Ceļojums kalnos - Slovākijas Tatri (Tatranska Lomnica)

Gunta Kamerovska(Cavro) 17.08.2011 11 min lasīšanai 57 foto

Es gulēju lauku mājas šūpuļtīklā un ar nožēlu domāju, ka atkal neesmu aizbraukusi uz Tatriem. Mēģinājumi aizbraukt man ir bijuši pavisam trīs. Šogad bija ieplānots trešais, taču entuziasma trūkuma dēļ no ģimenes un finansiālās disciplīnas trūkuma dēļ no manas puses tā arī nekur neaizbraucu. Līdz šim brīdim. Bet mainījās tas, kad sazvanījos ar Zani, kura tā, starp citu, izmeta, ka pēc nedēļas dodoties ceļojumā uz augstajiem Tatriem, ieplānotā Norvēģijas ceļojuma vietā. Un vēl ir viena vieta brīva. Pēc īsām pārdomām neiespējamais kļuva iespējams. Atvaļinājuma laiku samainīju, pielāgojot ceļojuma laikam un ģimenei paziņoju, ka šoreiz ceļojumā braukšu viena. Ceļojums bija plānots ekonomisks, līdz ar to arī naudas līdzekļi atradās. Tā nu ar ceturto reizi mans mēģinājums izdevās J))))

Ceļojuma laiks 04. - 11.08.2011.

1.diena (ceturtdiena 04.08.2011.)

Izbraucam plkst. 14.00. Kopā vienā mašīnā sasēžamies pieci cilvēki. Ināra šoferis, Zane stūrmanis, Egmonts, Katja un es saspiedušies mašīnas pakaļējā sēdeklī. Zane, Ināra un es esam kāpējas bez pieredzes, Katja un Egmonts nopietni kāpēji, tāpēc kopā esam tikai turp un atpakaļ ceļā. Atbraucot sadalīsimies un meklēsim katrs sev piemērotāko maršrutu.

Ceļš, kā jau ceļš. Darīt īsti nav ko. Esmu izvēlējusies viskārstāko vietu. Visu ceļu manā pusē spīd saule un mani karsē. Atklāju, ka spēju lasīt un pusceļu pavadu raganības noskaņās lasot grāmatu „Raganu sezonu”. Kauņā sagribējās izkāpt un doties mājās. Tās ir manas parastās ceļojuma sākuma krīzes. Mājas pēkšņi šķiet tik ļoti mīļas, ka liekas, kā gan es iztikšu bez tām.

Mūsu pirmās dienas maršruts Rīga-Iecava-Bauksa- Kauņa – Augustova – mežs pirms Bialastokas. Nakšņošanas vietu atrodam ar kadiķiem apaugušā mežā. Ceļam teltis un gatavojam vakariņas. Esmu sapirkusi daudz ēdamā ar domu, lai pietiktu visam ceļojumam. Vakariņasliekas ļoti garšīgas, laikam jau tāpēc, ka visu dienu neēdām. Ejam gulēt. Es ātri aizmiegu. Kājas gan nedaudz salst, bet tikai nedaudz.

2.diena (piektdiena 05.08.2011.)

Pamostamies agri, lai paspētu jau šovakar nonākt galamērķī. Ināra saka, ka nav varējusi gulēt, jo visu nakti rējuši suņi. Neviens cits suņus nav dzirdējis. Paldies vietiņai, bija laba gulēšanai. Dodamies tālāk. Es vēroju mājas ceļa malā. Man patīk iekoptie dārzi. Poļiem raksturīgas ciku caku sētas. Es nevaru saprast vai man patīk. Ļoti daudz krucifiksu, bagātīgi izrotāti ar puķēm, lentēm. Pirmā pieturvieta Ļubļina. Noliekam mašīnu pie tirgus, bet izkāpjot secinām, ka blakus tusē tik nepatīkama kompānija, ka Ināra nolemj labāk palikt. Es un Zane arī paliekam, jo no rīta jau esam sagatavojušas maizītes. Kamēr Egmonts ar Katju pusdieno, pastaigāju par apkārtni. Aizeju līdz vecpilsētai un pastaigājos pa tirgu. Atgriežoties es secinu, ka esam nolikuši mašīnu visnetīrākajā ieliņā, un pie visbļaustīgākajiem kontrabandas cigarešu pārdevējiem. Tā nu nav vieta , kur gribas uzkavēties. Nepacietīgi gaidām atgriežamies Katju un Egmontu. Šī pieturvieta mums paņem aptuveni 1,5 stundu. Nepiedodami daudz, ja ņem vērā vēl tālo ceļu,, kas mums jāpieveic. Mūsu galamērķis ir Slovākijas puses Tatru piekājes pilsētiņas. Bet konkrēti kempings pie Tatranska Lomnica. Nonākam pilsētiņa ap plkst. 22.00. Ir tumšs un mitrs. Esam noguruši un domāšana ir lēna. Pētām, kur varētu būt kempings. Mums garām iet 2 meitenes un piedāvā savu palīdzību. Cik patīkami - viņas runā angliski un zina ,kur ir Latvija. Viņas iesaka mums kempingu, kas kā izrādās ir meklētais kempings tikai ar citu nosaukumu, un mēs dodamies uz savu guļas vietu. Iebraucam kempingā, mūs piereģistrē sargs , uzceļam teltis un dodamies gulēt.

3.diena (sestdiena, 06.08.2011.)

Bez grūtībām piecēlos plkst. 7.00 no rīta pēc vietējā laika, vai plkst. 6.00 pēc Latvijas laika. Pirmais pārsteigums, fonā redzami kalni. Iebraucot tumsā tos nebijām manījuši.

Plānojam maršrutu pirmajai dienai. Pirmajā brīdī kartes liekas nesaprotamas, bet vēlāk sākam saprast , ko kas nozīmē. Un doma par pirmo pārgājienu pamazām izveidojas.

Kārtojam somas. Īsti vēl nevaram saprast cik daudz drēbju un pārtikas ņemt līdzi, cik siltas drēbes būs nepieciešamas. Es šaubos, vai mani trekinga zābaki nav par biezu. Ar tiem Latvijā staigāju pa ziemu. Egmonts novērtē tos, kā piemērotus šim pārgājienam.

Beidzot dodamies. Man kājās ir trekinga zābaki, somā lietus jaka. Lai nokļūtu līdz takas sākumam, jānoiet apmēram trīs kilometri līdz Tatranska Lesna pa gājēju ceļu līdzās šosejai. Mums garām pabrauc smaidīga riteņbraucēja. Smaidīga tāpēc, ka brauc no kalna lielā ātrumā.

Takas sākumu neizdodas tik viegli atrast. Gaidījām kādu nepārprotamu zīmi oranžā krāsā (izvēlējāmies oranžo maršrutu). Tā vietā takas sākumu izsecinām pēc loģikas. Sākumā neticīgi kāpjam augšā, jo izskatās, ka nokļūsim kempinga teritorijā, bet kempings izrādās pamests un tālāk taka aizvijas augšup. Mūsu ceļojums sākas.

No sākuma taka iet pa mežu. Tas, kas priecē ir strauja kalnu upe, kas ar lielu spēku, triecoties pret akmeņiem, plūst no kalna. Ūdens ir caurspīdīgs un dzidrs. Ik pa laikam apstājamies un fotografējam upi un viena otru, paguļam vai pasēžam uz akmeņiem. Laiks ir saulains un karsts, kājas svīst, nožēloju, ka neuzvilku šortus. Priekšā paveras upes daļa, kas ir kā platforma. Novelkam kurpes un brienam upē iekšā. Ūdens ir stindzinoši auksts un mēģinājums aiziet līdz akmenim otrā krastā neizdodas, tik auksts ir ūdens. Ināra dakterē kājas, viņai ir uzmetušās tulznas. Es tās atvēsinu. Patīkami. Garām ejošo cilvēku uzrodas arvien vairāk.

Dodamies tālāk. Ar laiku ceļš kļūst stāvāks un akmeņaināks. Uzmanīgi skatāmies kur likt kāju. Novērtēju savus trekinga zābakus. Tie labi kalpo, notur stingru manu potīti. Nonākam līdz pirmajam lielākajam ūdenskritumam. Ināra atceras, ka aizmirsusi karti vienā skatu laukumā. Dodamies tai pakaļ, jo, lai gan marķējums ir, precīzai maršruta izpratnei karte ir nepieciešama. Karti veiksmīgi atrodam.

Cilvēku saradies kā biezs, veidojas sastrēgums uz takām. Daudz ģimenes ar bērniem. Secinām, ka esam pārspīlējušas ar līdzi ņemamo mantu daudzumu. Taka ir viegli paveicama. Mūsu mērķis ir Skalnate Pleso - pacēlāja stacija, lai varētu lejā nolaisties vagoniņā.

Seko garš kāpiens pa akmeņainu „šoseju”. Kā vēlāk noskaidrojam kartē, tās nosaukums ir „Tatranska magistrale”.Esam augstumā, kur varam vērot koku galotnes no augšas. Zanei tas īpaši patīk. Sajūta kā putnam. Prieks redzēt tik neierobežoti tālu. Kādu brīdi apsēžamies un mēģinām saprast, kur atrodas mūsu kempings tur lejā.

Kad sasniedzam pacēlāju, ceļā esam pavadījušas 7 stundas. Sasniegtais augstums 1750 m. Liels gandarījums. Mums visām patīk tieši augstkalnu josla. Tāpēc plānojam nākamo pārgājienu vairāk pa augstajiem kalniem.

Pacēlāja biļete ir ļoti dārga 10 EUR vienā virzienā. Tomēr esam nogurušas un esam gatavas maksāt. Atgriežamies kempingā, un nolemjam rītdien uztaisīt atpūtas dienu.

4.diena (svētdiena, 07.08.2011)

Naktī pūta stiprs vējš. Telti esmu uzcēlusi diezgan nekārtīgi, jo pietrūka četru āķu. Domās redzu, kā manas telts augšējā daļa lido pa visu kempingu un es viņai skrienu pakaļ.

No rīta ceļos ap plkst. 8.00. Esmu nokarsusi atšķirībā no citām naktīm. Pamalē ir draudīgi mākoņi un vējš tos nes uz mūsu pusi. Ko darīsim, ja lietus līs visu atlikušo ceļojumu laiku? Brokastojot redzam, ka mākoņi atkāpjas un aizķeras aiz kalnu virsotnēm. Tur šobrīd ir Egmonts ar Katju un laiks viņiem acīmredzot ir slikts.

Šodien brauksim uz alām un termālajiem baseiniem. Apmeklējam Beljanksa Jasna alas. Ceļš līdz alām ir stāvs un nemaz nav tik viegli iet. Kad esam nonākušas galā, ļaužu ir tik daudz, ka netiekam tuvākajā laikā iekšā. Tomēr grupas tiek veidotas biežāk, kā reizi stundā (tā norādīts uz informācijas dēļa) un mēs tiekam jau tad, kad pirmās divas grupas vēl nav izgājušas ārā. Maksa pa alu apskati ir 7 EUR. Nedaudz izgāžos. Kasierim slovāku valodā saku 3 pieaugušo. Viņš man jautā „Russkaja?”. Es domāju, ka viņš jautā aiz ziņkārības, atbildu „Net, latiška”. Viņs man „Ruskij umejete?” es pretī „Da, a vi?”. Viņš atbildes vietā iedod aprakstu par alām ar tekstu krievu valodā.

Alās ir mīnus pieci grādi pēc celsija. Ceļa garums 1.5 km un jāuzkāpj 1,2 km augstumā. Iedomājos kalnu ar dobu vidu, tikai čaula. Alas ir iespaidīgas. Rindiņā kā rūķi kāpjam augšā pa izveidoto maršrutu. Mums nemaz negribas paspēt uz gides stāstījumu, jo tas ir slovāku un poļu valodā. Mēs tīšām atpaliekam, lai apskatītu dzidros ezeriņus, sapilinājušos veidojumus, daži ir līdzīgi Pizas torņiem. Tomēr gide gaida līdz visi ekskursanti ir sanākuši telpā, un tikai tad stāsta savu stāstāmo. Fotogrāfēt nedrīkst, par to ir jāmaksā 10 EUR. Es īsti labi nepanesu alu aukstumu. Man sāk likties, ka man asinis stingst dzīslās un locekļi kļūst nestabili. Izejot laukā no alas tik nepatīkamas sajūtas ir tikai man. Pēc tam, kad esam uzkāpuši augstākajā punktā sākam virzītes lejup. Esam apskatījuši sešas vietas. Priekš tūristiem ir sagudroti veidojumu nosaukumi, viens pat senā varoņa Janušeka vārdā. Skatāmies uz statuju un domājam, ka vārdu izgudrotāji ir apveltīti ar bagātu fantāziju.

Izejam laukā, gaiss liekas divas reizes siltāks, ka ieejot. Es mēģinu sasildīties. Skatos fotogrāfijās uz informācijas plakātiem. Attēli ir daudz krāsaināki nekā realitātē. To novēroju arī, kad meklēju magnētiņus. Visas bildes ir tik nedabiski košas un neatbilsts reālajai pelēkai kalnu ainavai.

Nākamais mērķis – termālie baseini izrādās ir pārpildīti, tāpēc dodamies uz Popradu. Tur ir burvīgs vecpilsētas kvartāls. Mājiņas ir restaurētas divu stāvu augstumā. Krāsotas gaiši zaļā, zilā un citos gaišos toņos. Uz palodzēm krāšņi zied petūnijas un pelargonijas.

Mums noveicas atrast lielisku restorānu. Kā vēlāk izrādās māja ir ar vēsturi, taču burvīgākais ir iekšpagalma dārzs. Mājas siena ir pilnībā apaudzēta ar efejām un logu ailes rūpīgi apcirptas. Jā zinu, mājai tas nav labi, taču vienalga skaisti. Es un Zane pasūtam vīnu. Tas ir pārsteidzoši lēts, tikai 60 centi par pusglāzi. Vīns ir svaigs un gaistošs. Malkojam vīnu, runājam par šo un to. Jūtos brīvi un atraisīti.

Dodamies mājās. Zane atceras, kā pie baznīcas pirmīt bija pulcējušies muzikanti. Ieejam baznīcā un nokļūstam koncerta mēģinājumā. Skan klasiskā mūzika stīgu instrumentu pavadībā, solo spēlē ģitārists.Kā tas raksturīgi klasiskai mūzikai, rodas sajūta par garīgi piepildītu mirkli. Muzikanti ir jauniņi, bet viņu izpildījums ļoti kvalitatīvs. „Īsti brīnumbērni” es nospriežu.

Dodamies atpakaļ uz kempingu. Rītdien esam ieplānojušas kāpt 2,3 km augstumā un visu ceļu noiet ar kājām, jo pacēlāja tajā rajonā nav. Celsimies agri.

5.diena pirmdiena (08.08.2011)

Naktī traucēja Lietuvieši. Gulēju un domāju par atriebību no rīta pulksten piecos. Naktī atgriežas Egmonts ar Katju, kurus nesatiksim, tāpēc, ka pašas dosimies prom agri no rīta.

Laiks ir apmācies, taču nelīst. Tāpēc nolemjam doties. Šis maršruts izrādījās mūsu ceļojuma rozīne. Pat īsti nezinu labā vai sliktā nozīmē. Kā vēlāk izrādījās, šajā dienā bija vissliktākie laika apstākļi visā mūsu ceļojuma laikā. Kad uzkāpām augstumā, kur beidzās meži un sākās akmeņi, migla sabiezē un ik pa laikam sāk līņāt lietus. Mūsu pirmais ceļa mērķis ir Skrok ūdenskritums. Pēc 3 stundām esam sasniegušas šo vietu. To nevar sajaukt ne ar ko citu. Ūdenskritums ir fantastisks. Tādu redzu pirmo reizi. Tā augstums ir ap 30 m. Ūdens gāžas lejā no augstas klints. Mēģinām to fotografēt. Bildes neizdodas tik labi, jo migla nosedz augšējo daļu.

Šeit mēs sākam šaubīties par marķējuma zīmēm. Jo ceļš dalās, taču marķējums ir tikai vienai takā, kā mums liekas nepareizajai. Bet izvēles mums nav un mēs sekojam zīmēm. Bez zīmēm, kā es sapratu pēc šī pārgājiena, nevajadzētu iet nekur. Parādās mana pirmā atklāsme par manas personas īpašībām – mūžīgā šaubīšanās. Pilnīgi lieka, kad ir pieņemts lēmums. Es kāpju un šaubos, vai ceļš ir pareizais un varbūt bija kāds cits marķējums, ko es nepamanīju. Runāju ar meitenēm. Ināra saka, ka viņai liekoties, ka ceļš ir pareizais un ka mēs nepareizi esam sapratušas karti. Es nomierinos un ejam tālāk.

Ceļš ir ārkārtīgi stāvs un mēs rāpjamies par akmeņiem, līdz nonākam pie ūdenskrituma virsotnes. Mēs esam virs tā. Ir ķēde un turoties pie tās jāiet pa līdzenu akmens virsmu virs ūdenskrituma. Izskatās gana bīstami. Zane iet pirmā. Viņa iet droši un neizskatās nobijusies. Man ir bail. Es eju, bet manas kustības ir nedrošas un kājas nedaudz dreb. Kad esam tikušas tam pāri ir rāpšanās stāvā kalnā. Tas vairs nav tik biedējoši, jo iespējamais kritiens no 30 m augstuma vairs nedraud. Kad esam uzkāpušas augšā miglai papildus ir vējš un lietus. Mēs apspriežam vai nevajag atgriezties, kamēr nav pa vēlu. Mani biedē baisais kāpiens un iespējams, tādi būs vēl, Zani un Ināru sliktie laika apstākļi. Nolemjam atgriezties. Mani gaida bīstamais kāpiens atpakaļ. Sadūšojos un eju. Bet sokas jau veiklāk. Tiklīdz esam to šķērsojušas, laiks uzlabojas un pamalē parādās gaiša svītra. Visām paliek žēl pārtraukt šo pārgājienu. Un mēs dodamies nu jau trešo reizi pāri ūdenskritumam. Man ir pacilāts noskaņojums par baiļu pārvarēšanu. Pēc stāvā kāpiena ir plakans gājiens pa akmeņiem gar kuriem tek strautiņi. Ir diezgan daudz cilvēku, kas iet šo maršrutu. Pārsvarā viņi mūs apdzen, jo mēs ejam nesteidzoties.

Migla sabiezē un vējš kļūst brāzmaināks. Mēs neredzam neko tālumā. Visu pārgājiena laiku, redzu tikai akmeņus un miglu. Nevienu skatu tālumā. Kāpiens kļūst arvien stāvāks. Kājām trūkst spēka. Liekas tas nekad nebeigsies. Taka vairs nav saprotama, vadāmies tikai pēc marķējuma zīmēm. Brīžam grūti atrast nāķamo, palīdz tūriņi, vienā vietā to ir īpaši daudz.

Inārai ir īpaši grūti. Mēs bieži apstājamie, lai sagaidītu viņu. Bet te parādās mana trešā kalnu problēma. Man ātri kļūst auksti. Es salstu. Esmu paņēmusi vienu jaku par maz. Ja iepriekš varēju mierīgi gaidīt Ināru, tad šobrīd esmu pikta un nepacietīga, jo man salst un gribas ātrāk prom no miglas un neskaidrības. Ir tik liela neaizsargātības sajūta, un nedrošība par to, kas tik var šeit nenotikt. Zane ir mierīga. Viņa panes visu viegli un ir pat labākā noskaņojumā kā parasti. Īsts kalnā kāpējs.

Bet kāpiens tik turpinās augšup. Vakar, kad tikai vēl plānojām šo pārgājienu, man likās ļoti viegli noiet vēl papildus 100 m, lai sasniegtu virsotni. Tagad man tas šķiet neiespējams uzdevums. Es nevaru sagaidīt, kad ceļš beidzot sāks iet lejup. Tas pienāk ar stāvu kāpienu turoties pie ķēdēm. Es brīnos, ka spēju tur uzrāpties. Zane ir pirmā, kas sasniedz spraugu starp klintīm. Es dzirdu viņu sakām :”Nav tik traki”. Es atviegloti nopūšos. Bet kad sasniedzu spraugu man sejā sitas brāzmains vējš, migla un es redzu stāvu kāpienu lejup ar iespēju noripot zemē. Man paliek vieglāk, kad redzu Zani un iepriekšējos gājējus pārvaram šo posmu. Ar drebošām kājām kāpju. Iet diezgan labi un es esmu lejā.

Tālāk ceļš ved lejup. Ir krietni vieglāk. Tagad galvenais uzdevums ir ieraudzīt miglā nākamo marķējumu. Kad nonākam zemo priedīšu zonā, sāk nopietni līt un mēs kļūstam pavisam slapjas. Tādas nonākam slēpošanas trases mājā, kur par laimi strādā pacēlājs. Tas nozīmē, ka ietaupam 2 stundas kāpiena lejup slapjās drēbēs un lietū. Kafejnīcā esam varen labā noskaņojumā par piedzīvoto ekstrēmo pārgājienu. Es secinu, ka esmu piepildījusi un izbaudījusi savu mērķi pabūt kalnos. Atgriešanās ir burvīga nolaišanās atvērtā sēdeklī, vērojot panorāmas skatus. Šoreiz arī maksa par braucienu ir tikai 6 EUR.

Atgriežamies nometnē vakarā ap septiņiem. Esmu slapja un pārsalusi. Pārģērbjos sausās drēbēs. Līst lietus, nekas cits neatliek kā sildīties teltī. Taču telts ir piesūkusies ar auksto lietu un es nevaru sasildīties. Pieņemu ļoti nepopulāru lēmumu, pārnakšņot blakus esošajā viesnīcā.

6.diena Otrdiena 09.08.2011.

Gulēju ļoti labi. Un izžāvēju pilnīgi samirkušo maku ar viesnīcas fēnu. Diena šodien ir saulaina un kā izskatās arī kalnos ir labs laiks. Iegūta mācība – jāseko laika ziņām. Šodien dodamies uz termālajiem baseiniem. Tie atrodas apmēram 10 km attālumā esošajā Vrbov pilsētiņā. Par termālajiem baseiniem ir labas atsauksmes, taču īsti skaidrs, kā tie izpaužas, man nav. Kad esam klāt, mašīnu ir krietni mazāk un šoreiz tiekam arī termālajos baseinos. Sistēma līdzīga, kā akvaparkā, ātri noorientējamies un esam baseinos. Kāpjam iekšā baseinos. Silts!!!! Cik patīkami. Nākošais baseins ir vēl siltāks. Pēc vakardienas mēs esam to pelnījušas. Laiskojamies, un lēni pludināmies. Atvēsināties kāpjam ārā. Saules spīd spoži un es apdedzinu savu degunu. Gribam izmēģināt vienkāršo baseinu. Ejot uz to , spriežam, ka mums siltie baseini ir iepatikušiem un uz aukstajiem nemaz nevelk. Bet , kad kāpjam „parastajā” baseinā, tas ir arī silts. Pēc 2 stundām kāpjam ārā. Esam izmērcētas un atslābušas. Mums patika. Maksa par apmeklējumu 8 EUR.

Vakarā atgriežamies kempingā. Skaistā laika iedvesmotas domājam par rītdienu un jaunu kāpienu. Atgriežas Katja ar Egmontu. Dalāmies iespaidos. Egmonts ir salauzis kājas pirkstu. Esam diezgan skaļi un laikam traucējam pārējos. Tomēr esam tik pārņemti ar saviem piedzīvojumiem, ka atliekam gulēšanu. Silda arī Ināras nopirktais konjaks. Naktī guļu un man ir auksti. Salst pat seja. Atceros aukstumu kalnos un saprotu, ka vairs negribu doties uz kalnu. Vislabprātāk paņemtu riteni un pabraukātu pa apkārtni. Mani uzrunāja lauku skats – fonā kalni, zaļas ganības, aitas ar zvaniņiem un liels, kluss miers visapkārt.

7.diena. Trešdiena (10.08.2011.)

Kad pieceļos, laiks ir saulains, bet kalni ir miglā. Mēs apdomājam šo un to, un secinām, ka kāptvēl vienu reizi miglā nav vērts. Nolemjam izbraukt šodien un pa ceļam apskatīt Krakovu.

Izbraucot samaksājam 31,70 EUR par kempingu par piecām naktīm. Esmu apmierināta ar kempingu.Man automātiski ieslēdzas atvadu sajūta. Mīļums pret vietu, kas kādu laiku ir bijusi kā mājas, kur piedzīvoti daudz jauni iespaidi. Izbraucam cauri Tatranska Lomnica, kurai nu jau spēju atcerēties nosaukumu. Pēc brīža atvadas ir beigušās, un jāsāk noskaņoties garam un apnicīgam ceļam mājup.

Krakovā ir liela un skaista vecpilsēta. „Kā radīta pasaku filmu taisīšanai” - nodomāju. Ielas ir pilnas ar cilvēkiem. Daudz veikalu. Fonā skan Vivaldi „Gadalaiki”, ko ielu muzikants spēlē uz akordeona, viduslaiku tērpos pārģērbušies cilvēki – statujas. Mēs meklējam kur paēst. Taču tas nav viegls uzdevums. Pārsvarā ir dārgas kafejnīcas, kebabi, McDonalds un saldumu kafejnīca. Egmonts vadās pēc iepriekšējās pieredzes un aizved mūs uz Gruzīnu restorānu. Izvēle ir maza, taču šašliks un steiks ir vareni labi.

Tās bija mūsu pēdējā pieturvieta. Tālāk braucam un apstājamies vairs tikai benzīntankos uz 15 minūtēm. Mājās esam nākamās dienas vakarā.

Paldies maniem ceļabiedriem!!!! Ceļojums man patika un gribas jau doties nākamajā.