Vienatnē uz Kinn salas

05.08.2011
8 min lasīšanai

"Tu esi dīvains!" - atkal jau izskan man adresēta piezīme, kuru jau kādu laiku esmu iemācījies uztvert kā komplimentu, kad paziņoju, ka vienatnē došos uz mistisko Kinn salu pašos Norvēģijas rietumos, Norvēģu jūras apskalotu.. "Nez, kas tur dīvains?", pie sevis klusībā nodomāju, saorganizējis telti savām naktsmājām. Bieži gan esmu dzirdējis apbrīnu, skaudību un reizē neizpratni par manu patiku ceļot vienatnē. "Nu, nē, man būtu garlaicīgi!" skan ierasta frāze, ko man nu nekādi neizprast.. Dabas orķestris, putni, jūras bangas - ar vārdu "garlaicība" manā filozofijā tas nav savienojams.. Bet tie, kas jau pazīst "Vienspatsmeksikā" zina - tāpēc jau viens, ka tikai tā var sajust netraucēti, klausīties ar sirdi, redzēt ar dvēseli un būtu te un tagad... ...tā nu te un tagad stāvu es betonētajā laivu piestātnē viens. Kuģis vēl dobji ducēdams, griežas rinķī, nolemti atstājot mani uz salas, un es sajūtos, kā "Izdzīvotājs" no Discovery Channel. Vien nav man "atbalsta komandas" un līdzi somā arī pāris "desmaizes un dzēriens paķēries. Pāris sarkanu mājiņu un šaurs grantēts gājēju celiņš, aizauguši mazdārziņi, upeņu krūmi pļavas vidū un pie šķūņa piesliets sarūsējis divritens uz liela košzaļa kalna fona. Visa sala ir viens liels kalns. Vismaz sākumā tā šķiet, ka viens.. Es lēni un bez steigas ļaujos vienīgai takai mani vest dzīļāk salas noslēpumā. Nesteidzos. Man pakaļ laiva atbrauks tikai pēc 16 stundām... Taka ved pārdesmit metru no ūdensmalas, un jūras viļņi tās akmeņaino plecu glāsta neierasti maigi. Jūra te liekas bieza un reizē dzidra, saules staros ūdenī debesis peldas.. Akmenszāļu galvas, te iznirst, te pazūd atkal piekrastes dzelmē, un klusā jūras balādē pavada katru manu soli dziļāk salas noslēpumainībā.. "Pirmāmkārtām man vajag atrast vietu, kur celt telti un nobāzēties" nolemju savā vienprātībā. Aitu skatienu vērīgi nopētīts es slīdu pa ceļu, kā "robinsons" meklēdams vietu apmetnei. Prom no ceļiem un takām, tuvāk kalnam, aizvējā, vēlams saulrieta pusē, ne "pirmajā stāvā" izvirzu konkrētas prasības un vēlmes.. Bet līdz šim pat augstāk par "puspagrabu" nav izdevies pakāpties.. Milzu zaļa akmens siena kreisajā pusē, kuras virsotne kaut kur mākoņos.. Ne mazākās iespējas parāpties augstāk... Kad liekas ciema košmājeles ir jau aiz muguras, aiz kāda līkuma iznirst divas sarkanas būdiņas ar ierasto zāļu, sūnu jumtiņu. Turpat pamanu akmens žogu un aiz tā košzaļā mauriņā izsētas akmens piemiņas plāksnītes. Smagnēja pelēka viduslaiku baznīca, un bieza mūra arka ar vārtiem un zvanu.. Tai līdzās klintsienas amfitētrī izkārtota skatuve uzvedumiem, zila ūdens krastā, tur kur debesis ar jūru tiekas... Mirkli uzkavējies es dodos tālāk. Taka šeit vairs tikai nosacīta un tik vien cik aitu spiru iezīmēta. Lekšus no akmens uz akmens, starp viršu un kadiķu puduriem es atstāju šo viduslaiku baznīcu tālu aiz muguras.. Bet kad zaļā kalna plecs, tepat gar sānu, atsedz salas tālos plašumus es pārsteigumā sastingstu.. Aiz tā iznirst vēl kāda kalnu grēda, kura teju aizsenā strīdā sašķēlusies, pa vidu atstājot zaļu, bet stāvu nogāzi.. "Skaaaiisti!!!" es iekliedzos! Un uzņemu kursu uz to. Bet jo tuvāk tai nāku, jo nojaušu, ka tik viegli tajā uzrāpties gan nebūs.. Kā zaļa oāze nosēta ar akmens drupatām, tā izskatās pavisam nedroši slidena.. Kad esmu jau klāt tā pakājē, apsēžos starp aitu baru, veros kalnā un jautāju aitām, ko darīt?! Bet šīs tik "bee un bee".. Pametis skatu sāņus tomēr nolemju doties salas iekšienē, kur divu kalnu pāreja beidzas zilajās debesīs.. "Varbūt vēlāk atgriezīšos te ar.." mierinu sevi. Kāpiens zaļā akmens sienā. Aitas mūk kur kurās, bet es uzstājīgi soļoju pretī virsotnei. Jau te pirmo reizi pamanu, ka šī sala itin nemaz neatgādina Norvēģijas un pat Eiropas dabu.. Drīzāk tā varētu būt kāda "pazudusī pasaule" subtropu joslā. Bieza dziļa zāle, papardes, mitri oļi zem kājām un tās milzīgās košzaļās akmens sienas... Un kad kāpiens jau teju galā, vēl tik pāris metri, bet otrpus vēl neredz, ir miklis kurš liekas ir jebkā vērts.. Prātā miljons ideju, bildītes, ainiņas ar skatu, kurš pavērsies. Caur zāles stiebriem jau spīd mirdzoša gaisma..solis, vēl viens, tad pēdējais.. Un tur tas ir. Tas nojauc jebkuru tevis iepriekš radīto ilūziju un tu saļimsti uz ceļiem dabas mākslinieka priekšā... Ieleja. Lēzens, zaļš akmeņu un pļavas kritums, kurš ietek tikpat zaļā jūrā... Ūdensbangu izgrauzts krasts un virs tā lēni kā palēlinātā filmā planē balti putni.. Es sastindzis stāvu. Es tiešām nezinu cik ilgi. Bet kad atgriezos realitātē, līdz šim bailīgās aitas, teju šiverējās gar manām "desmaizēm".. "Jākāpj augstāk!" balss no augšas man dod zīmi un es metis somu plecos, teju četrāpus cenšos pievarēt stāvo klinti.. Stāvs kritums lejup, taka tik vien cik vienas pēdas platuma, domas drošuma.. Drīz pamanu kādu skaistu "balkonu" ar fantastisku "skatu pa logu", viršu audzes ielenkumā.. Ne mazāko šaubu - telts jāceļ te! Esmu godam nopelnījis, vieglas pusdienas! :) ..un atsēdies uz akmens dīvāna notiesāju sulīgu persiku, kaut kur augstu virs Norvēģu jūras.. Priecājos kā mazs bērns ar acīm peldoties baltajos viļņos tur tālu lejā.. Kopā ar putniem metoties rotaļās un ar vēju dzenājot mākoņu gubas kuras kutina augstā kalna izgāzto pavēderi.. Dzīvē nav vajadzīgs daudz. Ir vajadzīgs īsti.. Kad mani spārni sāka sagurt es no saviem jaunajiem, brīvības sajūtas draugiem atvadījos un nolaidos savas telts sāņmalā.. "Kas nu pēc plāna?" es sev tincinot jautāju. "Kā būtu ar to sašķelto kalnu, ko pirms brīža satiku?" atbilde norāda virzienu un jau lecu lejup pa šauro taku.. Atkal iztramdu blējējas.. Un ne isti atvainojies, sāku kāpt pretī saules stariem. Tā pati ieleja, viena sala, bet zem kājām pavisam cita pasaule.. Katrs solis grimst dziļāk, katru soli sala kā akacī iesūc.. Biezas zāles kažoks, cietu lapu pārklājs, un galmērķis tieši saules augstumā.. Kur zāles sega retāka, tur slidena, tumša zeme.. Četrāpus lecu un cenšos stabili trāpīt uz puduriem. Vairs neskatos lejup.. Nav patīkami. Bet mērķis vilina. Es zinu, ka ceļš vienmēr svarīgāks par galamērķi, un šīs baisās nogāzes patieso skaistumu, es pamanīšu vien kad tā būs pievarēta.. Skatos vien, kur pieķerties, kur soli spert.. Nepaslīdēt. Atceros un priecājos par domu somu atstāt lejā.. Te pēkšņi pārsteigti atduros pret kādu akmeni un pacēlis acis pamanu jūras līci otrpus kalnam. Esmu augšā! Dažādas pasaules..viena sala. Šaura ieleja starp kalnu stāviem ar rāmu, tumšu jūras līci.. Vikingu laivas griežas nost no bargās jūras un lēni ieslīd līcī, kurš sargā no skarbā ziemeļu vēja.. Klusums. Pirms pāris gadiem šajā līcī, kādā kalna alā tika atrastas 13.gadsimta 8 mūku mirstīgās atliekas..bet kas ar tiem bija noticis, vēl aizvien neviens nezina.. Runā, ka nu ši esot viņu sala.. Un es to uz mirkli tikai aizņemos.. Ceru vecajie vīriem nebūs nekas pretī arī nakts stundā.. Līdz liktenīgajai alai man gan aizkļūt un to pajautāt neizdodas, jo jūrā ir paisums un vienīgais ceļš līdz tai ir pazudis dzelmē.. Bet domām ir spēks.. Kādu brīdi vēl ļaujos dabas valdzinājumam un saules peldei.. Domas vēl tur tālumā..un tās atpakaļ es vēl nesaucu. Lai dauzas, lai spēlējas. Lai trako ar mākoņiem un vēju. Es vēl paspēšu.. Man laika pietiks visam ko vēlos. Mans laiks ir mana pasaule. Palieku te.. Atceros par lūgumu sazvanīt laivu un paziņot vai ar mani viss ir ok un tiešām nakšņošu uz salas. Vīrs ir manāmi pārstiegts un liekas, ka neticēja līdz pat pēdējam brīdim, ka tomēr es izlemšu palikt uz salas vienatnē. Nu manā rīcībā vēl 10h.. Kāpjot lejup saprotu, ka ātrāk, un iespējams drošāk būtu slidināties pa zaļo zāles paklāju lejup. Ātrāk noteikti, bet vērīgi jāuzmana vai priekšā stāvajā nogāzē nav paslēpusies kāda akmens galva. Veiksmīgi tieku lejā, kā slalomā līkumojot starp šķēršļiem.. Aitas gan par to nav priecīgas, un kad droši tuvojos to bariņam, lai ar "škic, bric, bēe, būu" šamējas palūgtu dot man ceļu, kāda sprogainā lemj savu ciltsbrāļu vietā un spriež, ka "par biežu Tu, te čalīt vazājies"! Un raitu soli nāk manā virzienā. Es te pēkšņi atceros par salas mistisko auru, gan par mūkiem, un ļauties aitu nobadījumam, nav man pa prātam, tēpēc pielieku vienu raitu skrejamsoli, lai ragugalva paliek tālu nopakaļ. Ka tik dzīvs un vesels!! :) Atgriezies bāzes nometnē jūtu vieglu izsalkumu. Pusdienlaiks kraujas malā, zaļā dabas terasē augstu virs norvēģu jūras viļņiem. Laiskas un pavisam nesteidzigas pusdienas. Bet kalns pavisam drīz vilina vēl tuvāk saulei. No manas telts augstāk nogāzē ved pavisam teju nemanāma un iedomu taka. Sekoju tai. Lai gan nākas iet pa pāris metru platu kalna kori, kurai abās pusēs ir teju simts metru kritums, drosmi atrodu un mērķtiecīgi raiti kāpju aizvien augstāk. Likloču serpentīniem, gar akmeņu kritumu kraujām lēnu soli pēc solim es tiecos augstāk.. Sajūtu viegli gaistošu vēju sev mugurā un izmantoju to un ļaujos kalnu vējiem plivināt manu prātu, vēdināt dvēseli un kļūt par daļu no tā. Vējš ir dzīvs.. Es vienmēr esmu zinājis to. Es sēžos tam plecos un krītu, lejup lai atkal tas mani nestu augšup un atstātu vienu salas augstākajā virsotnē... Es to sajutu. Es redzēju. Es tur biju. Bet vai var aprakstīt zieda smaržu tā, lai tam kas to ne reiz nebūtu smaržojis, būtu skaidrs par ko ir runa..?! Es apsēdos. Pārkāru kājas pār kraujas malu un aizvēris acis atgāzos uz muguras zālē.. Tikai tā var redzēt. Tikai tā var dzirdēt atbildes uz jautājumiem kuriem nav atbildes.. Tikai tā var būt tur, kur nekad nav būts.. Esmu te un tagad. Mirklis paliek par mūžību, ko man neatņems. Tas brīdis tur - augšā ir mana mūžība, kura vienmēr būs ar mani.. Sāk krēslot. Bet saule jau kādu laiku paslēpusies aiz biezu mākoņu aizkara. Šovakar saulriets blāvs un krāsas vakara režisors pietaupa sajūtu triepieniem.. Klusais, siltais salas vējš nedaudz pierimst. Teju sastingst. Un manu klusējošo mieru pārsteidz pēkšņa, smaga putna spārnu švīkstoņa tepat virs galvas. Kaut kur tālumā, atbalsotā klusumā dzirdami aitu blējieni, un pat viļņu ritmiskā rīboņa pieklust, itkā nogaidot.. Savāds mirklis. Dīvainas sajūtas pārņem. Visa sala, kas nupat mudžēja no dzīvības trokšņiem, vēja spiedzieniem un siseņu dziesmām, nu klusība iemigusi.. Paliek pat nedaudz baisi.. Iekurinu ugunskuru, lai kaut nedaudz atdzīvinātu pelēkajā krēslā iegrimušo Kinn salu. Sprakšķot smalkajiem skaliem, gaisā laižas simtiem dzirkstelīšu.. Uz brīdi sevi iztēlojoties kā nemirstošu zvaigzni tās uz mirkli iemirdzas nomākušajās nakts debesīs un zīmē savus zvaigžņu rakstus. Nakts ir radīta, lai meklētu gaismu.. Bet liekas, ka šī sala nakts stundā aprij ik mazāko gaismas staru.. Ugunskura liesma ātri apsīkst un vēsais vakara gaiss ap mani piepildās ar uzmācīgiem, maziem knišļiem, kuru kļūst arvien vairāk un vairāk.. Cīņu ar tiem ātri zaudēju, un paslēpjos teltī. Gruzdošo skalu sprakšķoņu lēni un neuzkrītoši nomaina līgana vēja pieskāriens. Telts viegli sašūpojas un es atpazīstu savu vēju.. Bet vien uz mirkli, uz brīdi..teju tikai pārbaudījis, tas pēkšņi ar visu savu spēku triecas pret mana nama sienu.. Satrūkstos, ne pa joka, jo tas gan vairāk liekās tā itkā kāds cilvēkradījums būtu uzvēlies manam teltsnamam. "Muki?!" - pieķeru sevi pie pārdabiskas domas.. Un drīz vien tas atkārtojas. Nometu somu telts stūrī, balansam un pats ieritinos uz naktsmieru.. Bet kurš gan ļaus?! Vēja brāzmas tikai pieņemas spēkā un visu namu ik pa brīdim piepilda auksta gaisa viļņi.. Vējam plucinot un purinot namu, aiz tā sienām saklausu skaņas un spiedzienus. Tas trako un ārdas. Mana telts bijībā trīc un šķobās, bet kalns liekas cenšas atbrīvoties no svešķermeņa... Tas nerimstas pat nedaudz.. Liekas, ka salas sargātāji itin nemaz nav sajūsmā par nelūgto viesi.. Nakts paiet saraustīti, Klausoties prātu zaudējušā vēja ālēšanās. Un šajā divcīņā ar salas sargiem un dabas varenību esmu uzvarējis! Agri pirms saullēkta es izlienu no telts. Vējš liekas pavisam saguris no nakts trakulībām.. Es saloku telti, metu somu mugurā un dodos 5km rīta gājienā uz piestātni, kur pēc 16 vienatnē pavadītām stundām uz Kinn salas mani savāks laiva.. Sala vēl guļ. Bet es vairs ne. Es katru savu nakti nu ar sapni par Kinn salu sākšu...

Vienatnē uz Kinn salas

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem