Ungārijas vilinājums...

  • 3 min lasīšanai
Lielā pasaule...tur, kur tu uzvelc uz mirkli rozā brilles un esi vienkārši Sprīdītis... ;))) (vēlams, bez lāpstas, bet ar ceļavēju) viss sākās ar to, ka mani apstiprināja projektam "TMS training" -tā būt' sava veida exchange, šoreiz tas bija starptautisks seminārs par projektu rakstīšanu Youth programmai... notikās viss no 7.03.-13.03. (2005). piedalījās jaunieši no Igaunijas, Polijas, Portugāles, Spānijas, Rumānijas, Turcijas, Vācijas, Nīderlandes un, protams, paši ungāri... :))) tās būtu formālās lietas par visu šo lielo ceļojumu... 6.marts...Sprīdīšu lielās balvas vērta, piedzīvojumiem bagāta diena.... Visa tā padarīšana ar lidmašīnām ir ārkārtīgi aizraujoša lieta,bet nu, ielidojot Budapeštā, izrādījas, ka mana un otra Sprīdīša bagāža vēl ir Prāgā...un atlidos ar nākamo reisu... ar to jau viss nebeidzās...- sabiedriskais buss negāja uz norādīto tikšanās vietu ar organizatoriem. beigu beigās mēs atradām cilvēku, kas kaut cik saprotami spēja sazināties angļu mēlē...un izskaidrot the way Sekoja brauciens ar Metro. Tā kā nebija nekādas sajēgas, ko dispečers runā, nolēmām skaitīt pieturas. izkāpām 7.pieturā pēc mūsu intensīvās skaitīšanas, un izrādījās, ka esam skaitījušas no otra gala, līdz ar to nācās braukt vēl 5 pieturas uz priekšu... beidzot atradām norādīto vietu- dzelzsceļa staciju, kuras ārējā fasāde atgādināja vairāk baznīcu, nevis sabiedriskām vajadzībām izmantojamu ēku... kaut gan baznīca arī ietilpst sabiedrības vajadzībās… Joki vien ar to nebeidzās - vēlāk izrādījās, ka mūs esot gaidījuši nākamajā dienā, nevis šajā visneaizmirstamākajā 2005.gada 6.martā... tas man uzsita zināmu jautrību...- kas nu būs??? jūties tik brīvs...un nevienam uz šī zemes pleķīša nevajadzīgs... mana ceļabiedra- Sprīdīša Zandas dusmu lēkmes manī izraisīja histēriskus smieklus... galu galā mēs nopirkām vilciena biļetes uz norādīto vietu (dīvani, bet viņiem cena tiek skaitīta tieši par 1km/ tik un tik forintu...). Starpgadījums gandrīz negadījās- steigā gandrīz iekāpām vilcienā, kas iet uz Rumāniju...ehh...jāsaved viņiem kārtībā tā visa vilcienu sistēma nudien... ;) un ēka arī varētu nelīdzināties baznīcai- citādi sanāks aiziet nejauši kādam Dievu palūgt nepareizajā vietā...,bet no otras puses tīri neordināri un moderni tas viss ir... No draugu apjūsmotās Budapeštas gandrīz neko neredzēju, jo līdz vilciena attiešanai mums bija laiks bišku vairāk par stundu...bet negribējās nejauši apmaldīties, kaut gan zemapziņā man ļoti gribējās... :))) neko daudz no Eiropas erotiskākās pilsētas neredzējām...bet centāmies saskatīt... neizdevās. pēc 3 stundu ilga brauciena vilcienā ieradāmies Debrecenā (otra lielākā Ungārijas pilsēta, tuvu pie Rumānijas robežas)... tur gan vairs joku nebij... mūs sagaidīja. Pēc izmitināšanas viesnīcā, un kārtīgas maltītes Sprīdīšu piedzīvojumi turpinājās... mums iedeva pilsētas karti un mēs patstāvīgi varējām apgūt pilsētas jaukumus, jo pārējie atbrauca tikai nākamajā dienā pēc diviem. Te nemaz nevarēja apmaldīties. Bija viena gara galvenā iela un tikai viens tramvajs, kas kursēja pa noteiktu apli... Ar Zandu apjūsmojām pilsētas arhitektūru... nudien tajā ir kaut kāds noslēpums un šarms, par kuru iepriekšējie gadsimti klusē un smīn... Viss projekts norisēja tīri veiksmīgi, bet kaut kā man vairāk atmiņā paliek tie mūsu starpkultūru tusiņi... Jāpiemin, ka par sieviešu dzimumu 8.martā nebija aizmirsuši...visas daiļā dzimuma pārstāves saņēma ziedus...sentimentāli un patīkami visnotaļ tas bija. Jautrības akvaparkā, dejas līdz nemaņai wild wild west stilā iekārtotā krodziņā... un čāpošana uz ”mājām” pa tukšām ielām ap 3-iem naktī...man visnotaļ patīk pilsēta naktī..-tai uzreiz ir cits veidols. Tā atklāj savu naksnīgo noslēpumu... Un tā beidzās katrs vakars...- vai ”mājās” vai ārpus tās, bet varēja just miega trūkumu, jo gulētas bija labi, ja 2-3 stundas..., bet tas nemazināja jautrību :))) -starpkultūru intergrēšanās neformālā veidā bija perfekta... Jāpiemin arī Nacionālais vakars – kur katra valsts prezentēja savus līdzpaņemtos nacionālos labumus. Protams, grādīgā dzira bija katrai valstij līdzpaņemta... Mēs cienājām nezinātājus ar Sieru, Laimas šokolādi, ķiršu alu un Balzāmu... likās, ka Zanda ir nolemta- viņai nācās ar visiem sadzert, bet kā izrādījās pie beigām, Zandai tas mūsu nacionālais un ”baigi” veselīgais dzēriens (balzāms) sāka iet pie sirds... ;))) Ehh...tur gan bija daudz, daudz gardumu... interesanti, ka žāvētas aprikozes Turcijā saucās par Turku viagru..., Portugāļiem bija baigi daudz visādu saldumu un našķu...vislabākais, manuprāt, bija ananaass, Nīderlandiešiem arī pārsvarā bija saldumi, Igauņi bij pat rupjmaizi paņēmuši līdz...protams, arī Kalev šokolādi... ungāriem bija visvairāk viskautkā..it īpaši alkohola (sākot no vīna līdz šņabim). Nepieminētu nevar atstāt nacionālo ”gardumu” – Chilly pipara piedevu...viskautkur. uhhh... Karsti gan palika pēc tāda salikuma. Būtībā šajā ceļojumā vēlējos tikai baudīt, baudīt...baudīt visu, ko vien iespējams nobaudīt... arī vīriešus (nu vajag taču – salīdzināšanai). Viss ceļojums bija kā skaists sapnis, jo tas atrāva no ikdienas rutīnas, no raizēm par skolu, no aukstuma...(tur bija jau plusos, un sniega gandrīz nebija), no visa ierastā, pierastā... Tas deva daudz jaunu draugu, daudz iespaidu par citām kultūrām... vēlreiz un vēlreiz atgādināja, cik dzīve ir skaista... ;)))) un jautrība sita augstu vilni... dīvaini- bet atmiņā palikušas divas frāzes ungāru valodā: - what the fuck is going on here - mi o fasz van? - i love you -szeletrek !!! :))) Visus Ungārijas noslēpumus, protams, vēl neesmu līdz galam atklājusi, līdz ar to tas ir iemesls, lai kādreiz atkal atgrieztos...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais