Balkāni ar stopiem 2011 - ievads un Serbija

  • 5 min lasīšanai

IEVADS

Ir ideja. Un vienā brīdī apstākļi izveidojas tādi, lai ideja pārtaptu darbībā. Tu sakravā somu, paņemot tikai pašu nepieciešamāko, jo tas viss Tev būs jānes plecos, izej uz ceļa, kas ved Tev vēlamā virzienā, un pacel labo roku ar iztaisnotu īkšķi. Pēc kāda laika, kas parasti nav nez ko ilgs, Tu ieraugi mašīnu, kas, Tevi pamanot, ieslēdz savu labo pagrieziena signālu. Tavas šūnas sāk viegli vibrēt, jo Tu zini, ka šajā brīdī piedzīvojums var sākties. Vēl pēc pāris mirkļiem Tu jau atrodies mašīnā un dodies uz savu nākamo pieturas punktu. Domāju, ka katrs, kas jebkad ir stopējis (un ne tikai), saprot, par ko es runāju.

Pagājušogad devos ceļojumā uz Rumāniju un Serbiju, un šīs valstis man ļoti iepatikās. Līdz ar to tika nolemts, ka nākamajā ceļojumā varētu doties uz citām Balkānu valstīm kalnus raudzīties un vietējo cilvēku laipnību baudīt. Tā kā man ceļojumos vislabāk arī tīk dabasskatu aplūkošana, vietējo sastapšana un mazu pilsētiņu apmeklēšana, tad Balkāni arī likās kā ideāla vieta ceļojumam. Klāt vēl pieliekam zemās cenas, un šīs vasaras galvenā ceļojuma galamērķa noteikšana kļuva nepieklājīgi vienkārša. Tā kā pagājušogad sanāca cauri Polijai un blakus valstīm braukt četras reizes, tad negribējās arī šoreiz to darīt vēl divas, līdz ar to tika nolemts dārgo laiku veltīt Balkānu apskatei, kā rezultātā devāmies ar lidmašīnu uz Serbijas galvaspilsētu Belgradu (tikām pie relatīvi lētām biļetēm, kas, manā skatījumā, atsver iegūto laiku), no kurienes tad arī sākām ceļojumu (visu atpakaļceļu tika nolemts veikt ar stopiem, tātad arī Polija nekur neizpalika).

Tā kā mūs nesaista autobāņi un tūristu pilnas vietas, tad Horvātija tika izmesta no maršruta bez liekām pārdomām un pārdzīvojumiem, jo principā tur no abiem iepriekšminētajiem būtu bijis grūti izvairīties. Pārvietošanās notika pa galvenās nozīmes ceļiem, kas vairs nekvalificējas kā autobāņi (līdz ar to tur ir relatīvi viegli atrast stopēšanai piemērotu vietu), mums par laimi apmeklētajās valstīs gandrīz visi ceļi arī tādi bija (vai mazāki, protams). Principā tika izdomāts maršruts, bet tas, saprotams, nebija akmenī iekalts un bijām atvērti jebkādiem pēkšņiem pavērsieniem, kurus liktenim labpatiktos mums piedāvāt. Tā kā es neesmu pilsētu fans un arī kultūrvēsturiski objekti nav tik iecienīti, tad to aprakstus šajā stāstā meklēt nav vērts. Aprakstā mazāk zināmās apdzīvotās vietas atstāju oriģinālvalodā, lai tulkošanas dēļ nerastos kādi ģeogrāfiska rakstura pārpratumi.

SERBIJA

Tātad. Pirmdienas rītā paņēmām somas un devāmies uz autobusa pieturu, lai dotos uz lidostu. Pirmais piedzīvojums notika jau dzelzceļa stacijas tunelī, kad pēc manu ceļojumu nu jau, šķiet, tradīcijām man saplīsa sandale (kura pat bija nesen iegādāta ar domu, lai ceļojuma laikā nekas slikts apaviem nenotiek). Tā kā autobusu un vēl jo vairāk lidmašīnu nebija vēlmes nokavēt, tad sandales labošana tika atlikta jau uz Serbiju, pagaidām izlīdzoties ar visnotaļ atjautīgu Madaras izdomātu gumijas izmantošanu.

Pēc trīs stundu lidojuma nosēdāmies Nikola Teslas vārdā nosauktajā lidostā, kur pirmais, kas mūs sagaidīja bija ļoti liels karstums un bezgaiss (vēlāk uzzinājām, ka Belgradā esot bijuši 39 grādi plusā). Kādu pusstundu nostāvējām rindā uz pasu pārbaudi, paķērām bagāžu un atļāvāmies oficiāli sajusties nonākuši Serbijā. Pārkravājāmies un devām autobusa meklējumos, pa ceļam atkaujoties no visiem „Taksī!?”, „Ruskij? Taksī! Ģeševo!” un tamlīdzīgiem piedāvājumiem (nez vai es tiešām tik ļoti izskatos pēc krieviski runājoša indivīda, ja šī ir jau otrā reize ārzemēs, kad man piedāvā runāt šajā valodā?). Iepriekš biju noskaidrojis, ka mums tīkamāks variants būtu doties ar sabiedrisko autobusu iekšā Belgradas centrā un pēc tam ar citu atkal ārā mums vajadzīgajā virzienā, jo no lidostas pa tiešo tur nokļūt varētu būt ļoti grūti autobāņu dēļ.

Tā kā jau pagājušogad Belgradā paviesojos, tad orientēties pilsētā problēmu nebija. Iepirkām ūdeni vairāku pudeļu apjomā (kas šādā karstumā un vispār ceļojumā ir obligāti, jo izslāpt ir ļoti vienkārši un pārāk bīstami) un pēc neilga laika jau devāmies ar autobusu mazas Belgradas piepilsētiņas Ostružnicas virzienā, no kurienes, kā pēc kartes likās, varētu diezgan labi uzsākt savu stopēšanas ceļojumu. Nokļuvuši tur pārsteigti ieraudzījām, ka mums nepieciešamā šoseja pilsētu šķērso kā tilts. Apmulsām, un tā rezultātā ar autobusu izbraucām cauri visai pilsētiņai. Tiesa, tas vismaz mums deva laiku pārdomām un izlēmām atbraukt atpakaļ līdz tiltam, lai mēģinātu uz tā tikt virsū un atrast kādu pieturu. Apstākļu precizēšanai nolēmām vietējā veikaliņā pajautāt par mūsu iespējām, kas, protams, šajā reģionā vienmēr ir piedzīvojums valodas barjeras dēļ. Mums par laimi dažus vārdus angliski pārdevēja zināja, ar ko bija pietiekami, lai mēs tiešām pēc pāris minūšu iešanas atrastu pieturu, līdz ar to stopēšanas prieki varēja sākties.

Pēc minūtēm divdesmit tikām pie mūsu pirmās ceļojuma mašīnas – serbu pāra, kas labi runāja angliski. Diži tālu viņi nebrauca, bet principā mums jebkurš attālums bija labs. Mazliet papļāpājām par dažādām lietām, tikām pabrīdināti, ka šajā reģionā par politiku labāk nerunāt sarežģītās vēstures un attiecību dēļ, kas principā bija skaidrs arī pirms tam (ja nu runāt, tad piekrist visam, ko vietējais saka). Manā skatījumā tas pats attiecas arī uz futbolu, bet ceļojuma laikā tā arī nevienu no šīm tēmām aprunāt nesanāca. Nākamā mašīna bija tikai serbu valodā runājošs viegli jocīgs vīrietis, kas mūs aizveda tikai kādus pāris kilometrus, bet kas bija tieši laikā, lai tiktu daudz labākā vietā. Kaut ko ar zīmēm mēģinājām „runāt”, bet grūti spriest, vai sanāca, šis gan izskatījās gauži priecīgs. Ar visu Belgradas caurbraukšanu, risinājuma tiltam meklēšanu jau lēnām sāka tuvoties vakars, tomēr uz priekšu vēl devāmies. Nākamais vadītājs mums pagadījās mūsos īpaši neieinteresēts un nepārtraukti smēķējošs vīrs, kas mūs aizveda līdz pirmajai relatīvi lielajai pilsētai Šabac, tiesa, iekšā nedevāmies, bet apgājām to pa apvedceļu, jo stāvēt nebija kur.

Pēc kāda laiciņa atradām it kā derīgu vietu, tomēr mūsu prieki tajā bija īsi – netālu no mums notika avārija (ne mūsu vainas dēļ – onkulis neapdomīgi izgriezās no benzīntanka priekšā braucošai mašīnai), līdz ar to devāmies projām, jo dziļi šaubījāmies, vai mūs tur kāds ņems. Tā nu kādu laiku gājām, līdz pienāca vakars, līdz ar to nolēmām meklēt telts vietu. Vienā pusē mums bija pilsēta, bet otrā – gauži tīkams uzkalniņš, kas izskatījās gana neapmeklēts un vietām pat ar skatu aizsedzošiem kokiem. Atradām gana labu vietu un uzslējām telti, drīz arī devāmies gulēt. Bija laikam kādi deviņi vakarā. Te maza atkāpe – tajā reģionā satumst ap astoņiem, deviņiem. Līdz ar to mēs arīdzan pielāgojāmies dabas režīmam un devāmies relatīvi agri gulēt (jo tumsā stopēt īsti neredzu jēgu), tiesa, cēlāmies arī ap kādiem astoņiem, nereti pat agrāk.

No rīta piecēlāmies, kā jau minēju, agri, apsveicinājāmies ar aitām, kas bija sanākušas netālu no mums esošajā pļavā un pagājām vēl kādu gabaliņu uz priekšu, stopēšanas vietu meklējot. Atradām un gana drīz tikām pie pirmās lielās mašīnas. Tā gan nebija Fūre - Pati Lielākā, drīzāk tāda Pus-fūre. Gabaliņu uz priekšu tikām, tomēr ne pārāk lielu. No turienes mūs aizveda nākamā mašīna līdz pirmajai (no divām) Serbijas – Bosnijas robežām. Tagad bija divi varianti – šķērsot robežu šeit un stopēt jau Bosnijā (bet pa ļoti mazu ceļu, lai gan tieši šo variantu ieteica pēdējais vadītājs) vai tomēr stopēt vēl Serbijā un šķērsot robežu pilsētā Zvornik, dodoties tālāk pa daudz lielāku ceļu. Lai arī vieta nebija no labākajām, tomēr nolēmām stopēt vēl Serbijā un labi, ka tā! Tikām pie Bosnijā dzīvojoša itāļu puiša (mans pirmais nostopētais itālis, ak, laime!), kas brauca līdz pat Bosnijas galvaspilsētai Sarajevai un runāja angliski. Sarajeva gan nebija mūsu plānos, tomēr krietnu gabalu mūsu ceļi sakrita, līdz ar to bija visnotaļ paveicies. Tā nu nobraucām vēl kādu pāris desmitus kilometrus Serbijā, līdz tikām līdz jau minētajai Zvornik, kur diezgan mazā robežkontroles punktā tikām pie vēl viena zīmodziņa pasē, šķērsojām robežu un pirmo reizi mūžā iebraucām Bosnijā.

Bildes te: http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=35921728



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais