Gorgeous Georgia!

  • 4 min lasīšanai
Latvijā vēl ir februāris, kad abi ar draugu izlemjam jūnijā doties uz Gruziju. Dzirdēts ir daudz, uzņēmības arī netrūksts - lai notiek! Biļete vienam cilvēkam turp atpakaļ izmaksā 120,- Ls. Tikai vēlāk saprotam, ka ne pārāk izdevīgo ielidošanas un izlidošanas laiku dēļ domāto 6 dienu vietā mums iznāk tikai pilnas 4 dienas. Tbilisi ielidojam naktī. Taksists aizved uz norezervēto viesnīcu, bet - ak vai - citi viesi ir izlēmuši tomēr palikt ilgāk, rezultātā vietas nav - tomēr saimnieki ir norezervējuši mums citu viesnīcu. Labs ir - braucam uz to. Taksists pa ceļam piedāvā apskatīt vēl vienu - lētāku, tomēr tajā nepaliekam. Kad beidzot tiekam gulēt, ir 4 no rīta. Pamostamies jau 11. Pirmo dienu veltam Tbilisi apskatei - kopā nostaigājam kādus 25 km - rezultātā kājas ir pilnīgi nost .. biroja cilvēki..:) Vienojamies - Latvija aptuveni 10 gadus atpakaļ. Pirms braukšanas uz savu roku bijām sastādījuši aptuveno maršrutu, tomēr izlemjam pakonsultēties ar zinātājiem un ar sagatavoto lapiņu dodamies uz vietējo tūrisma firmu (www.berika.ge), kuru mums ieteica Rīgā. Laipni cilvēki uzklausīja, pasmaidīja un ieteica plānus nedaudz pamainīt. No sākotnējā plāna palika vāra atblāzma. Otrā dienā jau 9 ierodamies, lai saņemtu rezervēto nomas auto. Bijām lūguši ne pārāk lielu auto, lai pārāk neizceltos uz apkārtējā fona. Atbilde - visas mašīnas ir aizņemtas, šim laikam varam piedāvāt tikai Nissan Pathfinder. Variantu nav - brauksim ar šo pilnīgi nepamanāmo auto. Firmas pārstāvis atvadoties vēl sniedz pāris padomus par ceļu stāvokli un vēlamo braukšanas taktiku. Sēžamies džipā, novērtējam apkārt notiekošo, un saprotam, ka esam samērā traki. Satiksme ir haoss un visapkārt traucas džigiti, kuri absolūti ignorē mums pašsaprotamas ceļu satiksmes normas. Draugs tomēr turas braši un pēc nelielas maldīšanās 1,5 h garumā esam ārā no pilsētas, bez starpgadījumiem un turklāt arī uz pareizā ceļa. :) Šajā laikā veidojas teiciens `netici visam, ko redzi kartēs`. Tas aptiprinās arī vēlāk, turklāt pilnā apjomā. Mūsu tās dienas galamērķis ir Kazbegi ciemats. Braucam lēnām trīs iemeslu dēļ - ir daudz ko par ko priecāties, ceļi ir pilni ar aizvēsturiskiem braucamrīkiem, kas pārvietojas bruņurupuča cienīgā ātrumā, turklāt ir vienkārši cilvēciski bail. Vietējie džigiti nicīgi skatās un mums un apdzen, neskatoties uz to, ka pretīm brauc mašīnas. Galvenais - mirkšķināt ar ugunīm un taurēt cik nu var. Izlemjam atpūtināt nervus un iegriezties sānu ceļā, lai apskatītu kādu pili, kas ir atzīmēta kartēs. Pēc nelielas klīšanas veicam nelielu aptauju un saprotam, ka `netici visam, ko redzi kartēs` strādā. Griežam rinķī un braucam atpakaļ. Tālāk veicās labāk un varam papriecāties par Ananauri pili. Vēl Tbilisi mums ir piekodināts Pasanauri ciematā atrast ēdnīcu `kas atrodas netālu pie briežu statujām - nepamanīt nav iespējams`. Braucam caur ciematu, bet nekas neliecina par jebkādas ēstuves esamību. Ļoti gribās ēst, tāpēc braucam otru apli un atrodam! Ēdam khinkali (kaut kas līdzīgs pelmeņiem, tikai krietni garšīgāks) un no šnabja glāzītēm piedzeram Boržomi minerālūdeni. Ar katru brīdi ceļš kļūst arvien skaistāks, līkumotāks un iespaidīgāks, līdz kamēr sasniedzam Gudauri un pēc tam Jvari pāreju 2395m augstumā. Mākoņi ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Dodamies lejup, secinām, ka kartēs atzīmētais M3 ceļš ir pārvērties par pamatīgi bedrainu grants ceļu un sākam priecaties, ka mums ir džips. Tāpat par neatņemamu autoceļa sastāvdaļu kļūst govis un citi mājlopi. Ik pa brīdim nākas kāpt ārā un izbrīvēt ceļu mašīnai. Tuvojoties Kobi ciematiņam, uz ceļa ieraugam posteni un vīrus baltos halātos, ar respiratoriem. Paliek nedaudz neomulīgi un arī atbilde uz jautājumu, kas notiek, nav īsti patīkama - apriņķī esot cūku mēris. Kazbegi (jeb oficiāli Stepansminda) iebraucam ap puspieciem pēcpusdienā. Sazvanam viesu mājas saimnieci, pie kuram esam domājuši apmesties, tomēr izrādas, ka viņa ir pārcēlusies uz Tbilisi. Dodamies uz vietējo viesnīcu un nedaudz apstulbstam, jo numurs, kas maksā uz pusi lētāk nekā Tbilisi, ir aptuveni uz pusi labāks un ērtāks. Iekārtojamies, iepērkam 2kg kiršus, tomātus vakariņām un nolemjam pastaigāties. Laiks ir apmācies, tāpēc šejienes augstāko virsotni - Kazbegi - saskatīt nevar. Man kā zirgu mīļotājai tiek sarunāts zirgs un pavadonis un abi dodamies uz netālu kalnos esošo Gelati vīriešu klosteri. Zirgs ir fantastisks - gudrs, specīgs un jau pēc stundas esam augšā. Apskatam klosteri, sasveicināmies ar mūkiem un dodamies atpakaļ pa īsāko ceļu, jo ir jau sācis satumst. Kalnu taka ir stāva un akameņaina - atliek vien pabrīnīties par zirgiem. Nonākot lejā esmu pārsalusi un vienīgā vēlme ir doties gulēt. Pa to laiku draugs ir paguvis vietējiem izstāstīt iepriekšējās dienas piedzīvojumus, pieminot, ka esam staigājuši pa Tbilisi kalniem. Kā atbilde ir bijis ļoti izbrīnīts - `bet Tbilisi nav kalnu!` Faktu, ka augstākā Latvijas virsotne ir 311 m augstais Gaiziņkalns, vietējie uzņem līdzjūtīgi smaidot. Trešā diena ir saulaina un bez mākoņiem - Kazbegs ļauj sevi aplūkot. Uz viesnīcas terases dzeram kafiju, ēdam šprotes un skumstam, ka jāpamet šī skaistā vieta, kas, salīdzinot ar Šveici, ir daudz dabiskāka un neskartāka. Priekšā mums ir garš ceļs uz Borjomi. Jābrauc atpakaļ gandrīz līdz Tbilisi un tad pa nākamo maģistrāli uz Borjomi. Tuvojoties pilsētai, mašīnā valda vārdos neizteikts, bet gaisā jūtams sarūgtinājums par to, ka neesam varējuši palikt Kazbegi ilgāk. Tomēr viss nav tik slikti - tuvojoties Borjomi atkal paveras skaistas dabas ainavas, līkumots ceļš, apakšā vizuļo strauja kalnu upe un garastāvoklis uzlabojas. Borjomi kā galvenais mērķis mums ir izvēlēts Nacionālais parks, kas aptver samērā lielu teritoriju. Telts mums nav, tāpēc izvēlamies nelielu, aptuveni 10km maršrutu pāris ciemus tālāk un dodamies turp. Izbraucot cauri ciematam, nonākam pie neliela mežsarga namiņa, kur satiekam vietējos un saprotam, ka gruzīni patiešām ir viesmīlīgi - galda tiek celts vīns, čača, sieri, zivis, maize. Kad draugs (principā nedzērājs) brīvprātīgi piespiedu kārtā ir nobaudijis ar tamadu Sosi pāris čačas glāzes, mēs beidzot varam doties ceļā. Kopā ar mums kalnos dodas vietējais policists, kuram ir uzdevums, par kuru viņš atsakās runāt. Kad sasniedzam pļaviņu, kur mums būtu jāšķiras, atkal tiekam pabaroti un atkal dzeram čaču - šoreiz no policista vectēva darināta raga. Šķiramies un dodamies atpakaļ, pat neveikuši pusi no iecerētā ceļa, jo ir jau sācis tumst. Kad atkal esam nokļuvuši pie parka ieejas, mūs draudzīgi sagaida iepriekšējā kompānija ar mežsargu priekšgalā un čačas baudīšana turpinās. Viss beidzas ar mūsu līdzpaņemto Rīgas Balzamu, kuru gruzīni atzīst par labu, tikai nesaprot, kāpēc tas jādzer mazos daudzumos. Pēc mašīnā pavadītas nakts (jo braukšana vairs nebija iespējama), pamostamies ap 7. Ir auksti, sāp sastieptā kāja (ak šī čača...), tāpēc izlemjam doties atpakaļ uz Borjomi. Turienes izklaides parks tiek pamatīgi atjaunots un remontēts, un kopumā Borjomi izskatās ļoti eiropeiski. Mineralūdens tieši no avota - vēl silts un negāzēts garšo lieliski. It sevišķi šorīt... Pa ceļam apskatām Gori cietoksni, tomēr laika trūkuma un sastieptās kājas dēļ nākas atteikties no Mchetas apskates. ŽĒL. Atgriežoties Tbilisi iepērkam suvenīrus, novelkam laiku vietējās kafejnicās un dodamies uz lidostu. Apkopojot - Gruzija ir skaista, draudzīga un daudzpusīga valsts. Katrs - dabas mīļotājs, vēstures cienītājs vai vīnu un ēdienu baudītājs atradīs sev tīkamo. Nav dārgi, ja neesat komforta upuris. Ja nerunājat krievu valodā - ārpus Tbilisi būs grūti. Transports - vilciens (bez jebkāda komforta un ļoti lēns, tāpēc labāk braukt naktīs), `maršrutkas` (bieži, samērā lēti, bet galamērķi un maršrutu sapratīs tikai vietējie) un mašīna (krietni dārgāk, bet tas atmaksājas, jo daudzas vietas savādāk ir grūti sasniedzamas). Visbeidzot - četras dienas ir par maz, daudz par maz. Jābrauc atkal.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais