Venēcija / Burano sala / Tranzīts

  • 3 min lasīšanai
  • 11 foto

Burano sala

Zinātāji teic, ka Venēcijas lagūnā šo unikālo pilsētu veidojot 180 salu arhipelāgs. Neņemos apgalvot šī skaitļa precizitāti, jo man nav zināms, vai kāds to ir pārbaudījis. Katrā ziņā kuģot pa Venēcijas lagūnu (līci, jomu – nosaukumi tiek lietoti dažādi) ir visai aizraujoši.

Pirmkārt jau kuģu ceļi, kuri te krustojas un mijas visdažādākajos veidos, nemitīgā lielāku un mazāku peldlīdzekļu šķietami haotiskā kustība neraisa garlaicību ne mirkli. Tāpēc šeit netrūkst arī dažādu kuģošanas navigācijas zīmju, bez kuru palīdzības droša pārvietošanās pa šo lagūnu laikam būtu neiespējama. Kas to zina, cik nogrimušu kuģu un laivu slēpjas šīs apkaimes zemūdens pasaulē jau no neatminamiem laikiem...

Lai nokļūtu Burano salā, kur tiek izgatavotas cakīgas un traki slavenas mežģīnes un citi tamlīdzīgi izstrādājumi, ir jāveic jauks ūdeņains pārbrauciens no Venēcijas centrālās daļas. Ja jūra ir mierīga un draudzīga, tas ir jauks un izklaidējošs, bet kas notiek, ja uzpūš vējelis un jūra uzsit kārtīgu vilnīti, par to mūsu vedējs un arī vēsture šoreiz klusē...

Nākas braukt garām ne mazāk slavenajai Murano salai, uz kuras apmetušies dižie Venēcijas stikla mākslinieki. Uz atsevišķas salas tie esot nonākuši tāpēc, ka atklātā uguns reizēm pasprukusi brīvībā un tad nodarījusi pilsētai prāvus zaudējumus. Tāpēc drošības nolūkos stikla meistari pārvietoti uz salu, kas atdalīta ar ūdeni no pārējās pilsētas un tad nu turpmāk venēcieši varējuši dzīvot un baudīt miegu naktī daudz mierīgāk.

Pa gabalu labi redzama Faro di Murano – Murano salas bāka, kas iezīmē kuģošanas ceļu ieejai lagūnā. Bāka celta 1912 gadā, taču esot ziņas, ka tirdzniecības osta te pastāvējusi jau 7g.s. un noritējusi aktīva tirdzniecība un dzīve. Gan jau agrāk arī te bijušas bākas, droši vien senākas, tikai gājušas postā.

Šķeļot zilgansudrabainos Adrijas jūras ūdeņus, kas appludinājuši šeit ievērojamas piekrastes zemieņu platības, brīžiem redzamas arī visai nelielas, romantiskas saliņas, kuras šobrīd gan ļaudis pametuši. Redzamas pa pusei jau sabrukušas romantiska stila celtnes, kuras ieaugušas mežonīgos vīnogulājos un krūmājos. Izskatās traki romantiski un nedaudz pat noslēpumaini. Varam tikai minēt, kas reiz šeit dzīvojis, ko darījis, kāds liktenis piemeklējis šos ļaudis. Un kāpēc te tagad valda tukšums un klusums.

Daudzas mazās saliņas apjoztas ar paaugstiem ķieģeļu un akmeņu mūrējumiem, dažās sienās pat nojaušamas šauras vertikālas spraugas, kuras atgādina šaujamlūkas. Iespējams, ka šādu nelielu saliņu iemītniekiem reāli nācies reizēm atvairīt uzklīdušu jūras laupītāju uzbrukumus. Svešas mantas kārotāju nav trūcis nevienos vēstures laikos un griežos. Tai pat laikā sienu mūrējumi noteikti palīdzēja atvairīt arī jūras viļņošanos vētru laikos rudeņos un ziemās. Jādomā, ka Adrijas jūra vienmēr nav laipna un mīlīga, ne vienmēr tā atgādina teju vai līdzenu virtuves galdu. Gan jau arī šai jūrai ir savs raksturiņš un viņa ik pa laikam to nodemonstrē te dzīvojošiem.

Pirmais, kas piesaista jūrasbraucēja aci, tuvojoties Burano salai, ir tās baznīcas visai pašķībais zvanu tornis. Liekas pat nedaudz neticami, ka tas vēl balansē uz līdzsvara robežas un nav ieņēmis daudz stabilāku – horizontālu stāvokli (par lielu izbīli visiem apkārtējiem!) Vēlāk gan izrādīsies, ka šādu nelīdzsvarotu zvanu torņu ar noslieci uz kādu no debespusēm šai pasaules nostūrītī būs ne mazums!

Ap 9 no rīta sala vēl snauž. Pilsētiņa ir tukša kā izslaucīta un rada dīvainu nerealitātes sajūtu – it kā tu atrodies kādas kinostudijas lielā filmēšanas laukumā. Mājiņas koši sakrāsotas, mums ziemeļniekiem, teju vai acis žilbst! Arī ūdens neredzēti zaļgandzidrs, tas kopumā ziemeļeiropietim laupa ticamības un patiesuma efektu. Taču tam ir arī savs pozitīvs moments – neviens netraucē fotografēt un izpausties šajā jomā pēc katra patikas un pilnā programmas apjomā.

Pēc brīža tomēr sākas neliela rosība, tiek stumdīti ielu kafejnīcu galdiņi un sakārtotas suvenīru tirgotavas kārtējiem tūristu uzplūdiem. Tas notiek lēni un nesteidzīgi, pat laiski. Jo kur tad tie tūristi liksies, būs vien viņiem šurp jābrauc un tad jau tiks pirkti suvenīri, dzerta kafija un ēsts saldējums... Un kur gan jāsteidzas, ja tu dzīvo uz nelielas un skaistas saliņas? Steigai te nav nekāda iemesla un vietas.

Šur tur starp mājām žāvējoties plīvo svaigi izmazgāta veļa un par to neviens nestreso un neuztraucas. Acīmredzot municipālā policija šeit nesteidzas pie katra vismazākā sīkuma lipināt klāt savu soda plāksteri...

Kāds iznāk no savas mājas, apsēžas turpat uz krēsla un mierīgi lasa avīzi. Jauns puisis, stāvot kanāla vienā malā, sarunājas ar savu kaimiņieni no pretējās mājas, kura stāv kanāla otrā pusē. Jauki, mums neierasti, bet vienkārši un nepiespiesti.

Vīri šajā salā nodarbojas ar zvejniecību un rīta pusē nekur nav redzami, acīmredzot jūrā. Varbūt velk savu lielo ikdienišķo lomu Adrijas jūras zilganzaļajos ūdeņos. Sievietes cako brīnumainas mežģīnes, kuras pazīstamas dāmām visā Eiropā. Un tā nu viņi dzīvo.

Izskatās pēc mazas un fantastiski skaistas pasaulītes. Tomēr gan jau arī šeit ir savas ēnas puses, par kurām mēs pat nenojaušam, pavadot uz šīs salas dažus jaukus sava atvaļinājuma mirkļus. Nu kaut vai – ja mēs sodāmies par arvien augošajiem apkures rēķiniem ziemas periodā un šķietami apskaužam dienvidniekus, tad izrādās, ka viņiem savukārt karstā vasara atnes milzīgus rēķinus par patērēto elektrību, kuru ,,noēd,, gaisa kondicionētāji... izrādās – cik garš, tik plats!:) Un vispār vietējie sodoties, ka dzīve Venēcijā kļūstot arvien dārgāka, tāpēc neciešamāka...esot tādi, kas braucot prom.

Saulei ceļoties arvien augstāk, pa mazajām un ideālajām kanālmalu ietvēm sāk klaiņot arvien vairāk tūristu. Un jo vairāk to kļūst, jo mazāka kļūst īpatnējās Burano salas auras sajūta. Tūristi to izjauc, sagriež virpulī un iedigitalizē savu fotoaparātu atmiņu kartēs prom vešanai.

Pirms prombraukšanas vēl izbaudu klusuma mirkli Burano salas jaukajā baznīciņā...un atstāju degošu svecīti kādam debesīs mītošam eņģelim...

Ir laiks doties tālāk, uz pašu Venēcijas epicentru. Tur, kur Sv.Marka atdusas vieta, viņa vārdā nosauktais laukums, baložu bari, Hemingveja apmeklētā kafejnīca Florians un vēl daudz kas cits...

Ir laiks.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais