Laužot stereotipus par Poliju: Varšava - Zakopane - Krakova

Lāsma Sirmule 12.08.2011 5 min lasīšanai

Jau sen bija doma aizbraukt uz Poliju. Beidzot tiku pie ilgi gaidītā atvaļinājuma un lētām biļetēm un šo domu realizēju. Ceļojuma mērķis: pierādīt draugiem un paziņām, ka Polija ir cienīga būt par ceļojuma galamērķi, ne tikai tranzītvalsti; vēlreiz pārliecināties par poļu viesmīlību un sirds siltumu; pirmo reizi dzīvē redzēt īstus kalnus. Tā kā šis bija budžeta ceļojums, mērķis redzēt un piedzīvot pēc iespējas vairāk par vismazākajiem izdevumiem.

Šis ceļojuma apraksts ir domāts vairāk kā informatīvs materiāls tiem, kas vēlas doties uz Poliju, īpaši neizplūdu savu izjūtu un piedzīvojumu atstāstīšanā, lai apraksts nekļūtu pārāk garš un neinteresants.

1. diena.

Pirmdienas rītā dodos ar Simple Express autobusu no Viļņas uz Varšavu. Tā kā bija akcija, biļeti iegādājos par 2Ls- neticami lēti, ņemot vērā to, ka attālums ap 400 km. Autobusā paiet visa diena, 18:00 pēc vietējā laika (neaizmirstam, ka Polija ir pirmajā laika joslā) ierodos Warszawa Zachodnia autoostā (citiem gan iesaku izvēlēties Warszawa Centralna, jo tuvāk centram un nav tik ilgi ar autobusu jālīkumo pa sastrēgumu nomākto galvaspilsētu. Tālāk dodos uz kiosku nopirkt sabiedriskā transporta biļeti (ir pieejamas 20, 40, 60 min., kā arī 24, 48 h biļetes; biļete jāaktivizē tikai pirmajā braukšanas reizē). Tā kā vairāk vai mazāk aktīvi darbojos couchsurfing.org, naktsmājas meklēju tieši šeit. Pēc dotajām norādēm dodos pie saviem „hostiem” – Pjotra un Joanas. Tieku sagaidīta ar siltām vakariņām, pēc tam seko pastaiga pa Łazienki Królewskie parku- lielāko parku Varšavā, kurā atrodas arī Šopēna piemineklis. Vēlāk naksnīga pastaiga pa vecpilsētu un pirmā poļu alus degustācija (alus kauss aptuveni 10-12 zł).

2. diena.

Mostamies diezgan agri, jo hostiem jādodas uz darbu, bet man jāpaspēj apskatīt skaistākās Varšavas vietas. Sākuma punkts atrodas Zinātnes un kultūras pilī (tā dēvētā Staļina kāzu torte), kurā atrodas arī tūrisma informācijas centrs, kurā tieku pie kartes un brošūras par apskates objektiem. Tiem, kas maršrutu izstrādāt grib jau iepriekš, iesaku www.warsawtour.pl; http://www.use-it-warsaw.pl/ . Sāku ar Krakowskie Przedmieście ielu, uz kuras atrodas gan Kopernika piemineklis, gan skaistas baznīcas, kā arī Varšavas universitāte un Prezidenta pils. Tuvumā arī jaunatvērtais Kopernika zinātnes centrs (kur pagaidām ir pārāk garas rindas) un Varšavas universitātes bibliotēka, uz kuras atrodas „gaisa dārzi”. No jumta paveras skaists skats uz Varšavu, turklāt bez maksas. Tālāk dodos vecpilsētas virzienā, pa ceļam nobaudot garšīgo poļu saldējumu, kas atrodams teju uz katras ielas. Vecpilsēta jau 1980. gadā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Visu cieņu poļu tautai, kas sagrauto vecpilsētu atjaunoja visā tās krāšņumā.

Vakarā kopā ar hostiem dodamies uz Vislas upes otru krastu, tieku iepazīstināta ar Prāgas rajonu (kuram nav nekādas saistības ar Čehiju), kā arī nogaršojam medalu kādā no Prāgas bohēmiskajiem krodziņiem.

Pēc tam tieku aizvesta uz centrālo staciju, no kuras sākas garais ceļš uz Zakopani. Jāņem vērā, ka Polijā ir trīs dzelzceļa pārvadātāji, arī cenas un brauciena ilgums ir atšķirīgs, kas sarežģī orientēšanos šajā sistēmā; ir pieejamas gan pirmās, gan otrās klases vietas. (vilcienu saraksts un cenas http://rozklad-pkp.pl/?q=en/node/143). Ceļš līdz Zakopanei tāls – 521 km, ceļā nāksies pavadīt 9 stundas. Tā kā man ir ekonomiskais ceļojums, izvēlos otro klasi bez guļvietas, samaksājot 63 zł. Pienākot vilcienam, paveras pēckara gadu cienīgs skats – kautrība un pieklājība tiek mesta pie malas, katrs ar elkoņiem un somām cīnās par ātrāku iekļūšanu vilcienā un iespēju „izkarot” sev sēdvietu. Es esmu viena no laimīgajiem, kam tas izdodas. Daudziem šīs deviņas stundas nākas pavadīt vilciena koridorā uz grīdas.

3. diena.

Pēc garas nakts vilciena kupejā ap septiņiem no rīta izkāpju Zakopanes stacijā. Rīts dzestrs, toties uz pilsētas fona redzot kalnus, sirdī paliek silti. Neizsakāms skaistums. Dodos uz hosteli nolikt lielo ceļasomu, dabūt karti un norādījumus par labākajiem maršrutiem kalnos. Hostelis atrodas uz galvenās Zakopanes ielas Krupówki.Tiešām visiem no sirds varu ieteikt šo naktsmītni – ļoti jauks personāls, telpas tīras, izremontētas, cenas ļoti zemas http://zakopane.flamingo-hostel.com/about_us.html .

Šīs dienas mērķis – slavenais kalnu ezers Morskie Oko. No stacijas atiet mikroautobusi (10 zł), kas aizved līdz Tatru Nacionālā parka ieejai (apmēram pusstundas brauciens). Pirmā adrenalīna deva tika gūta jau busiņā, jo vairākus kilometrus garo sastrēgumu uz līkumainā kalnu ceļa mūsu šoferītis vēsā mierā apbrauca pa pretējo joslu nenormālā ātrumā. Par ieeju nacionālajā parkā arī ir jāmaksā (kurš gan teica, ka Polijā viss ir lēts?). Ceļš līdz ezeram ir apmēram 10 km pa asfaltētu ceļu, šo maršrutu var veikt gan vecāki ar bērniem, gan seniori, kā arī cilvēki ar kustību traucējumiem. Ir iespēja līdz ezeram tikt arī zirga pajūgā. Ceļš līdz ezeram šķita pārāk vienkāršs, tāpēc izvēlējos doties apkārt ezeram – tas jau ir nedaudz ekstrēmāk – lavierēt pa akmeņiem, reizēm cenšoties tikt pāri kādai ezerā ieplūstošai kalnu upei. Lai arī ir nostaigāti daudzi kilometri, gribās vēl tik daudz redzēt un izdarīt, tā kā vakarpusē krustu šķērsu tiek izstaigāta pati Zakopane. Uz ielas naudu pelna katrs, kam nav slinkums – tēlojot nekustīgas statujas, spēlējot, dziedot, pārdodot suvenīrus, gardumus (noteikti jānogaršo tradicionālais siers gołka, oscypek) utt.

Gulēšana 12-vietīgā istabiņā ir diezgan neiespējama, jo katram savs dienas režīms, bet nostaigātie kilometri un kalnu gaiss tomēr dara savu un par spīti visam pirms pusnakts jau esmu saldā miegā, lai nākamajā rītā jau atkal septiņos varētu celties un doties izlūkot citus maršrutus.

4. diena.

Šoreiz ar citu busiņu un bez jebkādām ekstrēmām atrakcijām nokļūstu citā nacionālā parka pusē – Dolina Kościeliska. Šeit jau pa daudz ekstrēmākām taciņām var nokļūt vairākās alās. Mans šodienas mērķis ir Smreczynski ezers. Tā kā esmu agri no rīta, cilvēku šeit tikpat kā nav. Tā nu varu vienatnē izbaudīt skaisto skatu uz ezeru un kalniem.

Pēc atgriešanās Zakopanē dodos uz funikulieri, kas dažu minūšu laikā uzved Gubałóvka virsotnē (1160m), šeit paveras ļoti skaists panorāmas skats uz pārējiem kalniem. Lejā dodos ar paceļamajiem krēsliem, kas atrodas kādus 5 km tālāk. Viss ir ļoti jauki, līdz kamēr pēkšņi trases vidū viss apstājas. Paskatos uz leju- esmu kādus 10 m virs zemes, telefona zona arī, protams, nav. Prātā jau ir izplānoti labākie veidi, kā pārlaist šo nakti šaurā dzelzs beņķīti, kad pēc 2 minūtēm tomēr lēni un mērķtiecīgi atsāku tuvoties kalna pakājei.

5. diena.

No viesmīlīgā hosteļa „izčekojos” jau ap pieciem no rīta, lai ar vienu no pirmajiem autobusiem dotos aplūkot Krakovu. Acīmredzot informācijas centra darbiniece bija neprecīzi iezīmējusi autoostas atrašanās vietu, jo norādītajā punktā nekā autoostai līdzīga nemanu. Pēc kādu 5 min. nesekmīgas klaiņošanas pa apkārtni ieraugu pirmo cilvēku šajā agrajā rīta stundā – pie tuvējās ēkas parādās kāda pusmūža sētniece. Dziļi vīlusies vietējo iedzīvotāju svešvalodu zināšanās, es pat vairs necenšos uzsākt sarunu ne krieviski, ne angliski. Lieku lietā visas savas teatrālās dotības, attēlojot autobusu un atkārtojot vārdu Kraków. Kādu laiku sieviete ar neizpratni uz mani skatās, pēc tam pamāj ar roku, lai sekoju viņai. Pēc pāris minūšu kopīgas soļošanas kundze apstājas un skaidrā angļu valodā man saka: „Vēl kādi 400 m un pa kreisi.” Kā tur bija tas teiciens – neskati vīru no cepures?

Krakovas apskatei gan man atvēlētas tikai sešas stundas, toties pilnīgi pietiek, lai paspētu apskatīt vecpilsētu un citas galvenās celtnes. Vāveles pils teritoriju apskatu gan tikai no ārpuses, citādi viss Krakovai atvēlētais laiks būtu jāatvēl stāvēšanai rindā pēc biļetēm. Izstaigāju arī bijušo geto kvartālu Vislas otrā pusē, pirmo reizi dzīvē apmeklēju sinagogu, kā arī paspēju izstaigāt nelielo etnogrāfijas muzeju.

Tagad galvenais uzdevums izcīnīt vietu vilcienā uz Varšavu. Kā jau Polijā ierasts, pasažieru ir vairāk nekā vietu. Tā nu nākamās trīs stundas pavadu uz vilciena grīdas, drausmīgā troksnī un bez gaisa, toties pēc sešiem jau esmu atpakaļ Varšavā, no kuras tālāk ceļš caur Lietuvu ved atpakaļ uz mīļajām mājām. Kārtējā nakts sabiedriskajā transportā, Rīgā ierodos kopā ar rīta sauli. Turpmākā diena tiek pavadīta siltajā jaukajā gultiņā, mēģinot kompensēt pēdējās nedēļas negulētās naktis.