Itālija /Cortina / Dolomīti

  • 3 min lasīšanai
  • 15 foto
:)

Itālija /Cortina / Dolomīti

Kortīna no citām Alpu mazpilsētiņām atšķiras laikam jau ar to, ka tā ir slavens ziemas kūrorts, slēpotāju paradīze. Ne velti te kādreiz notika pat Ziemas Olimpiskās spēles.

Jaukas koka mājiņas, neiztrūkstošie ziedi uz balkonu malām un uz ietvēm, alpiska arhitektūra ar tipiski itālisku piesitienu. Baznīcas tornis izcakots tikpat rūpīgi un sīki, kā slavenās Venēcijas Burano salas mežģīnes, arī pats tornis ar kaut ko atgādina par Venēciju. Tā ir nojausma, sajūta, kaut kas tāds, kas vārdos īsti nav aprakstāms.

Hemingvejs bieži esot uz šejieni braucis ziemā slēpot, atpūsties un arī rakstīt brīvajos brīžos... viņš, acīmredzot kā jau parasti, zināja drēbiJ

Baznīcas iekštelpas ir gaišas, sajūta, ka viss te tiecās debesīs un telpa ir lielāka un daudz plašāka, nekā izskatās. Tieši tā tam laikam jābūt, ja esi kalnu ieskautā ielejā.

Biju te pirms četriem gadiem, arī jūlijā. Uzbraucām augšā ar pacēlāju nedaudz virs 2000 m un mūs sagaidīja svaigi uzsnidzis apmēram 5 cm dziļš, balts un pūkains sniegs... Bija jocīgi un nepierasti dzirdēt, kā skrapst sniega lāpsta jūlija vidū. Kā būs šoreiz?

Rāpjoties lēni pa stāvo kalnu nogāzi augšup, mūsu vagoniņš paslīd garām alpīnistu grupiņai, kas lēnām dodas tajā pašā virzienā kurp mēs pa šķietami pilnīgi stāvu dolomītu sienu... varu viņus tikai apbrīnot par drosmi un izturību.

Sniega augšā nav. Mākoņi nedaudz atkāpjas un atklāj daļu no apkārt esošo Dolomītu skaistuma. Šur un tur augstāko kalnu galotnes klāj sniegs un tie nesteidzīgi tinas pelēcīgos mākoņu palagos, ik pa brīdim ar savām smailajām virsotnēm tos saplēšot tievās un garās strēmelēs...

Kamēr apbrīnoju apkārtni, no blakus ielejas izlien pelēcīgs mākonis un strauji sāk krist palielas lietus lāses, pie tam arvien vairāk un vairāk. Ātri no somas izvelku vieglu jaku un plēves apmetni. Par laimi mākonis nav liels un lietus pēkšņi pārstāj. Var mēģināt pakāpt augstāk, jo atkal kļūst nedaudz gaišāks.

Pa samērā stāvu taku augšup veroties, redzama kalnu mājiņa, kurā varētu būt atpūtas vieta un varbūt arī dabūjama kafija. Tai blakus vēl pavisam nedaudz augstāk redzams slēpotāju pacēlāja galapunkts un lāsmo palieli sniega pleķi. Mans laika limits ir visai neliels un tomēr es riskēju turp doties, kaut gan pašam šobrīd liekas, ka nepaspēšu uzkāpt un nokāpt, būs pusceļā jāgriežas atpakaļ.

Bez aklimatizācijas apmēram 2300 augstumā paskriet pret kalnu nemaz nav tik viegliJ Bremzēju sevi ar nelielām fotopauzēm un bažīgi vēroju pulksteņa ciparnīcu. Jāelpo dziļāk un pamatīgāk, sirds sāk nedaudz dauzīties... Kā par brīnumu, galā tomēr nonāku ar nelielu laika rezervi.

Seko maza elpas atvilkšana un kalnu meditācija – es un kalni, mēs esam vienotiJ

Pie kalnu mājiņas ir tukša terasīte ar svaiga sniega pēdām, dodos iekšā. Iekštelpas ir nelielas, vienā stūrī pusdieno smalka itāļu kompānija, kurus šurp uzveda ar džipu...pārējie daži galdiņi arī ir pa pusei aizņemti. Kaut kā nejūtos te omulīgi un nolemju nedaudz paciesties. Uz terasītes saliktas stikla burkas ar konservētiem augļiem un ogām. Izskatās varen garšīgi. Tā droši vien arī ir. Noriju siekalas, uzmetu skatu skaistajiem kalniem un noklikšķinājis fotoaparāta slēdzi vairākas reizes, dodos lejup. Laiks spiež!!!

Lejup taka ir tikpat stāva kā augšup, nākas pašam veidot serpentīnveidīgus līkločus, lai piebremzētu. Tā palekdamies un teju vai teciņus esmu ātri vien noripojis lejup atpakaļ pa stāvo kalna nogāzi. Esmu viegli nosvīdis, arī noguris, taču patiesībā bezgala priecīgs un pat laimīgs!

Būt kaut uz mirkli vienam kalnos, tā ir fantastiska un neaprakstāma sajūta! Tur tu beidzot sajūti, ka esi viens šajā pasaulē, sajūti kalnu un dabas varenību, sajūti Dieva patieso tuvumu... Tās ir sajūtas, kuras nevar aprakstīt, to var tikai sajust. Un kas to vienreiz ir sajutuši, tie to nekad nespēs aizmirst. Kalnos laiks rit lēnāk...un tam ir mūžības elpa. Alpi taču pastāvot jau 70 000 000 gadu.

Sasniedzot pacēlāja gala staciju, ieeju kafejnīcā, jo man liekas, ka esmu ko labu nopelnījis. Ābolkūkas gan jau visas apēstas un es palūdzu ko citu. Taču man par prieku, negaidot meitene atnes veselu paplāti tikko izceptu svaigu ābolštrūdeļu un es lūdzu, lai manu kūku apmaina uz to. Kundze, kas mani apkalpo, pasmaida un saka – nu, protams, tā taču ir labāka!

Kafija ar pienu ir lieliska un ābolkūka arī. Pie blakus galdiņa sēž japāņu pāris un ar lielu prieku aplūko sabildētās kalnu bildes, nemaz nemanot manu tuvo klātbūtni. Kalni te patiesi ir nepārspējami!

Vēl pēc brīža jau esmu pacēlājā un tas cauri miglas mākonim lēnām slīd lejup.

Kortīna ir salijusi slapja. Taču lietus ir vasarīgi silts un pat patīkams. Vēl tik neliels aplītis pa jaukajām mazpilsētas puķainajām ieliņām un ceļš vedīs mani tālāk.

Priekšā vēl ir Austrijas Alpi un Grosglokners.

Man šķiet, ka es te vēl atgriezīšosJ Man nez kāpēc tā šķietJ



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais