Ar motociklu uz Ladākhu

Kaspars Līviņš 12.08.2011 20 min lasīšanai

Karte un links uz facebook bildēm:

Kaut kad pērnajā ziemā, vai pat rudenī, kad Extreme Trifle štābā dzima šī ideja, man nekavējoties bija skaidrs, ka jāpiedalās. Kā—nebraukt uz Himalajiem? Visi, kam ir tikpat gadu cik man un vairāk labi zina, ka padomjlaikā kaut kas tāds bija iespējams tikai svētdienās pa Maskavas TV kanālu, saucās Kinoceļotāju klubs, vai kaut kā tā. Tātad, braucu!

Extreme Trifle ir domubiedru bariņš no Anglijas, kur pārsteidzošā kārtā esmu iefiltrējies es— īstens siguldietis, un nekāds tur viesstrādnieks! Kā visi īsteni labi pasākumi, tas noticis ir nejauši, bet ar tālejošām sekām—kopīgi ar Ozu un Čārliju esam jau braukuši četros motorizētos piedzīvojumos, šis būs piektais. Sākotnējā ideja—piegādāt picu uz Marsmilek La kalnu pāreju netālu no Indijas un Tibetas robežas, un piegādāt protams ar picas piegādes mopēdu Yamaha T80, tiem pašiem, kas mums godam kalpoja pērn Sahārā. Tomēr, apskatot visus par (savi mopēdi, pārbaudītas vērtības, tradīcijas) un pret (Indijas birokrātija, jaudas trūkums augstkalnu apstākļos, rezerves daļu nepieejamība), izvēlamies motociklus īrēt vai pirkt uz vietas Indijā. Pirkšana atkrīt birokrātisku iemeslu dēļ, ko īrēt atliek tikai Royal Enfield motocikli.

Enfield jau 60. gados, kad to beidza ražot Anglijā, izveda savu rūpnīcu uz Indiju, un 50. gadu modeli ražoja līdz pat 2003. gadam. Tas ir visizplatītākais motocikls Indijas laukos un kalnos, un šķiet, ka tieši savas vienkāršības dēļ ir tik ļoti populārs. Izvēlamies īrēt močus no Anu Auto Works, kas atrodas netālu no Manali. Ņemam 500 cm3 variantus, vēl ir arī 350 cm3 variants un pat versija ar dīzeļa dzinēju!

Ozs pat izdabū no Ginesa rekordu grāmatas oficiālu atbildi, ka viņi ir pieņēmuši mūsu pieteikumu jaunam rekorda mēģinājumam—visaugstāk kalnos piegādātā pica. Nospraužam maršrutu, no Manali uz Leh, tad atpūtas diena, kad nokārtosim atļaujas tālākajam ceļam, un tad pāri Khardung la pārejai uz Nubra ieleju, tad gar Šajok upi uz Pangong Co ezeru, kur arī netālu ir Marsmilek La pāreja. Pēc tās atpakaļ uz Manali, bet gar citu ezeru—Co Moriri. Ceļš no Manali uz Leh parasti ir atvērts tikai no ‘jūnija līdz septembra beigām, jo tas vijas pār 5 augstkalnu pārejām, no kurām divas ir virs 5000 m. Lai no Leh tiktu līdz Pagong Co, mums jāšķērso vēl 3 pārejas virs 5000 m, un visa brauciena laikā mēs nenolaidīsimies zemāk par 3000 m! Tādos kalnu apstākļos vēl neviens no mums nav bijis!

Sākotnēji esam trīs braucēji, Čārlijs, Ozs, un es. Tad pievienojas Oza draugs un kolēģis Damiens—visjaunākais no mums, un pēc pāris mēnešiem, kad jau motocikli ir rezervēti, un biļetes uz Deli nopirktas, man atnāk īsziņa no Oza, un pēc brītiņa jau no Meta—ka viņš piedalās. Mets ir jau vīrs gados, un īsts mehāniķis autodidakts, nekas viņam nav pa grūtu saremontēt vai pieķīlēt. Ozs savukārt ir mūsu ideju tēvs, un foto—video cilvēks. Vienmēr kaut kur ķibinās ar kādu kameru, vadiem vai lādētājiem. Čārlijs ir puisis ar mākslinieka dvēseli. Saprot arī no tehnikas, bet viņa lielākā specialitāte ir kaut ko aizmirst vai pazaudēt. Mēnesi pirms izbraukšanas mums pievienojas Robs—arī jau zināms puisis, esam kopā vienu otru ceļojumu veikuši. Robs ir pedants—vienmēr viņš zina kur kas ir nolikts, un vienmēr viņam ir tīrs vai tīrāks krekls ko vilkt.

Nolemts ir satikties Manali, un uz turieni visi brauc kā nu kurš. Ozs, Čārlijs un Mets ieradīsies pirmie, viņi lidos uz Deli un tad ar sabiedrisko transportu dosies uz Manali, kur ieradīsies 8. jūlijā. 9.jūlija rītā jāierodas man, caur Maskavu un Deli uz Kulu lidostu, kas 60 km no Manali, bet 10. jūlija rītā ar nakts autobusu no Deli iebrauks Robs un Damiens.

Vēl viena nianse—mūsu motobraucēju stāžs atšķiras visai ievērojami! Ozs un Mets ir braukuši ar močiem vai visu apzinīgo mūžu, vismaz viņiem pašlaik ir motocikli, Čārlijs par motociklistu ir kļuvis pirms 2 gadiem uz pirmo Wrong Way Round pasākumu, Robam ir tiesības, bet nav lielas pieredzes, un viņam nav arī motocikla, bet man un Damienam nav ne motocikla ne vadītāja apliecības. Damiens tiesības noliek kaut kad maijā, bet man aizņemtības dēļ izdodas savas nolikt tikai 5. jūlijā...

8. jūlijs

Izlidošana vienos dienā, vēl no rīta mantu pakošana. Lai arī pakojos viegli, bet jāņem gan telts, gan instrumenti remontam, gan motobraucēja drēbes, zābaki. Izdodas iespiest svaru 20 kg robežās lielajai bagāžai, un 8 kg rokas bagāžai. Lielo spoguļkameru beigās līdzi neņemu, iztikšu ar mazo, citiem būs kameru pa pilnam. Sieva ved uz lidostu. Man sametas šķērma dūša, abi izspiežam asariņu atvadoties. Lidmašīna ir laikā, reiss uz Maskavu—pilns. Maskavā divu stundu gaidīšana negaisa dēļ izvēršas par četru stundu gaidīšanu, lidmašīnas vienkārši netiek gaisā kamēr citas nav nosēdinātas, sastrēgums uz skrejceļa pievadceļiem. Es sāku nervozēt—man līdz iekšējam reisam bija 3 stundas laika, bet nu ir tikai viena! Lidmašīnā arī pienāk nākošā diena, jo lidojums ilgst 6 stundas. Lidmašīnā arī salaužu savu Amazon Kindle e-grāmatu... Visi ceļveži un citas grāmatas paliek tur!

9. jūlijs

Lidmašīnā skatos kādu krievu filmu, kas nu galīgi izgājusi no atmiņas. Deli nosēžamies 5:00, man reiss uz Kulu 6:10. Par laimi pasu kontrolē rindu nav, bet jau sāku pamanīt Indijas nesteidzību—ierēdnis ļoti lēnām pārlasa manu anketu, un tik pat lēnām kaut ko raksta datorā. Somas gaidu 20 minūtes, arī citi ceļotāji nervozē, jo kavē citus reisus. Beidzot soma nāk, krauju to ratos un metos meklēt savu reģistrācijas leti. Lai gan esmu jau iereģistrējies internetā, tomēr soma man ir kaut kur jāatstāj. Tieši 5:35 esmu pie letes. Meitene man laipni aizrāda, ka reģistrācija ir beigusies, un ka 5:35 sākas iekāpšana! Tomēr, iejaucas kāds priekšnieks, mani ar visu somu iereģistrē, un varu steigties uz drošības pārbaudi. Tā ilgst vēl 20 minūtes, un tiešu sešos sāku jozt pa gaiteņiem uz savu 42. izeju. Kad nonāku tur, redzu, ka reiss aizkavēts līdz 6:50... Pēc visas šīs joņošanas un nervozēšanas pēkšņi sajūtu, ka pat kondicionētais gaiss lidostā ir mitrs un spiedīgs, un vēl redzu to, ka lidosta ir pat ļoti uzposta un jauna un glauna, pat visi gaiteņi izklāti krāšņiem tepiķiem. Atrodu naudas izmaksas automātu un iedzīvojos rūpijās. Pērku brokastu sviestmaizi. 6:50 jauns paziņojums—reiss atlikts līdz 7:50, tad līdz 9:00, un tad beidzot tiek atcelts pavisam! Mums piedāvā atmaksāt naudu, vai nogādāt līdz galam rīt, vai arī aizvest līdz galam ar taksometru. Kanādietis Pols ar ko apspriežam šīs iespējas, teic, ka jāprasa, lai aizved ar lidmašīnu uz Čandigaru, un no turienes ar taksometru. To arī pieprasām, un, pēc nelielas stīvēšanās arī dabūjam. Tagad tikai jāgaida līdz 14:00, kad būs reiss uz Čandigaru. Nīkstam lidostā kopā ar citiem. Ir arī wifi tīkls, varētu izmantot internetu, bet neizdodas tam pieslēgties. Indija sākas!

Divos reiss notiek bez lielas kavēšanās, pēc stundas jau esam galā. Čandigaras lidosta ir maza, un šķiet, izbijis armijas lidlauks. Izkāpjot no lidmašīnas sajūtas kā pirtī! Vēl reizi pie sevis nospriežu, ka labi, ka neieplānoju dienu Deli—nevaru ciest karstumu! Neliels teātris ar solīto transportu uz Kulu lidostu, bet viss atrisinās, man, Polam, un indiešu pārim piešķir galīgi jaunu Mahindra ražojuma 7 vietīgu taksometru. Kulu vietā sola aizvest līdz pat Manali, kas ir vēl 60 km tālāk, par to esam tikai priecīgi. Bet—270 km līdz Manali sola nobraukt 7—8 stundās... Jau no Čandigaras vien izbraukšana prasa stundu, visur sastrēgumi un priekšā līšana, notiek cīņa par katru asfalta metru!

Pa ceļam uznāk tumsa, un neko daudz nevaru redzēt, tikai to, ka ir kalni, un reizēm līst lietus, tas pats, kas izjauca mūsu reisu uz Kulu. Manali sasniedzas ap 12:00 naktī. Informācija par to, kur meklēt manus ceļa biedrus pienāk pa SMS un ir diezgan nekonkrēta—Vecajā Manali pie Moon Dance bāra. Pols izkāpj jau pirms Kulu, un laimējas, ka indiete pamana manu bāru, kāpju ārā, un tur jau pilnās burās nāk Čārlijs. Ozs arī ir burās, un viņš nekādi nesaprot kā es te gadījies. Čaļi ir satikuši Mokšu—dāmu motobraucēju, kas ir izbraukājusi Ladākhu krustām šķērsām, un ir sarunājuši, ka viņa brauks mums līdzi. Viņi mani nesaprot, kad saku, ka tas nekur neder, ka tas ir tikpat kā gids, un man tas ne visai patīk. Lai nu kā, pēc pāris 8% aliem ejam uz mūsu viesnīcu Manu Guest House, kas ir sasniedzama tikai kājām pa ļoti stāvu kalnu. Numuriņš pat ļoti labs!

10. jūlijs

Jau 8:00 ir klāt arī Robs un Damiens, esam pilnā sastāvā. Paredzēts ap vieniem ierasties pie Anu pēc mūsu motocikliem, no rīta bumbulējam tāpat vien pa pilsētiņu, tā izskatās diezgan pelēka un putekļaina priekš tā, ka ir tūristu apsēsta šinī gadalaikā, kad indieši bēg no musona un karstuma uz kalniem, apkārt Manali ir līdz 6000 m virsotnes, sniegs sākas ap 5000 m.

Ejam ar kājām no Old Manali uz Manali, tas ir pa kalnu uz leju kādus 3 kilometrus. Karsts. Meklēju ēnu. Old Manali ir tā saukto hipiju apsēsta, kas pārgudriem ģīmjiem un jancīgām frizūrām, pidžamveidīgos paltrakos tērpti dzer tēju un pīpē zāli kafejnīcās. Viesnīciņu un viesu namu ka biezs, rikšas un taksīši vienā laidā dzenas cits citam virsū. Pa vidam kādi veikaliņi, bet viss lielākoties uz tūristu ordām orientēts.

Pašā Manali centrālā iela saucas The Mall, un ir tā izrakņāta no vienas vietas, mēģinot saremontēt kanalizāciju, ka autovadītājiem nekas cits neatliek kā ievērot ceļa zīmes, ka tā esot gājēju zona. Ņemam divas rikšas un vienos esam pie Anu. Sešu motociklu vietā ir trīs, pārējie vēl nav ieradušies, esot iesprūduši Rotang La pārejā, kur mums jādodas rīt. Sola pusseptiņos iedot visus močus, pagaidām ņemam trīs un braucam iemēģināt. Visi ir Royal Enfield 500 cm3 viencilindra aparāti no "vecajiem", kas nozīmē ka nav elektriska startera, ir 4 pārnesumi, un kājas bremze un ātrumslēgs ir otrādi kā modernajiem motocikliem. Rūc labi, kalnā velk kā traktors, viss šķiet labi. Anu dos līdzi kasti ar rezerves daļām un instrumentus, mums ir Enfield remonta instrukcija, tā ka problēmām nevajadzētu būt. Pusseptiņos esam atpakaļ darbnīcā. Motocikli tiek gatavoti, mums sola tos piegādāt pie viesnīcas, mēs tomēr sēžam un gaidām tepat. Ap deviņiem beidzot sestais mocis tiek izstumts no darbnīcas, papīri jau ir sakārtoti, braucam. Bet nē, izrādās ka mocis, ko Ozam par skrobi pirmais izvēlējās Čārlijs ir tikai iedots pamēģināt, un nu mums jāgaida kamēr saliks vēl vienu, kas pašlaik izskatās vēl pilnīgi izjaukts. Čārlijs izskatās ka eksplodēs, kad viens mehāniķis saka "tikai 5 minūtes". Aizvelku viņu turpat blakus izdzert pa alum. Spriežam, ka bardaks tāpēc ka paša Anu nav Manali, un darbinieki palaidušies slinkumā. Tomēr vēl alus nav pusē, kad mocis ir kārtībā, varam braukt. Tomēr atkal nekā, tikmēr manam aparātam riepā mīkstais! Kamēr puiši darbnīcā maina riepu abi ar Čārliju histēriski rēcam.

Pēc visām šitām peripetijām vēl pamanos iedrāzties ceļa zīmē, kas aizliedz iebraukt gājēju zonā. Tur devāmies bankomāta meklējumos. Mantu krāmēšanu atliekam uz rītu, ejam uz ‘mūsu’ krogu ēst. Pasūtu čīzburgeru, jo pat doma par kaut ko asu liek iekšām nodrebēt, un dabūju bulku ar ceptu sieru vidū—bet tomēr garšīgu.

11. jūlijs Ar visu pakošanos un kasīšanos izbraucam ap 9:30. Virzāmies pa ieleju uz augšu, ceļš te plats, te šaurs, tad asfalts, tad grants, bet vienmēr līkumu līkumos. Nepieradis pie motocikla, neko daudz vairāk kā ceļu sev priekšā neredzu, tāpat iet arī pārējiem. Pēc pāris stundām esam nobraukuši vien pārdesmit kilometrus, satiksme liela, apdzīt grūti. Sākas sastrēgums, kurā vēl piedevām dabūju mīkstu riepu to samērā ātri samainām, labi, ka no blakus mašīnas mums iedod montāžas rīkus, to mums nav. Mans līdzpaņemtais pumpis izrādas beigts. Ozam ir mazais velopumpis, ar to kaut kā izdodas piepumpēt. Sastrēgumam izlīkumojuši cauri sasniedzam tā cēloni, smagā mašīna ar cementa kravu ir burtiski iegrimusi pielijušajā ceļā. Daži strādnieki jau ir izveidojuši tam apkārt kaut ko ceļam līdzīgu, dodamies pa to, visi tiekam cauri, cieš tikai Damiena sajūgs, to pievelkam cik vien var, un spriežam, ka brauksim cik tik tālu varēs, pirms to mainīsim. Aiz sastrēguma mašīnu nav, varam uzelpot un doties tālāk, bet ne cik ilgi, un jau pirms pašas kalnu pārejas Rothang La ir otrs, vēl lielāks sastrēgums. Ceļš ārkārtīgi dubļains, braukšana grūta. Lēnām lienam visiem garām, tad esam spiesti apstāties, jo pretim brauc armijas kolonna, vietējais policists, kas veic kaut ko līdzīgu satiksmes regulētāja funkcijām teic, ka tas vismaz uz 2 stundām. Vietējie jau pielāgojušies, un ceļa malās izveidojuši bodītes, nopērkam nūdeles, darbinām savus prīmusus. Rothang La ir 3980 m, un to var just, man sākas galvas sāpes, iedzeru tableti. Visbriesmīgāko dubļu vietā strādā 2 traktori, kas cenšas kaut kā ceļu sakārtot. Es pirmais drosmīgi braucu iekšā dubļu putrā, un, sajūgu slidinot un kājām piepalīdzot drīz esmu pārejas augstākajā vietā. Aiz manis braucošais smagais savu sajūgu putrā pazaudē, un iestrēgst. Nu vairs garām netiek neviens. Ar kārtīgu Honda moci braucošs vācietis mēģina līst garām un iegāžas uz mūļa dubļos. Palīdzot celt un stumt palieku bez elpas. Smago nesekmīgi cenšas izvilkt riteņtraktors, tad bez ceremonijām tiek darbināts kāpurnieks ar lāpstu, kas šo un turpmākos kas iestrēgst vienkārši ar lāpstu izstumj. Sēžam abi ar Metu un par to ņirdzam, pārējie vēl pie lielākajiem dubļiem nav tikuši. Ozs iesprūst, mocis noslāpst, viņš ir atvieglots, ka vietējais viņa vietā to iedarbina un izbrauc dubļus. Robs izbrauc lēni un stabili, Čārlijs ir jāstumj, bet Damiena moča sajūgs neiztur slodzi. Sēžam zemē un mēģinām saprast no kura gala pie tā ķerties. Nekā sarežğīta nav, stundas laikā nomainām, mums ir iedoti 5 sajūgi līdzi. Atrodam gan, ka eļļas sajūgā nevienam mocim nav pietiekamā līmenī. Pēc remonta ceļš paliek drusku labāks, bet savu nosprausto gala mērķi Jispa nesasniedzam, paliekam viesnīciņā Kīlong miestiņā. Kīlonga ir dziļas aizas dibenā, aiza ir apdzīvota viscauri, un ir ļoti zaļa. Ūdenskritumu bez sava gala, un rēcoša upe aizas dibinā. Visi esam putekļu un dubļu klāti vairākos slāņos. Vakariņu laiks jau ir garām, bet nenormāli laipnais viesnīcnieks pagatavo mums sieru kas garšo pēc vistas, jo vistas neesot. Piedevās indiešu 8% alus no 650ml pudelēm, kvalitātes ziņā kā mūsu 2 litru alus suslas... Guļu slikti, Kīlonga ir ap 3000 m vjl. 12. jūlijs No naktsmājām tradicionāli izkasāmies pavēlu, es vēl aizskrienu līdz metinātājam jo salūzis bagāžnieks. No Kīlongas ceļš, kas neskaitāmās vietās ir izskalots un tiek remontēts, ved pa ielejas dibenu kādus 50 km, līdz pie Darcha miesta sāk vīties augšup uz Bara Lacha La pāreju, kas ir 4800 m augsta. Augu sega paliek nabagāka, kaut šur tur vēl redz pa iekoptam lauciņam. Ceļu šķērso daudzas upītes bez tiltiem, visas ar kristāltīru ūdeni, līdz netālu no pārejas uzduramies nopietnākam šķērslim, duļķaina upe ir izskalojusi tiltu, un visiem jābrauc pa veco brasla vietu. Ūdens vietām ir līdz puslieliem, un pašā vidū ir iestrēdzis auto. Kādi 10 motociklisti pa vienam mēģina tam tikt garām, bet nekas neizdodas, straume tos spiež pie auto, un bez 3 citu stūmēju palīdzības moči cauri netiek. Gaidām, kamēr auto izvilks no upes. Pirmais mēģinājums ar tādu kā veļas šnori izgāžas ar lielu blīkšķi jo iestrēgušais auto pat nepakustas. Tikai pēc stundas mocībām beidzot upe ir brīva. Pēc tam, kad man upes vidū mocis noslāpst, un dabūjam to stumt, visus pārējos pārstumjam bez motoru darbināšanas. Ūdens ir ledains, un 4500 m augstumā stampāšana pa to aizrauj elpu. Pati pāreja ir gana skaista, bet tur ilgi nekavējamies. Toties esam spiesti kavēties drīz pēc tam, kad Čārlijs dabū mīkstu riepu. Pareizu instrumentu mums nav, un ar to, kas ir, nevaram riepu nomontēt. Turpat ielejā redz ceļa strādnieku apmetni, puiši aizbrauc ar visu riepu uz turieni meklēt palīdzību. Paliekam mēs ar Damienu, un pēc brītiņa abi sajūtamies kā pēc pāris aliem, parādās pļāpība un dullums galvā. No lejas pa rāciju ziņo, ka nomontēt nevarot... Beidzot tomēr kaut kā tas ir izdevies, un ceļš turpinās. Tikai vēlā vakarā esam sasnieguši Sarchu miestiņu, kur bāzējas tūrismu apkalpojošas telšu apmetnes. Pa 300 rūpijām gabalā paliekam lētākajā variantā. Ūdens no spaiņa, tualete teltī... Vakariņas blakus teltī "romantiskā" sveču gaismā, tradicionālie rīsi un nenormāli asie dārzeņi. 3300 m augstumā guļu slikti, trūkst elpas. Slinkums līst ārā pačurāt, un ir vēss.

13. jūlijs No Sarchu izkasāmies ātri, bet drīz stājamies brokastot, ceļmalas piedāvājumā omlete. Turpat arī salāpām vienu kameru, bet neizdodas no mehāniķa noandelēt kaut ko ’moņķirovkai’ līdzīgu. Samērā labais ceļš pēc 30 km sāk vīties kalnup. Ceļa zīme vēsta, ka sākušies Gata līkumi, 21 serpentīns 10 km garumā uzved mūs 4600 m augstumā. Pati pāreja pirmo reizi ir virs 5000 m atzīmes. Rullējam lēnām tālāk. Visiem vairāk vai mazāk reibst galvas. Ceļš ieiet ielejā, un tūlīt atkal ceļas augšā uz otru kalnu pāreju. Remonti kas te notiek ir izcili haotiski. Dažās vietās ļaudis vienkārši ar āmuriem skalda akmeņus un krauj kaudzēs, citur ar rokām maisa betonu un mūrē atbalsta sienas kas šķiet tūlīt atkal pašas ir jābalsta, visur daudz roku darba. Ceļus uztur armijas nodaļa BRO, Border Roads Organisation, un pa ceļiem arī pārvietojas lielas armijas kolonnas. Viena tāda kolonna burtiski nogrūž no ceļa mūs abus ar Robu, pirmā reize kad žaujos, drusku apskādēta priekšas lampa un sāpoša pakaļa ir visa skāde... Drīz pēc pārejām un pēc pusdienām Pang miestā (omlete...) uzbraucam More līdzenumā, blakus ļoti skaistam kanjonam. Līdzenums ir ap 40 km garš un ap 5 km plats, ceļš tiek intensīvi remontēts kā visur, un apbraucamie ceļi ir haotiski, bedraini un smilšaini. Paši līdzenumi ir tuksnešaini, tikai daži nomadi šeit gana savus kazu un jaku barus. Pēc līdzenuma atkal kārtējā kalnu pāreja. Šoreiz tā saucas Tanglang La un ir virs 5300 m augsta. Nākošā ieleja pēc tās jau ir mazā Tibeta, kā mēdz dēvēt Ladākhu.

Ladākha uzreiz ir pamanāma, mūs sveic ar Tibetas stila sveicienu 'džulai' un visur ir pamanāmas svētvietas jeb gompas. Kad nolaižamies ielejā, tā beidzot atkal ir apdzīvota un zaļa, gan tikai tur, kur to ļauj apūdeņošanas likumi. Ļaudīm ir citi sejas vaibsti, cita valoda, un šur tur redz Dalailamas noģīmjus un uzrakstus 'Free Tibet'. Ļoti noguruši ap septiņiem ierodamies Upshi miestā, kas ir tipisks krustceļu miestelis ar pāris bodītēm kas taisa arī ēst, policijas būceni, kas mūs piereģistrē, un pat muitas ēku (uz alus piemēram ir rakstīts kurā pavalstī to drīkst tirgot). Sapratuši ka līdz Leh mums šodien netikt, paliekam 10 vietīgā istabā, kurā apmaksājam visas 10 vietas, par lielu izbrīnu viesnīcniekam.Tualete un mazgāšanās telpa briesmīga, guļamtelpa sutīga un gultas neērtas. Vakariņas arī līdzvērtīgas, turklāt arī alu neizdodas atrast!

14. jūlijs No rīta visi laicīgi augšā, un pa Indas upes ieleju raiti nobraucam 50 km līdz Leh. Lai gan satiksme palielinās, tā, kad pierod, vairs nešķiet haotiska, un itin raiti tiekam uz priekšu. Ainava, protams, dramatiska, jo ieleju iekļauj ap 3000 m augstas sniegotas virsotnes. Pirms Leh dažās vietās ir redzamas viduslaiku nocietinātās pilis - klosteri, līdzīgi Lhasas Potalai. Arī svētvietu gompu un lūgšanu dzirnavu ir pa pilnam. Leh brītiņu pamaldamies, un tad atrodam brīnišķīgu šiem apstākļiem viesnīcu, ar lielu, zaļā granītā kaltu pagalmu, terasi, kur patverties no spilgtās saules, un karstu dušu, ko nekavējoties izmantojam. Nosvinam ierašanos ar pudeli pretīga alus, labi, ka vismaz tas ir auksts, tad sadalām darbus, daži dodas meklēt atļaujas turpmākajam ceļam, citi meklēt nepieciešamās rezerves daļas un metinātāju. Metinātājs izrādās visgrūtāk atrodamais, jo pilsētā pašlaik nav elektrības. Atrodas viens tomēr, kam ir pašam savs ģenerators. Vakarā klīstam pa pilsētu, ēdam vakariņas smalkā ēstūzī uz jumta, kur nav alkohola licences un alu pasniedz tējas traukā. Ēdu drausmīgi asu aitas gaļu. Pie saldā ēdiena uzlīst lietus. Pilsētas stūris, kurā atrodamies, ir ļoti tūristu apsēsts. Mūs atrod arī Anu—puisis, kas mums izīrē močus, un nez kāpēc cenšas iestāstīt, ka 3 motociklus apmainīs pret citiem, labākiem. Mums to nevajag, esam jau pieraduši pie savējiem. Pieprasām tomēr, lai Anu mums atvedvēl Manali neiedoto pumpi, un dažas aizdedzes sveces, kuras mums ir iedotas nepareiza izmēra. Anu to visu apsola, un vēlāk, mums klīstot pa ielu, arī mūs atrod un solīto iedod.

15. jūlijs Pēc ceļojuma uz benzīna uzpildes vietu kur katrs papildus ņemam 20 litrus degvielas dodamies uz Khardung La, kas ar saviem 5562 m tiek uzskatīta par augstāko pāreju pasaulē (dati gan dalās un atšķiras par vairākiem simtiem metru). No Leh tas ir ap 2000 m pacēlums. Ceļš jau pierasti slikts, un laiks ir apmācies. Žēl, jo no pārejas neko daudz neredz. Uz pārejas pilns ar cilvēkiem, arī mēs taisām bildes, kamēr paliekam bez elpas. Te ir arī tējotava un gompa. Grupiņa īru jauniešu ir uzvesta ar taksometriem, tie lejup uz Leh brauks ar velosipēdiem. Īstākus velosipēdistus mēs apdzinām pa ceļam uz augšu. Ceļš lejup ir labs, un vēl labāks tas kļūst kad iebraucam Šajok upes ielejā. Kādu stundu noķēpājamies gar Damiena moci, kaut kas ar elektrību, tad taisām sviestmaizes ar sieru un tomātu, dzeram tēju. Jauna asfalta lenta vijas te pa ieleju, te par klintīm gar to. Mūsu mērķis ir Agam ciemats, kas gan izrādās tikai 3 mājas. Neliela vilšanās, jo cerējām te nopirkt ko nebūt ēdamu. Meklējam vietas teltīm. Ceļam teltis smilšainā laukumiņā netālu no Agam un Šajok upju sateces. Ja Šajok ir brūna no duļķiem un sanesām, tad Agam ir kristāltīrs ūdens. Pēc kartes guļam 3190 m augstumā. Naktī nolīst sīks lietus.

16. jūlijs Mēģinām braukt gar upi, lai gan skaidrs, ka to mums šķērsot neizdosies. Kad ceļš paliek izcili slikts, griežamies atpakaļ, nu gar Agam upi dodamies uz augšu, uz Vaki La pāreju. Ceļš ir stāvāks nekā citreiz, arī nogurums liek sevi manīt. Meta mocim pārplīst ķēde. Nomainām arī zobratu, jo tam trūkst dažu zobu. Šķērsojam vairākus braslus. Man attaisās soma un izbirst instrumenti. Salasīt tos 5000 m augstumā izrādās smags darbs. Ap vieniem esam uz pārejas, ceļš lejup ir labs, bet pēkšņi izrādas ka pārējie ir kaut kur pazuduši. Apguļos zemē, slinkums pat ķiveri ņemt nost, sasaukti pa rāciju angļi teic, ka viss ir OK, lai gan esot žāvušies. Vēlāk izrādās, ka avarējuši visi, kā nu kurš. Kad ap četriem visi sēžam pie vietējas bodītes un dzeram kokakolu, izstrādājam jaunu plānu. Uz Marsmilek La pie Tibetas robežas nebrauksim, brauksim līkumu gar trim augstkalnu ezeriem, un atpakaļ uz Manali. Tagad tikai jānobrauc atpakaļ līdz benzīntankam uz Leh lielceļa. Izbraucot no mazā miesta, izbīli piedzīvoju arī es, pēkšņi priekšā no līkuma iznirst autobuss. Uz asfalta putekļi un grants, nekas cits neatliek kā slaidi nožauties tam priekšā. Par laimi incidents citas sekas kā smieklu lēkmi neizraisa. Vakarā atrodam zaļu pļaviņu Indas upes ielejā, kur mūs apmeklē papriekš 3 vietējie suņi, tad 4 mierīgie iedzīvotāji. Iegremdējos Indā, kas šeit ir Ogres platuma kalnu upe. Guļu slikti, krata drebuļi.

17. jūlijs

Ap 70 km līdz Mehe augšup gar Indu ir krāšņi. Īsts kanjons. Ir vai nu reliģiskie svētki, vai nu kāds valstsvīrs vai sieva sagaidāma, bet visi ciemati pušķoti ar karogiem vai karodziņiem un "Welcome" uzrakstiem. Mehe visi vēl kā aizmiguši darās gar saviem karogiem, kamēr mēs padzeram tēju iestādē, kas izskatās pēc kūts pagalma, un kur mūs apkalpodalailamas izskata sieviete. Piereģistrējamies kārtējā policijas iecirknī. No šīs vietas mūsu ceļš atkal ved kalnā, gan lēzenāk kā citkārt. Asfalts samērā labs, tikai šaurs gan. Ceļš gar upīti ved augšup, līdz uz lēzenas pārejas skatam paveras lēzena kalnu bļoda, kuras dibenā zils jo zils ezeriņš. Tepat arī beidzas asfalts, tālāk vairāk vai mazāk akmeņains zemes ceļš. Pie ezera redz dažus nomadus, bet tā īsti te neviens nedzīvo, jo ezers sāļš. Aiz ezera ceļš pieiet pie upītes, kas savukārt ietek Co Moriri ezerā. Pamanām plakātu, kas noliedz celt teltis kur pagadās, vienīgi drīkstot apmesties Karzok miestiņā. To jau redz ezera krastā kādus 10 kilometrus tālu! Gaiss tik dzidrs, ka viss šķiet tik tuvu, grūti noticēt, ka ezers ir 4—5 km plats. Jau ap diviem esam Karzok, kur mūs atkal piereģistrē, šoreiz puisis ar AK 47 uz ceļiem. Naktsmāju meklējumi sākas ar ’luksusa’ teltīm par 2500 rūpijām gabalā—kosmoss—un beidzot atrodam lētākas bet ar štruntīgām labierīcībām pa 300 rūpijām. Paliekam. Tepat ir arī liela ēdnīcas telts, saimnieks atnes pa alutiņam. Protams, 8%. Visi ali nenormāli puto, un kā nu ne, esam 4595 m augstumā, pudelē spiediens lielāks kā gaisā. Mets aizmieg pie galda, tur viņu arī pametam. Pie motocikliem satiekam divus poļus un vienu leišu meiču. Tiem tā patīk mūsu karte, ka to nofotografē, iešot ar kājām uz Pang. Paši mēs dodamies uz ezera krastu, jānopeldas taču! Ozs izvelk savu tradicionālo Borata mankini, un tādu pašu iepircis arī Čārlijam. Tie abi nu ir fotografējami uz nebēdu. Robam peldenes Lielbritānijas karoga krāsā, man tikai rozā... Ūdens auktsts, un nevar saprast, vai elpu rauj ciet tāpēc, ka auksts, vai tāpēc, ka maz skābekļa, vai abi kopā. Pēc peldes pa taisno uz miestu, meklējam pusdienas. Kā tad, atkal rīsi un dāls... Drausmīgi sviestaina tēja, un King Tat šokolāde saldajā. Norunājam ap astoņiem satikties uz vakariņām, bet neviens nav spējīgs piecelties no miega... Mets tā arī noguļ no trijiem pēcpusdienā līdz septiņiem no rīta!

18. jūlijs

Pie brokastīm pētām karti. Damiens izvelk savējo, kur redzams ceļš uz dienvidiem, uz ieleju, kas iziet uz Manali bez Rothang La, no kuras mums milzīgi bail. Kad salīdzinām to ar manējo krievu armijas karti, tad redzams, ka taka iet pāri ledājam 6000 un vairāk metru augstumā. Saku, ka nevienā citā kartē tāds ceļš kā izbraucams nav bijis redzams. Šis spītīgs, ies un meklēs vietējo. Atrod. Tas saka, ka ceļš veicams tikai ar kājām vai ar ēzeli. Jautājums izsmelts. Arī uz Pang pa taisno neesot iespējams tikt ar motociklu, pat ar labu džipu esot pārāk grūti. Tā ka nekas cits neatliek, kā doties atpakaļ. Tā arī darām, un jau pēc pāris stundām esam atkal garām mazajam sāls ezeram, un tad nogriežamies Co Kar virzienā.2. brokastu kafiju dzeram mazā ceļmalas ēstūzī, kur pienu kafijai sieviete aiziet un ieslauc no jaka govs pa taisno. Cauri mazam ciematam ceļš atkal sāk vīties uz augšu, un tad, netālu no pāris karstiem avotiem pēkšņi ir redzama milzu ēka—viesnīcas komplekss ar helikopteru laukumu un asfaltētu piebrauktuvi. Acīm redzot bagāto izpriecu lauciņš. Braucam garām, un no kārtējās pārejas redzams kārtējais ezers, Co Kar. Arī tas ir beznoteces, un arī sāļš. Zila debess, balts sniegs, tumši kalni, tad balta sāls krasti, tumši zils ūdens. Tādas krāsas. Arī šī ezera krastā ir miests, kur cilvēki acīm redzot dzīvo cauru gadu, pat klosterpils ir kalna nogāzē. Asfalts paliek pārāk bedrains, man apnīk kratīties, atpalieku. Lēnām sasniedzam kārtējo pāreju, aiz kuras jau redzami More līdzenumi, kuros reiz jau bijām. Tikko sasniedzam tos, kad atkal problēmas ar Damiena motociklu. Kaut ko regulējam pie kontaktiem, it kā paliek labāk, braucam. Pēc pāris minūtēm viņš tomēr stājas nost, es apstājos viņam priekšā, Mets—aizmugurē. Čārlijs neapstājas. Kaut kur riņķī lūrēdams viņš iebrauc Meta motociklā. Skan blīkšķis, lamas, vaidi, moči un braucēji lido katrs uz savu pusi. Pēc pirmā izbīļa rezultāts tāds: viena sāpoša pakaļa, viena izlieta eļļas kanna, viens salauzts bagāžnieks. Un vēl jāremontē Damiena mocis. Kamēr izsecinām, kur vaina, un novēršam avārijas bojājumus, mums garām aizbrauc vairāki motociklisti, un arī divi velosipēdisti. Damiena mocim kaut kur vados īsslēgums, novelkam vadus pa tiešo no baterijas uz spoli un kontaktiem, un mocis iet. Tad jau tālāk iet viegli, 40 km cauri līdzenumiem, un pāris km pa serpentīniem uz leju, un esam sasnieguši Pang. Šoreiz paliksim te pa nakti. 100 rūpijas no deguna, un vieta lielā teltī garantēta. Pasūtām vakariņas, atkal rīsi un dāls. Saremontējam Damiena motociklu. Paliek tumšs. Saimniece mums liek močus nolikt otrpus ceļa, un tikai ap deviņiem vakarā saprotam, kāpēc. Ierodas mašīnu karavāna ar ceļotājiem, arī mūsu teltī ieveļas slovāku tūristu grupa, un vientuļa šveiciete Anja. Paliks mūsu teltī, kaut gan tur jau tā šaurs. Lai, mēs tikmēr esam atraduši, ka saimniece tirgo vietējo dzērienu, kas ar nosaukumu viskijs iet mums iekšā itin labi. Arī Anjai. Viņa stāsta, ka Rothang La pavadījusi nakti septiņvietīgajā džipā, jo esot iestrēguši, un šķiet, ir noilgojusies pēc kāda, ar ko parunāties, jo nesmādē pat tādus smirdīgus un netīrus iedzērušus tipus kā mūs...

19. jūlijs

Atpakaļ uz Manali pusi, pa ceļu, ko jau reiz braucām. Pāri pārejām šoreiz iet itin raiti, vienīgā rūpe nu mums ir, ka maz benzīna! Sākam taupīt, bet izskatās ka līdz benzīntankam pirms Kīlongas tomēr netiksim. Labi, ka Sarču, kur turpceļā palikām pa nakti, atrodam tipu, kas par dubultu cenu (ap Ls 1.54 litrā!) mums pārdod 40 litrus. Aiz Sarču man kārtējā tukšā riepa. Labi, ka Mets apstājas, mēģinām uzpumpēt, un uzreiz sākam lamāt Anu—pumpis ir galīgs mēsls! Pumpēšana tomēr neko nedod, montējam riepu. Kad jau esam labi nomocījušies, ierodas Ozs, tieši uz pumpēšanu ar šo draņķa pumpi! Aiz Barčalača La pārejas sākas mums pazīstamie brasli. Lielais dziļais brasls mums šoreiz problēmas nesagādā, pārbraucam ka nav ko redzēt. Sasniedzam ieleju, kurā ir benzīna tanks. Uzpumpēju riepu darbnīcā, kamēr Čārlija mocim maina sajūga rokturi. Tomēr, necik ilgi, man atkal mīkstais! Nolādēts, visi jau esam pārguruši, bet neviens nekurn, visi palīdz, un drīz vien esam uz ceļa. Kīlonga tomēr ir tālāk, kā šķiet, bet ap 8 vakarā esam galā. Mūs sveic laipnais viesnīcnieks, ejam dušā, ēdam vakariņas. Viesnīcā ir kāds holandietis, kas nāk ar mums runāties. Viņa draugs palicis Rotang La pārejā ar beigtu motociklu, mēs solam detaļu nogādāt rīt ap pusdienas laiku. Rotang pāreja esot ļoti slikta, knapi esot izbraukuši. Hmm.

20. jūlijs.

Briesmīgā pāreja, no kā tā baidījāmies, nemaz tik grūta nebija, lai gan Čārlijs pamanījās žauties. Jocīgākais par visu—neviens no mums neatcerējās to, ka Rothang La pārejas paša augstākā vieta nebūt nebija tur, kur mēs mainījām sajūgu, bet gan pavisam citur, pie kam tur bija par labs asfalts, un daudz tirgotāju telšu! Tāpat daži ūdenskritumi bij pilnīgi paslīdējuši garām nemanīti, nerunājot par citiem sīkumiem. Ceļš uz leju tomēr neiztika bez saviem ekscesiem, iebraucām tādā mākonī, ka 3 metri uz priekšu neko nevarēja redzēt! Tomēr Kullu ieleja atsedzās visā savā krāšņumā, un tūristu citadeles spožumā. Ap 5 pēcpusdienā bijām savā viesnīcā.

Pēc tam pāris dienas pabraukājāmies tur pat ap Manali.

Kopā nobraucām ap 1500 km, motocikli patērēja ap 5-6 litri benzīna. Es nogāzos 2 reizes, Ozs 3, Robs divas, Mets un Čārlijs pa divām, tikai Damiens nevienu reizi. Remontējām 4 mīkstas riepas, no tām 3 manam mocim, vienu sajūgu, divas trūkušas ķēdes, Čārlijs salauza abus savus rokturus, gan bremžu, gan sajūga, un aizsvieda prom abus spoguļus. Bremžu uguņi nedega nevienam mocim, un Damiena motocikls tika pie visa komplekta jaunu aizdedzes elementu, kamēr atradām bojāto vadu.

Satiksmes noteikumu īpatnības: apdzenot obligāti jātaurē, tāpat pirms asiem līkumiem. Lielākai mašīnai priekšroka. Brauc pa kreiso pusi, bet tikai, ja tur nav bedru.

Karte un links uz facebook bildēm: