3diennieks uz riteņa, ko dažās izpausmēs var nosaukt arī par sadomazohismu :D

  • 6 min lasīšanai
Tie kas cer šeit izlasīt 3 dienu pieliešanās recepti un sajūtas – droši varat nelasīt tālāk – tādu nebūs:). Stāsts vienīgi tikai un ap riteņizbraucinu 3 dienu garumā un tajā redzēto. Maršruts – Skrunda – Pampāļi – Zaņa – Ezere – Ruba, Renģe – Jaunauce – Ķēvele – Auce – Vecuce – Lielauce – Bēne – Penkule – Kroņauce – Glūda – Jelgava. Tā nu sanāca, ka jau ceturto gadu pēc kārtas sēdos uz riteņa lai 3dienās ar riteni nobrauktu kādus 170km pa Latvijas lieliskajiem ceļiem un galu galā to nodēvētu par atpūtu :D Iemesls šitam visam ir viena kolorīta persona, kas dažkārt darbojas kā cilvēku magnēts un kā rezultātā katru gadu (nu jau piekto reizi) top draugu draugu riteņu izbrauciens, kas nu jau tiek dēvēts par Tour de Friends. Un tātad pagājušo piektdien, neskatoties uz to, ka pa dienu vajadzēja atrasties sporta spēlēs Kandavā (kur starp citu mūsu komanda ieguva kopvērtējumā 1.vietu!:)) un mans velosipēds bez manas klātbūtnes tika veiksmīgi iecelts Rīgas stacijā vilcienā, savukārt es no Kandavas diezgan lielā ātrumā nogādāta Skrundas stacijā, mēs laimīgi satikāmies un pirmie 20km līdz naktsmītnes vietai Pampāļos tika pieveikti aptuveni stundā ar minūtēm. Pa ceļam nekā ievērojama nemanīju, vien skaistos Kurzemes/Zemgales līdzenumus un prieku par salīdzinoši labo zemes ceļu. Naktsmītnes Pampāļos izcēlās vienīgi ar lielisko nosaukumu, 2 baltiem mīlīgiem kaķiem (kas dažiem, kas tomēr izvēlējās arī paniekoties ar alkoholu, varēja šķist kā dubultošanās), tāpēc nākamajā rītā, neraugoties uz lietaino laiku, devāmies tālāk uz Ezeri, kur bija plānots izpildīt pilsoņa pienākumu (piedalīties referendumā) un baudīt pusdienas vietējā mēra kafejnīcā. Tā kā līdz pusdienām bija minimālā kartē iezīmētā programma bija 20 km, tad izvēlējāmies to visu pagarināt un izbraukt caur Zaņu (nekā ievērības cienīga tur nebija, bet pats nosaukums jau tik kolorīts, ka nevar nebraukt :D). Tas kā vēlāk izrādījās ļooooti prātīgs lēmums, jo tie kas bija braukuši ‘pa taisno’ bija dabūjuši salijušu zemes ceļu, kas savienojumā ar smidzināšanu un dubļubleķu neesamību radīja diezgan netīru skatu galamērķī:). Vēl daži bija meklējuši senās Padomju Savienības atstātās armijas bāzes. Tas bija beidzies ar dažu betona bloku atrašanu un padsmit lieku kilometru nobraukšanu. Tagad skatoties kartēt, tik tiešām – netālu no Nīgrandes iezīmēta armijas bāze, tikai.....otrā upes krastā un uz cita ceļā nekā to meklēja daži labi. Cik sapratu, tad šī posma maldīšanās daļu no braucējiem padarīja piesardzīgākus pret dažādu līkumu mešanu pa maziem zemesceļiem, savukārt mūsu kompānijai šādas idejas tikai sāka rasties. Par Ezeri – garšīgi paēdām un tur ir arī Elvi veikals:). Tālākais maršruts veda uz Jaunauci, kas ir tikai aptveni 20 km attālumā no Ezeres. Tāpēc nolēmām izmest kādu līkumu, lai nebūtu tika agri nakcmāju vietā. Ceļš uz Rubu bija gana labs un ja pēc kādas pusotras stundas apstaigājām Renģes muižu, kur laikam kā šajā dienā ikvienā Latvijas nostūrī gatavojās kāzām, aplūkojām arī Renģes speciālo internātskolu (nevarējām vienoties, vai tur mācās bērni ar attīstības vai uzvedības traucējumiem) un devāmies apskatīt Renģes staciju. Kā klīda baumas, tad tā esot vecākā stacijas ēka Latvijā, bet droši apgalvot to nevaru. Bet tā ir veca koka ēka (nokrāsota dzeltenā krāsā), tur noteikti kaut ko ir darījusi Irma Grebzde pēc tūksošdeviņsimtā gadā un vienreiz dienā no turienes uz Rīgu iet vilciens (plkst 6.ar kapeikām). Arī tālākajā ceļā nekādi pārsteigumi negadījās un drīz vien piestājām 2 dienas naktsmītnē – Vecauces muižā. Vecauces muiža pēc būtības ir muzejs un paralēli arī skola. Laikam pēdējā laikā pašvaldība ir atklājusi, ka tas var būt peļņu nesošs tūrisma objekts. Katrā ziņā apkārtne ir skaisti sakopta un arī telpās izvietotas ekspozīcijas. Tā kā ieradāmies vēl muzeja darba laikā, varēju iekāpt arī pagrabā. Iedomājieties – lūka grīdā, kur uz leju ved akmens trepes, un lejā maza celle uz kuras turas ūdens. Nav brīnums, ka es biju pārliecināta, ka tas barona laikā ir bijis cietums (kā izrādījās vēlāk – dziļi maldi). Atradām arī Jaunauces otru veikalu (kurš strādā arī sestdienās un par kura atrašanos vietu neliecina nekādas norādes), ar skumjām noskatījos uz izdemolēto bijušo kultūras namu (laikam) un pabijām vietējā pirtī. Vakars noslēdzās ar slapjiem matiem (kuri tā arī no iepriekšējās dienas nebija paspējuši izžūt), desu cepšanu un iepazīšanos ar vietējiem. Pēdējais protams dažiem izvērtās par vakara naglu. Lai cik intiliģenti, kulturāli un draudzīgi sāktos sarunas ar vietējiem, diemžēl visbiežāk neizbēgami tās beidzas ar kāda vēlmi izkauties. Bet pirms tam mēs uzzinājām vietējās leģendas par muižas spoku, kas esot barons, kurš pazaudējis kāju un to tagad meklējot, tāpēc arī stāstītājiem bija gadījies novērot dīvainas parādības kā gaismu nekontrolētu ieslēgšanos un izslēgšanos u.t.t. Savukārt mana iedomātā celle izrādījusies vīna pagrabs, bet toties kara laikā tas bijis sava veida morgs. Vārdu sakot – par vietējām paražām uzzinājām vēl to, ka muižas parks (kurā mēs sēdējām un cepām desas) ir iemīļota vietējo tusēšanās vieta, kur šoreiz (laikam tāpēc ka kādam bij parāk tālu jāiet) atbrauca ar mašīnām, kā pārbaudot, vai BMW un Audi ir spējīgi uzsākt braukt ar palēcienu tika atstātas diezgan dziļas rises sakoptajā muižas parka zālienā. Cik sapratu otrā rītā – muižas pārvaldniece par to noteikti sajūsmā nebija. Protams neizpalika arī apmainīšanās ar dažādām kašķi meklējošām frāzēm, bet visi iebraucēji tika veiksmīgi sastumti muižas ēkā, durvis noslēgtas un visiem varoņiem nācās tomēr likties uz auss. 7dienas rīts lutināja ar saulīti, savukārt uzsēšanās ritenim gan jau kuro reizi izrādījās sāpīga:D. Mazliet atkāpjoties no tēmas jāsaka, ka šogad uz riteņa sanāca uzkāpt pirmo reizi, tāpēc pret dibensāpēm neko nelīdzējā arī velobikses. Tomēr cik sapratu, tas bija vēl ciešami salīdzinājumā ar tandēma (ritenis, uz kura brauc uzreiz divi) braucējiem, kuriem bija lielie mīkstie sēdekļi, kas braucot lielākus gabalus nemaz nerunājot par zemesceļu var izrādīties spāņu zābaku cienīgs pasākums. Par tandēmu un tā braucējiem varētu rakstīt atsevišķu stāstu, bet pieminēšu vien to, ka tandēms tika iznomāts ar norunu, ka ar to tiks braukts godīgi un mierīgi un pa asfaltu. Es gan nezinu, cik lielam cilvēku nepazinējam bija jābūt iznomātajam, lai apskatoties uz braucēju sejām tik tiešām noticētu, ka viņi vizināsies 2 dienas pa Mežaparku :D. Man arī palika noslēpums kā tādu velopēdu varēja dabūt vilcienā, bet kā teica pārējie – esot diezgan labi sanācis:). Atgriežoties pie 7dien paredzētā maršruta, tad rīta cēlienā bija paredzēti arī tie paši aptuveni 20 km, savukārt pēcpusdienā bija jānobrauc 70 km!!! (no pēdējā posma jau baidījos tad, kad biju saņēmis e-pastu ar maršruta aprakstu). Pa ceļam uz Lielauci (kur bija paredzētas pusdienas) iegriezāmies uzpildīties Ķeveles avotos (saukti arī Karaļavoti – jo leģenda vēsta ka Zviedrijas karalis ar šīs avota ūdeni esot izārstējies). Nu glīti un sakopti jau tur ir un ūdens arī garšīgs. Pabijām arī Vecauces pilī (kas atrodas Aucē), kur mūs sagaidīja kāzinieku otrās dienas sejas, bet pils ir smuka. Varbūt prasās ārējais kosmētiskais remonts, bet vispār glīti un sakopti. Arī Lielauces pilī kāzinieki vēl arvien turpināja ēst brokastis, bet tas mūs netraucēja apskatīt Lielauces ezeru (tam ir purvaini krasti un caur dūksnājam līdz ezeram ir izbūvēta koka laipa un galā mājiņa ar novērošanas torni). Šeit pirms dažiem mēnešiem bija precējies vieni no riteņbrauciena dalībniekiem un cik sapratu, šeit var sarīkot lieliskas kāzas par salīdzinoši draudzīgu cenu (bet jaunlaulātajiem – Rūts!:) Nākamais posms, kā jau minēju iepriekš – bija paredzēts aptuveni 70 km (no Lielauces līdz Jelgavai). Mūsu galvenā organizatore un viens no maršruta plānotājiem šeit cēli paziņoja, ka negribot šitādu gabalu vairāk mīties, tāpēc brauks atpakaļ uz Reņģi un gaidīs rīta vilcienu. Kā viņiem tas izdevās – vēl neesmu noskaidrojusi :D. Bet mūsu grupiņa sāka pētīt cēlu kā tikt no Lielauces pa nesāpīgāko (lasi – bez braukšanas kalnos) ceļu uz Jelgavu. Papētot karti atklājās, ak ir arī šortkatiņi, gna pa zemes ceļu, kas ieekonomē kādu 4, 5 km. Protams, ka no vairākuma, lēmums braukt pa zemes ceļu asfalta vietā, tika uzskatīts par pilnīgi vājprātu, tomēr galarezultātā Bēnē ieradāmies pirmie (pirms tiem kas vēl pirms mums bija izbraukši un braukuši tikai pa asfaltēto ceļu). Bēnē ir diezgan glīta muiža, kur pašlaik ierīkota pagasta padmoe un doktorāts, savukārt tam pieguļošajā kompleksā (noteikti kādreizējie staļļi, kūtis vai šķūņi) ierīkots arī autoserviss – tā sakot – viss mūsdienu zirgiem:). Tālākais gan atgādināja vairāk cīņu ar sevi, dibensāpēm un motivācijas meklējumus. Pa ceļam lielākoties lija lietus kā rezultātā izvēlējāmies apstāties kādā pamestā mājā (laikam Gūdā), lai uzņemtu kādu enerģijas devu Kokakolas, čipšu un krabju nūjiņu izskatā. Skats kā 4 cilvēki stāv izdomolētās ar gruvešiem piebērtās telpās kaut kādā nekurienes vidū un laimīgi grauž krabju nūjiņas, drošvien bija komiski izmisīgs:). Lai vai kā – man 15 km tajā dienā bija par daudz. Jo pēdējos minos jau automātiski, ar domu, ka man jāiztur. Rinķojot pa Jelgavas ielā vispār bija jau vienalga un likās ka stacijas nebūs nekad. Bet tā beidzot pienāca, paspējām vēl nopirkt biļetes, pārvilkt mitrās drēbes, izbaudīt mašīnista neiecietību, kurš bija gatavs iespiest mani vagona durvīs, lai tik nebūtu jāpagaida uz vilcienu skrienošie pasažieri. Pārmiju kādus pāris laipnus vārdus arī ar konduktori, kur noteikti uzstāja, ka mans ritenis ir jāpārvieto uz citu vagonu, jo redziet, vienā vagonā var atrasties tikai 5 velosipēdi. Tas kā es to varētu izdarīt un ka tas galu galā apgrūtinātu viņas pašas pārvietošanos viņu īpaši neinteresēja. Lai vai kā – neskatoties uz to, ka nevienam vīrieša kārtas pārstāvim neienāca pat prātā pie pārsēšanās palīdzēt sievietei ar milzīgu mugursomu un riteni iekrauties vilcienā, tikai laikam ar uzjautrinājumu noskatīties kā es mēģinu iestīvēties vagonā, ar padarīta darba sajūtu un tekošu (iesnainu) degunu atgriezos mājās. Vakarā gan konstatēju, ka laikam mans organisms ir noprotestējis šitādu apiešanos ar viņu (gulēšanu pie atvērta loga ar slapjiem matiem; samirkšanu, izzūšanu un atkal samirkšanu un atkal pažūšanu un tas viss – sēžot uz riteņa) un esmu slima. Secinājumi: - Lativja ir viena skaista zeme; - pirms doties riteņbraucienā, vajadzētu vismaz vienu reizi pirms tam pabraukāties ar riteni; - nepērciet pončo tipa lietusmētelīti riteņbraucienam. Varjag tādu uz auguma ar piedurknītēm, savādāk pončo tipa apmetnis piepūšas kā buras un rokas tāpat ir salijušas pār elkoņiem - lai arī tas viss galugalā atgādina sadomazohista izpriecas, to tomēr var nosaukt par atpūtu un noteikti nākamgad braukšu atkal!:)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais