Brauciens uz KoRn koncertu no mana skatījuma.

  • 3 min lasīšanai
Lūk, 05.07.07 pienāca pusgadu gaidītais notikums - izbraukšana uz KoЯn koncertu. Tātad, savācāmies bariņš fanu pie centrālā pasta un sagaidījām autobusu, kas mūs aizvedīs uz Poliju - Katovici. Brauciens turp aizņēma apmēram 18 stundas, visu nakti un rītu braucot cauri Lietuvai un Polijai un autobusā nebij citu ko darīt kā gulēt un klausīties ko citi reibumā runā un ņirgājas par Poliju :D Gulēšana gan nelikās diez ko ērta, bet varēja iztikt. Protams radās arī miskaste pa grīdu, bet cik dzirdēju, otrajā no Latijas braucošajā busā gāja traki un tas tika pievemts, tā kā mūsu autobusā viss samērā kulturāli notikās. Pa logu nebija īpaši ko skatīties, jo Polija ir ir vēl garlaicīgāka valsts par Lietuvu un vienīgais objekts, kas piesaistīja acis, bija atomreaktors (vismaz man pēc tāda izskatījās). Pašā Katovicē mūs šoferītis izmeta pie pašas Spodek arēnas, kas izskatījās diezgan inčīgi, apaļa kā NLO. Līdz koncerta sākumam bija daudz laika kas jāaizpilda apskatot pilsētu. Sarunājām laiku kad savāksimies uz fočēšanos un izklīdām, es ātri sadraudzējos ar vienu čalīti un mēs divatā devāmies virzienā kur likās ka vajadzētu būt vecpilsētai. Pa Katovici vazājoties šādus tādus ēdamus, dzeramus, līdzi vedamus niekus nopirkām, parunājām ar poļiem un meklējām kur būtu dabūjams internets. Toxic karte ārpus Latvijas pilnīgi nekam neder, pat pazvanīt nevar. Poļiem patīk viskautkādas norādes uz ietvēm uzkrāsot, atradām bultiņu ar norādi - internet, bet nonācām pie vilcienu stacijas, kas nelabi oda un bija diezgan nožēlojamā stāvoklī. Devāmies citur, prasījām kādām tantēm uniformās par internetu, mums norādīja kādu virzienu, kur atradām datortehnikas veikalu, kam klāt bij rakstīts internet, protams nekā tāda tur nebij un atmetu ar roku, nospriedām ka poļiem ir citi uzskati kas tāds internets ir. Staigājot nepārņēma sajūta ka esam svešā valstī, apbūve diezgan līdzīga Rīgai, bet tā saucamo vecpilsētu šķiet neatradām, pētījām uzrakstus un ierēcām par Studio Urody. Nu bij laiks savākties pie arēnas, iepozējām kopbildēs un atlika nervozi gaidīt lielo notikumu. Bija vairāki biļešu spekulanti, bet protams bariem pašu KoЯn fanu, kaut arī likās ka vajadzētu būt milzīgam pūlim. Kad tiku iekšā un biju pa kabatām aptaustīts, vispirms tika gaidīta iesildošā grupa, kas bija kāda vietējā poļu repmetāla grupa, kuri man nepatika un iekustināt publiku viņi īpaši nespēja. Pēc tam kad poļi no skatuves nokāpa, vilšanos sagādāja ilga gaidīšana kamēr daži vīriņi uz skatuves pārbaudīja un nēsāja aparatūru un instrumentus. Ovācijas saņēma brīdis, kad tika noņemts pārvalks slavenajam mikrofona statīvam sievietes ķermeņa formā, bet vēl ilgi vīriņi pa skatuvi ņēmās. Un tad beidzot tas brīdis bij klāt, nodzisa un nomainījās gaismas, un pūlim skaļi bļaujot pa vienam uznāca šābrīža bundzinieks Joey Jordison no Slipknot, Munky, Fieldy un pats solists Džonatans. Bez kāda ievada uzstāšanos sāka ar dziesmu Here to Stay, pārsteidza lielais skaļums un spēcīgie basi, kas gāja un trīcēja cauri visam ķermenim. Publika sāka lēkāt un ārdīties. Es kautkā dabūju nost iebāzu kabatā brilles, kas noteikti ārdīšanās trakumā būtu nokritušas un sašķīdušas. Tātad pirmais likums šādā koncertā ir iet bez brillēm, kaut gribējās ideāli redzēt savus elkus. Otrais likums - labi cieši sašņorēt apavus, jo lēkājot un citiem kāpjot uz kājām viegli kādu kurpi pazaudēt, es pats gandrīz pazaudēju, kāds cits savu kurpi meklēja pēc koncerta beigām. Trešais likums - darīt līdzi publikai, tas ir lēkāt, kratīt matus, ārdīties, un nelēkāt nevarēja jo tu tiec vilkts augšā ar visu cilvēku masu, citādi ir sāpīgāk. Bija lielas grūstīšanās, bija cilvēki kas krita, man kautkā pārsita lūpu, bet to galīgi neievēroju. Kad kāda puse visu dziesmu bij noskanējušas, no karstuma, noguruma, mūzikas un dziedāšanas iestājās ekstāze, bet iezagās arī domas kad šis vājprāts beigsies. Dziesmu setlists vispār bija diezgan labs, lielākā daļa dziesmu arī bij pašas labākās un man mīļākās. Beigās vajadzēja sakopot visus spēkus uz dziesmu Blind, totāli izpumpēties un kad grupa nozuda no skatuves un es pazudu no zāles, manu stāvokli varēja aprakstīt šādi - galīgi slapjš, mati totāli nekārtīgi, džemperis sažņaugts rokā lai nepazūd, ausis aizkritušas, pats apstulbis un pārlaimīgs. Nekad tik ļoti vēl nebija bijušas tik mokošas slāpes, poļu naudiņas tā pamaz bij, no drauga izspiedu 50 grošus un no kāda poļa palūdzu 20 grošus lai sanāktu minerālītim. Bišku atguvies, sāka mocīt izsalkums, un gaidījām autobusu. Uzzināju ka kādu no mūsējiem poļu menti savākuši uz atskurbtuvi un nelaiž vaļā. Stulbi, bet nācās samesties naudu šim alkānam atpakaļceļam, jo nevarējām palikt un gaidīt kamēr atbrīvos, man pašam gan nekā nebij ko dot. Tā nu ar mīnus vienu cilvēku braucām atpakaļ Latvijas virzienā, tikko kā tiku busā, izriju gandzrīz visu kas man bij un visi aizmigām kā nosisti. Pēc ilgas braukšanas pirmajā zaļajā pieturā baigi jutu kājas no lēkāšanas, pat šobrīd pēc divām dienām sāp. Par atpakaļceļu nav ko daudz stāstīt, nokļuvām kādā korķī un bij jāgriežas atpakaļ un jāveic lieks līkums. Vēl it kā uz ceļa menti busu bij apturējuši, bet es to biju nogulējis. Jo tuvāk Latvijai, jo labāks laiks bij, Polijā daudz lija, tik pašā Katovicē maz. Tā nu dzīvi un ar jauniem iespaidiem nokļuvām mājās.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais