena pārbaude (nevis sākumā izbraukšana un pēc tam iebraukšana), diemžēl zīmodziņu pasē te neiespieda. Ceturtās dienas vakarā bijām iebraukuši mūsu ceļojuma potenciāli mežonīgākajā valstī – Albānijā.

Pārdomas

Melnkalne atstāja mūsos ļoti daudz iespaidu. Pirmkārt, tā bija grūti aprakstāmā daba tās sākumā – ar klinšainajiem kalniem, upēm un ezeru. Otrkārt, tā bija vilšanās Podgoricā, kas, protams, nav viņu vaina (kā nekā mēs jau paši kļūdījāmies tur vakarā iedami iekšā), tomēr arī pati pilsēta nekādu dižo iespaidu neatstāja. Tiesa, mēs arī necentāmies tādus tur rast, līdz ar to negribu teikt neko sliktu, iespējams, ka citādos apstākļos mums tur ļoti patiktu. Treškārt, tā bija jaukā un tūristiem draudzīgā pilsētiņa Bar, kur gan apskatījām jūru, gan mazliet atpūtāmies zem palmām.

Būtībā Melnkalne bija daudzējāda un iespaidiem bagāta, bet nu daudzi no tiem iespaidiem radās personīgu iemeslu dēļ, līdz ar to ticu, ka kādam citam varētu būt absolūti citādāka pieredze. Vide ir tūrismam draudzīga, jo viņi pieņem eiras un daudzi runā angliski. Un daba ir tiešām skaista. Tas, ko es droši zinu, ir, ka es vēlos tur atgriezties, lai dotos uz iepriekš minēto nacionālo parku.

No stopēšanas viedokļa Melnkalne bija pagrūta, jo daudz kur stāvējām ap pusstundu vai pat ilgāk, kas, salīdzinot ar pārējo ceļojumu, tomēr bija diezgan daudz. Kopā bija sešas mašīnas, no kurām trīs bija melnkalnieši, kas neko īsti viennozīmīgi neparāda, vien to, ka arī ārzemnieki citās valstīs stopētājiem apstājas.Bildes te: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35926484


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais