Ceļojuma piezīmes

02.07.2007
21 min lasīšanai
45 foto

Ceļojuma piezīmes PORTUGĀLE 28.05.2007 – 06.06.2007 Pirmdiena, 28. maijs Izlidojam no Rīgas 11:05 ar Ryanair. Šauri jau bija, bet galā (Londonā) tiekam. Stanstedas lidostā jānosit laiks 6 stundas. Uzēdam un iedzeram. Reiss uz Porto sagaidīts un nosēžamies OPO pēc 21:00. Ar metro par 1.40 EUR tiekam līdz centram (Londonā tāds pats brauciens būtu 14.00 GPB). Pāris kvartālus no metro stacijas ir viesnīca. Iečekojamies, bārā uzēdam maizītes un ejam gulēt. Otrdiena, 29. maijs Brokastis viesnīcā un tad dodamies pēc īres auto. Lēnā garā nosoļojam kādus 3 km. Pa ceļam pamanām Lietuvas vēstniecību (interesanti kāpēc Porto nevis Lisabonā?). Pa ceļam piesēžam vienā no daudzajām kafejnīciņām, kas visur pa pillam. Auto-nomā mūs pierunā nopirkt papildus apdrošināšanu, jo interneta saits, kur mēs rezervējām auto, teorētiski sedz zaudējumus, bet, ja kas notiek, tad vispirms jāsamaksā nomai un tad jāmēģina no tās mājas lapas dabūt naudu. Adrese šiem Grieķijā. Tā nu pa lēto rezervētais auto kļūst par 15 EUR dienā dārgāks. Toties pardezētās OPEL Tigra vietā dabūjam Peugeot 206 kabrioletu. Lai gan apdrošināšanai vajadzētu nosegt jebkādu skādi, nomas vecis tomēr sīki parāda visas skrambas, kas jau ir, un paņem vēl 90 EUR drošibas naudu – ja nu gadījumā atdodam auto ar tukšu bāku. Beigās auto cena sanāk 55 EUR dienā. Neņēmām gan vislētāko, jo dzirdēts, ka ar 1.1 L motoru Portugālē netiek kādos slīpumos augšā. Drusku pamaldamies, kamēr atrodam mūsu ceļu. Ieplānojam braukt gar okeānu pa mazajiem celiņiem. Pirmā pietura Espinho, kur aizejam līdz okeānam un nopērkam Lindai jaku un zeķes, jo tikai +16, kas vēl jo vairāk kontrastē ar +30 Rīgā, kad izbraucām. Dodamies pa mazajiem celiņiem tālāk gar piekrasti. Nākamā pietura Aveiro. Pirms iebraukšanas pilsētā ir milzīgs un ļoti krāsains stadions. Pati pilsēta mīlīga, ar kanālu pa vidu un smukām laivām kanālā. Laiks gan dranķīgs un sāk līt. Paēdam pusdienas. Paņemam katrs dienas speciālo piedāvājumu pa 10 EUR. Linda izvēlas sardīnes, kuras viņa nemāk izlobīt no asakām, bet ar kādu trešo zivi sāk jau sanākt. Mans asaris ir labs un nav daudz asaku. Viens no ceļojuma mērķiem ir izbaudīt vietējos ēdienus. Ipazīstamies ar Portugāļu paražu – atnest uzkodas par kurām jāmaksā, jau kautko aiztiek, bet ja neko no tā neēd, tad nav jāmaksā. Nākamā pietura ir Figueira da Foz. Sākumā plānojam tur palikt pa nakti, bet tūristu informācija jau ciet un izskatās diezgan liela pilsēta, bet mums gribas kādu mazāku miestiņu. Tāpēc dodamies tālāk uz Nazare. Lēmumu nenožēlojam, jo burvīgs mazs miests pie milzīgas klints. Braucam gar pašu krastu pa promenādi un pie tūristu informācijas mūs aptur dāma ar kautkādu plāksnīti rokās. Izrādās, ka šī ķer klientus saviem apartamentiem. Tas mums der un šī lec iekšā autiņā un rāda ceļu. Visu laiku dievojas, ka 50 m no pludmales esot, kas beigās arī izrādas taisnība. Ir pat garāža zem mājas. Samaksājam 30 EUR par naktsmājām un dodamies vakariņās. Gar pašu pludmali uz promenādes ir pilns ar restorāniņiem, bet visi gandrīz tukši. Nevaram saprast kā viņi izdīvo. Laikam no diviem vasaras mēnešiem jāpietiek visai sezonai. Vēlāk noskaidrojam, ka viņiem sezona ir no 15. jūlija līdz 15. septembrim. Pie viena no restorāniem viesmīļi aktīvi nodarbojas ar garāmgājēju pierunāšanu pie viņiem vakariņot un mēs ļaujamies pierunāties. Vienā no iepriekšējiem miestiem redzējām kā veči no jūras ar traktoru velk ārā tīklu, kas pilns ar zivīm. Līdzīgas, tikko izvilktas zivis, oficiants pienes izvēlēties. Paņemam starterim katrs pa vienai grilētai tīģergarnelei un 800 gramīgu jūras asari (sea bass). Katram viena milzīga garnele tiek pasniegta pārgriezta gareniski un pārlieta ar superīgu ķiploku mērci. Zivs arī ir ļoti garšīga, tik mazliet lielāku būtu gribējies. Uz abiem nekas daudz nesanāca, bet ir labi – vakaram viegls ēdiens, lai nespiež :). Cenas svaigajām zivīm ir par KG. Tīģergarneles maksā 80 EUR un mūsu zivs - 35 EUR/KG. Par 2 garnelēm sanāca 20 EUR. No restorāniņa paveras fantastisks skats uz okeānu un klinti. Pa ceļam uz apartamentu iegriežamies bārā un iedzeram pāris glāzītes portvīna. Apartamentā izrādās ir arī veļas mašīna un izmantojam izdevību izmazgāt jau vilktās drēbes. Tā kā veļas pulveris nav, tad lietojam trauku mazgājamo līdzekli. Ir pat balkons, kur visu izžaut, ko Lindiņa laipni arī izdara, kamēr es jau esmu aizmidzis. Kontrasti baigie – jo no balkonba paveras skats uz pagalmu, kas aizaudzis un piemēslots ar visādu drazu, kā izgāztuve. Trešdiena, 30. maijs. Pamostos agri, jo laika starpība ir 2 stundas. Linda, protams, guļ ilgi jebkurā laika joslā. Ārā beidzot saule spīd starp mākoņiem un dodos pastaigā pa pilsētu. No rīta ap 8:00 vēl patukšs, tikai vietējie rosās – piegādā viekaliem preces. Vaļā jau mazās kafejnīcas. Atrodu tirgu, bet nolemju ieiet tur atpakaļceļā. Skaists rīts pie jūras, kur lēnām noeju pa visu krastmalas promenādi. Izbaudu skatu uz milzīgo klinti, kur augšā redzamas mājijņas. Klints varētu būt kādus 100 m augsta. Tad, kad promenāde beidzas, nogriežos mazajās ieliņās un pa tām dodos atpakaļ. Pa ceļam redzu, ka jau atvērts zivju veikals, un apskatos, kāds tur piedāvājums. Nekādu lobsteru, vai ko tādu neredz. Dažādas formas un izmēru zivis sudrabainā krāsā, līdzīgas tām ko ēdām vakar vakarā. Cenas 6 – 8 EUR/KG. Dodos atpakaļ uz tirgu. Tur piedāvājums, ja runā par dārzeņiem un augļiem, tāds pats kā pie mums. Tik redzēju tādas jocīgas zirņu vai pupiņu pākstis – garas – garas un plakanas. Toties zivju nodaļā visādi brīnumi, ko Rīgā neredzēt. Gan kalmāri un vēži/krabji, gan pat medūza normālas picas izmērā. Nopērku zemenes un ķiršus (2.50 EUR/KG) un dodos atpakaļ. Nākas pamodināt Lindu, jo neesmu paņēmis līdzi atslēgu. Tas palīdz mums ātrāk doties atkal ceļā. Pirmais īsais pārbrauciens ir augšā lielajā klintī, kuras piekājē pavadījām iepriekšējo vakaru. Uzbraucam augšā un drusku pastaigājam. Pūš diezgan stiprs vējš un arī es nopērku jaku, lai siltāk un lai arī kāds suvenīrs no Portugāles pie reizes sanāk. Aplūkojam skatu no klints, kur paveras fantastisks skats un, protams, safotografējamies. Brokastīs izmēģinam vietējās kafejnīcas piedāvājumu. Ņemam kafiju un vietējos našķus – visur tirgo tādas kā mazas kūkas lielā izēlē, kas izrādās garšīgākas nekā domājām. Līdzi paņemtajā sarunu vārdnīcā atrodu informāciju par kafijas pasūtīšanu. Izrādas, ka paprasot vienkaŗši kafiju, atness esspreso izmēra mazo tasīti, tāpēc jāprasa “um cafe duplo”, un tad var dabūt normālu tasi. Nākamā pietura Peniche. Smuks zemesrags, kuru no visām pusēm ieskauj okeāns. Smilšainas pludmales mijas ar stāviem klinšainiem krastiem. Redzu pirmos cilvēkus, kas lien ūdenī – sērfotāji ar dēļiem iet ķert vilni. Izbraukājam pilsētiņu – garš, sens cietokšņa mūris un smuka osta ar jahtām un kuģīšiem. Šeit var doties braucienā ar kuģīti uz kautkādu salu, kuru gan nevarēja redzēt (laikam tālu). Nolēmām šoreiz izlaist šādu braucienu un dodamies tālāk. Nāk jau pusdienu laiks un skatāmies, kur paēst pa ceļam. Linda pamana koloniāla tipa restorānu/viesnīcu un piestājam. Izrādās baigi glauni. Paņemam pudeli baltvīna (no šī brīža sāku, kā jau te pieņemts, dzert un braukt). Izvēlamies kautko, ko vēl neesam mēģinājuši – ēdienu, kas domāts 2 personām, bet kad atnes, tad saprotu, ka arī četriem būtu grūti to pieveikt (pārējās reizes gan, kad ņēmām ēdienu uz diviem, viss bija OK). Saucās (angļu tulkojumā) “sausā zupa” - ar tīģergarnelēm un jūras vēžiem. Aprakstā bija teikts, ka maize klāt, bet tas drīzāk bija tāda kā klīsterveidīga masa, kur iekšā tās jūras veltes. Pie tam klāt zaļumi “kinza”, kas deva ļoti specifisku garšu un atgādināja senās sporta nometnes Gruzijā. Lai vai kā, bet pluss bija tas, ka jūras veltes bija jau izlobītas, bet nācās vairāk kā pusi atstāt, jo nejaudājām apēst. Dodamies tālāk uz slaveno Sintru. Ar nelielu maldīšanos nonākam galā. Pirms braukšanas man kāds teica, ka bez navigācijas sistēmas mašīnā ir pilnīgi garām. Mēs gan nekādas problēmas nesajutām un ja kādu lieku KM nobraucām, tad tikai vairāk apskatījām šo zemi. Sintrā uzreiz atrodam tūristu informāciju un sarunājam naktsmājas ar. Turpat centrā ir Villa Marques, par ko Linda ir stāvā sajūsmā, jo senuma un karaliskuma aura tai ir. Ir jau ar baigi smuki. Pagalma pusē balkons ar skatu uz dārzu un tuvējo apkārtni. Mazs un smuks pagalms ar soliņiem, taciņām un pat būri, kur mājputni iekšā. Saimiece paņem no mums vienu pasi un iedod atslēgu. Naktsmājas ir, tagad varam turpināt “sigtseeing”. Dodamies uz kontinentālās Eiropas tālāko rietumu punktu Cabo da Roca. Trāpam tādā šaurā celiņā, ka brīžiem liekas, ka iesprūdīsim. Līkumi un stāvumi tādi, ka brīžiem paliek bail, ka nevarēs autiņš ar ceļu tikt galā. Atkal nomaldamies un uzbraucam kādā kalnā, kur ceļš paliek arvien šaurāks. Kad beidzas asfalts, saprotam , ka jāgriež rinķī. Nākamās krustceles ir veiksmīgas, un pēc neilga brīža nokļūstam galamērķī. Cabo da Roca tiešām ir redzēšanas vērts. Milzīga klints, kādus 80 m augsta. Paveicās, ka laiks noskaidrojās un bija skaists skats uz okeānu un klintīm. Viļņi bangodami sitas un šķīst pret milzīgajiem, šķautņainajiem akmeņiem. Gribas pārkāpt nožogojumam un pieiet tuvāk pie klints malas, bet senās bailes no augstuma mani attur. Turpat blakus bāka, kuras augstākais punkts ir 114 M virs jūras līmeņa. Salīdzinot ar citām vietām, šeit ir vairāk cilvēku, jo tālākias Eiropas rietumu punkts laikam ir vilinošs mērķis. Gar piekrasti tālāk uz Lisabonas pusi ir bagātnieku kūrorti Cascais un Estoril, kurus dodamies apskatīt. Ir parādījusies saulīte un pirmo reizi izbaudam kabrioleta bezjumta braukšanu. Pie 90 KM/H tomēr krekliņā bez rokām nav pārāk omulīgi, tāpēc apstājamies uz uzvelkam jakas. Turpat pirms Cascais ieraugam pludmali, kur beidzot cilvēki masveidā peldas. No brauciena kabrioletā nejūtamies sakarsuši un nolemjam peldēšanos okeānā atlikt. Jo sevišķi tāpēc, ka nedēļas beigās sola siltāku laiku. Nu jau klāt arī Cascais. Viss pa smuko. Par laimi Portugālē zīmes saliktas visās malās un skaidri virzāmies uz centtu :). Atkal skaista osta ar jahtām un kuteriem. Selgā redzami kuģi un viens milzīgs okeāna kruīzu laineris. Pa ostas teritoriju baigā šusē nesas vēja dēlists. Pie pašas ūdens malas iebraucam pazemes stāvvietā un ejam ielās. Turpat blakus laukums pilns ar galdiņiem no kādiem pieciem restorāniem. Atkal aktīvie viesmīļi visiem uzmācas ar saviem piedāvājumiem. Apsēžamies saulītē un paņemam pudeli (mazo = 0.375 L) vīna. Pēc 30 minūtēm saule pazūd aiz jumtiem un mēs ceļamies promiešanai. Visur pārsteidz vīna cenas. Restorānā 0.7 L pudele parasti maksā ap 5.00 EUR. Vietējais vīns mums kā vīna ne-ekspertiem ir tieši tas, kas vajadzīgs. Vēl ne reizi neesam uzrāvušies uz kautkā nebaudāma, kas Rīgā nereti ir gadījies ņemot kādu Franču, Itāļu vai Spānu vīnu. Atkal mazliet pamaldamies (bet ar prieku) un tiekam uz ceļa, kas iet caur nākamo piekrastes miestu – Estoril. Tas gan saplūdis ar Cascais un sajūta, ka iebraucam mūsu Dubultos, tikai smukākos. Tad arī griežam prom no okeāna un atpakaļ uz Sintru. Tur nolemjam palikt līdz nākamās dienas pēcpusdienai, jo pilis un muzeji strādā no 10 – 17 un šajā laikā apmeklējumos šodien neiekļāvāmies. Apstaigājam krēslā Sintru un izložņājam mazās un brīžiem stāvās ieliņas. Gribas pavakariņot “pa smuko”. No centrālā laukuma uzejam pa stāvu ieliņu kalnā un atrodam terasi, kur iedzert vīnu pirms vakariņām. Pavērojam vietējo kņadu (kas īstenībā ir tūsistu kustība) un dodamies kulināru baudu meklējumos. Šoreiz atrodam solīdu restorānu un pirmo reizi ceļojuma laikā izlemjam neēst jūras produkjtus. Paņemam pa steikam, kas nerada gaidīto baudījumu. Lai kautkā uzlabotu vēdera sajūtas, vēl pasūtam salātus, kas dod kādu svaigumu, jo steiki ir pliki ar ceptiem kartupeļiem. Baudam vietējo sarkanvīnu pirmo reizi ceļojumā un tam gan nev ne vainas. Mums, protams, vēl negribas doties gulēt, tāpēc pa ceļam uz naktsmāju villu piestājam bārā, kas centrālajā laukumā un iedzeram pāris glāzes vīna. Tā sēžot, klausāmies vietējo čalās, jo izliekas, ka šajā bārā pārsvarā vietēji savākušies. Visi tarkšķ, viens otrā neklausoties. Ceturtdiena, 31. maijs Sliktās ziņas – Zatlers kļūst par Latvijas prezidentu. Labās ziņas – esam vēl Portugāle. Pamostamies, fiksi centrālajā laukumā iedzeram kafiju un dodamies uz Sintras pili (Sintra National Palace). Izstaigājam iekšpusi, bet nekā “tāda”. Mūsu Rundāle daudz interesantāka. Man gan vairāk tīk šo monumentu ārpuse un arhitektoniskais risinājums, nevis iekšpuses flīžu zīmējumi. Tad nu izstaigājam pili un ķleramies pie saplānjotajiem darbiem. Jāsaraksta Cabo da Roca sapirktajās kartiņās teksti un adreses, un otrs uzdevums – jāatrod internets. Informācijā uzzinam, ka ir tikai viena vieta Sintrā, kur ir publiski pieejams internets. Tā, protams, vēl pl. 11:00 nav vaļā, tā ka nākas pakavēt laiku iedzerot kādu dzērineu – šoreiz alu. Tas viņiem smieklīgos tilpumos – 0,2 L glāzītēs. Veiksmīgi tomēr tiekam pie interneta. Kompis gan tāds deviņdesmito gadu veidojums ar 13 collu monitoru. Bet savu uzdevumu izpildam – jānorezervē Lisabonā viesnīca uz divām naktīm. Mazajos miestos paļāvāmies uz laimi, bet Lisabonā gribas vairāk laika veltīt pilsētas apskatei nekā naktsmāju menedžēšanai. Tad sēžamies autiņā un atkal cīnamies ar šaurajiem un stāvajiem kalnu celiņiem, lia tiktu augšā uz pašu kalna galu, kur divas klinšu virsotnēs izbūvētas pilis – cietokšņi. Izvēlamies apmeklēt to, kas Pena National Palace. Domājām jau, ka ar auto tiksim līdz pašai pilij, bet tomēr jāatstāj pie pils vārtiem un ar kājām jāuziet tādā kā, apmēram, Siguldas kalnā (no tilta līdz gaisa tramvajam :) ). Bet kāpiens ir to vērts. Pils ir riktīgs cietoksnis ar paceļamo tiltu un visādiem nocietinājumiem, sargu tornīšiem un novērošanas lūkām. No rietumu puses var pat redzēt okeānu, kas ir kādu 20 km attālumā . Iekšpusē arī ir ekspozīcija daudz interesantāka kā iepriekšējā pilī. Ir savākti un restaurēti piederumi no galma dzīves un istabas izskatās tā itkā karaļa svīta būtu tikai izgājusi pastaigāties un tūlīt būs atpakaļ. Vienīgi fotogrāfēt iekšpusē aizliegts. Kad esam kādu stundu pavadījuši iekšpusi apskatot Penta Palace, tad dodamies no kalna lejā un pirmajā miestiņā atrodam indiešu/itāļu resotrānu, kur pārmaiņas pēc paņemam visasākos indiešu ēdienus. Lindai nosvīst pat matu saknes, bet man jau tādi asi ēdieni patīk. Izderu trīs smieklīgus 0.2 L alus un dodamies tālāk. Vļereiz izbraucam caur Sintru un laižam uz okeāna piekrasti, kur atrodam mazu miestiņu ar šauru pludmali starp klintīm – Praia das Maçãs. Pašā okeāna krastā atrodam viesu namu un par 45 EUR nīrējam iztabu ar balkonu un skatu uz okeānu. Tuvāk ūdenim vairs nav iespējams, ja nu vienīgi uz pāļiem māja pašā okeānā. Pludmalē karogs nav uzvilkts, un tas nozīmē, ka peldēties nevar. Bet nu vējš un viļņi ir tādi, ka bail būtu līst iekšā. Ūdens gan jānomēģina ir, tāpēc mēģinu pabradāt. Viļņi, protams, ir neprognozējami, un no viena nepaspēju aizmukt. Bikses (šorti) slpajas. Līdz vakariņām vēl laiks, tā nu nolemjam atrast bāru, kur skats uz okeānu un pasēdēt. Vienu tādu atrodam, bet kad oficiant noskaidro, ka gribam tikai iedzert, pasaka, ka tā nevarot un lai ejot mēs citur. Dīvaini, jo vietas pāris autobusiem un mēs vienīgie, kas vispār tur pienāca. Nu bet katram savs biznesa plāns. Tā nu nokrītam zem dzelteniem saules sargiem uz plastmasas benķiem un izbaudām nedaudz gāzētu vietējo Rosé vīnu smukā plakanā pudelē. Kamēr to piebeidzam, ir arī klāt vakariņu laiks un ejam meklēt perfekto restorānu. Tālu nav jāmeklē, jo visi vietēji ajukumi pārsimts metru ielokā. Izvēlamies, protams, visforšāko, kur ārā sitkla veranda un skats uz galveno ielu. Izrādās, ka vēl visādi labumi tur – baseins ar dažādām jūras veltēm, kur pasūtījumu izvelk dzīvu un liek uz plīts. Šoreiz izvēlamies jūras labumu mixudivām perosnām. Atnes lielu pannu pilnu ar garnelēm, visādiem gliemežiem čaulās un balto zivi. Šoreiz garšo pat tie gliemeži gliemežvākos. Laikam nav negaršīgu ēdienu, bet ir nepareizas mērces. Mums šoreiz pareizā. Ar saceptiem/savārītiem sīpoliem, tomātiem un papriku. Bolamies visapkārt, kā vietēji lauž čaulas visādiem krabjiem un dažādiem citeim jūras mošķiem čaulās. Pa ceļam uz savu villu vēl izbaudām okeāna vēju un viļņu šalkoņu. Nonākot galā jau sagurums, tā ka taisam vakarm beigas. Piektdiena, 1. jūnijs No rīta beidzot izskatās, ka būs labs laiks. Jau kā ierasts, vietējā kafetērijā brokastis ar vietējo konditorejas izstrādājumu. Viss vēl tukšs un kluss, tik pie blakus galdiņa sēž pārītis, kas mums par brīnumu (NOT) runā lielās kaimiņtautas mēlē. Nolemjam atrast foršu pludmali un drusku pavārtīties. Tas Lindiņas mērķis. Es savukārt gribu beidzot nopeldēties Atlantijas okeānā. Turpat netālu pēc pāris KM ir super pludmale, kas izskatās, ka ir vistuvākā Cabo da Roca., jo tur kur biedzas beach, sākas klintis, kas iezīmē kontinentālās Eiropas tālāko rietumu punktu. Turpat blaku sarī milzīgs baseins tiem, kam neder sālsūdens, bet patīk hlors :). Linda ir kabrioletā nosalusi un tāpēc šitā vieta neder. Gāžam tālāk. Pa jau reiz bruakto maršrutu garām “klintij” Cascais virzienā. Vēl dažas pludmales nav gana labas un tad kad esam jau garām Cascais, beidzot tveram pēdējo salmiņu un piestājam šaurā smilšu strīpā starp klintīm. Izrādās, ka tīri veiksmīgi. Saorganizēju Lindai zvilni ar matracīti, lai var pigmentēties. 10 EUR vecais pagrāba par to. Es nu eju izbaudīt Atlantijas okeānu pēc 11 gadu pārtraukuma (un no otras puses). Viļņi tādi biedējoši un starp viņiemriktīgi velk iekšā. Bet izdodas palaisties peldus un tad jau viss kārtībā. Pie paša krasta visgrūtāk nostāvēt kājās n vilnis uzsit tā, ka amteu kūleni un ietriecos gruntī. Bet ķeksīties ir ievilkts un okeāns ir iegūts. Tad nu domāju, kā nosist laiku, kemēt Lindai apniks gullšņāt. Tie, kas samaksājuši par matracīti, drīkst gulēt speciļai nožogotā teritorijā, kur arī lietussargi, ja gadījumā saules par daudz (vai saulessargi, ja lietus). Tas gabals norobežots ar virvi ceļa augstumā uz kuras neveiksmīgi paklūpu apmetot kūleni un kāja pušu. Viss arī vienās smiltīs, tā ka atkal jābrien ūdenī. Nu jau esmu piešāvies un pat izdodas ar lielo vilni pasērfot. Tepat arī, izrādās, var nomā dabūt sērfojamos dēļus, un vietējie vesels bars kā kaijas satupuši 100 m no krasta gaidot vilni. Apsveru domu viņiem piebiedroties, bet saportu, ka vajag vairāk laika, lai šito štellīoti iemācītoss un atlieku šo pasākumu (vai varbūt vienkārši par vecu jau esmu ;) ). Timēr interesanti pavērot kā večuks, kas mums sarūpēja matraci, trenkā pludmales veco suni. Domājām sākumā, ka šis kādu koka gabalu mētā, bet beigās izrādījās, ka tas ir akmens tādas lielas melones formā. Bez sērfošanas, izrādās ir vēl viens ūdenssporta paveids – džeks stāv krastā ar rādu kā uz pusēm pārgriztu sērfošanas dēļi un tad, kad vilnis beidzas un sāk iet atpakaļ, ieskrienas un iemet dēli sklumā, uzlec tam virsū un šļūc iekšā ūdenī -pakaļ aizejošam vilnim, tā satiekot nākamo vilni, un ar to mēginot tikt atpakaļ, kas pa retam arī izdodas. Linda beidzot ir piecepusies un varam doties tālāk uz Lisabonu. Nu jau ir tik silts, ka arī mana jaukā sieva neprotestē pret braukšanu kabrioletā un līdz Portugāles galvaspilsētai aizlaišam pa smuko, matiem plīvojot. Kas ir neizbēgami, iebraucot lielā pilsētā, mazliet pamaldāmies, bet diezgan drīz veiksmīgi nonākam dienu iepriekš internetā rezervētajā viesnīcā. Autiņu uz ielas nav kur likt, tā ka jāpieņem viesnīcas piedāvājums pa 10.5 EUR noparkoties viņu pazemes garāžā. Drusku relaksējamies numurā un dodamies ielās. Iejam atkal tūtistu informācijas punktā, kas izrādās noderīgs jau kurajā vietā. Mums sniedz izsmeļošu informāciju par to, kur izbaudāmi Portugāļu slavenie fado dziedātāju priekšnesumi. Viss koncentrēts vienā rajonā, uz kuru arī dodamies pēc vairākiem pitstopiem ar atvēsinošu baltvīnu. Pa ceļam piesēžot centrālajā laukumā, atklājam vietējo īpatnību, kas mums neliek mieru atlikušo Lisabonā pavadīto laiku. Vietējiem izskatās, ka ir divas rūpalas. Pirmā, kas tāda nevainīga ir – ik pēc 5 min. pienāk vīrelis ar 20 saulesbrillēm rokās un piedāvā tev iegādāties papildus brilles, neskatoties uz to, ka vienas jau ir uz acīm. Atpakaļ pie fado. Gardi paēdām, un ēdiena cenā bija iekļauta arī priekšnesuma maksa. Sākumā vietējais ansambelis uzdejoja, un tad nāca fado dziedātāji. Pirmā meiča tāda kārna, ar grūtībām spieda sakņu ārā, bet tad nāca jau druknāka, kas tricināja telpu un sirdis. Sirmais kungs arī bija fantastisks, un beigās, kad visi uzmācās ar saviem CD, izvēlējāmies tieši viņējo. Palūdzam oficiantu sarūpēt mums taxi un mūs aizvizina līdz viesnīcai par 5 EUR. Esam jau “mīksti” (saguruši) un liekamies slīpi, lai gan uzplaiksnīja doma, ka varētu vēl pa kādu bāru paplosīties. BONA NOTE! Sestdiena, 2. jūnijs Pēc brokastīm viesnīcā atkal dodamies uz centru. Plāns ir paskatīties, kāds te šopings un pie reizes apvienot ar sightseeing. Man interesē veloveikalu atrast, jo Rīgā nav nekāda izvēle no velodrēbēm. Pie reizes, protams, var pieķert vēl kautko, ja patrāpās. Uz dullo jau neko nevar atrast, tāpēc tūristu info (atkal) mēģionam iegūt ko vērtīgu. Prasu, lai pasaka, kur ir iepirkšanās centrs ar specializētu velo veikalu. Protams, kundze laipni parāda un kartē atzīmē kā tur nokļūt. Izrādās, ka tas ir liels shopping centrs, bet tikai viens pašvaks sporta veikals, un tur no velo lietām mazāk kā jebkurā Rīgas sporta veikalā. Izvazājamies pāris stundas un vienīgais guvums ir Lindai sandales ar zelta vizuļiem un man jaunas saulesbrilles par 5.90 EUR. Turpceļā ilgi kratījāies ar metro, tāpēc nolemjam atpakaļceļā izkāpt ātrāk un paieties ar kājām. Esam trāpījuši tādā kā “Maskačkā”, kur arī tomēr interesanti pavērot vietējo atmosfēru, kur veči parkā uzsit kautkādu spēli, kas līdzīga domino un jocīgās pozās sakņupuši bomži. Tiem gan te forši un silti. Nu jautāds karstums, ka ejot cauri parkam, gribas arī izbrist cauri strūklakai. Meklējam ēnainu vietu, kur pusdienot. Pa ceļam vērojamLisabonas kontrastus – skaisti nami ar smukām un senām dekorācijām, un turpat blakus pilnīgie pamestie grausti. Esam atstaigājuši līdz centram un vienā no ielām, kas beidzas pie ūdens, arī apsēžamies. Atkla, protams, ēdam zivis. Tad turpinam pastaigāties un, lai kautkā pārciestu karstumu, pasēžamies iemalkot sangria branca. Pirmīt aizmirsu uzrakstīt par otru vietējo rūpalu, ar ko ši te uzbāžas – visu laiku piedāvā hašišu, marihuānu un koku. Un rāda kautkādas kaku pikas. Mēs kautkā uz šito neparakstamies. Turpinot par Sangriu – tas mums labias atklājums – karstam laikam baigi labais padzēriens. Lielā krūzē daudz augļu, ledus un škidrums par ko vēl jānoskaidro no kā sastāv. Vienu kvartālu apsēduši gleznu tirgotāji, un mēs izvēlamies trīs bildes, ko pielikt virs kamīna. Lindai uznāk kaulēšanās lēkme un izdodas arī nosist cenu. Esam saguruši un noķeram taksi, lai aizved uz viesnīcu. Bet par to kaulēšanos – cepuri nost – malacīte sakārtoja. Nosviežam viesnīcā sapirktās gleznas, noskalojam dušā dienas sviedrus un atkal kājām dodamies uz centru. Ai, aizmirsu, ka pirms tam sameklējām internetu (mūsu viesnīcā nestrādā, tāpēc mūs aizsūta uz tuvāko citu viesnīcu, kur esot “biznesa centrs”. Tas izrādās maza istabiņa ar kompi un printeri. Tas der (salīdzinot ar Sintrā piedzīvoto akmens laikmeta aparatūru). Norezervējam Porto viesnīcu – Hotel de Paris. To nodaram, un dodameis uz centru atpakaļ. Esam noskatījuši restorānu, kur skatlogā milzīgi krabji un visādi citādi okeāna mošķi. Viss it pilns un oficiants saka, ka nav vietas, bet atrodam divus vāciešus, kas piesituši dubultvietas un sarunājam, ka arī mēs varam piesēst. Nu ir laiks pieveikt lielo krabi. Linda pasūta tikai salātus, tā ka mums ir krabis ar ko cīnīties. Saņemam arī atbilstošus rīkus, līdzīgi kā zobārsta kabinetā. Šitasi ir ideāls ēdiens priekš liekā svara nomešanas. Pēc 40 minūšu cīņas esmu izlobījis tādu nelielu sauju ar “tīro” krabja gaļu. Bet process ir paveicis pārējo, un vēders pills. Dodamies pa naksnīgo Lisabonu mājup. Piestājam ielas kafejnīcā – tur tāda sala pa vidu ielai kā Rīgā starp Katedrāli un Ministru kabinetu. Uz salas arī kafé. Paņemam pa glāzei portvīna un skatāmies pa TV vietējo “Dejo ar zvaigzni” raidījumu. Viesnīcas bārā vēl pa glāzei porto un – gulēt. Svētdiena, 3. jūnijs Dodamies prom no Lisabonas. No rīta viesnīcā mēģinu noskaidrot velo veikalu atrašanās vietas, bet izrādās, ka Portugālē svētdienās gandrīz nekas nav atvērts, tāpēc dodamies ceļā bez veloveikalu meklēšanas. Šoreiz braucam pa “bāni” nevis pa mazajiem celiņiem. Tā kā beidzot ir silts un saulains, nolemjam svētdienu pavadīt kādā pludmalē. Atceroties cik forši bija Nazaré, dodamies uz turieni. Kādi 100 km jānobrauc. Jo vairāk attālinamies no Lisboa, jo mākoņaināks paliek, un izskatās, ka nekāda sauļošanās nespīd. Beidzot sanāk braukt pa maksas ceļu. Laižam pa A8 un griežam nost pie Nazaré. Tur pie paša okeāna mākoņi retāki un brīžiem parādas saule. Iebraucam Nazaré un meklējam uz promenādes vietu, kur noparkoties, Svētdienā izskatās, ka visi sabruakuši uz bīču un nav kur nolikt auto. Pēc ilgas rinķošnanas, atrodam vietu patālu no pludmales. Nazaré ir kalnā, tā ka visas ielas, kas perpendikulāri okeānam, iet kalnā. Kātojam lejā uz pludmali. Uzēdam atkal zivis un meklējam “naktsmājas”. Pie pašas ūdens malas, pašā centrā ir smuka mājele ar uzrakstiem visādās valodās: rooms, zimmer, quatros, utt. Dodamies vaicāt vai brīvs un varam pat izvēlēties. Tā viena istaba maksā 30 EUR, bet par skatu uz okeānu jāmaksā par 20 EUR vairāk. Skatamies viņu cenrādī un izrādās, ka jūlijā un augustā tā pati istaba maksā 100 EUR. Istaba izrādās normāls viesnīcas numurs ar tualeti un dušu. Atnesu no mašīnas mantas, nopērkam vīna pudeli un dodamies uz pludmali. Saule brīzīem parādās un Linda cer kādu pigmentu noķert. Pirms pusdienām redzēju dažus sērfotājus ķeram vilni, un doma bija arī pašam pamēģināt, bet kad nonākam līdz ūdenim, tad vējš jau norimis un sērfotāji pazuduši. Pāris stundas pavārtamies, ūdenī līst negribas, jo neesam uzkarsuši un pabradājot neliekas, ka ūdens būtu baigi siltais. Dodamies meklēt suvenīrus. Viss mudž no cilvēkiem un visa krastmala pilna ar visādiem veikaliņiem un pārvietojamiem stendiem, kur tirgo gan riekstus un marinētas pupas, gan visādas krabju un vēž- veidīgas uzkodas, gan visādas vietējo darinātas rotaslietas. Nopērkam šādus tādus karekļus. Mūsu naktsmītnei pirmajā stāvā ir arī restorāniņš, kurā pavakariņojam – kā vienmēr, zivis ir baigi garšīgas. Pirmdiena, 4. jūnijs Linda pa nakti ir izbadējusies un mēs drudžaini meklējam saulainu vietu, kur pabrokastot. Uzbraucam augšā klintī, bet tur migla, un braucam atpakaļ lejā. Turpat centrālajā laukumā atrodam kafejnīcu, kur iedzeram kafiju un uzkožam vietējos gardumus. Tad braucam uz “bāni” un turpinam ceļu uz Porto. Pie Leiras A8 beidzas (tālāk nav izbūvēts) un pārbraucam uz A1. Atļautais ātrums ir 120 km/h, bet braucam kopā ar straumi uz kādiem 150 – 160. Brīžiem pat līdz 180 aiziet spidometrs. Tā kā autiņš mazs, nemēģinu pārbaudīt maksimālās spējas. Izlemjam aizbraukt līdz Bragai, kas ir kādu 50 km aiz Proto. Tur tad noparkojamies centrā pazmees stāvvietā un apskatam centru. Braga eost viena no vecākajām pilsētām Portugālē. Daudz vecu torņu un piļu. Gribam papusdienot centrālajā laukumā , bet tur visas vietas aizņemtas. Ar grūtībām izcīnam galdiņu un skatoties strūklakā, uzēdam. Dodamies atpakaļ un Porto mēģinam atrast tūristu info. Veiksmīgi ar dažiem līkumiem tur nonākam unnoskaidrojam, kā atrast viesnīcu. Hotel de Paris izrādās ir pāris kvartālu attālumā, tā ka ņemam mantas no auto un dodamies uz viesnīcu. Tā ir šaurā slīpā ieliņā un pavisam vecā mājā. Bildē redzams, ka pirms 100 vai vairāk gadiem ielas otrā pusē ir bijis laukums – vēl nebija sabūvētas mājas pretīm. Tur no laika gala ir bijusi viesnīca un saglabāti dažādi aksesuāri no senajiemlaikiem. Grīdas čiķst un viss izskatās vecss (un arī ir). Lindu tādas lietas uzbudina un viņa liek sevi fotogrāfēt pie katra stūra. Protams, neiztrūkst arī pozēšana uz balkona tieši virs ieejas viesnīcā. Jāved atdot nomā auto, bet kautkā nevaram īsti noorientēties unaizšaujam uz nepareizo pusi. Maldamies kādu ½ stundu, kamēr tomēr beigās nonākam pie mērķa. Pirmajā ielas kafejnīcā atzīmējamto ar vienu drinku. Ir baigais karstums un negribas iet ar kājām vai vilkties uz metro. Turpat stāv takši, tā, ka lecam iekšā. Kad nonākam centrā, paspējam vēl atrast veloveikalu, bet to tieīs ver ciet, tā ka atliekam uz rītu. Dodamies apskatīt pilsētu. Pa šaurām un smukām vecpilsētas ielām kāpjam lejā pa kalnu upes virzinā. Upas krastā paveras fantastisks skats gan atpakaļ uz pilsētu kalnā, gan pāri uz pretējo krastu, kur viena pie otras ir vesela rinda portvīna darītavu. Un turpat arī skaists metāla tilts divos līmeņos, kur otrais līmenis ir kādus 50 m augstāks par pirmo. Gar krastu pieparkoti kuģīši ar kuriem var dotie izbraucienā pa upi. Šodien gan jjau vairs neiet, tā ka jāatliek uz rītu. Viss krasts kā nosēts ar kafejnīcām un restorāniem. Paņemam kafejnīcā sangriju un sēžam un izbaudām skatu. Atbrauc busiņš ar policistiem. Busam virs priekšējā stikla nolaižams režģis. Poliču bars izkāpj no busa un lēnām izklīst. Vakariņmu laiks ar jau klāt un turpat netālu atrodam restorānu un ieņemam galdiņu, kas vistuvāk upei. Kā jau pierasts, noēdamies gardas zivis un uzdzeram labu vīnu. Atapakļ kalnā kāpjam jau pa tumsu un pa ceļām, protams, piestājam uz glāzīti porto. Otrdiena, 5. jūnijs Esam ieplānojuši priekšpusdienu veltīt špoingam un sākam ar manu veloveikalu. Kā jau gaidīts, šiem ir dažādas krāsainas velo bikses un krekli. Vienīgā problēma, ka nav gandrīz nekas, kas būtu XL izmērā Tā nu tieku pie vienām biksēm un tas arī viss. Tālāk nonākam uz galvenās gājēju ielas, kur pilns ar veikaliem. Vienā no pirmajiem, kurā ieejam, Linda sajūk prātā un nenāk ārā. Atstāju viņu vienu un dodos apskatīt apkārtni. Ik pa brīdim atgriežos pārbaudīt kā Lindai veicas. Viņai te patīk pilnīgi viss un vienīgais, kas attur izpirkt veikalu ir tas, ka ne viss ir vajadzīgajā izmērā. Staigājot apkārt, divreiz dzirdu kā baznīcvas pulkstenis nosi apaļu stundu. Pēc kādu divu vai 2 ½ stundu cīņas Linda zvana, ka ir sasniegusi finišu. Izskatās, ka guvums labs un milzīgs maiss pilns. Viss esot bijsi tik lēts un smuks, ka grēks neņemt. Tagad mums vēl jānopērk ceļa soma, kur visu salikt, jo šurpceļā bija tikai neliels koferītis un man maza mugursoma. Izrādās, ka tikmēr veikaliem pienācis pusdienlaiks – daudzi taisās ciet no 12:30 līdz 14:30. Arī tas, kur noskatījām somu ir ciet un kamēr gaidam (kādu stundu) nolemjam papusdienot. Protams atkal zivis. Visās pilsētās, kad ņēmām vino da casa (house wine) bija normāls balvīns, bet Porto jau otro reizi uzraujamies uz nedaudz gāzētu. Puspudeli gan izdzeram, bet vairāk nevaram un prasam citu – bez gāzes. Dabūjam jaunu, bet tā arī mazliet gāzēta, bet ir jau labāk. Iegūstam somu, saliekam iekšā Lindas guvumus un noliekam viesnīcā. Dienas kārtībā ir portvīna brūža apmeklējums. Viesnīcā mums iesaka Sandemans un uz to arī ejam. Izrādās, ka visus portvīna brūžus dibinājuši angļi un skoti. Tūre samērā īsa, bet galvenās lietas par portvīna darīšanu uzzinam. Pēc tūres ir degustācija, kur sākam pļāpāt ar pārīti no Virgin Islands. Dāmīte ir amerikāniete, bet vecis – vācietis. Šis laikam ir bagātnieks un šamā – pērļu zvejniece. Šī jau tūrē jautāja – ciok maksā dārgākā pudele un kad uzzināja ka 3000 EUR, tad uzreiz gribēja zināt cik tādas viņiem kopā ir. Beigās iedevu šiem vizītkart un ieraugot e-pasta beigās burtus LV, šī iesaucās – Oh, Louis Vuitton ! Pēc degustācijas suvenīru veikalā šo to iepērkam, bet tā kā lidmašīnā nevar ienest šķidrumus un visas pudeles būs jānodod bagāžā, tad nevaram pārāk daudz sagrābt. Tāpat sanāk kādi 3 maisiņi ar visādiem niekiem un pudelēm. Tas ir par smagu, lai vazātos apkārt ar visu bagāžu, un noķeram taksi, lai varētu to visu atstāt viesnīcā. Dodamies atpakaļ uz krastmalu un paspējam uz pēdējā kuģīša attiešanu 18:30. Brauciens ilgsr kādu stundu un dabūnam apskatīt viosu Porto no upes. Abos krastos stāvi kalni – izskatās tā ka Gaujas senleja Siguldā būtu apbūvēta ar vecām smukām mājām. Vienīgais, kas izbrīna ir, ka ir ļoti daudz skaistu vecu namu, kas ir pamesti un pilnībā nolaisti. Visā ceļojuma laikā visur redzējām daudz uzrakstus “Pārdo. Arī izskatījās daudz mājas un dzīvokļi tukši. Pēc kuģīša, drusku pastaigājam vēl un dodamies vakariņot. Ejot gar upes malu var redzēt milzīgas zivis, kas peld gar pašu ūdens virsu. Nu vismaz ½ metru garas. Apsēžamies atkal vienā no krastmalas restorāniem. Pienāk oficiants un paprasa no kurienes esam. Kad pasakam ka no Latvijas, šis pajautā – togda vi govorite po russki? Šis izrādās moldāvs. Beigās, kad piedāvājam viņam uzsaukt dzērienu, šis atsakās – uzreiz izlidošot no darba, ja iešmigošot. Garšīgi paēdam un dodamies uz viesnīcu. Krāmēšanos atliekam uz rītu atlūstam. Trešdiena, 6. jūnijs Pirmo reizi ceļojuma laikā mostamies ar modinātāju, jo 9:35 izlidojam. Veiksmīgi sapakojam pudeles bagāžā (cik veiksmīgi – to redzēsim Rīgā) un kājojam uz tuvāko metro staciju. Tālāk jau viss kā parasti – checkin, utt. Londonā šoreiz nav tik daudz laika kā turpceļā un tā kā pasūtiītos otros ēdienus ilgi nenes, tad dodamies uz Gate tos nesagaidījuši. Nākas lidmašīnā ēst visādas sviestmaizes. Pirms iekāpšanas jau jūtam, kur atgriežamies, jo dzirdami jau dažādi izsmalcināti “trīsstāvīgie” kaimiņtautas valodā. Laikam arī viss. Pēc 40 min. jau vajadzētu būt Rīgā. P.S. Visas pudeles atlidoja veiksmīgi.

Ceļojuma piezīmes

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem