Vidzemes maratons Valmiera-Skulte
|
Mārtiņš Vilemsons
|
Ziniet, kas ir „action”? Tas ir attapties, ka līdz pēdējā vilciena atiešanai palikusi pusotra stunda un līdz stacijai vēl 30 kilometri :)
Tā nu sagadījās, ka šo nedēļas nogali pavadīju ar riteni apceļojot Vidzemi kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Tauta iepriekš šausminājās – nu kā tā var, ar pilnīgi svešiem kaut kur doties pa neredzētām vietām? Varu skeptiķiem atbildēt – to iespējams darīt un pat ir ļoti vēlams, jo guvu ļoti pozitīvus iespaidus un palikusi superīga pēcgarša.
Pirmkārt, šī brauciena laikā krietni pamainījās mans skatījums uz cilvēkiem. Dalībnieki vismaz sākumā bija 36, vecumā no 16 līdz 69 gadiem. Profesijas visdažādākās – no juveliera līdz celtniekam, katram savas dīvainības un „odziņas”. Agrāk biju diezgan nīgrs pret cilvēku dabu, bet izskatās, ka tagad pēc šī brauciena spēju labāk novērtēt cilvēkus tādus, kādi tie ir :)
Otra lieta, protams, daba. Tie skati - dažviet brīžiem gribējās palikt vismaz pāris dienas vai arī paņemt kādu ainavu sev līdzi. Un trešais – fiziskā slodze un ķermeņa pamocīšana, kad tu brīžiem domā, ka tūlīt nogāzīsies grāvī vai arī atdalīsies kāda ķermeņa daļa, bet izrādās, ka vēl vari noripot kādus 50 kilometrus un pat reizēm braukt pa priekšu :)
Nu par pašu braucienu. Starts bija sestdien plkst.9 no Valmieras. Uz šo Vidzemes galvaspilsētu vajadzēja ar vilcienu ripināties no Rīgas, tātad bija jāceļas ap plkst.5 - ja esi gājis gulēt pusdivos, tad miedziņš varētu nākt diezgan pamatīgi :) Bija daži, kas no Rīgas uz Valmieru iepriekšējā dienā aizbrauca ar veļlukiem – pa to trako lietu, ja kāds atceras. Būtu kāds ordenis pa rokai, noteikti viņiem to piešķirtu.
Tā sākām ripot no Valmieras uz Zilokalnu (zilo gan tur nebija :D ). Grupa liela, citi brauc ātrāk, citi lēnāk, cik nu spēciņš ļauj. Visu laiku aizmugurē brauc pasākuma organizatore Iluta, kura kā cāļu māte pieskata, lai kāds nepazustu – gods un slava viņai :) Priekšā braucošie, starp kuriem ne viens vien sacensību rūdījumu izbaudījis sprinteris, ik pa gabaliņam apstājas, lai sagaidītu pārējos, pretējā gadījumā grupa būtu sadilusi ģeometriskā progresijā.
Pašam sākumā diezgan liels šoks kājām, jo esmu pieradis ripināties lēnāk, bet no priekšējiem atpalikt negribējās. Pēc pirmajiem kalniņiem esmu iesilis un gandrīz jau spēju uzbraukt Zilajā kalnā, bet tomēr pēdējos metros nospļāvos un riteni sāku stumt, nebūdams tāds vienīgais.
Zilaiskalns bija tīri jauks, tur ir skatu tornis, kurā gan nevienam iekļūt neizdevās. Kā stāvēja rakstīts uz zemē nokritušā stenda, šajā kalnā esot dažnedažādas enerģijas, bet tās tikšot tikai tiem, kas nāks ar skaidru dvēseli. Neesmu savējai skaidrumu mērījis, tāpēc joprojām nezinu, tiku pie kādas enerģijas vai ne ;)
Pēc tam aizmināmies līdz Dikļiem, kur pēc muižiņas apskates piestājām Neikenkalna estrādē. Te tika izdalītas sagatavotās dziesmu grāmatiņas un dziesmas tika rautas vaļā uz pilnu klapi. Sākumā, vīriem vien ziņģējot, radās nelielas asociācijas ar kaķu kori martā, bet drīz vien gāja jau labāk un pēc dāmu pievienošanās jau rāva vaļā kā folkloras kopa (music)
Tālāk braucām caur Ozolmuižu, Matīšiem un Vecati, pa ceļam izpētot interesantākos objektus, piemēram, milzu akmeni ceļmalā. Garām braucot uzmetām aci stārķu kolonijai – tur ir milzums ligzdu un putnu, pat nobrīnījos, kur tie visi var atrast vardes un citus ēdamus mošķus. Meitenēm tagad būs jāuzmanās, jo varbūt stārķi kādas noskatīja ;)
Pa ceļam pamanījām bērnu sporta laukumu, kurā uzbūvēta neliela šķēršļu trasīte. Protams, ka tūlīt bija vesels bars gribētāju šo trasi iziet, un brīžiem jau radās sajūtas, ka dažas konstrukcijas neizturēs. Pārējie pa to laiku ganījās savā nodabā, dažs labs pārītis bučojās, citi lidināja šķīvīti. Pie šķīvīša mētāšanas pieslēdzos arī es, un, protams, tūlīt vienai meitenei trāpīju pa degunu.
Vēlā pēcpusdienā nokļuvām tās dienas galamērķī – Mazsalacā, kur tūlīt okupējām paredzētās naktsmājas vidusskolas telpās, kur agrāk bijusi muiža. Saimnieks mums iedeva atslēgas un parādīja, kur kurš var gulēt, un es iekārtojos ar vēl trīs vīriem vizuālās mākslas kabinetā. Likumsakarīgi, ka mūsu klasei iepretim meitenes iekaroja traktormācības kabinetu. Dažs labs, kam negribējās gultas, apmetās uz poroloniem aktu zālē. Nelāga ziņa bija, ka nebūs ne katlu, ne trauku, kā cerēts.
Devāmies uz veikalu veikt lielos iepirkumus vakariņām, un sākās pirmā gastronomiskā krīze. Izrādījās, ka tik lielu ļaužu kopumu diezgan grūti saorganizēt kopīgām vakariņām, un vienlaikus ar trūcīgo sortimentu veikalos, starp kuriem kursējām, likās jau, ka katrs ēdīs atsevišķi. Tomēr galu galā viss beidzās laimīgi un proviants nogādāts mājvietā.
Nu pienāca laiks Skaņākalna dabas parka apskatei. Kas tur nav bijis, noteikti iesaku apmeklēt. Skati iespaidīgi, kaut vai varenās smilšakmens klintis. Drasēt pa takām un celiņiem bija jauki, pat nelikās pārāk grūti uznest riteni pa garām un stāvām trepēm. Skaņas pie Skaņākalna tiešām atskan, katrā vietā savādāk. Kad mūsu dziesminieki rāva vaļā, izklausījās pēc īstas un labi trenētas folkloras kopas. Uz parka apskates beigām sanāca neliela apmaldīšanās, kā tam pienākas būt, jo nevarējām atrast slapjās alas. Tomēr pa citu ceļu izbraucām ārā un laimīgi varējām ķerties pie ugunskura kurināšanas un vakariņām.
Vakariņu laikā notika iepazīšanās, jo bija gan vecie kadri, kas braukuši kopā, gan jaunpienācēji. Katrs pastāstīja nedaudz par sevi, atbildēja uz jautājumiem un drīz jau kādai pusei vārdus un nodarbošanos zināju. Bija tīri omulīgi. Kādi vēl turpināja tusēt, es kā maztrenēts un negulējis biju saguris kopā ar vēl daļu devāmies gulēt. Kā tauta stāstīja, pirmajā dienā nobraukti ap 90 kilometriem.
No rīta pamodos nedaudz stīvs, tomēr pēc kafijas un brokastīm iesilu un devāmies uz Aloju. Laiks bija daudz patīkamāks nekā iepriekšējā dienā. Sākumā bija doma doties pa veco dzelzceļa stigu, tomēr drīz šo ieceri atmetām un devāmies pa grants ceļu. Mūsu sprinteri aizskrēja garām pareizajam pagriezienam un aizlikās uz Staiceles pusi, tomēr tika noķerti un atgriezās.
Tā nu ripinājāmies, apskatījām Puikules skolu un aizvien bažīgāk sākām vērties debesīs, kur milza neganti mākoņi, zibeņoja un rūca pērkons. Kad sāka gāzt, patvērāmies būdiņā autobusa pieturā, visi tikām iekšā (pray) izmantojām laiku lietderīgi – pusdienām. Gaidījām, gaidījām, šur tur pamalēs pavīdēja kāds cerību stariņš, ka skaidrosies, tomēr negantais mākonis sadomāja dancot tieši virs mums un nekur prom negāja. Neko darīt – daļa apvilka lietus drēbes, citi ietērpās plēves pončo, dažs labs tāds pats kā bijis, devāmies tālāk pamatīgā ātrumā. Pats biju uzvilcis pončo, tas neko daudz nelīdzēja, bet traucēja gan – citreiz zināšu, ka labāk braukt tāpat, salīt un pēc tam pārģērbties, nekā tēlot balonu, no kura ne atpakaļ, ne uz sāniem nekā nevar redzēt. Brīnums, ka kādam neuzskrēju virsū.
Pie Limbažiem no mākoņa izbēgām un atkal varēju braukt kā cilvēks. Pilsētā apskatījām baznīcu un pilsdrupas, un tad sākās otra gastronomiskā krīze – daži gribēja ilgi pusdienot kafejnīcā, citi braukt tālāk – un notika šķelšanās.
Pats devos tālāk uz Tūjas pusi kopā ar nepusdienotājiem. Tomēr vienas braucējas pārdurtā riepa mūsu skrējienu apturēja, un, kamēr meistarīgi puiši nelaimi novērsa, šķeltnieki jau bija klāt un tālāk atkal braucām visi kopā.
Pie Tūjas, kur sasniedzām lielo šoseju, notika otra un galīgā šķelšanās, jo daļa izvēlējās braukt uzreiz uz Skulti, no kurienes varēja tālāk ar vilcienu doties uz Rīgu, bet citi nolēma izmest vēl vienu loku uz Salacgrīvas pusi un pabraukt gar jūru pa zemes ceļu. Lai arī biju jau neganti nokusis, negribējās krist kaunā un pievienojos pēdējiem.
Pabraucām kādus kilometrus astoņus uz Salacgrīvas pusi, tad nogriezāmies pa grants ceļu uz jūru, kur sasniedzām Veczemju klintis – skaistu jūras stāvkrastu, kur daži izpeldējās. Vieta tiešam pasakaina, it nemaz negribējās braukt prom, tomēr laiks sāka spiest, jo vēl bija jātiek uz pēdējo vilcienu Skultē.
Nu sākās daļēji bezceļa sprints. Sākumā ripinājāmies pa meža ceļu gar jūru, kamēr pie vienas mājas tas piepeši izbeidzās. Laipnais mājas saimnieks mums paskaidroja, ka neesam pirmie, kas te iestrēguši, un laipni paskaidroja, ka jānones riteņi pa kāpnītēm līdz jūrai, jābrauc nepilns kilometrs pa akmeņainu pludmali, un tad pa dzelzs trepītēm jāuznes augšā, kur atkal būs ceļš. Tā arī darījām. Brīžiem pabraukt nevarēja, visi pamatīgi pērās starp akmeņiem pa smiltīm, stumjot savus braucamos. Arī braukt nebija droši, jo viena kļūme varēja izraisīt nepatīkamus sakarus ar kādu akmeni. Beidzot laimīgi atradām trepītes, riteņi tika uzstiepti augšā (puiši gādīgi izpalīdzēja meitenēm) un devāmies tālāk.
Pēdējā vilciena nokavēšana varētu maksāt lieku pussimta kilometru mīšanos līdz Rīgai vai nakšņošanu zem egles, tāpēc aizvien vairāk vēros pulkstenī un kapāju, cik jaudas. Varēja manīt, ka dažam sāk izsīkt spēki, tomēr visi vēl kustēja.
Kad sasniedzām lielo šoseju, līdz stacijai bija palikuši kādi 20 kilometri ko braukt un aptuveni stunda laika. Mināmies, cik jaudas, un pamazām jutu, ka spēki sāk izsīkt – aizvien vairāk braucu kā automāts un vēros gandrīz tikai priekšējā braucēja aizmugurējā riepā, cenšoties tajā neieskriet. Tomēr pamanīju kaut ko, kas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem – spēcīgākie uzmundrināja vājākos un neļāva tiem atpalikt, kāds puisis pat stūri turēja ar vienu roku un ar otru sev blakus stūma uz priekšu meiteni, kurai acīmredzami spēki bija galā.
Grūti aprakstīt to prieku, ko sajutu, ieraugot staciju un vilcienu, kas mūs laipni gaidīja. Paspējām mierīgi iekārtoties vienā vagonā un atvadīties no tiem, kas sadomāja turpināt ceļu uz Rīgu saviem spēkiem – varēju tikai skatīties un šausmināties par viņu izturību :)
Pēc nedaudz vairāk kā stundas vilciens pienāca Rīgā. Biju diezgan saskābis, ka atkal jāminas, bet neko darīt, uz mājām jātiek. Tā pusmiegā palēnām laimīgi aizripinājos savus astoņus kilometrus līdz mājām, pa ceļam gandrīz notriecot pāris vēlīnu gājējus.
Kā tauta stāstīja, šajā dienā nobraukti aptuveni 130 kilometri, bet kopā – ap 220. Tādam braucējam kā man, kuram retu reizi lielākais gabals ir bijis 50 kilometri lēnā gaitā un plaušas pamatīgi nopīpētas, tas bija nopietns pārbaudījums. Un prieks, ka izturēju :)
Maršruts bija aptuveni šāds, ar nelielām izmaiņām pie Tūjas
Noteikti kaut ko interesantu piemirsu pieminēt, bet gan jau kāds kolēģis pielabos ;)
Bildītes aizņēmos no kolēģiem, jo pašam nebija kameras līdzi :(