Kruīzs pretī Zviedrijas galvaspilsētai

  • 5 min lasīšanai
  • 20 foto
Joka pēc nolēmu neatteikt draudzenes piedāvājumam doties nelielā un nedaudz neierastā ceļojumā – kruīzā uz Stokholmu. Tāpēc 28. jūnija vēlā pēcpusdienā kopā ar Eviju, viņas draugu Raimi un drauga draugu Ediju spērām kāju uz prāmja „Regina Baltica”. Rīgā lija pamatīgs lietus, un lietussargs bija pamanījies aizmirsties mājās, Balvos, no kurienes tiku uzsākusi savu todien ne visai veiksmīgo stopošanas maršrutu, kā rezultātā galvaspilsētā ierados, nebūt nebrīnoties par laikapstākļiem. Lai nu kā, gaidāmais piedzīvojums nomāca visas ceļojumam „labvēlīgo” laikapstākļu radītās negatīvās emocijas, un smaidi uz lūpām nekur nedomāja pazust!! Tikuši uz prāmja un pat nepagūstot paši sākt raudzīties pēc savām kajītēm, tikām kādas kuģa darbinieces aizrauti ar mērķi mūsu „apartamentus” ierādīt. Kad pienāca mana kārta un tas gods spert kāju savā 7916. kajītē, tā kā šī bija pirmā reize uz prāmja, mani pārsteidza maziņā un kustības ierobežojošā telpa. Kajītēs, ar nelielām atšķirībām, ir lāvas divos stāvos, augstākajos stāvos arī iluminatori, neliela skapim līdzīga pakaramā zona, trepītes ietikšanai augšējā guļamplaknē, mazītiņa stūrī iespiesta tualete + duša + spogulis + izlietne, arī pie gultas spogulis, naktsgaldiņš un ķeblītis. Gultas veļa un lielais dvielis arī ir. Tomēr nebija ne mazākās nojausmas par to, kas būs mana kompanjone uz divām naktīm. Kaut kādas neizprotamas un pilnīgi bezmērķīgas intuīcijas vadīta, par savējo padarīju kajītes augšējo lāvu, samezdama tur daļu savu personīgo mantu. Pēc savu numuriņu apskatīšanas (daudz jau gan tur nebija ko skatīt) un nelielas dalīšanās pirmajos iespaidos, devāmies uz augšējo klāju, kur mūs un dažus citus kruīza dalībniekus sagaidīja jauns, pazīstamajam skatuves māksliniekam Donam aizdomīgi līdzīgs, latviešu puisis balinātiem matiem un pīrsingu ausī, kas sniedza nelielu ekskursiju pa kuģa pasažieriem neparedzētajām telpām, kurās atradās visas vadības pultis. Lai kā arī nagi niezēja tur kaut ko pagrozīt vai kā citādi izkustināt, savas pašu drošības labad tomēr izlēmām to nedarīt. Tālāk gājām vērot izpeldēšanu atklātā jūrā. Lietainā Rīga palika aiz muguras, bet, protams, šis brīdis par spīti nemitīgajam slapjumam no debesīm, bija jāiemūžina pirmajās ceļojuma fotogrāfijās. Tad jau gan tādi izmirkuši un sirdsmieru iemantojuši varējām iet un pilntiesīgi vērot kuģa virzīšanos mums vēl neiepazītos ūdeņos. Pienāca vakars un arī laiks likt lietā līdzpaņemtos dzērienu krājumus, kas arī veiksmīgi, šaurajā kajītē un mobilā telefona mūzikas pavadījumā tika darīts. Pirmajā vakarā palaidām garām tādas laika pavadīšanas nodarbes kā viktorīnas, bet nudien nejutāmies īpaši apdalīti, jo labākais tomēr vēl sekoja! Atradu arī brīdi, kad aizskriet līdz savai kajītei, kur beidzot sastapu savu kajītes biedreni. Tā izrādījās jauna meitene, ar kuru tobrīd pārmijām tikai „hallo!” – tas pilnīgi nešaubīgi pirmajā mirklī izlauzās mums abām, jo visi sastaptie kuģa darbinieki tika uzsākuši sarunu kādā no svešvalodām, tikai ne latviski, turklāt manās acīs meitene izskatījās pēc