Venēcija - 2

  • 5 min lasīšanai
Tātad!:)

VENĒCIJA /2.daļa/

Kad mūsu kuterīša sāni skar vienu no daudzajiem Venēcijas piestātņu steķiem, pārsteidz milzīgais šeit esošo tūristu skaits. Ne cauri izredzēt, ne garām paiet! To ir tik neiedomājami daudz, ka pati Venēcija un tās dārgumu pērles ir pazudušas multikulturālā tūristu un ceļotāju pūlī. Vienlaicīgi un skaļi skan neskaitāmas valodas un tikt uz priekšu šajā ķermeņu jūklī nav vienkārši...

Stop! Ir jāizslēdz savā prātā un apziņā šis cilvēku pūlis un kņada, citādi Venēcija paliks neizbaudīta un neredzēta! Tas gan nav vienkārši, tomēr pamazām to izdodas izdarīt un atsijāt graudus no pelavām.

Protams, kaut arī šie skati redzēti neskaitāmas reizes grāmatās, presē un vispasaules tīmeklī, iespējas to visu redzēt tieši un nepastarpināti realitātē rada pilnīgi citādas sajūtas un baudījumu. Gan Dodžu pils, gan Marka laukums, gan neskaitāmie debesīs kāpjošie baznīcu zvanu torņi, visas lielākas un mazākas vēstures un kultūras vērtības, kas radītas te vai atvestas no citām zemēm Venēcijas republikas ziedu un varenības laikos, noteikti ir uzmanības un apskates vērtas! Tajā pat laikā, tas liek arī par šo un to aizdomāties. Kaut vai par mūžīgām un pārejošām vērtībām.

Mūsu civilizācijas vēsturē ir ne mazums stāstu par varenām valstīm, pilsētām un impērijām, kuras kā negausīgs un alkatīgs milzu putekļsūcējs iesūkušas sevī visu – nebeidzamas vērtības, cilvēkus, intelektu, mākslu un zinātni... Taču agri vai vēlu Lielais Laika rats maina dzīves tecējumu un neuzveicamā un šķietami mūžīgā varenība lēnām sabrūk, pārvēršas smiltīs un putekļos, kur tagad klejo tik tuksnešu vēji...

Šeit atmiņas par bijušo varenību un bagātību vēl saglabājušās, ir apskatāmas un pat aptaustāmas šurp atbraukušiem ceļotājiem.

Katrs pats var izlasīt Venēcijas vēsturi, piebildīšu tik par vienu lietu. Tajā laikā, kad bīskaps Alberts dibināja Rīgu (lai gan tā kā apdzīvota vieta un osta bija labi zināma tirgotājiem no austrumiem un vikingiem un gotiem vēl ilgi pirms bīskapa piedzimšanas!), Venēcijas bagātība un varenība Vidusjūras reģionā ir tik liela, ka tā pat spēj rādīt zobus Bizantijas impērijai un sarīkot pret to veiksmīgu karagājienu. Krusta kari, kas tajā laikā ir gana populāri, ir ienesīgs un izdevīgs bizness Venēcijai, tirgošanās un pelnīšana iet labi un bez aizķeršanās. Tā plaukst un zeļ.

Spožajā Adrijas jūras saulē žilbinoši balta mirdz Dodžu pils, tieši no tās valdnieki pārvaldījuši šo pilsētu un visu republiku, te spriesta arī taisna tiesa un vainīgi no šejienes pa Nopūtu jeb vaidu tiltiņu vesti uz cietumu... Marka laukumā ļaudis baro baložus, par prieku sev un bērniem un zibina fotoaparātu objektīvus un zibspuldzes uz nebēdu. Tūrisma lielindustrijas ikdiena.

Marka katedrāle tiešām pārsteidz ar savu austrumniecisko skaistumu, smalkumu un neatkārtojamo arhitektonisko vieglumu, šķiet, tā tiešām traucas debesīs. Taču noēnotās iekštelpas, vismaz manās sajūtās, rada smagnējumu, nospiedošu sajūtu, ko pilnīgi pretēju. Nav sajūtas, ka tevi rauj debesīs, ...

Nav sajūtas, ka esmu iegājis vietā, kur apbedīts viens no četriem Bībeles pīlāriem, viens no evaņģēlistiem un svēto rakstu autoriem. Nav sajūtas, ka esi iegājis baznīcā... kas piepildīta ar garīgu un dievišķu enerģiju. Stūrī pie izejas notiek rosīga suvenīru tirgošana un manos atmiņu failos uzvirmo kādreiz redzēti kadri no kādas Dzefirelli filmas, kur Jēzus izdzen no Dieva tempļa naudas mijējus un tirgotājus... Var jau būt, ka tās ir tikai un vienīgi manas iedomas un sajūtasJ

Kad esmu izgājis no šīs vietas, smadzenēs uzvirpuļo tīri DenBraunisks motīvs – ja nu nekāda Marka tur nav un nekad nav bijis?

Pašā Venēcijas centrā saskatāmi 2 pilsētas simboli. Lauva simbolizē Sv.Marku, savukārt otra figūra ir dievu sūtnis Hermejs jeb Merkurs, kurš ir tirgotāju aizstāvis. Taču Merkurs ir arī zagļu un blēžu patrons, jo nereti debesīs esošie dievi lika žiglajam puisim aiznest arī pa dažai labai melīgai un apzināti sagrozītai ziņai vai vēstij...

Kā tad evaņģēlists Marks nokļūst Venēcija? Pareizāk gan sakot - viņa atliekas jeb pīšļi. Venēcieši esot reiz izdomājuši, ka pilsētai nepieciešams kārtīgs aizbildnis un izvēle nezin kāpēc kritusi uz Marku. Varbūt tāpēc, ka daži citi tikpat diži vīri tai brīdī jau bijuši aizņemti ar citu pilsētu patronēšanu...

Tad nu 2 (šķiet tik bagātai un varenai pilsētai neliela delegācija!) tirgotāji dodas uz musulmanisko ēģiptiešu zemi, kur bijis apglabāts jau iepriekš minētais svētais vīrs. Kapa vieta nav bijusi zināma un vietējie bijuši neatsaucīgi šajā sfērā. Tad noticis brīnums – parādījies pats Marks un norādījis uz savu kapa vietu... Pīšļus izraka, paslēpa cūkgaļā, kurai musulmaņi nedrīkstot pieskarties un tāpēc nekāda muitas kontrole izvedamo kontrabandu nav pamanījusi. Tā Sv.Marka atliekas pārvestas uz Venēciju un tur apglabātas, 9.gs. sākusies katedrāles būvniecība.

Tāda ir leģenda, bet kāda ir patiesība? Vai tiešām izdevās atrast pēc saviem 800 gadiem tādu kapavietu? Vai arī tirgoņi negribēja atgriezties Venēcijā ar kaunu un neizbēgami tapt sodīti un neatrastā Sv.Marka vietā atveda ...varbūt kādu citu? DNS testu jau toreiz nebijaJ Un svēto pīšļu tirgošana arī bija ienesīgs bizness tā laika Eiropā... kā jau teicu – DenBraunisks motīvsJ ...atelpaiJ

Kolu? Picu? Kafē amerikāno? Gondolu? Taxi? Uzbraukt tornī? Brīžiem Venēcija atgādina vasarīgā tveicē pārkarsušu hemingvejisku staiguli, kura par naudu jums gatava piedāvāt da jebko! Izpriecu un skatāmo objektu te tiešām netrūkst. Un var jau saprast venēciešus – tūrisma sezonas laikā ir jāsapelna pietiekami daudz, lai pārdzīvotu ziemu un sagaidītu nākošo. Zinātāji gan teic, ka te tūristu netrūkstot nekad, vienīgi ziema esot tāda nemīlīga un nejauka...

Gondoljero, kuri te darbojas nepārtraukti, gan dažubrīd atgādina labi nodzītus zirgus. Daži ir jautri – uzdzied un uzsvilpo, bet vienai daļai tas ir acīmredzami smags ikdienas darbs un pagurums redzams gan viņu acīs, gan kustībās. Vasaras un tūrisma sezonas viducī izbrauciens ar gondolu gan laikam nebūs intīmi romantisks, drīzāk gan lietišķi pragmātisks – samaksā un iekāp, pabrauc un izkāp. Rutīna un konveijera plūsmas apstrāde. Bet tūristiem patīk un viņi jūtas laimīgi – jo izbraukuši Venēcijā ar gondolu.

Tūristi kā skudru bari traucās pa jau iemītiem tūrisma maršrutiem kā savdabīgām hošimina takām. No objekta uz objektu, gluži kā neapturama upes straume, kurai noteikti jāsasniedz jūra. Bet! Ir vērts atstāt šīs hošimina takas un paiet dažus kvartālus sāņus un jūs ieraudzīsit jauku un apbrīnas vērtu nostūrīti! Un te nu būs īstais mirklis iedarbināt fotoaparātu un pazibināt zibspuldziJ Būs kur papriecēt acis un atveldzēt sirdiJ

Agri vai vēlu pat visrūdītākā ceļotāja vēders saka – eu, ir laiks ko iekost! Iegriežos blakus man esošā picu ceptuvītē, kur kājās stāvot var apēst krietni lielu izvēlētu picas gabalu un izdzert pudelīti auksta itāļu alus! Esmu izdarījis pareizu izvēli – pica ir neaprakstāmi garšīga, alus – auksts un labs! Lēnām izbaudu šo mirkli, kurš man izmaksā 4,5 eiro...Tādas picas Latvijā nav un laikam nekad nebūs! Tāpēc jau mūsējās smādēju un nelietoju, tāpat kā apfelštrūdeles, kas te nav tik garšīgas un maksā dārgāk nekā Vīnes centrā vai...

Vēl traki labi bija ledū atdzesēti augļi, kuri īpašās glāzītes maksā 2-3 eiro. Pie Rialto tilta. Ļoti labi dzesē un atveldzē! Ja tur iznāk būt – iesaku!

Savukārt kafē amerikāno dzert gan neiesaku! Pamēģināju – atgādināja padomju laika ,,katla,, kafiju, pilnīgs ...., labi, teikšu pa smalko – nedzerams šķidrums, kurš maksā 2,5 eiro!

Kopumā zilganzaļais Adrijas jūras ūdens un spožā Itālijas saule tiešām atstāj neizdzēšamu iespaidu par šo pilsētu.

Vakarpusē kafejnīcās, kuras izvietojušās ap marka laukumu, skan dzīvā mūzika un parādās interesanta un prominenta publika. Uzvēdī kaut kas viegli hemingvejisks. Te vēl ir viņa auras atblāzmaJ.

Gaišā arhitektūra saulei ejot uz rietu, iegūst ēnainas aprises, kupoli un fasādes iekrāsojas sarkanā krāsā, solot nakts tuvumu un radot apkārtnē nelielu gaisā esošas un virmojošas kaisles piesitienu.

Tā, nu panesās kaut kas atkal gluži hemingvejisks.... aiz loga pārstāja visu dienu ducinošais pērkons un arī šobrīd atspīd rietoša saule.

Jāpārtrauc rakstīt un jādodas izbaudīt vakars.

Bet Venēcijā noteikti ir vērts atgriezties. Un vēlams laikam pavasarī vai agrā rudenī, kad tūristu pūļi ir mazinājušiesJ

JNS.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais