Atgreišanās Liepājā (Fontaine Festival 12,13 un 14. augusts 2011)
|
Ilze Baiža
|
Ceļā:
Autobuss vilkās, jo posmā no Piņķiem līdz Kalnciemam norisinājās ceļa remonta darbi. Es pārlaidu acis pār pasažieru galvām, cerēdama ieraudzīt vēl kādus, kas dodas uz to pašu festivālu, kur mēs, un, kaut arī visas sēdvietas bija aizņemtas, nevienu potenciālo rokeri tā arī neieraudzīju. Skatoties āra pa logu, es iegrimu pārdomās. Bija pagājis ne vairāk ne mazāk kā gads, bet likās daudz, daudz vairāk, tik daudz bija noticis, kārtējo reizi atgādinot, ka lai nu par, ko, bet par garlaicību sava dzīvē, es nevarēju sūdzēties. Sajūtās tik tāla pagātnē bija dienas, kad studēju LU ķīmiju un papildus strādāju kādā stikla rūpnīcā pa naktīm, lai tikai varētu savilkt galus, es toreiz biju vienīgā pelnītāja mūs trīs cilvēku ģimenē. Vai kāds varēja iedomāties, ka iegūtais diploms man pavērs durvis uz ko labāku? Savas nakts maiņas es pavadīju sēžot tumšā būcenī, skatoties kā uz līnijas zem lampām slīdēja parasti zaļi, bet reizēm arī citos toņos tērpušies stikli. Es biju atbildīga par to kvalitāti, tāpēc visas 12 stundas kā cīnīdamies ar miegu es uzdevu sev vienu un to pašu jautājumu: Ir tas, vai nav defekts? Skaidru kritēriju un norāžu man nebija, tāpēc taustījos kā ezītis miglā, baidīdamies, ka nākamajā rītā par maniem pieņemtajiem lēmumiem, dusmīgi uz mani kliegs krieviski runājošais dēmons. Citās maiņās, kad sēdēju laboratorijā un veicu mērījumus, ievadot rezultāts datubāzē, viens mans acu kaktiņš vienmēr bažīgi skatījās uz stūrī esošo telefonu, cērēju, ka tas nezvanīs un man nenāksies izdzirdēt rejošo balsi, kas nemitīgi skanēja rācijā, uzdodot jautājumus strādniekiem, kas uz tiem nevarēja atbildēt, liekot tiem justies sasietiem un maziņiem. Ja Tu šajā iestāde nebiji menedžeris (tādu titulu valkāja gandrīz katrs, kas sēdēja otrajā stāvā), tad Tev bija jāzina sava vieta, neatkarīgi no tā, vai taisnība bija Tev vai kādam citam. Lai arī, ko es darītu, un lai arī kāds darbs būtu, vienmēr centos to veikt, cik labi vien iespējams, tāpēc saņemto nicinājumu ļoti pārdzīvoju, tomēr tas deva man arī spēku un ticību, ka varu izlauzties no šī pazemojuma jūga. Vai kāds varēja iedomāties, ka tikai pēc gada es būšu eksperte, ko uzklausa ne tikai Latvijā, bet Eiropas Savienībā, es cerēju uz ko labāku, bet ne uz tik daudz. Faktiski pēc mūsu gājiena pa pludmali no Ventspils līdz Jūrkalnei, man sākās jauna dzīve ar jaunu darbu un frizūru, bet ne bez samaksas par iegūtajiem labumiem. Vīrs nocīnījies divus gadus Latvijā bez darba aizbrauca atpakaļ uz Angliju, un kaut pie skype pavadījām katru mīļu vakaru, tomēr ielienot vakarā gultā blakus dēliņam šad tad nobira pa asariņai. Skype būs sasniedzis pilnību tikai tad, ka pa ekrānu mēs viens otram varēsim padot krūzīti kafijas un noglāstīt matus.
Dēlam bija runas traucējumi uzmanības trūkuma un divvalodības dēļ, tas un vēl citi smagi papildus akmeņi jau tā milzīgajā dzīves nastā, lika atteikties no maģistratūras. Atceros, kā raudāju dienā, kad uzrakstīju iesniegumu, ka pārtraucu studijas, tik ļoti es gribēju studēt, bet vecākiem reizēm jāsaprot, ka ir lietas, kas ir svarīgākas par pašu vēlmēm. Mans puisītis mammu gandrīz neredzēja, vai nu es strādāju, vai sēdēju pie grāmatām, jo studēju, lai iegūtu zināšanas nevis papīru, kaut arī tas nav mazsvarīgs. Bija laiks atmest savu egoismu un pievērsties viņam, citādi ne ar ko neatšķirtos no saviem vecākiem.
Šie un vēl tik daudz citu notikumu bija paskrējuši viena gada laikā. Un te nu es sēdēju blakus savam princim, kas atbraucis no Britu salām, ieritinājusies viņa azotē, nepacietīgi gaidot, kad autobuss iebrauks Liepājā. Par spīti ceļa remontam un tam, ka ’’iesprūdām’’ aiz divām ļoti lēni braucošām retro mašīnām, bet vēlāk aiz traktora, pilsētā iebraucām tikai ar 15 minūšu nokavēšanos no noliktā laika.
Liepājā:
Ja Rīga ar savām lietavām radīja bažas, ka gumijas zābaki festivālā noderētu, tad Latvijas roka galvaspilsēta mūs sagaidīja ar saulīti, kas šad tad aizslēpās aiz kāda mākoņa.
Bijām rezervējusi hosteli ‘’Pie Jāņa’’, kaut arī gribējām palikt divvientulībā, festivāla laikā istabiņu par samaksājamu cenu grūti atrast, tāpēc nācās uz divām dienām samierināties ar kopējo guļamistabu, vismaz tā mēs domājām. Apmēram pēc 10 minūšu gājiena no stacijas sasniedzām savu naktsmītni. Paraustīju parādes durvis, tās izrādījās slēgtas, zvanīju, taču nekā, zvanīju atkal, sāku jau uztraukties un soļot ap ēku, meklējot pēc citas ieejas līdz durvīs pēkšņi parādījās un mūs laipni sagaidīja krāsota rudmate. Kad formalitātes nokārtotas mums tika ierādīta istabiņa – mīlīga telpa ar tikai vienu divguļamo gultu. Izrādījās, ka noslogojuma dēļ, bijām tikuši pie labākas istabiņas! Es nevarēju noslēpt savu prieku.
Nolikuši mantas, devāmies uz pilsētu, lai pirms nakts trakulībām kaut ko iekostu. Šaubu uz kurieni iet vakariņās mums nebija, un jau pēc kādām 15 minūtēm lēnam kāpām Latvijas 1.rokkafejnīcas trešajā stāvā. Atradām galdiņu ar skatu pār Liepājas jumtiem un pasūtījām dzērienus. Es izvēlējos sausu sarkanvīnu, kas gatavots no merlot vīnogām, bet Stīvam izvēles nebija, bija jāizvēlas kāds alus no ‘’Aldara’’ sortimenta. Latvijā ir tik daudz labu alu kā Valmiermuižas, Bauskas, Piebalgas, Tērvetes, Užavas un Brenguļu, bet kafejnīcā, kuru apmeklē ne tikai Latvijas tūristi, bet arī ārzemnieki, dota izvēle starp ‘’Aldari’’ un kādu draņķīgu ārzemju alu, kāpēc tā, palika mistika droši vien ne tikai mums. Kamēr gaidījām ēdienu, baudījām viens otra sabiedrību un patīkami silto vakaru, bet tad uz vīra glāzes malas nolaidās lapsene, kas izslāpusi pēc saldā miestiņa, gandrīz vai iekrita tajā, kas uzjundīja atmiņas par šo pašu vietu pirms gada, bijām jau aizmirsuši par Liepājas lapsenēm – alkoholiķēm. Ēdiens bija garšīgs, vienīgais, tas pēc ārzemju parauga tiek pasniegts ar kartupeļiem free, citādi liellopu sīpolu sitenim piekasīties nevarēju.
Fontiane festival 1.diena
Fontaine festivālu apmeklēju pirmo reizi, kaut arī paša pasākuma saimnieka spēlētā mūzika mūs maz interesēja, citu grupu nosaukumi, kas spēlēja šajā koncertā trīs dienu garumā, mani un vīru uz šejieni atveda. Iekārtojos galdiņā Akropolis sekcijā un vēroju kā Spāņu mūziķi gatavojas sākt spēlēt, pēc programmiņas visam vajadzēja sākties 22.00, bet melnīgsnējie Rietumeiropieši nesteidzīgā mierā skaņojās. Pagāja stunda, divas, bet nekas tā arī nenotika, noguruši no bezdarbības uzkāpām Fonataine palace, kur vajadzētu spēlēt zviedru grupai Langfinger, taču arī tur aktīvi notika tikai gatavošanās, lai sāktu spēlēt. Dzērienu izvēle bija maza, vīna cienītājiem jāizvēlas starp sarkanu un baltu, bet alus izvēlē galva nav jāpiepūlas vispār, jo bārs varēs piedāvāt ‘’Aldari’’ vai ‘’Aldari”. Kad beidzot Fonatine palace kaut kas sāka notikt, bija laiks doties uz Gypsy camp, kur pēc programmas vajadzētu spēlēt zviedru grupai Impro & The Tents, par brīnumu šajā vietā kavēšanās bija maza un koncerts varēja sākties. Šeit arī pavadījām atlikušo vakara daļu. Cilvēki par pārsteigumu bija maz, biju gaidījusi pūļus, bet savā ziņā priecājos, ka drūzmas nav, brīvi varēja atrast, kur piesēst, ja gribējās un tikt pirmajā rindā pie skatuves palēkāt. Tajā naktī izdzēru vairāk kā vajag, ne jau piežūpojos, ka nevar vairs nostāvēt, bet pietiekami daudz, lai piedzīvotu smagu nākamo rītu. Pēc zviedriem uz skatuves kāpa Faith of merchants, kas pārstāvēja Apvienoto Karalisti, pie viņu spēlētā roka par spīti saviem 11 cm papēžiem skatuves priekšā izlēkājos, kas ļāva man kaut uz dažām minūtēm atbrīvoties. Es apskaužu cilvēkus, kas kaut vienu pilnu dienu spēj nodzīvot, nedomājot uz priekšu. Manam 16 gadus vecākajam vīram tas izdodas itin labi, bet man nākas piepūlēties, lai nedomātu, cik naudas es iztērēju, kā izdzīvosim attikušo mēneša daļu, cik rēķini vēl palikuši nesamaksāti un ar cik daudz ciešanām galu galā man būs jāsamaksā par dažām stundām bezrūpības. Skatoties spogulī, redzu jaunu sievieti, bet iekšēji jūtos it kā būtu 20 gadus vecāka. Liktenis mani nav saudzējis, bet esmu nemitīgi turpinājusi cīnīties, dažreiz sev jautāju, vai man būtu uzlikts lāsts? Ja ilgāku laiku nekas slikts nav noticis manā dzīvē, pārņem uztraukums, jo zinu, ka tā mani gatavo, kam reti riebīgam. Es pat nezinu, kas man devis spēku un neatlaidību, lai jau kārtējo reizi izrāptos no dubļiem, kuros ar seju esmu tikusi iegrūsta, un tos pat nenoslaukot ar lepnumu valkāt, līdz paši sakalst un nokrīt, neatstājot ārēji nekādas paliekošas pēdas. Tajā vakarā es nespēju pilnībā nodoties brīvībai. Kad uz skatuves pirmos akordus sāka spēlēt pašmāju Inokentijs Mārpls, Gypsy camp pagalms bija pilns, likās, ka divos naktī bija laiks, kad liepājnieki un pārējie festivāla apmeklētāji bija pamodušies. Es savukārt gribēju gulēt, laiks, kad pa naktīm rakstīju un strādāju bija garām, tāpēc atgriezāmies savā hostelī, lai liktos uz auss.
2.diena.
Kaut aizkari bija aizvērti, tie bija tik plāni, ka pamodāmies no spilgtās saules, kas gandrīz vai koda manās pārgurušajās acīs. Galvas sāpes un nelaba dūša mani spieda palikt gultā, kaut acīs krītošo staru dēļ aizmigt nevarēju. Mocījos ar pusmiegu, kad beidzot izdomāju aizklāt logu ar gultas pārvalku, kas kalpoja kā labs biezs aizkars, nosedzot sauli, tāpēc beidzot varēju aizvērt acis un snaust.
Pamodos pievakarē, vīrs jau sen rosījās pa istabu, bija aizstaigājis līdz veikalam, pa ceļam satiekot Britu grupas solistu, kas stiepis sava kolēģa basģitārista instrumentu un izskatījies sliktāk par mani šajā rītā.
Vakariņojām tajā paša vietā, kur dienu iepriekš, šoreiz bija jāpriecājas, ka savā iemīļotajā trešajā stāvā vispār atradām kādu brīvu galdiņu. Ļaudis sestdienas vakarā piepildīja rokkafejnīcu, liekot dažiem pasēdēt gribētājiem samierināties ar faktu, ka brīvu galdiņu vairs nav un doties prom. Par spīti aizņemtībai, viesmīles likās dzīvojam savā pasaulē un kustējās savā ritmā. Ilgi nācās gaidīt, lai kāds vispār pie mums pienāktu, nemaz nerunājot par veiksmi noķert meitenes skatu, lai pasūtītu nākamo dzērienu, taču ne tāpēc, ka viņa censtos apkalpot daudzos viesus, bet tāpēc, ka pļāpāja ar savu kolēģi. Un par spīti visam, man patika vēlā vakara atmosfēra, ko bohēmiski izbaudīju pie glāzes atdzesēta šardonē.
Tā kā visas mūs interesējošās grupas šonakt spēlēja gypsy camp uz turieni arī devāmies, apsēdāmies uz kāda no beņķīšiem un vērojām skatuvi, es malkoju ūdeni, stīvs alu. Mūsu acu priekšā norisinājās kārtējā skaņošanās, kas sāka kaitināt. Tomēr nav ļaunuma, bez labuma, jo Stīvam izdevās aprunāties un nodibināt kontaktus ar Phonomik solistu Šeinu. Vakars izvērtās patīkams, kad sāka spēlēt SIA Radikal, kam sekoja dāņu metāla grupas Phonomik sniegums, bet pēc tam vakara nagla brazīliešu death metāls Torture squad, tieši viņi bija lielākais pārsteigums, jo vairums Brazīlijas smagā metāls asociējas tikai ar vienu – Seputura, taču šiem puišiem bija oriģināli gabali, kuros ar prieku varēja klausīties, tos nemaz nesaistot ar pasaules slaveno Dienvidamerikas metāla grupu. Šajā festivāla dienā palikām līdz četriem no rīta. Iespējams, ka festivāla tradīcija ir mūžīgā skaņošanās un noliktā laika nevērošana, bet cilvēkam, kas nopircis biļeti un par šo paražu nav informēts, tas var sagādāt vilšanos. Lai no sirds izbaudītu koncertu jāatceras dažas lietas: pirmkārt, ļauties pilnīgai bohēmai un zināt, ka nekas nenotiks laikā un otrkārt festivāla otrajā dienā mūziķi spēlē laikos, kas kaut cik atbilst iepriekš sarakstītajai programmai, bet trešajā dienā koncerts var arī nenotikt, jo mūziķi iespējams tikai taisās uz dusu laikā, kad paredzēta to uzstāšanās.
3.diena
Kā vairums viesnīcu un hosteļu, mums jau 12.00 bija jāstāj tā telpas. Naktī gulēju labi, un kaut arī nogulēto stundu skaits bija ievērojami mazāks, es jutos labāk kā iepriekšējā rītā. Logs bija aizklāts ar gultas pārvalku, bet vienīgā glāze vīna un alkohola, ko izdzēru vakarā neradīja nekādas galvassāpes. Lai vismaz divas naktis būtu divvientulībā (jo tad nezinājām, ka dabūsim paši savu numuriņu) bijām rezervējuši istabiņu Fontaine mazajā viesnīcā, kurā bijām palikuši arī pērn. Ņemt dubulto numuriņu pāriem, kam ir viens maciņš, ir lētāk un nesalīdzināmi ērtāk kā palikt hostelī. Oficiāli viesnīca viesus sāka uzņemt tikai no 14.00, tāpēc, izmantojām doto laiku, lai apskatītu pilsētu, tomēr tapāt kā visā pārējā Fontaine impērijā pie promenādes, arī viesnīcā noliktajā laikā vēl nekas nebija gatavs, tāpēc nācās gaidīt, par laimi to varējām darīt dārzā ēkas pagalmā. Ja vien tik ļoti nenāktu miegs, šajā brīnišķīgajā oāzē varētu sēdēt mūžīgi. Viesnīcas ēkas atgādināja lauku mājas, bet to priekšā sastādītas smaržoja ziedošas rozes. Pagalmu ierobežoja koka sēta un tā stūrī virs galdiņa un diviem krēsliem stiepās vīnogulāji, no kuriem karājās lieli ķekari zaļu vīnogu. Divas stundas vēlāk pēc noliktā laika varējām iekārtoties savā istabiņā- maziņā, bet mīlīgā ar vecām fotogrāfijām pie sienas, vannas istabā par tualetes papīra turētāju kalpoja vērpjamais ratiņš un vecmodīgie un ērtie krēsli aicināt aicināja pie sevis tajos iesēsties. Mēs ielīdām gultā, kas nedaudz atgādināja stūra dīvānu un cieši aizmigām.
Līdz jau tik daudz pieminētajam gypsy camp gājiens nepārsniedz 5 minūtes, tāpēc varējām dzirdēt, kas tur notiek un vai kāds vispār ir sācis spēlēt. Kad beidzot dzīvība mūzikas skaņas atlidoja arī līdz mums, devāmies izpētē. Uz skatuves spēlēja kāda latviešu grupa, kas centās izklaidēt uz soliem snaudošos pāris desmit festivāla viesus. Pēc vairākām stundām tā pati grupa te gāja alus pauzē, te atkal spēlēja, visbeidzot pēc ilgākas šādas alus pauzes uz vietas sacerēja dziesmu par to, un likās, ka vairāk arī nekas tajā dienā nenotiks. Griezdama zobus un būdama patiesi īgna, es devos prom, vīrs man sekoja. Atgriezāmies viesnīciņas jaukajā dārzā, attaisīju pudeli šardonē un dusmojos, ka festivāla trešā diena ir tik, tik....
Jau kad sāka satumst sadzirdējām pārmaiņas mūzikā, un gājām izpētīt, kas jauns gypsy camp notiek. Diemžēl neko jaunu tur neraudzījām kā kārtējo skaņošanos, taču tie bija dāņi Phonomik! Es izdzēru tur iegādāto ūdeni no plastmasas glāzes un aizskrēju atpakaļ uz viesnīcu, kur to piepildīju ar savu pirkto baltvīnu. Man atgriežoties, gatavošanās darbi priekšnesumam turpinājās. Pacietīgi sēdēju uz soliņa un gaidīju, bet tad man pienāca Phonomik bundzinieks un pasniedza savu bungu vālīti ar parakstu. Es kautrīgi pateicos, šo Stīvs man bija noorganizējis sarunā ar Šeinu. Iesmējos, ka varēšu to pārdot, kad viņi kļūs tikpat slaveni kā Metalica. Vīram izdevās ne tikai iepriecināt mani, bet patincināt pašu misteru Fonteinu, kāpēc viņa impērijā iespējams nopirkt tikai aldari, izrādās, ka mārketings, Aldaris ir viens no galvenajiem festivāla sponsoriem, uzņēmums uzsauc alu visiem festivāla mūziķiem, kas daļu samaksas saņem kā teikt šķidrajā zeltā. Phonomik sākot spēlēt, no pirmajām līdz pat pēdējām izspēlētajām taktīm, es nodevos stundai bezrūpības, lēkājot, vicinot savu bungu vāli, un kādu brīdi sajūtoties savā īstajā vecumā, vai jaunāka. Un kad bija skaidrs, ka viss ir beidzies, es atgriezos savā istabiņa ar smaidu, biju ieguvusi elektrību, lai uzlādētu savu ķermeņa bateriju.
Izskaņa:
Pēc festivāla vēl vienu nakti pavadījām Liepājā. Vilšanās sagādāja no hosteļa paņemtais bukletiņš par labākajām pilsētas kafejnīcām un bāriem. Par krodziņu ‘’Ilze’’, es biju lasījusi jau iepriekš, tāpēc nolēmām vakariņas ieturēt tur. Nepatīkami bija atrast, ka uzraksts pie ieejas bija nodzisis un iestādes durvis, kuru priekšā izaugušas pāris nezāles, aizslēgtas. Saskābuši par neveiksmi, gājām uz krodziņu ‘’Zutis’’, kas arī bija piesaistījis mūsu uzmanību tajā pašā katalogā, bet arī to vai nu nemācējām atrast, vai arī tā vairs sen nebija, tāpēc iegājām kādā citā kafejnīcā uz tās pašas ielas, kur vajadzēja būtu ‘’Zutim’’. Varu tikai uzslavēt īpašnieku, ka viņa iestāde ir viena no retajām Liepājā, kur var nopirkt Užavas alu. Iekārtojums patīkams, nedaudz retro stilā, kas ir vispār ir raksturīga iezīme Latvijas roka galvaspilsētai un arī ēdiens labs. Beidzot varējām izvēlēties vienkārši vārītus kartupeļus kā piedevu.
Ejot līdz jūrai domāju, vai mēs te atgriezīsimies arī pēc gada? Kādus vēl pārbaudījumus man dzīve ir sagatavojusi, bet varbūt iegūšu tik ilgi kāroto mieru? Varbūt arī šoreiz ceļojums uz Liepāju sāks jaunu ēru manā dzīvē. Varbūt, bet nonākot līdz jūrai, es atskārtu, ka gribu būt kopā ar saviem mīļajiem, savu puisīti un savu četrdesmit divus gadus veco pusaudzi.