zviedrietes. Steigšus devos atpakaļ, tāpēc neko vairāk nerunājām. Pa iluminatora lodziņu sekojām līdzi notikumiem jūrā, un ķērām brīdi, kad riet saule, un metāmies uz klāju taisīt smukas un jautras bildes! Šādi izpriecājušies, atgriezāmies kajītē un, vēl mazliet pasēdējuši, devāmies apskatīt, ko jautru var sadarīt kruīza laikā. Un garlaicīgi tur nav!! Karaokes bārā netrūkst dziedātgribētāju un arī dziedāmā repertuāra gan angļu, gan zviedru un latviešu valodās! Un šo pasākumu vada jau iepriekš sastaptais blondais puisis, kurš arī nodzied pirmo un pēdējo dziesmu! Nedaudz paskatījušies citu priekšnesumos, un nespēdami sarakstā atrast savu mīļāko dziesmu, mūsu bariņa vīrišķā puse devās pie miera, bet mēs ar Eviju palikām vēl papriecāties. Redzot jautro publiku un to, kā latviešu karaokes dziedoņus atbalsta savu tautiešu līdzjutēji, arī man prasījās uzdziedāt, un, nesastapusi atsaucību no Evijas, sarunāju ar iepriekš dziedājušo Kristīni, ka iziesim uz „skatuves” kopā. Lai gan biju pilnīgi droša, ka dziedāju galīgi greizi, tomēr par to neredzēju iemeslu satraukumam, tā kā publika izskatījās tā, ka nākamajā dienā diez vai atcerētos kaut ko vairāk kā savu kaislīgo līdzjušanu!! :) Galvenais, ka visiem bija jautri un tika gūts daudz patīkamu emociju! Pēc karaokes vēl izdejojāmies diskotēkā, un tad gan spēki bija izsīkuši. Pēc prāmja dušas izmēģināšanas, ar nelielu piepūli ierāpos savā augšējā gultā, un, kamēr vēl taisījos uz gulētiešanu, ienāca arī mana kompanjone. Sākām angliski runāties, tomēr apstājāmies pie manis uzdotā jautājuma „where are you from?”, kam sekoja atbilde „Latvia”.. Abas sākām gardi smieties, un tālāk jau sarunājāmies daudz pazīstamākajā – dzimtajā valodā! Abas nospriedām, ka mums ļoti paveicies, ka esam patrāpījušās kajītē kopā tādas jaunas meitenes, nevis ar kaut kādām nepamierinātām tantēm. Par spīti nelielai šūpošanai iemigt izdevās viegli, un bija negribīgi jāatver acis uz celšanās laiku. Jau desmitos kāpām ārā no prāmja, un mani pārējie ceļojuma biedri devās pilsētas ekskursijā ar autobusu (ar krieviski runājošu gidi), bet es biju izdarījusi ļoti pareizo izvēli – izstaigāties tās sešas Stokholmai atvēlētās stundas pašai. Šo savu lēmumu ne mazākajā mērā nenožēloju, lai gan, protams, neapskatīju lielu daļu no tā, kas pilsētā jāredz, kā, piemēram, karaļnamu. Tomēr tobrīd visaugstāk novērtēju iespēju pēc spraigās izklaižu nakts atrasties svaigajā gaisā, nevis nīkt autobusā (iespējams, nostrādāja arī mana vispārējā nepatika pret autobusiem kā tādiem). Apbruņojusies ar karti, devos iepazīt Zviedrijas galvaspilsētu. Sākumā gāju pāri Gardets sporta laukumiem, kuros dzīvojas desmitiem putnu, kuru sugu, nebūdama speciāliste, diemžēl, īsti nevarēšu pateikt.. Tālāk, sev pašai vēl līdz pat šim brīdim neizprotamā veidā, apmaldījos, un nonācu pati nezinu kur. Tur, protams, bija jauki un skaisti, ainava un tā.. un tomēr sapratu, ka, lai arī cik skaisti šajā dabas stūrītī nebūtu, man tomēr būtu vēlamāk nokļūt uz centra pusi, tāpēc jautāju palīdzību kādai ratiņus stumjošai zviedru māmiņai, kura tolaik pa šo teritoriju pastaigājās. Viņa skatījās manā kartē un teica, ka atrodamies ārpus tās. Kā īpašu pārsteigumu es to neuztvēru, tomēr lūdzu, lai pastāsta, kā lai iekļūstu atpakaļ kartes robežās. Drīz jau nonācu arī pilsētas centra pusē, vēl pabūdama vietējā lielveikalā, un drīz jau bija arī šķērsojamais tilts, pa ko nokļūt Vasa muzejā. Pa ceļam satiku kādu Floridas pilsoni, kurš fotografēja Oskara baznīcu reizē ar mani, un kopīgi pagājāmies tālāk, līdz mūsu ceļi šķīrās. Pa šo īso brītiņu paspēju noprast, ka par Latviju viņš diez vai ir dzirdējis, bet mani tas nespēj pārsteigt.. Pavisam drīz un bez liekām problēmām nokļuvu Vasa muzejā, pa ceļam uzmetot aci arī nacionālajam muzejam, kas piesaistīja manu uzmanību jau tilta otrā pusē, jo atrodas iespaidīgā un greznā ēkā. Iekļuvusi lielā kuģa muzejā, pēc brīža sastapu arī savus draugus, kuri īsi pirms manis turp bija atvesti ar autobusu. Kuģis grandiozs, no visām pusēm ir ko redzēt. Muzejam bija, ja nemaldos, četri stāvi, tāpēc milzīgo eksponātu varēja ērti apskatīt no kuras puses vien gribas. Muzejā redzamas arī dažādas kuģa sastāvdaļu imitācijas un dekorācijas, kas vēl vairāk papildina priekšstatu par tā vēsturisko apveidu. Informācija par muzeju rodama vairumā Eiropas Savienības valodu, arī latviešu. Pēc muzeja apmeklējuma laiku izmantojām, staigājot pa centra ieliņām, kur ir daudz dažādu veikalu, kafejnīcu.. kā jau jebkuras normālas galvaspilsētas centrā. Uzmanību piesaistīja tas, cik maz mašīnu bija uz ielām visā pilsētā. Te laikam nostrādājis nodoklis, ko jāmaksā par iebraukšanu galvaspilsētā, un tas liek gājējam justies cienītam, jo arī šoferīši ir vairāk „audzināti” un uz ielām nebrauc gājējus nost - apstājas pat tur, kur gājēju pāreju nav. Paguvām arī iegriezties manis jau apmeklētajā lielveikalā, kur iegādājāmies pārtiku, kā arī dažu labu atlaižu sezonas preci. Noguruši un iespaidus sasmēlušies atgriezāmies uz klāja. Kādu laiciņu sēdējām ārā, bija ļoti skaists laiks, saulīte spīdēja, un vērojām, kā visi kuģi atstāj Stokholmas ostu un peld pa ūdensceļiem starp daudzajām saliņām – šērām. Šo skatu dēļ vien jau jādodas kruīzā!! Uz katras saliņas maza mājiņa, dārziņš un viss pārējais dzīvei nepieciešamais. Šādi skati vienmēr rada pārdomas par dzīvi savādākā vidē, nekā pierasts – tu nekur nevari aizbraukt bez laivas, un tev pavisam citāda dzīves telpa. Pie kaimiņiem tu brauc nevis uz tuvāko kvartālu, bet gan peldi uz citu salu. Tā ir pavisam cita pasaule – ļoti atšķirīga no mums ierastās. Tovakar gan aizgājām paskatīties kruīznieku izklaidēšanai domatās spēles un viktorīnas, kurus atkal vadīja tas pats džekiņš. Entuziasma pārņemts jauneklis. :) Atkal sataisījām saulrieta bildes, šoreiz ar pamatīga vēja piesitienu, jo tas tobrīd bija uzdevumu augstumos, un, ja vien palēktos, liekas – momentā pārlidotu pār bortu!! Šoreiz gulēt aizgājām daudz agrāk, jo visi bijām nedaudz paguruši. Nākošā rītā izkāpām atkal Rīgas pasažieru ostā. Uz kājām jutos neierasti stabili – zeme tomēr šūpojas tikai uz kuģa! Biju gandarīta par piedzīvoto un nosolījos noteikti kaut ko līdzīgu ik pa laikam atkārtot – ir tā vērts!! :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais