Nedēļas nogale Maui salā (Havajas)

Liene Kakse Powell 21.08.2011 10 min lasīšanai 44 foto

1. diena – Ierašanās un Salas ZR Apskate

Ir agrs 1. maija svētdienas rīts. Ceļamies 5 no rīta, lai dotos uz lidostu, kur lidmašīna mūs aiznesīs 3 dienu garā piedzīvojumā uz Maui salu. Biļetes šim lidojumam no Oahu salas uz Maui norezervēju jau janvārī, līdz ar ko cena salīdzinoši niecīga – vien $127 personai lidojumam turp / atpakaļ.

Laiks brīnišķīgs. Sāk aust saule. Dodamies uz lidostu, bet riņķojam, riņķojam un nevaram atrast savu izlidošans terminālu. Beidzot apstājamies un pajautājam lidostas darbiniekam, kas norāda uz kāda angāra pusi šķūņa paskatā... Lūk, no turienes izejot vietējie starpsalu lidojumi. Āāā... ok. Pasu pārbaude, biļešu pābaude, somu pārbaude (ar ne mazāk svarīgu sejas iztiksmi no darbinieku puses kā dodoties starpkontinentālajā reisā) un nu jau sēžam uzgaidāmajā telpā. Prātojam, vai esam pareizajā vietā, jo bez mums, 4 ceļotājiem, neviena cita nav... Arī uz ekrāniem informācijas nav. Sāku nervozi grauzīt nagus. Minūtes 10 pirms izlidošanas nesteidzīgi ieslēdzas ekrāni, ierodas arī kāds vīrs šortos un iešļūcenēs, tad vēl viens... laikam jau īstā vieta. Pieripo maziņa lidmašīnīte. Pa logu izskatās gandrīz kā spēļmantiņa. Ap 40 sēdvietām, bet ko gan vairāk vajag 10 pasažieriem?!

Neesam ne īsti pacēlušies, kad stjuarte piedāvā stipru Havaju salu Kona kafiju agrā reisa pasažieriem. Patīkami. Kamēr tā man tiek uztaisīta un pienesta, sākam jau laisties lejā un šī pēc 2 min ir atpakaļ ar jautājumu, vai esmu izdzērusi. Izdzērusi? Karsta taču, pat pagaršojusi vēl neesmu! Redz, nosēšanās procesā nevarot būt “brīvi klejojoši objekti”, bet es nu ne par ko no savas kafijas nešķiros. Stjuarte patielējas, patielējas, bet beigu beigās liek mani mierā. Mūsu lidojums ir kā maršruta autobuss, jo pa ceļam uz Maui salu lidmašīna nolaižas pa ceļam esošajā Molokai salā, lai izlaistu un uzņemtu pāris pasažierus. Mums pat nav jāatstāj savas sēdvietas. Iekāpj sieva ar vistām un vēl viena ar kaķi somā. Pasmaidam. Situācija man atgādina Latvijas lauku dzelteno krievu Ikarusu maršrutnieku busiņu gadus 15 atpakaļ. Lidmašīna paceļās un manas domas atgriežas Havaju salās. Molokai ir ļoti maziņa. Pārlidojums pār to aizņem vien nieka 5 minūtes un jau atkal plašais okeāns... Kā bonuss ir lidojums pāri pasaules stāvākajām okeāna klintīm, kas atrodas Molokai. Diezgan iespaidīgi pat no lidmašīnas loga, varu tikai iedomāties, kā būtu stāvēt klints galā un vērties okeāna plašumos... Okeānā mēģinam saskatīt vaļus. Mans vīrs jau “ieraudzījis” kādus 5, es vēl nevienu... Nepaiet ne 20 minūtes un jau redzams Maui krasts. Beidzot arī savu nelaimīgo kafijas krūzīti esmu iztukšojusi, tā ka tieši laikā...

Pulkstens tikai 8:30 no rīta un esam jau ieradušies Maui. Stāvam rindā, lai saņemtu atslēgas mūsu uzticīgajam ceļabiedram – sarkanajam kabrioletam, kurš mums izrādīs salu šīs 3 dienas. Esam jau laicīgi pabrīdināti, ka stikli ceļa malās ir mašīnām izsistie logi, kad garnadžiem sakārojas tūristu mantas, tādēļ pilnīga somu “noslēpšana” ir prioritāte #1. 4 cilvēku bagāžas sabāšana minimāla izmēra kabrioleta bagāžniekā līdzinās puzlei, bet beigu beigās tomēr izdodas. Priecīgi salecam mašīnā (kā filmās – vienā švunkā pāri durvīm sēdeklī iekšā) un varam sākt piedzīvojumus!

Saule sutina, mati plīvo un ceļmalās augošajām palmām traucamies garām kā vējš. Mūsu 3 dienu programma ir visai saspringta, jo gribam apskatīt maksimāli daudz, tādēļ katrai dienai ir sastādīts maršruts atsevišķai salas daļai. Šodienu sākam ar salas ZR iepazīšanu. Kā pirmais pieturas punkts ir Iao Needle State Park, kas ir milzīgs, garš akmens, kas paceļas 2500 pēdas virs jūras līmeņa un savā laikā kalpoja kā pielūgsmes vieta un “izlūkošanas postenis”. Tam visapkārt ir ierīkots tropisks dārzs ar Havaju salām tipiskiem kokiem, krūmiem un puķēm. Tam visam pa vidu pilnīgā bezrūpībā klaiņo savvaļas vistas... Pirmās oficiālās tūristu bildes uzņemtas un dodamies tālāk.

Nākošais galamērķis Lahaina – bijusī Havaju salu galvaspilsēta. Ceļš ved gar pašu okeāna piekrasti – kreisajā pusē okeāns, labajā – kalni! Viss tik pasakaini skaists, ka tik komandēju šoferīti (= vīru) ik pa 5 minūtēm: “Šeit! Pieturi šeit!” Bildes, bildes... 5 minūtes vēlāk: “Te, stājies! Nu taču apstājies!”. Bildes, bildes.... 5 minūtes vēlāk: “Reku, te ir piebrauktuve, apstājies!” Tieku ignorēta.... “Nu apstājies, baigi smuki!” Atbildes nav.... Eh, labi, ka kabriolets, varu bildēt visu arī no savas sēdvietas. Kādu stundu vēlāk esam sasnieguši Lahaina. Pilsēta pašā okeāna krastā ar no tā izrietošajām izklaidēm- restotāni un viesnīcas ar skatu uz okeānu, pludmales, suvenīru bodes... Bet pilsētai senatnīgs šarms ar koka celtnēm, ne augstākām par 3 stāviem, šauras ieliņas, luksaforu nav... Veltam laiku, lai visu nesteidzīgi apstaigātu, kā arī paēdam pusdienas. Centrālais objekts ir milzīgs Banyan koks, kura zari stiepjas vesela kvartāla platumā un kura paspārnē norisinās vietējo amatnieku un mākslinieku tirdziņš. Apskatam izstrādājumus kā muzeja eksponātus – gan gleznas, gan kokdarbus, gan ādas izstrādājumus u.c. Nopērku '”dubļu kreklu” kā suvenīru sev un tētim. Havaju salās ir īpaša sarkana augsne un kad īpaši apstrādātā dubļu ūdenī novāra drēbes, tās iegūst oranžu nokrāsu. Interesanti. Kā vistu māte sasaucu visus savējos čupiņā un mudinu uz mašīnu, jo vēl daudz kas skatāms.

Nākošais objekts ir Makalua-Puna Point jeb tā saucamie Pūķa Zobi, kas ir pārakmeņojusies izvirdusī vulkāna lava okeāna krastā. Zobi tāpēc, ka lava ir pārakmeņojusies kā stalagmīti – ar asiem izaugumiem uz augšu, tāpēc kāds garāmejošs tūrists man draudzīgi iesaka tikt vaļā no savām augstpapēžu tupelēm un uzvilkt ko piemērotāku, kam arī paklausu: “Yes, sir, thank you!”. Labs padoms. Tagad pa milzīgo, melno, aso plašumu varu cilpot diezgan prasmīgi. Tirkīzzilais ūdens uz melnās lavas fona pasakains. Šeit varot redzēt garām peldošos buruņurupučus, tiesa, šoreiz nepalaimējās, varbūt vēlāk... Paiet vismaz kāda stunda, kamēr izlaipojam savu ceļu līdz okeānam un atkal atpakaļ līdz mašīnai.

Ko tālāk? Diezgan intriģējošs ir brīdinājums, ka pa salas ziemeļu daļu braukt nevajadzētu (ar īrētām mašīnām pat aizliegts), jo klintis ir vairākus simtus metru augstas un ceļš ir izkalts klintīs, kas vijas gar okeānu, bet aizsargbarjeru nav. Protams, ka izmēģināsim, ieradāmies taču piedzīvojumus meklēt! Milzīgas, sarkanas brīdinājuma zīmes neņemam vērā. Sākums nepavisam nav traks, pat ļoti skaisti! Nospriežam, ka kā vienmēr lielākā daļa brīdinājumu ir pārspīlēti. Jūtamies braši. Pēc pāris kilometriem ceļš sašaurinās, tad vēl, līdz tas pārvēršas zemes ceļā. Vēl pēc pāris km tas ir tik šaurs, ka labās puses spogulis gandrīz skrāpē klints sienu, bet kreisajā pusē pabāžot galvu pār durvju malu pārsimt metru zemāk var redzēt okeāna ūdeņus, kas triecas pret klints apakšu. Nu nepavisam nav omulīgi. Mums, meitenēm aizmugurējā sēdeklī, sirds sitas un visādas ainas zīmējas galvā. Kliedzam, lai griež atpakaļ, bet nav jau kur apgriezt, vien uz priekšu. Labajā pusē klints siena, kreisajā 30cm nostāk jau krauja. Ripojam 5km/h, līdz beidzot, kas liekas vesela mūžība, ieraugam mazu nobrauktuvi. VISS! Mirt tomēr negribās, griežam riņķī un lēnām ripojam atpakaļ, jo nav vairs vēlmes izzināt, kas “slēpjas” nākošajos 10km šajā ceļa posmā. Sirds dauzās vēl joprojām, kaut sen jau esam uz šosejas un klintis sen aiz muguras... Laikam nervi par vāju.

Sāk jau tumst un nolemjam vien mērot ceļu atpakaļ un atrast mūsu norezervēto viesu namiņu salas vidienē. Navigācija darbojas lieliski un pēc 2h esam galā. Viesu nams gluži kā bildēs – tīrs, sakopts, ar virtuvīti, vannasistabu, guļamistabu, dzīvojamo istabu un milzīgu dārzu. Idille par $200 trim dienām (4 cilvēkiem). Dodamies paēst vakariņas un tad pa gultām. Vien paziņoju, ka nākošajā rītā, pēc mana plāna, visiem ir jābūt gataviem doties ceļā 7 no rīta. Atbildes vietā saņemu vairākas smagas nopūtas un kāds noburkšķ: “Crazy lady!”. Kā tad, arlabunakti!

2.diena – Salas Austrumu un Dienvidu Krasta Izpēte un “Road to Hana”

7 no rīta, protams, ka gatavs neviens vēl nav. Šodien sarakstā klasika – brauciens gar visu salas austrumu krastu, sauktu “Road to Hana”. Īpšs šis 110km garais posms ir ar to, ka tas vijās (lasīt burtiski) – vijās gar okeāna krastu un sastāv no 620 līkumiem. Taisnu posmu būtībā nav, viss ceļš ir kā līkumains karuselis. Dūšā vājiem labāk to nemērot. Beidzot ap 8 mani tūristi ir puslīdz gatavi un varam sākt.

Ar laiku nepaveicas, jo debesis samākušās un draud ar lietu. Nopukojos: “Forši, labs dienas sākums.” Esmu apbruņojusies ar informatīviem bukletiem, kur ir aprakstīts, pie kura kilometra rādītāja ir jāstājās un kas jāskatās. Apskates objektu tik daudz, ka izvēle, ko skatīt, ko ne, ir jāizdara jau laicīgi.

Pirmais pieturas punkts jūdze nr 8: Ho'okipa Beach, pludmale, kas lielo viļņu dēļ populāra sērfotāju vidū. Šeit notiek arī pasaules sērfotāju čempionāti.

Jūdze nr 11, pa šauru taciņu aizstaigājam līdz skatu punktam, no kura paveras skats uz milzīgu ūdenskritumu, kas ar lielu troksni gāžas lejā no klints augšas. Iespaidīgi. Dodamies atpakaļ uz mašīnu, sāk līt. Skāde! Esmu kategoriski pret jumta uzlikšanu, maksājām taču par kabrioletu! Sēdekļa kaimiņiene demonstratīvi izvelk lietussargu, bet tas kombinācijā ar braucošu mašīnu nebeidzas labi. Tiek uzlikts jumts. Pukojos.

Skatu punkts jūdze nr 19 – trīs lāču ūdenskritums. Trīs ūdenskritumi blakus viens otram, bet nesavienojas... Savdabīgi. Lietus beidzas, urā, jumts nost!

Vārgākajiem braucējiem līkumainais ceļš sagādā galvassāpes un tiek nolemts piestāt ceļmalas iebrauktuvē, lai ko iekostu. “Iebrauktuve” ir salmu būda blakus banānu plantācijām, kurā tiek pārdoti – banāni, banānu kekss, banānu kekss ar riekstiem, banānu kekss ar ananāsiem, banānu kekss ar šokolādes gabaliņiem, cepti banāni, sutināti banāni, banānu sacepums, zaļi banāni, dzelteni banāni, arī daži brūni banāni... un tā varētu turpināt. Iepērkam no visa pa druskai, lai varam notestēt. Viss garšo lieliski, banānu kekss gandrīz vai tikko no krāsns, vēl silts. Protams, neizpaliek bildes arī šajā vietā... Esam tomēr tūristi un viss ir eksotisks. Sāk līt. Nu velns viņu rāvis! Ietinamies segā un demonstratīvi neliekam virsū jumtu. Gan jau pāries.

Jūdze nr 30 – Wainapanapa State Park. Iespaidīga melno smilšu pludmale. Krastā stāvot liekas, ka visriņķī grilogles. Drošības pēc ar roku pabakstu akmeņus, lai pārliecinātos, ka netieku notraipīta ar melniem sodrējiem. Nē, viss kārtībā un ar mierīgu sirdi pastaigājos pa pludmali. Šeit pavadām kādu stundu, jo skaistums neizmērojams. Pa to laiku arī lietus pārgājis un segas tiek iebāztas bagāžniekā, cerībā, ka tās izmantot vairāk nevajadzēs.

Jūdze nr 32 un esam Hana, kas ir necila zvejnieku pilsētiņa. Neapstājoties izbraucam cauri. Sāk līt. Visiem līdz baltām pelītēm; tiek uzlikts jumts. Dusmojos uz lietu, klusībā lādos, gribu iet šim iespert. Ceļš sāk vīties cauri īsti tropiskiem džungļiem ar milzīgām,karājošām liānām un savdabīgiem putnu ķērcieniem. Būtu vēl foršāk, ja manu skatu neaizsegtu mašīnas jumts!

Nākošā pieturvieta jūdze nr 40 – Wailua falls. Pārstājis līt. Īsi apstājamies, lai uzņemtu bildes ar ūdenskritumu un turpinam ceļu, jo galamērķis ir jūdze nr 44 – Pipiwai Trail un ūdenskritums.

Debesis skaidrojas un tieši laikā, jo mums priekšā 2h pārgājiens pa bambusu mežu, kura galā mūs sagaidīs iespaidīgs ūdenskritums. Salaužam pāris ceļaspieķus un dodamies kalnā augšā. Jūtos kā panda – visapkārt viens pie otra cieši saspiedušies milzīgi bambusa koki. To lapotnes pilnībā aizsedz saules gaismu un mežā valda pamatīga krēsla. Saules stari te neiespīd, tāpēc zeme sūnaina un mitra. Jūtos kā citā psaulē. Pēc stundas gājiena esam gandrīz pie kārotā ūdenskrituma. Joks vien tāds, ka jāpārvar 2 pamatīga izmēra strauti, lēkājot pār akmeņiem. Man tas izdodas ar sausām kājām, bet daudzi nav tik veiksmīgi. Kamēr mans vīrs fotografē ūdenskritumu, es uzjautrinos strauta malā stāvēdama un vērodama tuklus un ne tik tuklus ļautiņus mēģinam pārvarēt upīti. Daži atmet ar roku un pat nemēģina. Tā uzjautrinos kādu pusstundu. Labāku cirku pat par naudu nenopirkt! Nu labi, pietiks,jāsāk mērot stundu garais ceļš atpakaļ uz mašīnu... Sāk krēslot, bet ceļš atpakaļ uz viesu namu garš, tā ka šis arī pēdējais pieturas punkts.

Braucot esam nonākuši salas dienvidu daļā, kur tropiskie meži pārvēšas sausās klintīs. Skaisti foto kadri saulrietā. Sāk līt! Nu jupis, vai nevar vienreiz rimties? Gan jau izturēsim. Nē, pēc 10min sāk gāzt. Nākas stāties malā un likt virsū jumtu. Viss, pietiek,vairs to nost neņemsim, un prātīgs lēmums, jo mājupceļā lietus vairs nepārstāj. Bet ir jau satumsis un redzēt tāpat neko nevar. Vien vadāmies pēc navigācijas sistēmas, kas mūs nogādā viesu namā.

Paēdam un pa gultām. Par manu ierosinājumu celties 8 neviens pat dzirdēt negrib. Vēl mēģinu ieskaidrot, ka palikusi taču tikai 3. un pēdējā diena, ko vajag izmantot lietderīgi, bet atbildes vietā saņemu aizmigušu cilvēku krākšanu...

3. diena – Maui Rietumkrasta Pludmales un Atpakaļceļš

Pulkstens 8, nozvana mans modinātājs. Paskatos, nospiežu podziņu un aizmiegu. 8:30 – tas pats. Plkstens 9, nu nevar izlīst no gultas ārā – svaigais salas un okeāna gaiss atņēmis visus spēkus. Pēkšņi atjēdzos, ka taču pēdējā diena un mums vēl mantas jāsapako atpakaļ mašīnā, kas aizņems vismaz stundu (= lieki patērēts laiks). Ķermenim cauri izskrien pamatīga adrenalīna deva, esmu ārā no gultas pāris sekunžu laikā, jūtoties vainīga par sevis pašas “aizgulēšanos”, un lieki piebilst, ka arī pārējie tiek momentā uztriekti augšā. Ap 10:30 pārlaižam pēdējo skatu istabām, izskatās, ka viss paņemts. Atstājam “Paldies” kartiņu viesu nama īpašniecei un dodamies ceļā.

Šodien plānā laiskošanās pludmalē, sauktā Big Beach, kas atrodas salas DR krastā. Pa ceļam uz Lielo Pludmali apstājamies Kihei pilsētiņā, kurā iepērkam svaigus, salā audzētus avokado, ananāsus u.c. tropiskus augļus. Vietējo ļaužu audzētie dārza labumi ir paši garšīgākie! Turpinam ceļu uz pludmali. Pēc tūristu bukletā rakstītā secinu, ka manis izvēlētā ir platākā un garākā balto smilšu pludmale uz salas ar skaistiem koraļļu rifiem.

Piestājam pie aptuvenās kilometra norādes, paskrienu uz okeāna pusi – nē, te nav. Turpinam braukt, nu jau liekas, ka par tālu, skrienu skatīties – nē, te tik akmeņi. Braucam atpakaļ, varbūt palaidām garām vai nepareizi nogriezāmies... Skrienu atkal skatīties, bet nu kā neredzu to milzīgo pludmali, tā neredzu. Ir tāds pārsimt metru garš smilšu pleķītis ar pāris sauļotājiem, bet milzīgās pludmales nav. Jautāju vietējam, šis saka, ka tepat aiz stūra esot. Nodomāju, ka šis ko sajaucis, jo šitā pludmale tak tik pārsimt metri, bet es iedomājos kaut ko no horizonta līdz horizontam! Jautāju nākošajam, kur varu atrast BIG BEACH: “Yes, yes, right here!” Tiešām?! Samulstu, jo biju ieplānojusi grandiozu pudmali, ne pārsimt metru pleķi. Noparkojamies, jūtos uz Maui salu gandrīz vai apvainojusies, BIG BEACH, kā tad! Gandrīz gribu palikt sēdēt mašīnā vien aiz spītības, jo šitā nav nekāda Big Beach. Pārējie izkapj, savāc mantas un sāk soļot uz pludmales pusi. Nu labi, labi, ja nav kompānijas, ar ko spītīgi sēdēt mašīnā, iešu es ar uz pludmali.

Tā kā vēl ir paagrs un pludmale nav pārāk pilna, atrodam labu vietiņu koku ēnā. Man pludmale sāk iepatikties – baltas smiltis, dzidrs, silts ūdens, košas zivtiņas, palmas un saule. Vairs nejūtos apvainojusies, varbūt, ka nav Big Beach manā izpratnē, bet tai ir savs šarms. Tā arī pavadam dienu – sauļojoties, peldoties, spēlējot spēles un pastaigājoties... Laiska diena.

Ap 3 pēcpusdienā sākam pakoties, jo jādodas uz lidostas pusi, no kuras 19:00 aties mūsu lidmašīna atpakaļ uz Oahu salu. Pa ceļam vēl piestājam Kihei pludmales pilsētiņā, lai paēstu novēlotas pusdienas un ieskatītos pāris suvenīru bodēs, pēc kā arī tiek mērots ceļš uz lidostu.

Ar sāpi sirdī šķiramies no sava uzticīgā biedra - sarkanā kabrioleta, un soļojam uz terminālu. Biļetītes, dokumentiņi, somas, viss bez aizķeršanās un jau sēžam lidmašīnā. Lēnām paceļamies. Stjuarte piedāvā kafiju. Šo triku jau tagad zinu: “Nē, nē, paldies, man pietiks ar glāzīti sulas!” Paskatos pa logu, Maui lēnām paliek aiz muguras...