Atgriešanās Mocarta dzimtenē

  • 5 min lasīšanai

EDGARS LĀKUTIS

Līdz šim palaimējies būt daudzās valstīs un vairākos kontinentos, tāpēc uzskatu sevi par diezgan pieredzējušu ceļotāju, bet ik pa laikam kāds interesants ceļojums vilina atkal. Šoreiz gan galamērķi nenoteicu pats, to manā vietā izdarīja kāda futbola funkcionāra roka, kas “Liepājas metalurga” futbolistiem UEFA Eiropas līgas otrās kvalifikācijas kārtā ielozēja pretiniekos Austrijas pilsētas Zalcburgas klubu “Red Bull”, kura ģenerālsponsors ir tā paša nosaukuma enerģijas dzēriena ražotājs.

Ērtāk un lētāk – ar auto

Mani vairāk aizrauj jaunu vietu un kultūru iepazīšana, nevis atgriešanās vecajā (jo Zalcburgā jau būts iepriekš), tāpēc izlozes rezultāts nedaudz kremta. Un tomēr – Zalcburga, manuprāt, ir viena no skaistākajām Alpu pilsētām. Mans ceļojums kopā ar vēl diviem liepājniekiem, arī futbola cienītājiem, sākās 21. jūnija rītā lidostā “Rīga”. Nelidojam uzreiz uz galamērķi, bet gan Austrijas galvaspilsētu Vīni. Iemesls pavisam vienkāršs – tā ir daudz lētāk. Palaimējās biļetes turp un atpakaļceļam iegādāties par 164 eiro (115 latiem). Jau iepriekš bijām izlēmuši, ka Vīnē noīrēsim automašīnu un ar to dosimies uz Zalcburgu. Lidojums paiet mierīgi, nedaudz gan iekļūstam gaisa bedrēs, bet tas tāds nieks vien šķiet. Austrija sagaida ar apmākušos un pavēsu laiku (tikai 15 grādiem virs nulles), lai gan mūsu lidmašīnas kapteinis neilgi pirms nolaišanās paziņoja, ka laiks esot labs.

Lidostā sameklējam mūsu auto izīrētājkompāniju, noslēdzam līgumu, bet iepriekš nezinājām, ka būs jāiemaksā tik liela drošības nauda – 550 eiro (drošības naudu kā tādu gan pieprasa visas kompānijas, pārsteidza vien tās apjoms). Izdarām to un dodamies uz autostāvvietu pēc mūsu mazā “Fiat”. Patīkams pārsteigums, ka auto ir gandrīz “nullīte”, praktiski no autosalona. Īrējot uz divām diennaktīm, tas izmaksā nedaudz vairāk par 80 eiro, un, šo summu dalot uz trim, sanāk pat ļoti izdevīgi. Pat neskaitot, ka klāt nāk izdevumi par degvielu. Salīdzinājumam – vilciena biļete no Vīnes līdz Zalcburgai vienā virzienā maksā 47 eiro, turklāt vēl būtu jāmaksā par nokļūšanu līdz dzelzceļa stacijai. Pirmais vakars ķīniešu garā Zalcburga atrodas 300 kilometrus uz Rietumiem no Vīnes. Ceļā pa autobāni šo attālumu nemaz nemana. Galamērķi bez apstāšanās sasniedzam trīsarpus stundu laikā, ap puspieciem pēcpusdienā pēc vietējā laika. Izmantojam auto navigācijas jeb tā saukto “Tom Tom” ierīci. Ik pa brīžiem ceļu ierobežo remontdarbi, bet pat tiem var tikt cauri ar ātrumu 80 līdz 90 kilometri stundā. Pusceļā sāk līt, bet, tuvojoties Zalcburgai, lietus kļūst vēl stiprāks. Starp ūdens šaltīm paveras iespaidīgi Alpu kalnu skati. Cita starpā, maldīgs uzskats, ka kalnu skatus var baudīt tikai saulainā laikā – ne mazāk elpu aizraujoši ir miglas vaļņi, kas krīt pāri kalnu virsotnēm, radot vizualizāciju par lieliem, dūmojošiem ugunskuriem.

Viegli atrodam viesnīcu, kas atrodas vienā no pilsētas rajoniem – apmēram 40 minūšu gājienā no Zalcburgas vēsturiskā centra. Mūsu naktsmājas ir salīdzinoši neliela, bet tipiska Austrijas vai Vācijas “gasthaus” (viesu māja) – ar senatnīgu noskaņu, koka logiem un maziem, bet ērtiem numuriņiem. Par diennakti jāmaksā 30 eiro, ja vēlas brokastis, jāšķiras vēl no septiņiem eiro. It kā daudz, bet brokastis ir sātīgas – dažāda veida gaļas izstrādājumi, siera uzkodas, augļi, sulas un tamlīdzīgi. Protams, var jau aiziet līdz tuvējam veikalam, bet ja nemācēsit “pareizi” iepirkties, par brokastīm iztērēsit vēl vairāk.

Pirmās dienas vakarā, spītējot lietum, dodamies remdēt izsalkumu. Ir pavēss, esam samirkuši un patiesībā zinām, ka mūs apmierinās pirmā ēstuve, kas pagadīsies ceļā. Apstājamies pie kāda ķīniešu restorāna, nedaudz minstināmies, bet dodamies iekšā. Neesam kļūdījušies – ēdienu izvēle ir daudzveidīga un sātīga. Samaksājot ne vairāk par 15 eiro, paēdam zupu, divu veidu otros ēdienus, saldo un vēl sanāk arī alum. Tas gan nav ķīniešu, bet vietējais austriešu “Weissbier” jeb nefiltrētais kviešu alus. Ēdieni, protams, asi, brīžiem mute paliek vaļā. Mūzikas skaņās Otrās dienas rītā daudz nekavējamies, ceļamies agri un dodamies apskatīt pilsētu. Zalcburga nav liela pilsēta, tā ir ceturtā lielākā valstī un atrodas Alpu kalnu ziemeļu nogāzē. Tajā dzīvo ap 150 tūkstošiem iedzīvotāju, tomēr lielais tūristu pieplūdums padara pilsētas dzīves ritējumu par visai strauju. Pilsētu, kuras pamati likti vēl pirms mūsu ēras, uzskata par vienu no ievērojamākiem Eiropas kultūras centriem — 1997. gadā Zalcburgas baroka stilā veidotajai vecpilsētai tika piešķirts “UNESCO” pasaules kultūras mantojuma statuss. Esot Zalcburgā, grēks neapskatīt divas vēsturiskas vietas – Zalcburgas cietoksni un Volfganga Amadeja Mocarta dzimtās mājas.

Vispirms dodamies uz Zalcburgas cietoksni (Hohensalzburg), kurš atrodas kalna galā. Tas uzbūvēts 1077. gadā, vēlāk gan pārbūvēts, iegūstot tagad redzamo apveidu. Var nokļūt arī pašā augšā, kurā iespējams nonākt arī ar speciālu pacēlāju (10 eiro). Mēs izvēlamies nebraukt. Uzkāpjam vairākus simtus metrus līdz vietai, kur par ieeju cietoksnī jāsāk maksāt. Bet arī šis īsais gabals ir tik stāvs, ka liek kāju muskuļiem par sevi atgādināt. Paveras lielisks panorāmas skats uz pilsētu un kalniem, uzreiz ķeram pēc fotoaparātiem, lai iemūžinātu mirkli. Uz brīdi gribas, lai apstātos laiks.

Tālāk meklējam otru, mūsuprāt, ievērības cienīgāko apskates objektu – slavenā komponista Volfganga Amadeja Mocarta dzimtās mājas. Tās atrodas pašā vecpilsētas sirdī – uz kādas šauras centra ieliņas netālu no Zalcahas upes, kura tek cauri pilsētai. Jau no attāluma redzamas tūristu masas, kas vēlas sevi iemūžināt pie koši dzeltenās ēkas, kuru rotā uzraksts “Mozart's Geburtshaus”. Redzam arī japāņus, kuri naski zibsnī savas digitālās ierīces. Zalcburga un mūzika ir neatdalāmas lietas – ieliņas pilnas ar muzikantiem, un var tikai apbrīnot un apskaust viņu spējas atskaņot tik baudāmu un “tīru” mūziku. Viens no krāšņākajiem un apmeklētākajiem ir ikgadējais Zalcburgas mūzikas festivāls, kurā skan galvenokārt Mocarta mūzika. Zalcburgā uzņemtas arī slavenā mūzikla “Mūzikas skaņas” epizodes.

Arī suvenīru tirgotāji sastopami ik uz soļa. Pat neatliek laika apskatīt visu piedāvājumu, iegādājos kādu krūzīti un pašu zināmāko – “Mozart kugeln” (Mocarta šokolādes bumbiņas). Tās var nopirkt arī pašmāju lielveikalos, bet pērkot uz vietas, tomēr cits “smeķis” un apziņa, ka viltotas nav. Netrūkst arī pasaules zināmāko brendu veikali, bet tā kā nemanām nekādas akcijas preces vai izpārdošanas, veikalus “neķemmējam”. Šnicele, deserti un alus Klāt ir nākamais uzdevums – nobaudīt vietējos ēdienus. Pašā dienas vidū brīvu vietu krodziņos nemaz nav tik daudz, krietni jāpacenšas, lai atrastu piemērotu vietu. Turklāt oficianti raujas vaiga sviedros, jāapbruņojas ar pacietību un jāgaida. Ēdienkarti saņemu pēc kādām 20 minūtēm.

Austriešiem ir ļoti daudzi saldo ēdienu, un gardēži šeit noteikti nebūs vīlušies. Es gan neesmu saldumu cienītājs, un man šis prieks izpaliek. Nepagaršoju pat zināmāko – ābolu strūdeli. Un labi, ka tā, jo pasūtīto otro ēdienu – Vīnes šniceli – atnes tik lielu, ka knapi var apēst. Tas ir jaunlopa gaļas sitenis, kas ir panēts rīvmaizē un cepts karstā eļļā. Lai gan tas pazīstams kā Austrijas nacionālais ēdiens, patiesībā tas nācis no Francijas. To apliecina arī fakts, ka Vīnes šniceli tradicionāli pasniedz bez mērces, lai gan austriešu virtuve nav iedomājama bez biezām un sātīgām mērcēm. Būtībā austriešu virtuvē lielā mērā saglabājies Austroungārijas impērijas kultūras mantojums – šeit ir salīdzinoši daudz it kā nacionālu ēdienu, kas ar citādiem, dažkārt pat ļoti līdzīgiem nosaukumiem sastopami arī citās bijušās Austroungārijas impērijas valstīs. Pusdienas kopā ar alu izmaksā ap 15 eiro. Austrieši izsvilpj savējos

Vēl neliela pastaiga pa promenādi, un tad jādodas atpakaļ uz viesnīcu. Vairs nav daudz laika, lai apskatītu citus tūristu iecienītus objektus – pēc dažām stundām jābrauc uz stadionu, klāt futbola spēle. Tas, kāpēc patiesībā esmu Zalcburgā.

Stadions ir mūsdienīgs, ar 32 tūkstošiem vietu, atrodas uzreiz ārpus pilsētas. Tas celts speciāli 2008. gadā notikušajam Eiropas čempionātam. Laikam likteņa ironija, ka tieši pirms trim gadiem vienīgo biļeti uz Lielo futbolu ieguvu tieši šajā pašā stadionā, kur noskatījos Grieķijas un Spānijas maču. Biļetes nopērkam par 18 eiro – diemžēl Liepājas kluba vadība mums nav sarunājusi viesu sektoru, tāpēc sēžam kopā ar vietējiem. Patīkami, ka futbolisti pirms un pēc spēles mūs ierauga, pasveicina, pateicas, ka par saviem līdzekļiem mērojam tik tālu ceļu un atbalstām komandu. Kopumā maču vēro 5100 līdzjutēju. Rezultāts ir 0:0, un vietējie pēc spēles izšviljp savus futbolistus. Toties mums prieks – katru dienu negadās nospēlēt neizšķirti ar labu Eiropas vidusmēra futbola komandu.

Ceļojuma trešās dienas agrā rītā braucam atpakaļ uz Vīnes lidostu, kur nokļūstam bez aizķeršanās. Sveiku un veselu nododam atpakaļ mūsu “Fiat”, šo to nopērkam lidostas “Tax Free” veikalos, bet pēc tam gaisa kuģis mūs divu stundu laikā nogādā atpakaļ dzimtenē. Pa ceļam uz Liepāju lietus gāž šaltīm. Kavējamies ceļojuma atmiņās. Tik daudz vēl palika neuzzināta un neapskatīta. Vajadzīga vismaz nedēļa. Kas zina, varbūt atkal kāda likteņa ironija liks Zalcburgā atgriezties vēlreiz. Tur ir ko redzēt!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais