7. dienas Igaunijā ar velosipēdiem ( 2.daļa)

  • 9 min lasīšanai
4 .diena (21. jūnijs). Izrādās esam gulējuši dabas lieguma zonā, Virtsu osta, jūras slimība, Muhu sala, Liivi. Rīts iesākās samocīts, izlīst no telts ārā negribējās, jo nāca miegs, pie tam arā bija vēss un liela rasa. Aināra mundrā balss, ka laiks ir celties tomēr mūs piespieda, ja ne pamosties, tad vismaz piedabūt sevi vertikālā stāvoklī. Tiko bija uzaususi saule,jūras līcis atgādināja ezeru, jo priekšā esošās saliņas radīja mānīgu vizuālo priekštatu, kaut kur tālumā bija dzirdamas govis, turpat mums līdzās sasaucās kaijas un satraukti kliedza ķīvītes. Ainārs par spīti vēsajam laikam aizgāja nopeldēties līcī. Savukārt es, ietinusies siltajā jakā, nolēmu izmantot skaisto rīta gaismu, lai pafotografētu. Tikai tad pamanīju zīmi, kas liecināja, ka mēs atrodamies dabas lieguma zonā. Opā, te nemaz nakšņot nedrīkstējām, bet nu ko nu vairs. Uzkāpu blakus esošajā skatu tornī - pāris fotokadri un devos pie ūdens. Pēc pāris soļiem arī sapratu kādēļ ķīvītes bija kļuvušas tik tramīgas - turpat blakus bija viņu perēklītis. Kāmēr puiši savāca teltis, mēs ar Rihardu ātri sapakojuši manas somas devāmies uz priekšu. Varbūt nedaudz vairāk par kilometru bijām nobraukuši, kad pamanīju telšu vietu, līdz tai bija pietrūcis niecīgs gabals ko mīties, toties tā nebija tik apburoša vieta kā tā kur mēs nakšņojām, bet vismaz ne dabas lieguma zona. Braucot gar jūru varējām pavērot piejūras iedzīvotāju sētas - sakoptas un ar gaumi iekārtotas, kā it visur kur mēs braucām. Piefiksēju, ka viņiem nav raksturīgi puķu dārzi, bet ganpodos izstādīti augi un interesantā veidā izkārtoti pa piemājas teritoriju, piemēram redzēju petūnijas iestādītas celmu dobumos, pelargonijas, kuras atradās krāsainos gumijas zābakos, izkāroti augi nelielās vecās laivās, lielos māla podos vai pavisam nelielās puķu dobītēs, kuras apliktas ar akmeņiem. Vēl kāda interesanta lieta, ko nevarēja nepamanīt pa šīm dienām Igaunijā, ka it visi kuri nāca mums pretī ar kājām vai brauca ar velosipēdiem mūs sveicināja. Patīkami. Mūsu galamērķis šāi dienā bija Muhu salā Liivi pilsētiņa. Ceļš bija labs, protams neiztikām bez vēja, tomēr starp mežiem bija patīkami silts, bet jaku vilkt nost negribējās . Varenie vēja ģeneratori, kadiķu aleja un garais taisnais šaurais ceļš, kur abās pusēs bija ūdens, iedvesa mistiku sajūtu, ka esi ieradies kādā pasakā. Pie tam svaigais jūras gaisa aromāts, kurš sajaucās ar kadiķu smaržu patīkami uzmundrināja. Mēs tuvojāmies Virtsu ostai. Virtsu – Kuivastu ir 7 km, prāmis brauc 30 minūtes un biļešu cenas var apskatīt šeit http://www.tuulelaevad.ee/webroot/. Uzbraucot uz kuģa sajutu, ka pakrūtē viss sagriežas, ievilku dziļi elpu un kāpu augšā. Koncentrējoties uz sarunām un skatu pa logu, nepatīkamās izjūtas izdevās kontrolēt. Teikšu godīgi, man patīk būt uz sauszemes. Muhu sala iespējams apskatīt skaistas baznīcas (tādas ir visā Igaunijā), dzirnavas, strausus, piejūras klintis, bāku, muižu un vēl daudz ko interesantu, bet mūsu mērķis šoreiz nebija salas apskate, tādēļ braucām pa sev ierasto veloceliņu Nr1, lai nokļūtu Sāremā. Agrā celšanas un lielā pretvēja nogurdināti nolēmām jau astoņos kaut kur meklēt apmešanās vietu, lai kārtīgi paēstu un atpūstos. Šādu vietu atradām netālu no Liivi pilsētiņas turpat Muhu salā mežā, kur bija daudz priežu, kadiķu un daži lapukoki. Uz ugunskura katliņā vārījās rīsi, jautri sarunājāmies par dienā redzēto, saplānojām nākamo dienu un līdz ar rietošajiem saules stariem devāmies pie miera. 5.diena (22. jūnijs). Vienreizējais tilts starp salām, Orissāre, viduslaiku pilsdrupas, meža zemenes, pludmale, klintis, akmeņi. Izbraucam agri, kā ierasts, es ar Rihardu ātrāk. Pārējie mūs panāk pie dzirnavu muzeju, kurš atrodas netālu no tilta (uzbēruma), kurš savieno Muhu ar Sāremu. Tilta garums, ja atmiņa neviļ bija 3 km, tam braukt pāri bija savāda sajūta, jo abās pusēs redzi tikai jūru - skaisti. Atšķirībā no pirmajām dienām, mēs braucam visi kopā, vairs neviens neatpaliek un neskrien pa priekšu, protams vidējais braukšanas ātrums ir salīdzinoši lēns pieaugušam cilvēkam, bet priekš puikas bija pietiekams un tie bija 13 km/h. Orissārē piestājam pie vietējā veikala, kurš cenu ziņā ir patīkams. Nopērkam siltas maizītes, kafiju, ūdeni un kārtīgi paēdam pusdienas. Pilsēta ir skaista, ielās daudz cilvēku. Igaunijā 22. jūnijs ir brīvdiena, jo tā ir diena pirms svētkiem. Arī Igaunijā svin Jāņus un visi aktīvi gatavojās šiem svētkiem. Nedaudz pirms Orinames pašā jūras krastā ir pilsdrupas, kur mūs pārsteidz ekskursiju vadītāja, jo sasveicinās ar mums latviski. Izrādās Sāremā lielā cieņā ir tūristi no Latvijas. Pat suvenīru cenas bija norādītas latos, tiesa gan dārgi, tomēr skaisti veidojumi no kadiķa (dārglietu lādītes, virtuves piederumi, rotaļļietas). Tālāk turpinām pa ceļu, kurš ir gar jūru. Skaistā meža norā pamanu meža zemeņu audzi. Uzsaucu pārējiem par šo lielisko atradumu. No gardās vitamīnu devas neviens neatsakās. Jāatzīst ceļš ir garlaicīgs, apkārt meži, ik pa laikam ceļmalu rotā lieli akmeņi, tomēr braukt ir patīkami, jo ir aizvējš, tik ļoti nesalst, automašīnu maz un ja kāda brauca garām, tad mums apmeta tādu līkumu, it kā mēs būtu trakoti bīstami (velosipēdistam Igaunijā ir būt droši, cieņa no autovadītāju puses ir liela, ja kāds pabrauca lielā ātrumā, tad tas nebija igaunis, bet gan leitis, vai mūsu pašu letiņš). Noguruma mākti nolēmām piestāt atpūtas vietā pie jūras. Liels bija pārsteigums tur ieraudzīt vietu kur uzlādēt telefonus, labiekārtotas tualetes, dušu, ģērbtuves, grilla vietas, soliņus, galdi, nojumi, skaistu laipu, kura stiepās tālu jūrā iekšā. Pie tam viss pieejams bez maksas. Beidzot nokļuvām pilsētiņā (Leisi), kur bija veikals.Kāmēr novietojām savus velosipēdus un sameklējām naudu, Rihards jau bija pamanījis turpat līdzās esošo rotaļlaukumu. Aizmirsām mēs par veikalu, jo šis ieintersēja arī mūs. Siguldas mežakaķis līdzinās tam ko mēs ieraudzījām. Protams izmēģinājām visi iziet trasi - man tas nebija pa spēkam, puišiem gan izdevās, tai skaitā arī Rihardam. Kāmēr Latvijā par šādām atrakcijām tiek prasīta samaksa šeit to piedāvā katram par velti. Jau ar citu noskaņojumu, mundri un jautri pļāpājot dodamies uz Pangu Pank klintīm. Priekšā ir pārvilkta lente, būšot koncerts. Mēs uzraugam stāstam, ka esam atbraukuši no Latvijas un vēlamies apskatīt tikai klintis. Uzraugs ir `70 gados dienējis Rīgā, priecīgs mums stāsta par skaisto Rīgu un mums tiek laipni atļauts doties uz klintīm, kā arīpalikt bez maksas uz koncertu, ja vēlamies, būšot interesanti. Velosipēdus uzstumjam augšā kalnā, tāpat nepieslēgtus ar visām somā atstājam un dodamies apskatīt klintis. Te pieminēšu, ka atšķīrāmies no igauņiem ar to, ka visur slēdzām savus velosipēdus, vietējie to nedara (vismaz tai Igaunijas daļā pa kuru braucām mēs, atskaito Pērnavu). Pangu klintis augstākajā punktā sasniedz 21.3m, tās ir stāvas, lejā nenokāpsi. Paskatoties lejup, redzi kā pret klintīm sitās jūras viļņi. Iespaidīgs skaistums. Ainārs ir vīlies, viņš bija cerējis, ka šeit varēs pakāpelēt, bet krasti ir pārāk stāvi, līdz ar to bez speciāla aprīkojuma ir bīstami to darīt. Atgriezušies pie velosipēdiem nojumē pie galdiem paēdam. Esam nolēmuši šai dienā nobraukt vēl 30 km. Pa ceļam ieraugam beidzot pietiekoši tuvu garspalvainās govis, lai tās nofotografētu. Vsevolods izlemj, ka Riharda velosipēdu piesies virvē, lai zēnam vieglāk, kāmēr mēs - es, Ainārs un Mareks mēģinām pierunāt smukās govis papozēt, Vsevolods ar Rihardu aizbrauc mums krietni priekšā. Viņus panākam tikai pie norādes uz Sāremas lielāko akmeni. Sāk pamazām krēslot un noguruši esam visi, bet piemērotu vietu, kur celt teltis nemanām. Līdz kādā klajumā netālu no bišu stropiem, bērzu birztalas nodalīti no ceļa apstājamies un secinā, ka labāku vietu diez vai atradīsim. Sāk brīžam smidzināt lietus un vējš kļūst stindzinoši salts. Dodamies gulēt, lai celtos līdz ar pirmajiem saules stariem. 6.diena (23. jūnijs Līgo diena). Lietus izjauc dienas plānus, man salūzt velosipēds, meteorīta krāteris, ātrais brauciens, alus ostā, nakšņojam papardēs. Ainārs ir kā parasti piecēlies un mundru balsi modina pārējos. Neviens nereaģē, tomēr es sevi - tipisku pūci, tomēr piespiežu izlīst no telts un motivācija ir tikai tā, ka vēlos Rihardam pagatavot siltu zupu un sev kafiju. Spīd saule, zāle klāta ar lielu rasu. Divatā savācam malku un iekuram ugunskuru. Runājam par dažnedažādām lietām, pasmejamies par gulētājiem. Ūdens sāk vārīties, bet skaistā rīta saule pazūd aiz pelēkiem mākoņiem. Ilgi nav jāgaida līdz pirmajām lietus lāsēm. Es pamodinu Rihardu, lai viņš ieturētu brokastis. Samiegojies, bet ar apetīti viņš izēd savu porciju. Lietus pieņemās spēkā un zēns bailīgi iejautājās, vai mēs šādā laikā brauksim. Ainārs atbild, ka nē. Puika dodas gulēt tālāk, bet mēs turpinām iesākto sarunu, sēžot katrs zem savas telts nojumes, līdz secinām, ka lietus viss tik ātri nebeigsies un varam doties gulēt tālāk. Ap pulkstens divpadsmitiem atskan Aināra balss, vai drīkst pārvākties uz mūsu telti, viņam viss pludo. Esam nelielā neizpratnē. Ārā pamatīgi līst, mākoņi šķiet tulīt pieskarsies telts jumtiem. Mareks ietur brokastis un priecājas, ka beidzot kārtīgi izgulējies. Ainārs ir neapmierināts par to, ka viņa telts, kā izrādās, laiž ūdeni, bet pārdzīvot nav vērts, jo neko vairs mainīt nevar. Drīz vien atskan arī Vsevoloda sauciens, ka viņam teltī līst ūdens. Tā nu mēs visi pieci sēdējām vienā teltī un lai negarlaikotos spēlējām kārtis. Tikai pēc trijiem lietus norima. Vējš gan bija spēcīgs un pretī. Mīties brīžam bija neiespējami, tomēr līdz Kurresārei(Sāremas lielākā pilsēta) tikām. Pilsētā apskatīties noteikti vajag pili, rekomendēju ņemt gidu. Tālāk uz meteorīta krāteri vējš pūta no muguras. Ko tādu pa šīm dienām nebijām piedzīvojuši, tas bija jāizmanto un nolēmām braukt līdz vēlai naktij, jo nevar zināt, kāds laiks būs nākamajā dienā. Pa ceļam pamanu skaistu skatu uz plašajiem laukiem. Pārējiem pasaku, ka var braukt uz priekšu, ka gan jau panākšu. Apmierināta par skaistajiem kadriem, ielieku fotoaparātu somā un uzsākot braukt gandrīz nokrītu. Velosipēda ķēde ieķērusies. Es novērtēju situāciju un saprotu, ka man nav ne jausmas, ko iesākt. Sazvanīt komandas biedrus nevaru - nav pietiekami kredīta. Mēģinu kaut ko izdomāt. Vēl ceru, ka mani pie krātera nesagaidījuši kāds griezīs atpakaļ mani meklēt, bet tas būs ilgi. Pie manis pietur kāds igaunis, kurš brauc garām ar velosipēdu. Jautā man vai nevajag palīdzēt (es vismaz domāju, ka to prasīja, jo igauniski nesaprotu). Es angliski paskaidroju, ka neprotu runāt igauniski, bet tikai krieviski vai angliski. Vīrietis pasmaida un lauzītā krievu valodā, jautā kas noticis. Cik nu spēju izskaidroju situāciju. Nepagāja ne 10 minūtes, kad mans velosipēds tika sataisīts braukšanas kārtībā. Es pasaku paldies igauniski uz ko man laipni uzsmaidaun atbild, ka kaimiņiem ir jāizpalīdz. Es steidzos uz priekšu un satieku pārējos krustojumā uz krāteri. Viņi ēd maizītes un gaida mani. Kad izstāstu, kur kavējos, man atbild, ka domājuši, ka es kaut ko kārtējo reizi fotografēju. Mareka velosipēdam aizmugurējā riepa ir tukša, viņš nolemj nomainīt kameru. Lai ekonomētu laiku, es ar Rihardu dodos uz krāteri negaidot pārējos. Kāli meteorīta lielākais ( kopā ir 6) krāteris, kurš skaitās arī lielākais Eiropā, diametrs ir 110 metri, bet dziļums 16m. Nezinot, ka tas ir krāteris varētu padomāt, ka dīķis, kas dīķis dziļā iedobē, bet kolīdz apzinies, ka te ar lielu ātrumu ietriecies meteorīts, sajūta ir visai interesanta. Ar Rihardu esam paguvuši apiet tam apkārt, gan pa augšu, gan lejā gar ūdeni, kad atbrauc pārējie. Palūdzam turpat satiktajai vācu ģimenei mūs visus kopā nofotografēt un dodamies prom. Riharda velosipēdu piesienam pie Aināra velobagāžnieka un ātrā gaitā steidzam uz Muhu salu. Esam sarēķinājuši, ka varētu pagūt uz pēdējo prāmi Kuivastu ostā. Ap pulkstens deviņiem vakarā braucot garām apdzīvotām vietām redzam ugunskurus un dzirdam skanīgas dziesmas. Pie tilta, kurš savieno abas salas apstājamies, lai vērotu saulrietu. Ir līgo vakars. Ir gaišākā vasaras nakts,steidzam uz ostu un turp esam tieši pēc pusnakts, līdz prāmim jāgaida 45 minūtes. Līdzi ir alus un kvass. Jūras krastā, klausoties viļņu šalkoņā, kuri tumsā sitās gar akmeņiem, vērojam izgaismotos ostas uguņus, dzeram alu, kvasu un runājam par šiem svētkiem Latvijā un šeit Igaunijā, par to kas mums ir kopīgs ar kaimiņvalsti. Patiesībā secinām, ka neko daudz nezinām, bet kā jau tas dzīvē iekārtots, ka ja, ko patiesi vēlamies uzzināt, tad informācija pati atrod ceļu pie mums. Tikuši pāri jūrai uzreiz ar Virtsu ostas sastopam divus Igauņu vīriešus, kuri mums angļu valodā izstāsta par svinēšanas tradīcijām. Lielos vilcienos jāsaka, ka viņi svin tieši tāpat kā mēs, tik ar to atšķirību, ka svētkos izkar karogu un ir trīs dienas brīvas - 22., 23., 24. jūnijs. Tālāk spēka mums braukt vairs nav un nolemjam turpat līdzās mežā starp kuplām papardēmcelt teltis. Ar lukturīšu palīdzību ātri nometne ir gatava. 7diena (24.jūnijs). Mājupceļā caur Pērnavu. Mostamies agri, jo Ainārs ar Vsevolodu ilgi nespēj gulēt, viņu mitrās teltis, kuras iepriekšējā diena pamatīgi izmirka, atpūtai nebija piemērotas. Lēnām sapakojamies un dodamies ceļā. Lai arī spīd saule vējš ir dzestrs, uz ceļiem nav nevienas mašīnas, bet mēs jau esam iepazinuši igauņus, viņi dzērumā iet ar kājām, bet nebrauc. Atpakaļceļu līdz Pērnavai esam izvēlējušies citu, nedaudz īsāku, bet vizuāli ne sliktāku. Pērnavā, kāmēr puiši meklē vietu kur dabūt ūdeni (mums līdzi bija 5 l pudele, kuru katru dienu uzpildījām, lai nometnes vietās būtu no kā vārīt ēst), es ar Rihardu nolemju apskatī pašu pilsētu. Mazliet atgādina Rīgu, vietām Majorus (tieši piejūras rajons). Protams atrodoties svešā pilsētā un karte arī nebija pie manis, apmaldījāmies. Man pieradušai, ka igauņi nelabprāt runā krieviski, jautāju ceļu angliski līdz veikalam Maxima (tur bijām norunājuši tikties visi), es apjuku, ka mani nesaprata. Izrādās Pērnavā visvienkāršāk tomēr ir runāt krieviski. Izbraucot no pilsētas sāk smidzināt lietus. Es esmu sapūtusies, ka mani pie Maximas steidzināja atrāk visu darīt, lai varētu doties uz priekšu. Neviens ar mani nerunā, un pareizi darīja, varu būt nejauka, kad dusmojos.Rihards brauc pa priekšu un dungo dziesmiņu no "Skroderdienas Silmačos" repertuāra, manas dusmas pamazām noplok un sāku dziedāt viņam līdzi. Šoreiz nakšņojam vienā teltī visi pieci. Neteiktu, ka bija ērti, tomēr ļoti silti. 8 diena (25. jūnijs) . Esam mājās. Mostamies agri, ar pirmajiem saules stariem. Ir migla, bezvējš, patīkams rīta dzestrums. Brokastojam Hademeestē kāpu virsotnē kur ir iekārtota atpūtas vieta, izstaigājām purvu pa speciāli sataisītiem celiņiem, uzkāpjam skatu tornī, lai izbaudītu sajūtu, kā ir kad esi virs koku galotnēm. Pusdienlaikā jau esam Ainažos. Pārņem patīkama māju sajūta. Ātrā tempā braucam uz priekšu, līdz Salacgrīvai, tur rēķinot, cik daudz spēsim pa dienu nobraukt, secinām, ja tādā tempā turpināsim pusnaktī varam būt mājās. Visi balso par mājām, mīkstu gultu un kārtīgu dušu. Īsi pirms pusnakts bijām mājās. Noguruši, bet apmierināti ar braucienu. Bildes skatīt šeit - http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=3504…


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais