Balkāni ar stopiem 2011 - Bosnija

  • 5 min lasīšanai
BOSNIJA

Iebraucām Bosnijā un priekšā mums bija vēl kādi simts kilometri kopīgi braucami ar itāļu puisi. Uzreiz pēc robežas gan sanāca maza pauzīte, kamēr viņš nomazgāja mašīnu. To Bosnijā, protams, dara rokām. Bija patīkami noraudzīties gan viesmīlību, gan rūpību, gan laipnību, ar kādu bosnieši piegāja šim savam darbam un katram klientam. Tā kā mūsu vadītājs izteica vēlmi paēst, tad devāmies iekšā pilsētā ēstuves meklējumos, tomēr pilsēta bija tik pilna, ka iespēja kaut kur novietot mašīnu bija tuvu nullei, līdz ar to nācās vīrišķīgi ignorēt izsalkumā, iespējams, burkšķošo vēderu (tiešām nezinu, vai viņa vēders burkšķēja, bet to paprasīt vai pārbaudīt, manuprāt, nebūtu bijis īpaši korekti) un doties tālāk. Tā nu kādu laiku braucām, apkārtnei kļūstot arvien kalnainākai, kas bija viena no lietām, kuras dēļ šeit devāmies (kā līdzenumos dzimuši un auguši indivīdi, kam katrs dabiskais objekts augstāks par kilometru liek tīksmē ietrīsēties).

Vienā brīdī sāka līt. Tā savukārt nebija lieta, kam bijām gatavi, līdzi mums nebija nekā no lietus pasargājoša (izņemot divus plastikāta mēteļus/ pončo), pat siltu drēbju īsti ne. Bet nu vismaz bijām mašīnā pagaidām. Ceļš sāka vest kalnā augšup, līdz vienā brīdī bijām jau tajā zonā, kurā lietus iztvaiko un pēkšņi secinājām, ka esam kaut kādā tvaiku mākoņa centrā, jo nez no kurienes apkārt viss bija balts, redzamība vien kādi desmit metri. Ik pa brīdim pretim kā rēgs no miglas iznira kāda mašīna, kas klusi pazagās mums garām, tikpat ātri pazūdot. Tā kādu laiku arī bija visnotaļ spociska braukšana, līdz vienā brīdī migla kā nebijusi izgaisa. Tad nu atkal varēja braukt drošāk un mākoņus/ miglu aplūkot pa gabalu.

Aiz kāda no nākamajiem līkumiem mūs apturēja policija. Izrādās, ka esam krietni pārsnieguši atļauto ātrumu un jāmaksā sods. Tā kā naudas mūsu šoferim nebija, tad policijas eskortēti devāmies uz tuvāko bankomātu. Nezinu, kas bija iemesls, tomēr pēc dažiem simtiem metru policija apstājās, atdeva šoferim tiesības un novēlēja labu ceļavēju. Varbūt bankomāts bija pārāk tālu, varbūt nostrādāja mūsu itāļu vadītāja spēja pareizi (respektīvi, pazemīgi) komunicēt ar policistiem, tomēr ļoti veiksmīgi tikām cauri sveikā. Pēc kāda laika arī mūsu ceļi šķīrās, tiesa, gandrīz pabraucām vajadzīgajam krustojumam garām. Lietus par laimi tajā brīdī bija pierimis.

Iegājām vietējā veikaliņā, kas par laimi un brīnumu pieņēma eiras (vietējā valūta ir konvertējamās markas jeb KM), nopirkām mazliet ēdiena, kā arī cepumus, kas kalpoja kā kūka Madaras tajā dienā esošās vārda dienas atzīmēšanai. Tā kā sāka līt, tad paslēpāmies zem benzīntanka un ēdam baltmaizi (kas tajā reģionā ir daudz garšīgāka nekā šeit, tradīcijas, tradīcijas, citu maizi jau tur pat atrast gandrīz nevar), kā arī cepumus. Īstas dzīres Bosnijā!

Drīz pēc tam lietus arīdzan mitējās un devāmies tālāk. Uzreiz tikām pie interesanta busiņa, kas bija kemperim līdzīgs, tikai mazāks, un kura iemītnieces bija interesanta paskata un, kā likās, netradicionālas seksuālās orientācijas divas spāņu sievietes gados (mana pirmā nostopētā spāņu mašīna, ak, laime!), kas ar mums īsti nerunāja, bet aizveda līdz citam krustojumam, kur mūsu ceļi šķīrās, mazā un burvīgā pilsētiņā Ustipračā, kas vientuļa gulšņāja blakus upei starp kalnu grēdām. Tādā es arī kādu laiku gribētu padzīvot, bet ne šajā ceļojumā. Tā kā sākām stopēt tālāk tā kā ne, tomēr tad izdomājām doties uz priekšu, visticamāk naktsmāju meklējumos, jo bija jau pavēls. Bosnijā tas bija nedaudz sarežģītāk, jo tās teritorijā joprojām ir atrodams daudz mīnu. Līdz ar to nolēmām doties līdz nākamajam ciemam, lai prasītu atļauju uzcelt telti kādā dārzā. Pa ceļam arī redzējām brīdinājuma zīmes, ka mežā iet nevajadzētu, jo tur var būt mīnas, kas tam visam piešķīra tādu pabaisi nopietnu atmosfēru.

Pēc pāris noietiem kilometriem ciematiņš arī bija klāt. Diezgan tālu izgājām tam cauri, līdz pamanījām pie vienas mājas ar lielu dārzu sēžam sievieti, kurai tad arī jautājām (ar zīmju palīdzību, protams, jo kopīgu verbālo valodu neatradām), vai varam viņas dārzā palikt. Atļauja tika sniegta, kā rezultātā tikām pie mierīgām naktsmājām ar visnotaļ skaistu skatu uz kalnu, kurš mani pārsteidza ar dažām tā gandrīz virsotnē esošām mājām mežam pa vidu. Madara sagurusi aizgāja gulēt, es vēl mazliet pasēdēju un mēģināju kaut ko parunāt ar mūsu namamāti, kā rezultātā tiku arī pie siltām vakariņām, kas šādā ceļojumā ir liela vērtība. Tika dāvāti arī tomāti un bumbieri, kopumā – ļoti priecējoša vietējo cilvēku viesmīlība attiecībā pret absolūtiem svešiniekiem.

No rīta devāmies atpakaļ ciematiņā uz autobusa pieturu, lai stopētu tālāk. Pirmo reizi sanāca diezgan ilgi gaidīt, kopā kādu stundu, līdz mums apnika un ar autobusu devāmies uz ne pārāk tālu esošo daudz lielāko pilsētu, Goraždi, no kuras cerējām projām tikt vieglāk. Apmeklējām lielveikalu, mazliet pastaigājām pa pilsētu, kas bija tiešām jauka, mazliet lielāka par iepriekšējo, bet joprojām ar mazas kalnu iekļautas pilsētiņas šarmu, un devāmies no tās ārā. Mazliet nācās pagaidīt, tomēr salīdzinoši drīz bosniešu vīrs mūs aizveda vēl mazliet tālāk uz mazu pilsētiņu, no kuras tikām pie vietējiem puišiem, kas aizveda mūs līdz Fočai. No turienes bija pāris kilometri līdz krustojumam, kurā atdalās ceļš uz Melnkalni, tā kā stāvēt īsti nebija kur, tad nolēmām tos veikt kājām. Jāpiebilst, ka šādi – starp kalniem – kājām ejamie gabali ir daudz tīkamāki nekā tad, ja, piemēram, tāds pats attālums ir jāveic gar kādas pilnas šosejas malu.

Pēc kādas stundas gājiena un dabas baudīšanas tikām līdz mūsu ceļam, kas mūs gauži pārsteidza. Kartē tā bija atzīmēta kā jau minētā gana lielā šoseja, starptautiska pie tam, bet dzīvē izrādījās teju tukšs ceļš, kas ir mazāks par Latvijas grants ceļiem (tiesa, asfaltēts vismaz). Nu neko, citu variantu mums tāpat nebija, pa kādai mašīnai jau arī garām brauca, pie tam otrs ceļš, kuru redzējām upes otrā pusē, arīdzan nebija diži labāks. Pēc nemaz tik ilga laika (kāda pusstunda apmēram), pa kuru garām pabrauca arī divas mašīnas no Lietuvas, tikām pie bosnieša, kas brauca cauri visai Melnkalnei līdz pat jūrai. Tāds bija arī mūsu nākotnes plāns, tomēr ne tik ātri, tāpēc nolēmām ar viņu braukt līdz Melnkalnes vidum. Tiesa, pagaidām vēl bijām Bosnijā. Tā nu braucām pa mazo šauro ceļu, kurš palika arvien baisāks – asfalta platums atbilst vien kādas pusotras mašīnas platumam, bet satiksme, protams, ir abos virzienos. Arī asfalts vietām pazuda, atstājot granti un smiltis, ko visu dramatiskāku padarīja tas, ka kādus septiņdesmit centimetrus no ceļa (nepārspīlējot) sākās gandrīz pilnībā vertikāla nogāze uz apmēram kilometru zemāk esošo upi. Būtībā pat vismazākā vadītāja kļūda piedota netiktu. Šis laikam bija pirmais ceļš mūžā, pa kuru braukt man tiešām bija bail. Tiesa, vadītājs mums bija labs un pieredzējis, laikam arī pie šādiem ceļiem pieradis, līdz ar to sveikā nobraucām pēdējos divdesmit kilometrus līdz Melnkalnes robežai, kas arī bija ļoti maza, kalniem pa vidu. Saņēmām kārtējos zīmodziņus (manā pasē to iespieda kādā absolūti neloģiskā lapaspusē, sākumā pat nodomāju, ka nav un ka man pēc tam varētu būt apgrūtināta izbraukšana no valsts) un šķērsojām robežu, iebraucot Melnkalnē.

Pārdomas.

Man patika Bosnija. Cilvēki tur bija laipni un daba – burvīga. Mežiem noauguši nepieradināti kalni, upes tiem pa vidu, nelieli ceļi, kas vijas gan pa kalnu apakšu, gan pāri tiem. – tas viss atstāja uz mani to iespaidu, ko apmēram biju sagaidījis. Mazu mežonīgumu un baudu acīm, būtībā – kopumā diezgan nebijušu pieredzi. Mīnas ir savdabīga piedeva, tomēr, kamēr vien nelien aizaugušā mežā, nekam sliktam nevajadzētu notikt.

No stopēšanas viedokļa valsts likās laba – tikām cauri ar piecām mašīnām, no kurām trīs bija vietējie, arī uz tukšākiem ceļiem īpaši ilgi jāgaida nebija.

Bildes te: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35923682



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais