Skaistā Maroka, jūnijs 2011

  • 8 min lasīšanai
Sveiki! Nolēmu padalīties ar burvīgā Marokas ceļojuma iespaidiem (car) . Ceļojumā devāmies divatā un nolēmām, ka, galvenokārt, apskatīsim objektus, kurus tiešām vēlamies redzēt un naktsmāju jautājumu atstāsim ‘’atvērtu’’ piedāvājumiem. Šādi vēlējāmies izvairīties no sajūtas, ka esam kādai konkrētai vietai ‘’piesieti’’. Ceļojumam izvēlētais mēnesis jūnijs, gan solīja ‘’karstas’’ laika prognozes, bet pēc saules izslāpušajiem, tas likās tieši laikā! Pirmā diena Lidojot virs Marokas pirmais, kas piesaistīja acis bija neierastā zemes krāsa – no augšas tā likās tik brūna, saules izkaltēta zeme.12. jūnija vakarpusē ieradāmies Marakešas lidostā saulrieta laikā. Lidostā visiem atbraucējiem bija jāaizpilda veidlapa, atbildot uz jautājumiem - no kurienes uz kurieni dodies, kur nakšņosi, cik ilgi paliksi utt? Veiksmīgi saņemot zīmodziņu pasē, varējām doties tālāk – satikt izīrētās mašīnu kompānijas šoferi, kurš bija apsolījies mūs lidostā sagaidīt. Uz mūsu jautājumu par naudas maiņu viņš teica, ka to noteikti lai izdarām turpat lidostā un arī mašīnu varot uzpildīt turpat pie lidostas, jo neierasti, ka īres mašīnas te izsniedz ar tukšu benzīna bāku, pretēji kā tas ir pierasts Eiropā. Marokas valūtas kurss ir aptuveni šāds 1 dirhams =100 santīmi. Izbraucot ar auto no stāvvietas sagaida pirmais negaidītais pārsteigums – diviem apsargātājiem iedodam īres mašīnā nesošo čeku un 20 dirhamus, lai norēķinātos par auto stāvvietu. Vīrieši pretī izsniedz čeku tieši par tik naudām, cik esam iedevuši - nekāda atlikuma. Galvā pārrēķinām, un šāda summa nekādīgi nesanāk, skatoties uz cenrāža. Vīrieši gan mums cenšas izskaidrot, ka mašīna stāvvietā esot jau no diviem dienā un, ka viss ir labi - varam braukt. Nesaņēmuši atlikumu un nopriecājušies, ka tomēr iedevām tikai mazāko naudas ‘’gabalu’’ kāds bija makā, devāmies steigušus uz benzīntanku. Ārā jau satumsis un rosība uz ielām ir kā ceļvežos aprakstīta – citi ar neiedegtām ugunīm, citi bez tām un pa vidu visam uz ceļa vēl kāds gājējs un motocikli. Pie benzīntanka uzpildes stacijas dažādi braucamrīki un ir īpaši darbinieki, kuri palīdz ieliet jūsu mašīnā benzīnu. Viņi laipni nāk klāt un palīdz arī mums, protams, samaksājot par benzīnu atkal pamanām iztrūkumu izdotajās naudas vienībās. Nolemjam, benzīntanka darbiniekam tomēr pajautāt ‘’precīzāku’’ atlikumu un mums par pārsteigumu - to arī saņemam. Tātad pilna bāka benzīna mūsu mazajam izīrētajam auto Fiat Panda izmaksāja - 340 dirhami. Šajā vakarā plāns ir doties ārā no lielpilsētas uz Asni, kur ceļvedī esam noskatījuši iespējamo kempingu nakšņošanai. Ļoti slāpst un esam priecīgi ceļmalā ieraugot arbūza tirgoņus. Nolemju, paņemšu tikai 20 dirhamus un rādīšu, ka vēlos pretī arbūzu. Nolemts – darīts! Sasniedzam izvēlēto šī vakara galamērķi – Asni un meklējam naktsmītnes, bet, lai gan ir navigācijas sistēma, ārā ir tik tumšs, ka izvēlētās naktsmājas – kempingu, nevaram atrast.Pariņķojam pa pilsētu un beigu beigās nolemjam nakšņot auto kādā nomaļā ieliņā, novietojot automašīnu pie laternas, lai var redzēt, kas apkārt notiek. Otrā diena Rīts sākas turpat automašīnā, sajūta, ka nav īpaši labi gulēts, jo netālu esošie suņi naktī rēja un nezināmā vietā arī nedaudz neomolīgi gulēt. Paēdam arbūzu un dodamies ceļā. Dienas plānā ir doties ar auto uz Tin Mal mošeju un Tizin Test kalnu pāreju. Būtiski zināt, ka gandrīz visas mošejas Marokā ir slēgtas nemusulmaņiem un tikai divas retās ir pieejamas tūristu apskatei. Viena no tām ir 12. gadsimtā celtā mošeja Tin Mal, kura atrodas mazā kalnu ciematā 100 km attālumā no Marakešas. Piebraucot pie mošejas Tin Mal mūs jau sagaida vietējais gids, kurš apsola izrādīt mošeju, samaksājot pieticīgu ziedojumu, kura summa esot mūsu ziņā – cik nav žēl.Iedodam 50 dirhamus un viņš šo summu atzīst par labu esam. Neapšaubāmi, viens no skaistākajiem Marokas kalnu ceļiem atrodas Austajos Atlasa kalnos - Tizin Test kalnu pāreja, kas atrodas 2100 metrus virs jūras līmeņa. Kalnos, restorānā ‘’La Bella Vue’’ ieturam pusdienas - 2 omletes, marokāņu salātus, saldajā – sagrieztus meloņu gabaliņus un dāvanā no restorāna saņemam ūdeni. Pirkums mūs apmierina, jo samaksājam 120 dirhamus uz diviem un skats patiešām no jumta terases ir brīnišķīgs. Braucot pa kalnu ceļu, ievērojam mazu mājeli ceļa malā ar norādi par kafejnīcu un arī, ka tiek izīrētas istabas. Brīdi padomājam, tad nolemjam, ka šādā vietā naktsmājas būs patiešām eksotiskas. Aplūkojam vienu no istabām un nolemjam – prasītie 100 dirhami par istabu 2 personām ir pieņemama cena. Interjers, protams, diezgan pieticīgs, toties skats pa balkonu – neaprakstāms, un vairāk jau mums neko arī nevajag kā mīkstu gultu. Trešā diena Labi izgulējušies, brokastīs pasūtam omletes, tēju un iegādājamies 3 pudeles ūdeni turpmākajam ceļam, par brokastīm un ūdeni kopā samaksājam 100 dirhamus. Turpmākā diena ir atceļš pa Atlasa kalniem uz leju. Pa ceļam kalnos iegādājamies arī arbūzu, šoreiz tirgonim piedāvājam tikai 10 dirhamus.Nākošais pieturas punkts ir paredzēts garāmbraucot aplūkot tā saukto ‘’Napoleona cepuri’’ Tafrautes (Tafraoute) ciemā. Brauciens turpinās un dodamies tālāk uz ‘’zilajiem akmeņiem’’. Akmeņi atrodas netālu no Tafrautes ciema un pirmo reizi tika krāsoti 1984. gadā. Beļģu mākslinieks Žans Verame kopā ar Marokas ugunsdzēsējiem veica šo grandiozo darbu, izlietojot mākslas darbam 18 tonnas krāsas. Krāsas ar laiku izbalēja, tapēc 2010. gadā akmeņi tika pārkrāsoti un šobrīd ir grandiozi koši. Tā kā pie ‘’akmeņiem’’ ieradāmies vēlu vakarā, nolēmām turpat arī uzcelt telti un nakšņot. Ceturtā diena No rīta pakaliņojām pa akmeņiem un vēlāk turpinām ceļu pa Anti Atlasa kalniem. Atkal iegādājamies arbūzu, kas šajā karstumā ir labākais, ko var ēst, šoreiz pērkam 2 arbūzus pa 20 dirhamiem, kas mums jau sāk šķist kā ‘’standarta’’ cena. Beidzot esam pie Atlantijas okeāna - Legzirā. Pasakaina pludmale! Mašīnu novietojam stāvvietā, kā vēlāk prom braucot izrādās - maksas. Cena gan nav augsta, 5 dirhami par pāris stundām un godīgi saņemam pretī arī čeku. Vakars tuvojas un meklējam naktsmājas netālu esošajā pilsētā – Sidi Ifni. Kempings ir atrasts ‘’El Barco’’, pašā okeāna krastā. Auto + telts + 2 personas = 50 dirhami, tas šķiet ļoti pieņemami. Seko vakara pelde okeānā un iepazīšanās ar 1 no glābējiem, kurš atnācis sasveicināties ar mums – tūristiem, novēlot patīkamu atpūtu. Piektā diena Rīts sākās ar peldi okeānā un brokastu meklēšanu netālu esošajā kafejnīcā ar skatu uz okeānu.Par 55 dirhamiem – 2 sulas, 2 tējas, maizītes ar medu un pica ar tunci- esam ļoti apmierināti! Kad esam iestiprinājušies, suvenīru veikaliņā iegādājamies pāris lietas un aiz auto loga pavērojot vietējo arhitektūru dodamies Agadiras virzienā. Agadirā satiksme un kņada ļoti kontrastē ar kalnu ceļu mieru. Izbraucam cauri pilsētai un jau ir satumsis, tāpēc nolemjam, ka nezināmajā vietā okeāna krastā, labāk nakšņosim mašīnā. Sestā diena Brokastīs atkal tiek ēsts arbūzs un tas nemaz neapnīk. Dienas plānā ir doties uz izslavēti skaisto Paradīzes ieleju un pēc tās nolemjam doties aplūkot arī slaveno Imūzera (Imouzzer) ūdenskritumu. Tagad vasarā, ūdenskritums nerada tik krāšņu iespaidu, kādam tam vajadzētu būt, sausuma dēļ. Mūsu piecu dienu tūre ar mašīnu ir noslēgusies, no ūdenskrituma steigšus braucam uz Marakešu, atdot mašīnu,pa ceļam vēl piestājot to nomazgāt. Vakars Marakešā patiešām ir burvīgs. Pie lielpilsētu satiksmes jau pierasts un arī pie policistiem, kuri regulē satiksmi. Mašīnu atdodam laikā un turpinās ceļojums kājāmgājēju statusā. Lai atrastu noīrēto hosteli nākas piepūlēties, jo, patiešām, tirgi var būt tik ļoti koši, ka pat ejot nepamani mazās šķērsieliņas, kas tos šķērso. Pilsētas nozīmīgākais centrs, protams, ir Djemaa el Fna laukums, kurš pa dienu gandrīz tukšs, neskaitot daudzos sulu tirgotājus. Ja esat izslāpis, par 4 dirhamiem (aptuveni 40 santīmiem) var iegādāties svaigi spiestas sulas no jebkura apelsīnu sulas pārdevēja, kuri, lai iegūtu jūsu uzmanību pielieto visdažādākos panēmienus - mirkšnina ar aci, māj, sauc utt. Vakaros laukums ‘’atdzīvojas’’ - tur sabrauc visdažādākie tirgotāji, tiek noorganizēti brīvdabas restorāni, nsastopami dažādi izklaidētāji - žonglieri, čūsku dīdītāji, muzikanti, dejotājas, hennas zīmētājas utt. Rosība ik uz stūra un tā kā iepriekšējās dienās, galvenokārt, pārtikām tikai no arbūziem – dodamies uz brīvdabas restorānu laukuma vidū. Paēdam vakariņas par 85 dirhamiem un apmierināti nobaudām arī svaigās, atveldzējošās sulas. Vakars jau vēls un nogurums dara savu, dodamies atpakaļ uz hosteli. Septītā diena No rīta pie viesnīcnieka noskaidrojam, kur atrodas pilsētā vienīgais fiksēto cenu pārtikas lielveikals ‘’Acima’’. Dodamies garām pilsētas simbolam – 12. gadsimtā celtajai skaistajai Koutoubias mošejai un pa ceļam iegriežamies arī Kiber parkā (Cyber Park), kur uz visiem stūriem salikti datori, bet mums, diemžēl, tā arī neizdodas ar parkā esošo klaviatūru tikt pie e-pasta pārbaudīšanas. Beidzot esam sasnieguši lielveikalu, un ir patiess prieks beidzot pirkt pārtiku nekaulējoties, bet mierīgi sarēķinot kas un cik maksā. Sapērkam dažādus augļus, jogurtus un tējas un dodamies atpakaļ uz hosteli nosnausties, jo 40 grādu karstumā gribas tikai laiski atpūsties.Pienācis vakars un dodamies vakariņot uz kādu kafejnīcu ārpus pilsētas laukuma – nobaudām kebabus, gaļas plati un gardu kokteili samaksājot 95 dirhamus.Atpakaļceļā Djemaa el Fnalaukumā tieku pie hennas zīmējuma par 20 dirhamiem. Mierīga vakara pastaiga un dodamies uz hosteli, lai bez steigas paskatītos zvaigznes uz jumta terases. Astotā diena No rīta paēdam brokastis uz hosteļa jumta terases un dodamies tālākajā ceļā uz kalniem. Šajā dienā plānojām nokļūt līdz kalnu ciematam Imlil- ciemam Augstajos Atlasa kalnos, 1740 metrus virs jūras līmeņa. No šejienes, cilvēki dodas līdz Toubkal, augstāko virsotni Marokā. Lai nokļūtu Imlil, mums vispirms jādodas uz Asni, pilsētai, kura atrodas pa vidu no mūsu izvēlētā galamērķa. Dodamies uz kādu pieturu, no kuras pēc ceļvežu aprakstiem vajadzētu būt autobusam uz Asni. Autobusu tā arī nesagaidām, toties novērojam kā vietējie šoferīši piepelnās, piebraucot pie pieturas un paķerot līdzbraucējus. Arī mums paveicās šādā veidā kopā ar vietējiem nokļūt līdz Asni. Par braucienu divām personām no Marakešas līdz Asni samaksājām 40 dirhamus. Tālāk jau izklaide vietējā ‘’marštaksītī’’, kurš kursē tikai tad, kad ir sakāpis pilns ar cilvēkiem. Par braucienu no Asni uz Imlil samaksājam 40 dirhamus. Izkāpjot laukā no transportlīdzekļa, klāt ir jau gidi, kas piedāvā palīdzēt nokļūt virsotnē, parādīt ceļus, hosteļus utt. Veiksmīgi tiekam prom no burzmas, un turpinām ceļu divatā. Nolemjam pavadīt dienu turpat kalnos, aptuveni 2000 m virs jūras līmeņa, celt telti un nakšnot turpat burvīgajā kalnu ielejā. Devītā diena Visa diena paredzēta kāpšanai kalnā un nonākšanai līdz tā saucamajam ‘’patvērumam’’ jeb "Refugee duToubkal". Kalnos laiks ir ļoti mainīgs – brīžam ir karsts, brīžam auksts, brīžam līst, brīžam saule spīd. Prieks, par pirmo sasniegto sniegu Āfrikā un vēl lielāks prieks, kad pēc garā ceļa un pusdienu ieturēšanas mazajā kalnu ciematā, sasniedzam ‘’Refugee’’. Naktsmājas šeit maksā 100 dirhami no personas, ja vēlies nakšņot mājā, bet 10 x lētāk, ja izvēlies telti. Mēs izvēlamies telti. Esam noguruši, nometnes vietā pasūtam 2 zupiņas un slejam telti, lai dotos pie miera. Nakts ir ļoti auksta. Desmitā diena Agri no rīta pamostamies un pulkstenis ir aptuveni seši no rīta, kad uzsākam savu ceļu uz virsotni. Augšā kāpām lēnām un prātīgi, metru pa metram ar norunu, ja galva sāks reibt - dosimies lejā. Pie 4000 metriem virs jūras līmeņa, vairs negribējās padoties.Saguruši, bet laimīgi sasniedzam 4167m, kas ir augstākā virsotne Atlasa kalnos un Ziemeļāfrikā. Ejot garām mazam miestiņam, pusceļā no virsotnes, mūs uzrunā vietējie berberi (berberi - Marokas pamatiedzīvotāji) un aicina palikt pa nakti viņu apartamentos. Nokaulējam cenu līdz 50 dirhamiem par istabu. Vietējie vīri un jaunekļi tūlīt piedāvā ienākt viņu neapgaismotajos veikaliņos, kur tiek tirgoti dažādi tūristu pievilināšanai domātie priekšmeti un lietas. Esam nopētīti no galvas līdz kājām un seko pirmie aicinājumi mainīties ar mūsu drēbēm un apaviem pret viņu precēm. Ārā jau satumsis un tirgotāji sameklē sveces, saprotam, ka bez mainīšanās jau gulēt netiksim. Galu galā pēc divu stundu debatēm par un ap precēm, esam ‘’atbrīvojušies’’ no gandrīz visiem saviem apaviem - sandales un 2 pāri botas, 1 guļammais + 10 eiro tiek draudzīgi apmainīti pret diviem siltiem aitādu džemperiem, 1 kaklarotu, ādas čībiņām un ‘’it kā’’ īsto berberu sudraba rokassprādzi, kura jau pēc pāris dienām maina savu krāsu. Savu telti - citam tirgonim apsolām maiņā pret brokastīm. Paēduši vakariņas devāmies pien miera. Vienpadsmitā diena No rīta dodamies meklēt vīru, kurš solīja brokastis. Brokastis gan bija ļoti pieticīgas un pēc tām devāmies uz Imlil ciematu, kur kāds vietējais piedāvāja naktsmājas par saprātīgu cenu (80 dirhami), esot 10 minūšu attālumā. Sākumā devāmies apskatīt mitekli ar veco vīru, tad pēkšņi viņš satika pazīstamu draugu un daļa mūsu mantu nonāca ēzeļa mugurā, tālāk ejot vīrs satika savu dēlu un tad nu viņš teica, lai ejam kopā ar viņu, bet pats tēvs atgriezās ciemata centrā ‘’medīt’’ tālākos tūristus viņa apartamentiem. Protams, solītās 10 minūtes līdz naktsmāju vietai, izvērtās vismaz par 30 minūšu gājienu uz blakus ciematu – Mazzi, bet bijām vismaz patīkami pārsteigti par jaukajiem un omulīgajiem apartamentiem ar balkoniņu un dušu. Divpadsmitā diena Agri no rīta sakrāmējām visas mantas somās un devāmies no Mazzi ciemata uz Imlil, no kurienes plānojām doties caur Asni uz Marakešu. Ceļojums tuvojās noslēgumam un, lai gan 11 ndienas nav daudz priekš tik kolorītas zemes kā Maroka, bija sajūta, ka pirmajai reizei pilnīgi pietiek. Nonākuši Marakešā, ieraugot termometrā +44 grādi, smagi noelšamies un iegādājušies augļus tirgū, un vienīgais par ko spējam domāt ir došanās uz lidostu. Sameklējam autobusu Nr. 19 un dodamies uz lidostu (1 personai ceļs izmaksā 20 dirhamus). Ceļojums ir galā un visu Marokas krāšņumu nevar ne atstāstīt ne parādīt - tas ir jāredz pašiem! Pilns ceļojuma apraksts ar bildēm pieejams : http://ievaizaka.blogspot.com/2011_08_01_archive.html


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais