kumelīšu ofiss: ceļojums ar piecriteņu krēslu

  • 13 min lasīšanai
Izceļot var zemju zemes un apskriet pasauļu pasaules, bet tā jau saka, ka savas mājas un to brīnumus nekad nenovērtē. Šis ceļojums tika veikts pa Latviju. Vēl konkrētāk - Latgali. Ja pavisam konkrēti - pa Viļānu pagastu, mājām "Puķukalns". . Aptuvenais laiks: 29. jūnija pēcpusdiena - 5. jūlija agrs rīts. Paveiktais attālums - nenosakāms. Kājām, ar krēslu un domās. . . . 2007-06-29 . Kumelīšu ofisā darbdiena. Kārtējā. Tulkoju un lasu zāļu tējas, slaucu govi un ķeru vasaru. Centos beidzot strādāt. Pa vidu izlīdu no kumelīšu ofisa tikai paēst un salasīt kādas tējas. Anna tagad dzīvo pie manis. Ik reizi, kad parādījos ārā, viņa bija klāt un staigāja pakaļ. Tā un šitā, šitā un tā. Sabarojām cāļus, nomedījām kaķus. Pirmā daudz maz saulainā diena. Ja Pēterdienā nelīstot, nelīšot līdz Annas dienai. Nelīst ar. Solās būt karsta vasara. Cik nu vairs tā prieka palicis. Kāds pusotrs mēnesis, ja viss labi. Ja nebūs lietu, vēju un sazin kā. Lai gan pa naktīm auksti. Tā arī pagaidām nav bijis silto vasaras nakšu. Vai nu griežu nav, vai arī es nedzirdu, vai arī vēl par agru. Bet varbūt par vēlu. Negriež naktī ne lūdzamas. Bija atnākusi Mikaļina, pieklīdusī grūsnā kaķene. Pabarojām arī to. Mazajiem kaķiem, Murim un Mincei, astes kā pudeļu birstes. Spļaudīdamies iemuka kūtī. Mikaļina, pilna nesapratnes un gatava laisties, tomēr palika un apēda savu gaļas gabalu. Kaut kur gāju, un kaķene priecīga skrēja pakaļ. Apstājos, bet šī aiz inerces ietesa man kājā un iemurrādamās aizskrēja. Laikam pati nobijās. Annai tas likās tik smieklīgi, ka gandrīz pakrita turpat pagalmā. Augusts, melnais suns, to nevarēja izturēt, un sāka riet. Mikaļinai tā visa bija par daudz, un šī pazuda. Aizgāja medīt vai gulēt kaut kur. Kumelīšu ofisā nekā jauna: kliņģerītes sažuvušas un izskatās pēc rīvētiem burkāniem. Rudzupuķes kā maigs un zils palags - tādā gulēt un gulēt. Lēnām žūst pelašķi un kumelītes. Ķimenes vēl nav īsti gatavas, asinszāles jau pārzied. Lai arī pāris dienas bija lijis, vasara rit uz priekšu. Katra diena no svara – tas, ko varēji salasīt šodien, rīt jau būs pārziedējis. Jau zied liepas, bet nesanāk aiziet. Slaucu Veci un kaut kā tā domāju. Bet kas ir laime. Skaties saules apspīdētā un govju izlauzītā zālē. Apkodīti rugāji, salauzītas smilgas. Rets āboliņa vai bitenes zieds. Slaucenē žļurkst piens – šļāciens pēc šļāciena. Silts govs vēders. Bet kad vēl es būšu laimīgāka nekā tagad esmu? Būšu, bet citādi laimīga. Vajag tik maz. Patiesībā neko. Pieslaucu pilnu slauceni ar mušām – riņķoja kā trakas ap tesmeni. Kā piena šļāciens, tā kādai pa muguru vai spārniem. Saule dedzināja muguru un kreiso plecu. Vece pacietīgi stāvēja, gremodama un pa laikam aizdzīdama dundurus un mušas ar asti. Aste viņai gara un varena - līdz pašai zemei. Kā sit, tā aptinas ap kaklu kā čūska. Vai šalle. Vakarā, iedams pa ceļu no darba, pagalmā ienāca Vaļerka. Sen nebija redzēts. izprasīja no tēva cigareti. Iešot runāt ar meitu, tēvs norūca vien. kaut kas jokains tajā visā bija. Vai es iešot pie viņa par sievu. Laikam neatbildēju neko jēdzīgu. Gribētu gan! Ierēcu par visu un, dzerdama vakarā tikko slauktu pienu ar šodien sviesto medu, ielīdu draugos. Nekā ļoti jauna nebija. Kaut kādas mistiskas ķēdes vēstules. Kāds kaut ko atrakstījis. Ierakstīju profilā, ka esmu bildināta. Nevarēju melot – pateicu arī par bērnu. Izrādās, tas ir veids, lai piesaistītu vīriešu uzmanību. Kamēr izkasījos iet uz kumelīšu ofisu strādāt, atrakstīja pāris ziņkārīgo. Laikam taču ir ļaudis, kas tai lapā ganās nepārtraukti un meklējas. Dabūju dažus apsveikumus un laba vēlējumus ģimenes dzīvē. Nudien ērmi! Strādāju līdz kādiem pusčetriem, tad piegriezās. Bet gaisma ausa lēnām un negribīgi. Tik pacēlu acis, tik viss jua apskaidrojies un jau rīta nemīlīgās gaismas pārņemts. Pirms saullēkta pasaule ir vispretīgākā - auksti, tumši un pēc negulētām naktīm. . . . 2007-06-30 . Diena ne ar ko neatšķīrās no citām. Ar mokām izsvempos no gultas kādos 11 dienā un mēģināju tikt pie samaņas. Anna jau bija apgāzusi kalnus, sadarījusi nezin ko un ielīdusi nezin cik caurumos. Lai gan, visticamāk, nesen kā bija piecēlusies. Salasījām deviņvīru spēka ziedus. Saņēmāmies un aizgājām pie dīķa lasīt āboliņu. Govs nolūrēja ar baltu aci. Vilkos uz mājām pēc cirvja, ar ko pārsienot iesist zemē mietu. Anna pakaļ. Pārsēju. Zeile neko, tā aizcēla pa Lavrovkas ceļu ēnā un tika pie pieneņu atāla. Linda un Vece palika saulē un krimta nograuzto kviešu rugājus. Gājām lasīt rudzupuķu ziedlapiņas. Es jau skatījos, ka labi nebūs – Anna iekāpa govs sūdā un sāka smieties pilnā kaklā. Nu ko. Aizsūtīju lielumu nomazgāt pie dīķa. Bites kodīšot. Nolasīju lekciju par bitēm. Tās, kas pie dīķa, nekož. Nevajag kāpt virsū. Tāpat jau jāmazgā tās bikses, bija jau arī laiks, bet vismaz lai nomazgājas pati un tā. Biju jau aplasījusi laikam 2 rudzupuķu krūmus, kad Anna bija klāt. Slapjām starām un žļurkstošām tupelēm. Kliņģerīšu ziedus nelasījām. Likām visas drēbes veļasmašīnā un mazgājām. Meklējām šortus. Pat mani visantīkākie šorti Annai bija par lielu. Šā tā sajozām. Izskatījās jau pēc brunčiem vai kā tāda. No busa nāca arī Ilona. Šo to apēdām, tad jau bija jātaisās prom – 4 pēcpusdienā krustmāte domāja iet pie bitēm. Ja negribējām sēdēt istabā, bija vien jātiek prom no mājas jau laicīgi. Izrādījās, ka Anna apsolījusi atvākot šūnas, lai var izsviest medu. Nu tad neko. Tāpat zināms, ka blandoņas nekad nevar apblandīties mājās ātrāk par 3 vai 4 stundām, bet laika līdz medus sviešanai bija tikai kādas 2 stundas. Jākurina pirts. Salikām pirts krāsnī malku, izslaucījām, sanesām ūdeni, atvērām lūkas. Lai atliek tikai pielikt uguni. Anna palika mājās ar garu ģīmi, mēs ar Ilonu savācām riteņus, traukus un Maksi un laidām ogās. Tak jau. Melleņu lāga nebija, vēl pazaļas. Odu bija vairāk kā melleņu! :D Mēs jau arī nebridām īsto vietu meklējumos, jo nebija tāds mērķis. Laidām uz zemenēm. Pa ceļam iegriezām karjera peldvietā. Cilvēka neviena. Tikai traktora sliedes. Stiprinājuši krastu laikam. Peldēties nebija iekāriena – pa virsu peldēja kaut kādas brūnas putas. Pabradājām un tināmies. Zemeņu bija labi daudz. No zemeņu tējas Mankūzim nekas nesanāca, jo bija tikai lasāmās ogas. Tās, kas vēl pirms kādas nedēļas bija sakaltušas un lasāmas ar visām mētrām, tagad bija jau izčibējušas. Vietā saaugusi 2. raža – sulīgas un resnas. Ko tādas tējai lasīsi, tak jau uzreiz vēderā vai spainī. Zvanīju uz mājām, lai kur pirti. Tāpat skaidrs, ka neaizdauzīsimies turp laikus. Ejot pa auzām, kājas un riteņa riepas nokrāsojās oranžas. Kaut kāda pelējuma sēne vai slimība, visas apakšējās lapas rūsganas. Anna mājās sagaidīja lepna un svarīga. Visu izdarījusi. Pat pirts iekurta. Govis savestas kūtī. Un tad mēs ēdām ogas. Mēs ar Ilonu ar pienu, Anna ar krējumu. Kam jau kas. To lietu ar krējumu viņai iestāstīja mana mamma. Esot kā jogurts. Nu nezinu, man jau pietiek ar pienu. Pirts bija drausmīga. Smaržoja gan pēc liepziediem, jo uz naglas pakārām ziedošus zarus. Bet bija nenormāli karsta. Man jau tā arī likās, ka tās malkas tur bija sabāzts par daudz... Anna kā leca no lāvas, tā dīķī iekšā. Mēģinājām pērties, bet sanāca ar stipru aizdusu un elšanu. Nejauši uzmetu par daudz gara, visas izsprāgām ārā kā korķi. Vot šitas bija drausmīgi. Mēs ar Annu peldējāmies dīķī un ķērām zivis. Ūdens bija diezgan auksts. Ilona atteicās līst ūdenī un tirinājās ap pirti. Anna par to viņai aiznesa zivi. Pēc brīža – jau 6 zivis. Ietina dvielī. Ilonai vēlāk bija lielā sāpe – nesmaržošot pēc dūmiem, bērziem un liepām, speķīša, bet pēc zivīm. Atriebjoties viņa sasēja mezglus visās drēbēs. Bet lai vai kā, bija glauna mazgāšanās. Un kur vēl naksnīgas debesis virs dīķa, apkārt lēkā zivis, ūdens mīksts un patiesībā gandrīz silts. Un sagaida karsta pirts. Naktī mēģināju ieraut atlikušo dienas normu darbam. Gandrīz sanāca. Palika kādas 5 lapas, bet lūziens nāca kā mākonis. Arī laiks jau bija vēls. Kā kritu, tā aizmigu. . . . 2007-07-01 . Rīts nāca drausmīgs. 8 no rīta, ceļamies. Varētu braukt uz 12 Misi, bet mamma solīja, ka 9 būšot Rinalds. Tas ir garš stāsts. Jau cik reizes braucam uz baznīcu, bet vēl nekad nebija trāpījies. Parasti Sitnieks vai vēl kāds. Kulminācija bija pirms kāda gada laikam vai diviem, kad Misi vadīja 2 apmēram 90 gadus veci mācītāji. Tas bija tā pārpasaulīgi. Process ievilkās laikam pāri 2 stundām, jo katru soli viņi spēra piekalpotāju balstīti. Toties mūžības dvesma. Kamēr taisījāmies un kasījāmies, bija jau pusdeviņi. Izrādījās, ka zaļajam ritenim vēl jāpumpē riepa. Tad nu dragājām. Gods kam gods, bet 23 minūtēs jau bijām baznīcas dārzā! Kad stūmāmies ar riteņiem garām durvīm uz īsto koku, kur tos saķēdēt, atskanēja ievaddziesma. Bija jau arī Rinalds! Stāstīja visu ko, bet Annai atmiņā palika lieta ar burkāniem. Nevar vārīt zupu no burkānu sēklām, bet pacietīgi jāaudzē, jāravē, jārušina, lai rudenī dabūtu ražu. Nepietiek ar 1. Komūniju, ticībā jāpilnveidojas visu mūžu. Bet atslēgas vārds ir burkāni. Par ko runāja mācībā? Par burkāniem! Uz nevieniem kapiem tā arī neaizbraucām. Toties mājās no Viļāniem bijām ātrāk par krustmāti, kas no baznīcas brauca ar busu. Es vēl palīdzēju aiznest pārtikas maisu. Nākošais etaps bija meža zemenes. Jābrauc zemenēs! Vakar tik daudz palika! Pārsēju govis. Šīs lūrēja uz Annu un Ilonu. Vece gandrīz nolauza kaklu, kāpdama uz ceļa. Jāredz taču viss! Pēcpusdienā sapratām, ka nekādu ogu nebūs. Tad Ilona nolūza. Anna trinās un trinās. Vajagot un vajagot ogas, vajagot meža zemenes un cauri! Ilona gribēja ieslēgt televizoru, Anna neļāva. Ilona mēģināja dabūt manu atbalstu, Anna lūdzās neļaut. Kamēr svārstījos, Anna jau bija gatava izdarīt vienalga ko, lai tikai neļauju slēgt televizoru. Saskatījāmies ar Ilonu, nosmējāmies. Ja tā, tad tā. Noskaitīju piecus darbus: salasīt deviņvīru spēka ziediņus un rudzupuķu ziedlapas tējai, salasīt lielās un mazās zemenes un vēl divas buntes diļļu. Anna šņākdama gāja lasīt. Es iekārtojos kumelīšu ofisā pastrādāt vismaz kādu brīdi. Pa to starpu atbrauca Indra pēc bildēm. Gājām istabā, Anna pakaļ. Atkal sākās tirgošanās par darbiem. Esot aizmirsusi, kas jādara. Pa to sprīdi Ilona jau bija pamodusies un Anna ņēmās šo kutināt. Savukārt es uz līmlapiņām sarakstīju bilžu nosaukumus. Indrai bija lielā sāpe, ka viņa nevar tā strādāt – kumelīšu ofisā. Domāju gan, tādas ekstras var atļauties varbūt tikai dažas reizes mūžā. Vai varbūt tāda var būt arī visa dzīve. Ja vēl internets būtu... Bet tad tas nebūtu tā. Tad citādi. Kad Indra aizbrauca, Anna atkal trinās par tām meža zemenēm. Bet kas solīts, tas solīts – darbi jādara. Zemenes viņa nelasīšot! Labi, lai zemeņu nebūtu. Palika abas tējas un dilles. Uz brīdi bija miers. Atkal mēģināju pastrādāt. Pēc brīža bija klāt gan. Nikna un ar visām tējām un dillēm. Tagad būšot labi? Bija labi. Tad sākās taisīšanās no mājām. Vilka uz lietu, tāpēc vajadzēja lietusmēteļus. Bija drusku lijis, tāpēc vajadzēja gumijas zābakus. Vakar koda odi, tāpēc vajadzēja odu smirdekli. Tad vēl traukus ogām, maisiņus tējām. Izkasījāmies. Spaini paņēmu no Makša. Tas laimīgs leca un kauca. Pļavās bija zāļu un ogu, skudru, zirnekļu un odu miljardi. Lasījām nenolasīdamās, ar skudrām un suni kaudamās. Maksis auļoja apkārt un pa brīdim nāca pagulēt zemenēs – pašā ogainākajā vietā, protams. Runājām par karu un derīgajiem izrakteņiem. Tas tomēr ir traki – uz katru teikumu daži kāpēc. Bet kaut kā jau kaut kas ir jāuzzina. Smieklīgi būt lielajam un gudrajam, jo otrs nezina it kā visiem zināmas lietas. Salasījām apmēram divus litrus. Un kādu 6 vai 7 veidu tējas: asinszāles, pelašķus, retējus, zemenes, vīgriezes, āboliņu, vīrceles, kaķpēdiņas. Kamēr ofisā kārtoju tējas, klādama avīzes un izlikdama salasīto, klāt bija Vaļerka. Pirkšot man gredzenu. Tā un tā. Viņam tagad naudas neesot, visa nauda uz kartočkas. Izņemšot bankā, tad gan man nopirkšot gredzenu. Gan teicu, ka nevajag. Nē, vajagot gan. Viņam esot nauda. Teikdama, ka gredzenus nenēsāju, notinos no ofisa. Anna palika, rullēdama ar riteņkrēslu pa grīdu. Ko viņi bija runājuši, nezinu. Bet viņai gan laikam gredzenu nesolīja. Vaļerka jau nebildina kuru katru. :D Vakarā nolūzu jau 1 naktī un atkal neko lāga nepadarīju. Tā tā dzīve paiet. . . . 2007-07-02 . Likās, ka līs. Vakar vakarā nebija nekādas lāga rasas, bet šodien visu dienu mākuļojās un trinās pa padebešiem, rībināja un ducināja. Gaiss likās smags un spieda pie zemes. Tomēr noturējās. Pa dienu ieveda šķūnī sienu no diviem tīrumiem. No sākuma atbrauca Dimka. Jāsaka, ka puisis pagaidām glīts un pat laikam vēl nav nogājis no ceļa. Cik jau viņa apstākļos var gribēt. Tad klāt bija Griška un ka sāka lamāties! O jē! Principā viņš gribēja padzerties ūdeni un stāstīja kaut ko par kaimiņu Puškina sienu. Bet stāsts izvērtās reižu reizēm garāks un ar tādām kruzulēm, ka gods katram, kas iztulkotu. Anna pusi neesot sapratusi. Interesanti, kuru pusi... :D Kamēr veči pa tīrumu, viņa trinās pa māju, pieskatīja kaķus un manu kompi. Kad veči ar vezumu mājās, Anna mudīgi uz šķūni un palīdzēt. Joks vienkāršs. Uz tīruma neviens viņu pie sakumiem nelaida, lika grābt sienu. Bet šķūnī šī varēja piepalīdzēt - nest sienu ar dakšām, jo tur grābt nelika. Viņai riebjoties grābšana. Bet siena vešana esot briesmīgi laba lieta. Kāpēc? Jo var dot ar sakumiem sienu šķūnī! Veči bija pārsmējušies un tik pa laikam mēģināja atrunāt – lai tak ejot atpūsties. Anna – ne un ne! Mamma, redzēdama visu, apvaicājās – ja jau večiem maksā naudu par darbu, varbūt Annai ar būšot jāmaksā? Nē, nebūšot. Viņai nevajag. Kamēr visi ņēmās ap sienu un mamma taisīja pusdienas, entuziasma pilna ķēros pie darba. Iztulkoju laikam kādas padsmit lapas. Tad viss tā piegriezās, ka govs slaukšana nāca kā atpestīšana. Vece no sākuma stāvēja godīgi. Tad izdomāja iet kaut kur – kad bija palikuši pāris pēdējie šļācieni. Gandrīz iekāpa spainī ar priekškāju. Šā tā novaldīju. Salaidu pienu akā, atkal mēģināju strādāt. Nevedās no rokas. Aizgāju un sadzinu gurķiem mietiņus, savilku šņores. Bija jau arī pēdējais laiks. Anna ik brīdi, kad manis nebija kumelīšu ofisā, metās iekšā. No sākuma braukāja ar krēslu. Pret vakaru ķērās pie kārtīm. Nemaz nebiju zinājusi, ka kompī ir arī spēles. Tas ir, biju labi aizmirsusi. Ikreiz, kad atgriezos no āra, Anna runāja ar kādu balsī. Ar ko tad? Runājot ar gaisu. Nu, ar sevi runājot. Ar neko. Vai atbild? Nē, neatbild. Anna bēdīga nopūta un pētīja – gribēšu strādāt vai nē. Gribēju. Negribēja laist pie kompja, tad palaida. Kas gan cits atliek – vecāki ļaudis jāgodā. :D Vakarā klāt bija arī Vaļerka. Sēdēju kumelīšu ofisā un vēroju, kas notiks. Būs gredzens vai nē. Bet nekā. Ne nāca, ne deva. Ek... Laikam jau naudas nebija. Nav naudas, nav gredzena. Nav gredzena, nav sievas. Vismaz vēl dienu miers no tā cirka. Kad bija jāiet pēc govīm, izrādījās, ka palikušas tikai 3: Zeile, Linda un Mogona. Vece prom. Atdzinām uz kūti tās pašas atlikušās. Mogona leca vien un auļoja lēkšņiem. Jau gandrīz būtu gājusi iekšā pagalmā, tad apauļoja apkārt pirtij un tad mudīgi pakaļ Zelei uz kūti. Gājām ar Annu pēc Veces. Pie muižas koka neredzēja, laikam Mitjkas mājā. Tur pamesta māja, kur vienu laiku glabāja kontrabandas spirtu milzīgos metāla toveros. Tagad stāv tukša. Tikai dīķis izrakts un mēģināts stādīt kaut kādu dārzu. Pie mājas no nātrēm izskrēja viens kaķis, pēc brīža otrs. Tad atkal mudīgi saleca atpakaļ nātrēs. Kādi tev kaķi! Lapsas! Sīkie lapsēni! Kamēr gājām garām, pieplakdami lūrēja no nātrēm. Gaišiem purniņiem, melnām ausīm. No ziņkārības bija gatavi nezin ko. Kādu padsmit metru atstatumā slapstījās pa nātrēm un lūrēja nenolūrēdamies. Bērns paliek bērns. Kaķa, suņa vai lapsas. Vece, protams, bija kaimiņa kartupeļu laukā. Ausis saslējusi, skatījās no nezālēm. Labi, ka kartupeļi aizauguši tik pamatīgi, ka tā arī nesapratu – bija tur kartupeļi vai tikai nezāles. Vainīga sajuzdamās, leca ārā no lauka un mudīgi, mudīgi skrēja uz māju pusi. Tikusi uz pļavas, sāka ēst zāli – ak, ko tad viņa. Vai tad viņa bijusi kartupeļos? Vai tur tiešām bijuši kādi kartupeļi? Viņa vispār kaut kur bijusi? Viņa tak te tik godīgi zālīti! Lēnām gājām uz māju pusi. Govs ēzdama, mēs skatīdamās uz lapsām. Šīs atkal izlīda no krūmiem un blenza vai acis izskatīdamas. Viens lapsēns nejauši izleca no zālēm. Ieraudzījis govi, tikpat fiksi ieleca atpakaļ un tad jau tikai skatījās. Pārējās govis Veci sagaidīja šņākdamas. Un kur vazājas apkārt! Tā, laikam juzdamās vainīga, tikai pūta vien. Un ķērās pie savām bietēm. Citas gan snaikstījās, bet nedabūja. Katrai sava porcija – nāc mājās godīgi vai no kaimiņa dārza. Cerams, ka tur tomēr nebija kartupeļu. Vagas gan sadzītas, bet balandas vien. Tējas šodien nelasījām. Tikai šādus tādus ziediņus pie mājām. Cik var. Bezdelīgas izvedušas bērniņus. Katrā perēklī pa 5 rijīgām mutēm. Viens perējums ar strupām aštelēm tupēja uz elektrības vada istabas priekšā un brēca ik pēc brīža – otrs satupināts ozola zarā pie kūts un ne mazāk skaļš un prasīgs. Smieklīgas bumbiņas ar īsām astītēm. Kā no tādām var izaugt bezdelīga, kas lido te augstu, te zemu? Ķerdams nenoķersi. Šogad vismaz mājās nav kaķu, kas medītu jaunuļus, kamēr tie mācās lidot un nāk pie sajēgas – kamēr lido kūts logos un tādā garā. Mikaļina peļo pa pļavu, Mince un Muris guļ vistu perēklī uz olām. Kas tiem bēdas. Ka tik bļoda pilna. . . . 2007-07-04 . Šoreiz biju gudrāka un modinātāju uzliku uz 12 dienā. Pamodos no zvana un biju izgulējusies. 8 stundas miega ir pašā laikā. Naktī var pastrādāt vienatnē. Bez bērna. :D Atbraucis Viktors. Izaudzis riktīgi liels un pamatīgs. Garš gan! Kamēr citi strādāja siena pļavā, es rāvos ap savu darbu. Man ar tur kārtīgs mežs. Izdarīju dienas normu un vēl drusku – iepriekš nepadarītā sakarā. Ja darbs iet no rokas, jāizmanto katrs mirklis. Kad piegriezās kompis, gāju lasīt tējas. Saulē bija drusku apvītušas. Tomēr rīta pusē tējām ir pats labums. Bet neko. Saliku kastēs jau izkaltušās. Sanāca visās pa biškam. Dažas jau pilnas. Raspodiņu jau laikam vairāk arī nebūs – mūsu pļavas jau nopļautas, Piertnīku pļavās viss izdedzis. Ja nu vienīgi muižas vietā vai pie Mitjkas uz Gritānu un Čehova mājas pusi, vai vēl kādos brikšņos. Bet vilks tur līdīs. Nevajag jau ar lāpstām grābt! Pietiks pašam un Sašam, tad arī gana. Nez, ko Saša dara? Ir tik daudz cilvēku, par kuriem man nav ne mazākās nojausmas. Kaut kad atceros lasījusi – mūsdienu cilvēks vienmēr sēro, jo nekad nesatiks visus tos cilvēkus, kas viņam ir svarīgi. Tik dažādās pasaules malās tos iepazinis un tik dažādās malās tie pārcēlušies dzīvot. Te nu bija. Novācu 2. ražu no citronmētrām. Tās, kas nav aplasītas, jau zied un neizskatās ne pēc kā – ja nu vienīgi smukumam, ne derīgumam. :D Toties tās, ko iepriekš biju aplasījusi, atkal izdzinušas maigas un smaržīgas lapiņas. Lasīju mētras, un Lūcija, pagalma vidū stāvēdama un kaut ko darīdama, apvaicājās, kas tā smaržo. Varat iedomāties, kā tagad smaržo kumelīšu ofisā – žūst āboliņš, asinszāles un citi krikumi, šovakar izklāju arī citronmētras un liepu ziedus. Kārtīgs samržu kokteilis. Kumelīšu ofiss attaisno savu vārdu. Liepziedi ar tagad pašā labumā – vēl dažas dienas un būs cauri. Citi jau apbrūnējušām putekšņlapām, citi vēl nav atvērušies. Dažas dienas gadā, kad jāsalasa visam gadam. Asinszāles jau cauri. Vēl vienīgi zem kokiem un ēnā. Tas pats ar raspodiņiem. Izlasīju, ka ganu plikstiņi mazina vīriešu potenci – skriešanas pakaļ meitām dziņu. To varētu ieteikt nabaga 40 gadnieku krīzes upuriem. Lai gan nē. Ko tad rakstītu „Privātā Dzīve”, aptrūktos viela. Cik esmu iemetusi aci, tik viņi šķiras. Un akal ar apaļvaigu beibēm. It kā ar tām dzīvotu mūžīgi. Sadzertos ganu plikstiņus, būtu laba arī mājas plekste (atvainojos visām sievām...). Vece šodien nenorāvās no ķēdes. Godīgi ēda kopā ar citām govīm, kur piesieta. Laikam zaudē asumu. Toties kaķi beidzot ir samierinājušies – Mikaļina ienāca istabā, Muris un Mince gan šņāca, bet likās mierā. Paslēpās zem mammas brunčiem un aizmiga. Pirms tam Mince ķēra mušas un gandrīz noķēra tumīgu naktstaureni. Tievanānu cāļiem 2 mēneši un jau gandrīz nedēļa, sver laikam 2 kilogramus. Ēd un ēd. Tonnas! Mīlīgi jau bez gala – mazulīši! :D Visādu zvēru un ļaužu pilna māja. . . . P.S. . 2007-07-05 ieraksta nav, jo jandāls ievilkās līdz 4 naktī: siena vešana, tulkošana, Ilona un Anna, Lūcija un Vaļerka, tējas un pirts. Nebija iekšās vairs neko rakstīt. Vaļerka, ienācis istabā siena vezumu vešanas starplaikā paziņoja - kad pēc darba dabūs pudeli (arī tas bija stāsts, kā es ar Opeli, kam nav tehniskās apskates, apdrošināšanas un bremžu, 2 reizes braucu uz Viļāniem pēc cukura, pīpēm un šņabja), tad viņš nāks dzert ar meitām šņabi! Un es lai izmazgājot viņam bikses! Un gredzenu vairs pat nesola. ;(


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais