Djurgarden sala
|
Imants Serts
|
Sen jau biju nolēmis apmeklēt un tā ilgāk uzturēties šajā salā Tad nu beidzot 29. jūnija vakarā sāku īstenot savu sapni. Tas, kas notiek uz prāmja, visiem sen zināms, un neko jaunu nepastāstīšu. laiks bija kolosāls, varbūt likās nedaudz par karstu, bet nodomātais plāns ir jārealizē. Tad nu beidzot "Romantika" majestātiski pietauvojās Stokholmā. Vēl uzmetu acu skatu, kā igauņi bāleliņi, vēl tikai peld uz ostu, un devos krastā. Varu piebilst, ka biļetes uz visiem pasākumiem iegādājos uz prāmja. Lai cik dīvaini neliktos, bet ir lētāk, nekā pirkt uz vietas.Un tā pirmie soļi Stokholmā. Viss iet raiti. Es kopā ar draugiem lepni paeju garām autobusu pieturai, kur liels pulciņš gaida autobusu, lai saspiestos, kā siļkes mucā. It kā domās ceļs ir izstaigāts, bet kad jāiet pašam, sāk rasties misēkļi. Jau uz pļavas sāku domāt vai bija vērts iet ar kājām, ja varēja ar 76 busu. Priekšā iet bariņs cilvēciņu, un man par prieku, runā saprotamā valodā. Nu ko, lai jau viņi tēlo Ivanu Susaņinu, bet es būšu varonis un tik uz priekšu.Mazs misēklis radās uz vienas ielas, kur notiek remonti. Kulturālie zviedri pacietīgi gaida, kad atļaus iet cauri remontu zonai, bet vai tad latvju bāleliņiem, kuri ikdienā dzīvo vienos remontos, šis ir šķerslis? Visi kā norunāts pāri ielai un pa otru ielas pusi virzāmies bez problēmām tālāk. Protams, ka to redzot, zviedri aizmirst par visu, un kaut gan bailīgi, bet seko mūsu piemēram. Lēnām tuvojamies tiltam, lai nokļūtu uz salas. te nu sākās īstie pidzīvojumi. Izrādās, ka uz tilta ir problēmas ar tramvaja vadiem. Un jautrība varēja sākties. Mūsu degungalā zviedru policists nosprostoja ceļu uz tiltu. Protams, ka viņu neinteresēja tas fakts, ka esam tūristi no Latvijas, kārtība ir un paliek viena. Šajā rajonā bija savilkta laikam visa zviedru policija, tā kā joki tievi. Pienācās iet apmēram kilometru lieku apkārt lai tiktu uz tilta.Laimīgi tikuši uz tilta uzelpojam svaigo gaisu, un spēram savus soļus uz salas. Pirmais mērķis Vasa muzejs. Iespaidīga celtne no ārpuses. Rindu nav un ieejam ēkā. Kuģis majestātiski aizņem lielāko daļu telpas. Apkārt zibsnī zibspuldzes. Visi vēlas iemūžināt šo grandiozo senatnes pieminekli. Telpā tiek uzturēts pastāvīgs mikroklimats, vēsi un patīkami. Bez paša kuģa ir sadzīves priekšmeti, apkalpes personīgāsmantas. Lai cik dīvaini nebūtu, ir cilvēku mirstīgās atliekas. nevaru apgalvot, bet cik sapratu, tad mūsdienu tehnoloģijas ir atpazinušas trīs cilvēku mirstīgās atliekas. Un viņi ir zināmi pārējiem. Esam apskatījušies un virzāmies laukā no muzeja. Ārā spīd spoža saulīte, nedaudz abžilbinot. Arī rinda pamatīga jau sastājusies kuri vēlas tikt muzejā. lēnā gaitā ejam pie "Estonijas" piemiņas vietas. It kā nekā sevišķa, Trijas baltas sienas.....un traģēdija.Vārdi un uzvārdi, pa divi, pa tris, pat pa pieci vienādi uzvārdi. ģimenes veselas gāja bojā traģiskajā naktī. Lēnā gaitā dodamies tālāk. Uz akvāriju neejam, jo tur jau ir būts. Mūsu galamērķis Skansen, uzrādām biētes, saņemam Skansen plānu un dodamies aiz sētas. Visa parka teritorija ir nožogota un vietām pat dzeloņstieples savilktas. laikam jau arī ir daudz zaķu. Teritorija ir milzīga. Diemžel laiks dara savas korekcijas, un nolemjam apskatīt,kas ir tuvāk ieejai. Teikšu atklāti,nepatika tas, ka parka teritorijā visur nevari brīvi pārvietoties. lai apskatītu tropiskos dzīvniekus, atkal jāmaksā, 100 kronas no deguna. Tropu dzīvnieciņiem nācās iztikt bez mūsu uzmanības. cerams, ka to viņi kaut kā pārdzīvos. Turpinām pastaigu. Ir ko skatīties. Senās celtnes, zviedru kultūra. Var redzēt, ka tas viņiem ir svēts un viņi lepojas ar to. Senā baznīciņa nolēmu ieiet iekšā. Klusa un mierīga atmosfēra. Gribēju nofotografēt, bet uzreiz mani brīdina "No fleš" Nevaru iebraukt ko tante grib, līdz saprotu, ka zibspuldze jāslēdz laukā. Un tā ir visās ēkās. Pie baznīciņas kaut kāda talka. Pļauj zāli ar izkaptīm. Bet kaut kā gausi iet tā pļaušanma, vai nu slinko, vai izkaptis tupas. Turpinām ceļu,Ar kārtīm nožogots lauks, lauka malā kauna stabs, laikam jau slinkot toreiz nevarēja. Senais tirgus laukums, sakatīju līdzību ar mūsu senajām tirgus būdām. Ja esi izsalcis, vari kaut ko nopirkt šajās būdās. Pa placi brīvi pārvietojas putni, Pāvi kokos guļ. Pīles tādas pat kā pie mums, gaida kad iedosi maizīti. Jāsāk virzīties uz māju pusi. Senā degvielas stacija un tālāk atrakcijas bērniem. Vāveres skraida apkārt. Stiklinieku darbnīca un pastaiga pa stikla lauskām. Kamēr tā staigājam nemanījam, ka esam augstu kalnā uzkāpuši.paveras iespaidīgs skats uz pilsētu. Izrādās, ka vagoniņš braukā augšā lejā un var pavizināties. Paskatoties kartē, izrādas,ka esam tikai ļoti mazu teritorijas daļu apskatījuši. Bet to atliksim uz citu reizi. Šeit jādzīvo vismaz nedēļa, lai visu redzētu un apskatītu. Lēnā solī ejam atpakaļ. Vēl jau nezinām, kā tiksim tiltam pāri. Satiksme joprojām slēgta, bet mums paveicās, jo varam pāriet pa tiltu bez aizķeršanās un liekais aplis nav jāiet. Protams nav neviena, kas būtu kārtīgi iegaumējis ceļu. Ejam tikai uz priekšu. Jau pļava, bet mēs ejam. Iekšējā balss saka, ka kaut kas nav tā kā vajag. Prasām vietējam kur ir kuģis. Protams esam nosoļojuši atkal lieku kilometru. Bet pa pļavu ir daudz taciņu un lēnā gaitā ejam uz ostu. Beidzot arī esam tur, kur sākam savu ceļojumu.Cik labi ir atlaisties pēc vēsas dušas un atpūtināt kājas. Tālāk jau sākās dzīve uz kuģa. Paliec sveika Stokholma un tiksimies klusajos ziemassvētkos.